cik viens bija mazs, tik otra liela, cik viņš ļauns, tik viņa labsirdīga.
Maurava bija veca Bišudravu iemītniece, tēvoča Teņa lēnprātīgā un saticīgā govs, Jukundus — zemesvēzis.
Gribu pastāstīt par to, kā tie divi satikās.
Pieticīgāka, krietnāka un mīlīgāka govs par Mauravu laikam nekad un nevienam nav piederējusi. Viņai bija tik saticīga daba, ka augstprātīgais Buldurs Tītarihs sauca govi par vientiesīti. Buldurs apgalvoja, ka lēnprātīgajai brūnaļai neesot ne pašlepnuma, ne sajēgas, tā ielaižoties valodās ar «kuru katru» un ar dārza grāvraci Kurmi sarunājoties tikpat goddevīgi un laipni kā ar tītariem.
Un ko gan citu var sagaidīt no lopa, kas ar teicamu ēstgribu grauž salmus un nav apveltīts ne ar spārniem, ne ar seksti? — nobeidza Tītarihs Mauravas paļašanu.
Vista Tērga govij sacīja:
— Vai dieniņ, Maurava, mīlīt, kas tam tītaram Buldurjānim par nelāgu niķi! Citus vien aprunā, citu tikumus vien sijā kā caur sietu.
— Nu lai jel runā, tāpēc taču viņam dota mēle un balss, — nesatricināmā mierā nosacīja Maurava.
— Vi, mīlīt, tā nesaki vis! Kas tad notiks, ja visām mēlēm vaļu ļaus? Tad jau pastardiena klat! Un ko viņš par tevi bulduro? Tu esot gatavā muļķe!
Maurava pacēla galvu un domīgi nošņācās.
— Kad tā padomā, sava taisnība Bulduram ir, - viņa sacīja, — nekāda izcilā gudriniece neesmu ari. Dārzā daudz par mani saprātīgāku kustoņu.
— Nu gan tu runā aplam, — noskaitās Tērga, — neizpļāpā vismaz tu pati, ka sevi par muļķi apzinies.
— Bet kad to nevar noslēpt? Re, kā Buldurs pat visu jau uzzinājis, — bēdīgi novilka Maurava.
Tērga ieplēta knābi un acis.
— Kur — kur — kur tad tas nu dzirdēts, kur redzēts, — viņa sāka kladzināt, — kas - kas man ar tevi vairs var but runājams, kad tu visu paciet kā tāda mālu pika, ko visi kājām mīda?!
— Kas tad mani nu var samīt, esmu liela, — maigi sacīja Maurava.
— Kas par daudz, tas par daudz, — Tērga nošķaudījās un aizbēga. Viņa baidījās mirt no dusmām, ja tai vēl nāktos ar Mauravu runāt.
Tāda bija Maurava.
Zemesvēzis Jukundus dzīvoja Visskaistākajā dārzā slepeni, pazemē, un savu klātbūtni nenodeva pat ar sirsināšanu. Viņš labi zināja, ka ne Ligija, ne Tenis viņu dārzā neciestu, baidīdamies par savu cidoniju saknēm. Tās Jukundus apzaga un grauza bez žēlastības.
Saulainā pievakarē Maurava gramstīja sulīgo zāli aiz Visskaistākā dārza žoga netālu pie pakalna nogruves.
Maurava bija jau paēdusi un omulīgi gremoja savu gremokli, stāvēdama pakalnam blakus un labvēlīgi noskatīdamās, ka saules gaismā vizuļoja dzeltenās smiltis uzkalniņa nogruvē.
Pēkšņi Maurava pastiepa uz priekšu garās ausis un ieklausījās, palieca atpakaļ un ieklausījās. Kas ta bija par sīku skaņu pakalna nogruves mala — tāda kā šķindoņa, kā sirsināšana un vēl citas smalkas skaņas, gandrīz līdzīgas trūkstošas stigas džinkstēšanai?
Maurava nolieca galvu — tā bija kļuvusi smaga no prātošanas un minēšanas, kas tas par skaņām, no kurienes nāk un kādu vēsti nes. Hm, ar noliektu galvu klausoties, skaņas bija dzirdamas vēl labāk.
