baltā akācija ziedēja. Ligija ar tēvu apstājas zem tās, ilgi nolūkojās augšup un apbrīnoja ziedu ķekaru piemīlību.
— - Skaisti ziedi! Ziedoša akācija ir skaista kā . .. kā . ..
— Re ku še! akācija ir skaista kā akācija, ne vairāk un ne mazāk, — pazobojās tēvs.
Speķa zīle Pegija, kas sēdēja pašā akācijas galotnē, sacīja savam vīram:
—- Re, tēvocis Tenis zobo un ķircina savu meitu!
— Zobot un ķircināt var arī to, ko mīl, — rāmi noteica speķa zīles vīrs un sāka saukt savu jaunāko meitu:
— Meiten! Dida! Kur tu esi?
Dida vecākiem atsaucas no Visskaistākā clārza dīķa puses. Vecās zīles arī nolaidās pie dīķa padzerties.
— Bērns, — prasīja tēvs, noslaucīdams melno knābi, — bērns, vai tu dzer vai noskaties savā atspīdumā? Tavs knābis iemērkts ūdenī jau par ilgu.
— Es skatos atspīdumā, — atzinās jaunā zīle un raudzījās ūdenī.
— Es redzu gan, — pakratīja galvu tēvs, — tu to dari bieži. Tu to dari pārāk bieži, mans bērns. Tu to dari ik reizes, kad vēsma pārstāj pūst, viļņi aprimsi un ūdens spogulis kļūst gludens!
— Kas gan tur ļauns? — izklaidīgi vaicāja Dida un drusku piemiedza apaļās acis, jo viņa gribēja iemācīties smaidīt. — Vai neesmu daiļa? Vai zilganmelnās spalviņas uz manas galvas nav gludas kā zīds? Vai esi redzējis tik dzeltenu gaiļapiesi kā manas kakla spalvas? Vai akācijas ziedi baltāki par maniem vaidziņiem?
— Tā ir, tu neesi neglīta, - - atturīgi apstiprināja tēvs, — bet skaistums, bērns, dzīvē nav galvenais. Skaistums noplūk un nepalīdz skriet pret vēju. Tev jāieaudzina un jānoslīpē sevi kaut kas daudz labāks.
— Nu, kas tad īsti?
— Paprasi Spurram, gudrības vārdu zinātājam!
Jaunā zīle prasīja Spurram, kas labāks par spalvu košumu.
Spurra nočivināja:
— Skan gudrības vārdi tos vērā liec: Kaut skaistāks esi ka zirņa zieds, Vējš izmežģīs spārnus un spalvas tev plūks, Ja rakstura, krietna rakstura trūks!
Pegija audzināja meitu ar sirsnīgu rūpību un iejūtību, taču tēvs kā nebija, lā nebija ar to mierā.
Tu man to bērnu izlutini, viņš īgni nosacīja, — Dida ir vējgrābsle!
— Niek', niek'! Ļauj nu Didai paaugties, atbildēja Pegija.
— Dida pirmā nesveicina vecākus ļaudis, — norūca tēvs.
Ļauj Didai kārtīgi apspaivoties, — atkārtoja Pegija.
Pati Dida domīga sēdēja gobas gala. Viņa pašreiz bija atcerējusies Spurras izteicienu, ka tai vajadzīgs raksturs.
Jaunā zīle aizlaidās pie vecās sudrabapses, iebāza galvu iedobumā pie tītiņa bērniem un prasīja:
— Grozgalvīši, man ir nepieciešams raksturs. Vai jus zināt, kas tas ir?
Nē, — atbildēja tītiņa bērni, — bet mēs mākam grozīt galvas, staipīt kaklus un šņākt kā odzes. Nāc ar mums šņākties!
— Nieki, attrauca Dida, — grozīt galvas, šņākt — tas nav nekas. Tas jums iedzimts. Raksturs turpretī esot jāaudzina pašam, tad tur tiekot kāds nopelns. Man galīgi nepieciešams raksturs!
Dida nolaidās pagalmā pie Buldura Tītariha.
- Titarili, — viņa uzrunāja tīlar- lēvu, — vai tev ir raksturs?
— Kas tas par nepieklājīgu jautājumu? Protams, ka ir, — atbildēja tītars, — ir, tu muļķe un divu muļķu radiniece.
— Vai stiprs raksturs?
— Ļoti stiprs, — atbildēja Tītarihs un piepūtās - - viņam likās, ka cūka Tīle pašķielē uz viņu ar aizvainojošu aci.
— Stiprs gan, — nopūlās Tile un klusiņām piemetināja, — ļoti stiprs un ļoti slikts.
— Man liekas, tu kaut ko murmināji, cūka Otīlij, - aizdomīgi apvaicājās tītars, un viņa sekste jau kļuva viegli zila.
— Nē, — steigšus iesaucās Tīle, — man tikai uznāca šķavas!
Viņa ātri aizmanījās prom.
— Kas tas ir — raksturs? — nepacietīgi prasīja Dido, sēdēdama uz saulespuķes zieda.
— Raksturs — tas ir kaut kas ļoti labs, — sacīja Tītarihs, — man tas ir. Visiem tītariem tas ir.
— Un ko tu dari ar savu raksturu? — prašņāja Dida.
