spurra tupēja uz Bakalaura raga un kaut ko mīlīgi vivināja savam lielajam draugam ausī, kad no dīķa puses atskanēja izmisīgs brēciens, pēc tam daudzbalsīgas putnu vaimanas.
— Skriesim turp! — varonīgi ieblējās Bakalaurs. - Tūlīt! Es nebaidos ne no raga, ne naga! Es esmu Bakalaurs! Tā viņš ir, tur nav nekādu šaubu.
Pa ceļam āzis vēl Spurram uzblēja:
- Diez kas tur varētu būt nolicis? Vai tik nav uzklīduši lūši? Tadas lielas gāršas malā var visādi iziel. . . Mežsargs un Tenis visus ieklideņus izšaut nespēj …
Nē, lūšu nebija. Tikai apkārt laidelējās un brēca lielā, zaļā dzilna. Vitolzara dobumā pār dīķi viņai bija ierīkots perēklis, un, no tā izvēlies, ūdenī patlaban pērās pa sīkajiem vilnīšiem pavisam kusls dzil- iiēns. Krastā lēkāja un līdzjūtīgi klaigāja liels bars dažādu pulnu.
— Va vējš, — nobijās Spurra, — vai peldēt pratēju nav?! Lielu kustoņu nav? Nu tad — sekot man! Netūļāties!
Viņš ielēca ūdenī pie krasta tā, ka zili sarkanas šļakatas vien pašķīda, vienlaikus rīkodams:
— Kam garākas kājas nekā man — stāties ūdenī aiz manis! Nāc tu, meža balodi! Tā! Kam vēl garākas kājas nekā balodim, lai stājas aiz baloža! Tu, slrazd! Aiz strazda tu, irbe! Aiz irbes tu, grieze!
Pāris mirkļos no krasta līdz slīkstošajam dzilnēnam bija izveidots dzīvs putnu muguru tilts, pa kuru vecā dzilna tūlīl aiztenterēja līdz savam bērnam, pagrāba to aiz dīgstošā cekula un izrāva mala.
— Bis! Bravo! Bis! — gaišā priekā ieblējās Bakalaurs, bet piepeši izbolīja acis un alkal, kā jau dažu labu reizi, kopš uz dārzu bija atnesti gudrības vārdi, stāvēja kā akmens āzis, nevis kā dzīvs.
Spurra toties čiepstēja pilnā kaklā:
— Kaut ar grimsti vai slīksti, vēl nebēdā, draugs, Dzīva ķēde 110 sirdīm ap tevi drīz augs, Dzīvs tilts tiks no knābjiem un mugurām sliets, Tu izkulsies krastā, kur pamats ciets!
Izlēcis no ūdens, viņš lūdza Bakalauru, lai paceļ to uz raga, slapjš lidot nevarot neparko.
— Tā, — viņš omulīgi vivināja, — izžāvēšos, izpurināšu asti, būšu atkal lepns zvirbulis! Bakalaur, kāpēc tu nekusties? Tu gan no prieka izskaties kā nosists! Tas laikam bija veikli izdarīts? . . .
Zvirbulis pēkšņi pasita knābi augšup un uzsauca dzilnai:
— Bet kāpēc Lu viņu pali Lūliņ neizrāvi no ūdens? Tev tik stiprs knābis. Dzilna, bet uzvedas kā akla vista.
— Vai, — atbildēja dzilna, — es taču biju no bailēm pavisam galvu zaudējusi!
— Bakalaur, — iečiepstēja āzim pašā ausi Spurra, — ko lu vēl gaidi? Vai neiesi vis prom? Kas tev par stāvamo ligu piemetusies?!
Āzis nobēdājies pavērsa uz Spurras pusi lielās acis ar gareniem redzokļiem.
— Tu dziedāji par dzīvo tillu, mans jaunais draugs Spurra, bet paklausies, ko lava vaļsirdīgā draudzene dzied. Ja viņa ar lo nedomā mani, tad es neesmu āzis.
Jautrā zvirbuliene llle gobas galā patiesi dziedāja veco, ķircinošo dziesmiņu: «Kur tad tu nu biji, āzīli manu.»
— To viņa prasa man, — nošļucis apgalvoja Bakalaurs, — un tā viņš bij … Kur es biju, kad mans jaunais draugs Spurra vaicāja, vai te nav lielu kustoņu? Kāpēc tas nebija āzis, kas izcēla no ūdens resno dzilnēnu? Kāpēc tie bija mazi putni, kas cēla glābšanas tiltu, kad krastā stāvēja prāvs, varonīgs āzis? Vai tad ar manu lielo dušu vēl par maz?
— • Hm, — novilka Spurra — viņam ļoti negribējās draugu apbēdināt.
-• Tāpēc es te slāvu un saceru pantiņu pats par sevi, — čukstēja āzis, - man ir atgremolāja gausā domāšana, bet nu tas pantiņš ir gatavs, un tas nedara man vecumdienās godu. Paklausies.
Vēl aizvien turpat stāvēdams, baltais āzis ar nopūtu noskaitīja:
— Nav dūšīgākas āža sirds Zem cita balta lopa spalvas, Bet ragu pāris aug dažs labs
Uz daudzkārt prātīgākās galvas.