Maurava apošņāja zemi, bet saost neko nevarēja. Tad viņa ievē-
rojci noliekam kaut ko neparastu, un tas neparastais notika ar saules stariem.
Stari krita slīpi uz nogruves un iespiedās zemē, bet zem zemes visu laiku skanēja ērmotā šķindoņa, īsi trokšņi, kā asiem zobiem sa- cērlolies, pēc tam džinkstēšana. Hm. Maurava gudroja atkal, un atkal viņas galva kļuva smaga. Drusku to pacēlusi, govs pamanīja vēl kaut ko — kad saules staru kūlis slīdēja pa nogruvi augstāk, daži stari šaja kūli bija tādi kā īsāki un galos sačervelējušies kā apsvilušas spalvas.
Laikam brūnā govs būtu dabūjusi galvas sāpes no visu šo mīklaino parādību un vērojumu apcerēšanas, ja 110 nogruves puses neatskanētu sīka, čerkstoša un ņerkstoša balstiņa:
— Sir! Vai te kāds ir? Ā, tā esi tu, Maurava. Cik tu esi glīta, tu govs! Cik brūna! Cik tev milzīgas acis! Tajās atspīd debesis ar visiem mākoņiem, tu govs. Goddievvārds!
— Bet kas tu pats tāds esi? Valoda tev glaimīga un skan kā dzejniekam, — laipni atsaucās Maurava.
— Dzejnieks neesmu, — nicīgi atbildēja Jukundus, — dzejnieki ir nelgas — kā tā pati jūsu Ligija. Man par viņu šo to pastāstīja žurka Skrible-Skrable. Dzejnieki pārliecīgi mīlot tinti, šī negardā šķidruma deļ aizmirsdami daudz vērtīgākus labumus. Nav man neka kopīga ar dzejniekiem. Esmu Jukundus, zemesvēzis.
— Hm? — sacīja Maurava. Viņa bieži sacīja «hm», kad kaut ko nesaprata vai kaut kam nepiekrita, bet negribēja sarunu biedru aizvainot.
— Hm? Varbūt būsi tik laipns un pakāpsies augstāk uz nogruves, lai varu ar tevi iepazīties?
— Sir! Te jau esmu, tu govs, — sacīja Jukundus un pakāpās uz nogruves, pār kuru jau bija nogulusies pirmā vakara ēna.
- Tu esi melns un mazs, — sacīja Maurava, Jukundu apskatījusi, — bet tev, kā liekas, daudz kāju, — tā pieklājīgi piebilda. - Laikam ir patīkami un ērti pārvietoties, ja tik daudz kāju apakšā.
— Ojā, — pasmīnēja Jukundus, — bet, ka esmu mazs, tas nekas. Tev nav ne jausmas, tu govs, cik lielus darbus veicu. Augums neko nenozīmē.
— Nu protams, — piekrita govs.
— Vai pastāstīt?
- laipni lūdzu, priecāšos tevi uzklausīt.
— Iedomājies krūmu, ziedošu krūmu, tu govs. Tas lepojas ar saviem ziediem, tas dzer rasu, tērzē ar vēju un stiepj pret sauli savus jaunos dzietus, ilin kā ši saule būlu medus bļoda. Cik vien krūmam ziedu, visi tie iepleš acis un kāri skatās saulē. Lepns ir ziedošais krūms uz saviem ziediem, un tam šķiet, ka nav labākas vietas un spožākas saules par mūsējo. Vai tu to saproti, tu govs?
— Jā gan, — priecīgi palocīja galvu Maurava, — kad tu lo stāsti, es ziedošo krūmu redzu kā dzīvu! Daudz tādu aug mūsu dārzā.
— Kā tad. Bet ko daru es? Melns un mazs es sēžu zem zemes un smejos. «Hi-hi,» es smejos, «lepojies vien, tu krūms! Blenz vien saulē savām gaišajām ziedu acim! Tava dzīvība, viss tavs košums ir manās sīkajās ķetnās. Ja gribu, tu vel dzīvo, ja nē — dzir, dzir — manas dzirklītes nošķind, viena tava sakne pušu. Dzir, dzir! — oLra pušu. Tas iet ātri! Ko, tu sāc jau nokalst, tu krūms? Kur nu ir tavs košums? Kur lavas ziedu acis? Es esmu melns un mazs, es neskatos saulē, es trinu savas dzirklītes un smejos — es esmu varens! Krūmu, jaunu koku un puķu dzīvība ir manā varā! Goddievvārds!»