— Es piepūšos, nemitīgi piepūšos un aizstāvu savu godu, — cienīgi skaidroja Tītarihs, — es piepūšos, apskatos, vai kādam nav lielāks knābis kā man, un tad es knābju un belžu.
Pa to laiku pie sētas bija pienācis kaimiņu auns.
— Neklausies tītarā, Dida, — viņš uzsauca zīlei, juzdamies drošībā, -— sētai cauri tītars viņam netika klāt. — Neklausies tītarā, viņam ir ļauns, ļoti ļauns raksturs. Piepūslies un belzt, tas ir peļams raksturs. Man ir raksturs. Visiem auniem tāds ir. Raksturs — tas ir, kad kāds paliek pie sava, lai tad vai lūst vai plīst!
— Un kā tu to dari? — lūdzoši prasīja skaistā zīie Dida.
— Ļoti vienkārši, - skaidroja auns. — Teiksim, kad viens man saka «ej nu paganīties, auniņ», es viņam atbildu «bē». Kad suns man uzrej, es viņam saku «bē». Kad runcis uzņaud, es atbildu «bē». Tā es aizvien un visos apstākļos palieku pie sava, lai vai lūst vai plīst, jo man ir ciets raksturs un ciets pauris!
— Ja lik vienkārši, tad ari man lūlīl bus raksturs, — jautri iesaucās Dida un šāvās uz Teņa pagalma pusi, nebēdīgi saukdama: — Zil- zilil! Te laižas zil-zīlīle!
— Nesauc sevi par zilzīlīti, — pamācīja meitu Pegija, — ■ tu neesi zilzīlite. Tu esi lielā speķa zīle. Pielūko, ka šo lielīšanos neizdzird tēvs!
— Varu lielīties, cik uziet, esmu atradusi savu raksturu, — gavilēja Dida un nolaidās pie Teņa slazdiem. Ap tiem bija izkaisītas sau- lenes, bet visvairāk sauleņu bija slazdos pašos. Dida pa galvu pa kaklu metās pirmajā slazdā iekšā. Noklaudzēja atspere, pasitās lejup un sāņš kaut kādi sprunguliņi, slazds aizcirtās, iebelzdams Didai pa asti.
— Tagad es, kā liekas, esmu slazdā, - pali sev teica Dida. — Blēņas! Man gribas mieloties ar saulenēm. Tagad, kad man ir raksturs, visos apstākļos palikšu pie sava un, ja gribu mieloties, pamielošos arī.
Tenis iznāca pagalmā, apskatīja slazdā ielēkušo Didu un iesmējās.
— Tevi nav ko aplūkot tuvāk, tevi pazīstu sen, tu esi speķa zīle Dida. Ko tu tur dari, palaidniece?
— - Liec mierā, es mielojos, — nikni spiedza Dida, izplēta spārnus, izgrūda šņācienu un grasījās knābt, kad Tenis tuvināja roku slazdam, lai jauno zīli atbrīvotu.
— Re ku še! Vai tu nebaidies no manis?
- Nemaz ne, - - atcirta Dida.
— ■ Tūliņ satveršu tevi sauja.
— Pamēģini, — atcirta Dida un ieknāba Tenim pirkstos, kad bij.i satverta.
Tenis nosmējās un zili palaida vaļa.
— - Uz redzēšanos, te-re-re, — uzsauca Dida un ielaidās gobā.
.Septiņas reizes tajā pašā diena Dida ielēca Teņa slazdos, ik reizes
draudēdama, šņākdama un knābdama, kad tēvocis Tenis to atbrīvodams saņēma rokā.
— - Putniņ, tev nu gan ir raksluriņš, — nogrozīja galvu Tenis, atbrīvodams Didu septīto reizi.
— Vai ne? — iegavilējās Dida, uzlaidās gobā un noslaucīja knābi. — Šodien esmu pamielojusies. Rit. nākšu atkal.
Prom skriedama, Dida doma ja: «Tagad man ir raksturs. Kur es ar savu raksturu skriešu? Skriešu padižoties pie godīgā eriekiņa Sarkanasi.es!»
Sarkanaste tupēja žoga staba galā un šūpoja asti.
— Sveiks, erickiņ. Man ir raksturs!
— Ej nu? Kur ņēmi?
— - Atradu slazdos.
— Ko tu tur meklēji?
— - Gribēju mieloties ar saulenēm.
— Kā liki ārā?
— Tēvocis Tenis izlaida.
— Ak tas! Tas nu gan izlaiž. Citi tā nedarītu.
— Es ne no viena nebaidos. No cilvēka nebaidos. Es viņam knābju.
— Nu, Tenis to tikai pacieta. Cits nepaciestu. Bet kas tevi mācīja tik muļķīgā veidā raksturu meklēt?
— Auns, kaimiņu auns.
— Ak Dida, Dida! Kurš apzinīgs putns mācās no stulba, cietpauraina, stūrgalvīga auna!
— Es, - atcirta Dida un skrēja prom.
Laizdamās viņa pārdomāja: «Erickiņš neko nesaprot. Kāpēc tad Tenis sacīja: «Putniņ, tev nu gan ir raksturiņš?» Man raksturs ir,
ir, ir!»
Dida par to bija cieši pārliecināta. Apmēram tāpat par sevi domā visas zīles visā pasaulē.
Bet tagad es prasu jums, kas neesat speķa zīles: vai tas tiešām ir raksturs?