spurra gan reizem aizsapņojas līdz ar Ligiju, bet visumā bija un palika jautrs putns un pat kārumnieks. Kur dzejnieces zvirbulis pavada brīvos brīžus, vislabak zināja viņa draudzene Ille, aizlaizdamās vai atlaizdamās kopā ai" Spurtu no kaņepju lauka.
Pats raizēs nenokārdams knābi, zvirbulis prata arī citiem putniem pasacīt īstos mierinājumā vārdus bēdās. Kā zināms, īstie mierinājuma un uzmundrinājuma vārdi ir tie, kas nāk no sirds, un tāpēc ari iet pie sirds.
Reiz pie Spurras atskrēja pelēkā vārna. Tā bija noplukuši vārna ar nokārtu knābi un saboztiem spalvu kumšķiem uz muguras.
- Sveiks, Spurreii, — uzrunāja viņa dzejnieces zvirbuli dusmīgā balsī.
— Sveika, vārna! Kāpēc tev tik dusmīga balss?
— - Jā, man ir dusmīga balss, un es esmu dusmīga. Esmu visdusmīgākā un bēdīgākā vārna Ezermalā. Diezin vai tu otru tik sarūgtinātu vārnu atradīsi citas malās ari.
— Va vējš! Un ko tu no manis gribi, tik dusmīga būdama?
— Tev esot tādi stipri uzmundrinājuma vārdi. Zelta spalvu jau esi ari piespraudies, bet kas tev nu var būt par gudrību re, knābis notriepts ar kaņepju treknumu un aušības pilns . ..
— Mans mazumiņš dara, ko jau nu prot.
— Nu, tad uzklausi manu nedienu stāstu. Ja pēc tam nepateiksi man savus stipros mierinājuma vārdus, es lev papluinīšu zvirbuļa svārkus. Vai tu māki visiem savus vārdus teikt?
- Visiem gan ne, — atbildēja Spurra, — tikai tādiem, kas manus vārdus var noklausīties bez nosarkšanas. Klāj va]ā savu nedienu stāstu!
Vārna sāka stāstīt. Jāsaka, tas tiešām bija bēdīgs stāsts. Vienu vārnas bērnu bija aizrāvis pa gaisu gaisiem vistu vanags, otru aiz- vilkusi cauna, trešo kopā ar vārnas vīru nošāvis mežsargs. Vārna sadējusi pilnu otru perēkli, bet tieši lajā priedē iespēris zibens, perēklis sadedzis, un pati varna bēgdama izmežģījusi lielajā vējā asti. Tagad viņa gaisā jūtoties tikpat nelāgi kā laiva bez stūres ūdenī.
To izstāstījusi, vārna izrausa no acs kakta apaļu asaru un nosacīja:
—• Vairāk nav. Tā ir mana pēdējā. Visas citas izraudātas.
- - Neiet gan tev ne šā, ne tā, — piekrita Spurra, tad cieši paska- tījās vārnā un izsaucās:
-— Bet īsli gudra jau nu ar lu neesi! Saki, kāpēc nestundā neej pie tiem, kam esi pati ar derīgu vārdu vai darbu palīdzējusi nebaltā dienā? Tie taču tagad nepaliks tev labsirdību parādā!
- Es par to padomāšu, — steidzīgi iesaucās vārna un aizlaidās, nesagaidījusi, kā Spurra sāks viņu mierināt.
Viņai nemaz negribējās, ka dzejnieces zvirbulis to ilgāk uzlūko. Viņš, kas zina, varēja pamanīt, ka dažkārt pat rūdīta vārna var nosarkt līdz pat pelēkā knābja galam.
Vārna aizbēga, lai zvirbulis nenoprastu, ka viņai nav neviena — 'tik tiešām neviena Zaļajās Pazarēs, kam tā pati būlu nestundā pastiepusi pretī palīdzīgu spārnu vai pasviedusi no cietā knābja sir- .snīgu vārdu.