— Hm?! Bet tu taču šo varu neizmanto? — izbijusies prasīja Maurava un pastiepa kaklu, lai labāk saskatītu ķeburaino nieku ar sīko balsi.
— Hi, hi, — nogruģināja zemesvēzis, izgāza krūtis un aizbāza vienu ķetnu aiz savas brūnās samta vestes.
— Kad tu smejies, man skraida šermuļi pat pa ragiem, — teica Maurava, — zemesvēzi Jukundus, vai tikai tu neesi… atvaino … vai tu neesi ļauns?
— Paklausies vēl, tu govs. Tu taču arī pazisti sauli, milzīgo, degošo bumbu, kas karājas gaisā un ik brīdi var sadegt pavisam?
— Hm, — atsaucās Maurava un smagi nosēcās — viņai nezin kāpēc vairs nepalika klausīties zomesvēža sirsinošajā balsi.
— Nu redzi. Saule spīd, un visi to redz. Pasaule kļūst nejēdzīgi gaiša, kad tā spīd. Mēs, pazemes grauzēji, neieredzam gaismu. Mums ta ir galīgi lieka.
— Bet kāpēc, zemesvēzi? Vai tāpēc, ka gaismā tūdaļ var saskatīt, ka skaistais ir skaists un neglītais neglīts?
— Nav svarīgi, kāpēc, — izvairījās no atbildes Jukundus, — klausies uzmanīgāk. Arī saule ir manā varā, tu govs!
— Atvaino, bet nu gan tu melo, — ar šausmām iesaucās Maurava, — nerunā tā, es tevi lūdzu. Es nespēju lo noklausīties.
— Hi — bi! Ir! Ir lielā saule manā varā! Kad saules stars iespiežas zemē, lai irdni sasildītu, es to redzu. Kā smalks, spožs zelta mats tas ieslidz smiltīs. Es to redzu, manas dzirkles ir kartība. Dzir, dzir — kaut kas nošķind, nospindz, un saules staram apcirpts gals. Gabals, kas iespiedies zeme, turpat paliek un nesilda vairs.
— Ai!
— Jā gan! Un tā es daru ar katru tādu nekauņas staru!
— Vai tā ir patiesība, ko tu man te stāsti?
— Prasi, kam gribi.
— Jā… nu … saulei ir tūkstoši un vēlreiz tūkstoši staru, zemesvēzi.
— Zemesvēžu arī nav mazums, goddievvārds!
— Zini ko, Jukundus, tu tomēr esi ļauns. Tu noteikti esi ļauns. Cik tas viss zemiski, ko tu man stāsti! Ej prom!
Maurava elsoja tik sirdīgi un tā raustīja virvi, ka Jukundus kļuva piesardzīgs.
— Hi, sirr, — viņš sauca, — nesper pret zemi tik smagi savas milzīgās kājas, tu Maurava. Es tikai pajokoju. Man patīk baidīt sieviešus un bērnus!
— Arī tas nav teicami, zemesvēzi. Stiprajiem neklājas darit pāri vājākajiem. Tas nemaz nav vīrieša cienīgi! Vai gan lu nezini, ka Visskaistākā dārza gudrības vārdi skan:
«Kas glaimīgs ķetnu laiza prāvam nezvēram, Bet miesās vārgākajam zobus pretī šiepj, Ar negodu no dārza aiztriecams — Mums tiklab varmāka kā iztapoņa riebj.»
Šo pantiņu noskaitījusi, Maurava mazliet nomierinājās, taču zināmu neuzticību pret Jukundu tā sevi vairs nespēja apklusināt.
- Esi nu rāma, tu govs, — labināja Jukundus, — es lev vēlu labu. Zinu, ka tu mūsu dārzā esi diezgan vientulīga govs. Tevi ieskata par tādu kā pamuļķi. Vai gribi, parūpēšos par lev piemērotu sabiedrību? Man ir gudri un veikli draugi — žurka Skrible-Skrable, divi meža pīļu īpašnieki Lisijs un Lusijs, varen jautri un smalki junkuri. Tie labprāt iepazīsies un draudzēsies ar tik gudru liellopu kā lu!
— Hm, — šaubījās Maurava, — vai tiešām?
-Kā nu ne? Pasaukt?
— Varbūt kādu citu reizi, — stomījās Maurava un svaidīja asti, kaut gan dunduru nebija tuvumā. Ar astes svaidīšanu govs izteica vienīgi savu nenoteikto garastāvokli.
— Redzu, tu man neuzticies, tu Maurava, — sirsināja zeinesvēzis.
— Veltīgi, veltīgi! Ja tu zinātu, kas es esmu par zemesvēzi, tu paļautos uz mani kā uz klinti! Esmu apzinīgs zemesvēzis. Un līdzjūtīgs arī. Piemēram, par tevi pašu man sāp sirds ,.. Goddievvārds . . .
— Kāpēc tad par mani? Hm?
— An tev tiek nodarīts daudz pāri!
— Bet kā tad?
— Tevi slauc!
— Tik vien tās nelaimes, — iesmējās Maurava, — ja neslauktu, kur tad es pienu liktu? Esmu pienīga govs!
— Bet kādēļ tu nevari pati dzert savu saldo, balto pienu?
Te nu Maurava atgāza savu ragaino galvu un iedīcās lik skaļi, ka apkārtnes priedēm apbira skujas.
— Neaptēstais govslops, — nomurmināja zemesvēzis, — kādēļ tu dīc, ka kokiem skujas birst?
— Jā, kad tu mani ta smīdini … Es nu dzeršu pati savu pienu? Kā tad tā?
— It vienkārši, tu aušīgā govs. Pamēģini vienreiz, otrreiz, iegaršosies!
— Hm?! Bet ko tad dzers tēvocis Tenis, ko Ligija? Ko pielies pie putras Tīlei? No kā smalstīs krējumu, kuls sviestu? Ko dzers un edīs visi tie, kas man mīļi, es tev prasu?!
— Tu dievgosniņ, lu nožēlojamais slaucamais lops! Kāpēc tev darīt labu citam? Ja kādam jādara labs, kāpēc cits nevar darīt labu tev?!
— Mes ar tevi nevaram samainīties, - - negaidīti asi atcirta Maurava, — zini, ko es atcerējos? Gudrības vārdus!
Ja viltīgs plēsoņa tev galvu jauc,
Tāds, kas tik paša ādu glābj un saudz.
Ar lādu sabrāļoties nepiedien —
Tik vilkacis ar vilkiem barā skrien!
Vai! Kāda es biju muļķe! Es taču pirmīt pati redzēju, ka saules staru kūlī daži stari bija īsāki, kad saule to pavilka pa nogruvi augstāk. Tu tos biji apstrādājis!
To pasacījusi, Maurava ar tik draudīgu izskatu tuvojās nogruvei, ka Jukundus redzēja — govs nepārprotamais nolūks ir viņu iestampāt zemē.
— Sir, slaucamā muļķe, sir, tu govs! — viņš ieņerkstējās un ielēca dobumā.
«Bladāc!» Mauravas smagā kāja uzgulās dobulim virsū.
— Mauraviņ, — skanēja spiedzieni no dobuļa zem govs naga, — dzir — dzirdi! Tu skaistā, labā govs!
— Ko, tu vel esi dzīvs?! Nu, kad tā, dzīvo. Bet tev jānosolās man, ka tu vairs neložņāsi pa pazemi, saules starus un puķu saknes maitādams. Tu man nelīdīsi virszemē, kustoņu sirdis maitādams.
— Apsolu! Apsolu! Nenostampā! Atstāj dzīvu! Apsolu! Goddievvārds!
Maurava nocēla kāju no dobuļa, Jukundus izspruka ārā un nošļāca pa nogruvi lejā. Daudzās kājas nesa viņu tieši uz grāvi.