Jau bērnībā mazā kaza Ika sagādāja savai mātei, kazai Bikai, daudz rūpju. Bet kad nu vēl lka paaugās un bija jau itin prāva kaziņa, tā vairāk uz pakaļkājam vien staigāja, badījās ar katru mietu un negribēja ielāgot nevienu krietnu kazas tikumu. Bikai augas dienas sāpēja galva, rājoties ar vienīgo bērnu.
— Kur tu nu atkal iesi, Ika?
— Puķes ošņalēt! Es gribu!
— Eui! Tev jāsaka «ošņāt» vai «ostīt», nevis «ošņalēt».
A, man vienalga! Kad tik labi smaržo!
— Nav vis vienalga!
Puķei arī vienalga, vai es to ošņalēju vai ošņāju! — atcirta Ika un manījās uz dārza pusi.
Pēc brīža Bika atkal sauca:
— Ika! Kur nu atkal?
— Krūmus skrubināt!
— Nekad nesaki «skrubināt», mans bērns. Neviena kārtīga kaza noskrubina. Visas viņas ēd.
— Bet es gribu skrubināt, me-e-emm, es negribu ēst!
— Nu tad ej, ej! Galva griežas riņķī no tās tavas dīdīšanās!
Vēl pēc mirkļa, kad Bika ieraudzīja Iku, atkal atskanēja vecās kazas izmisusi balss:
— Bē-ē-ērns! Bč-ērns! Ko tu nu alkal dari?
Ika stāvēja uz pakaļkājām pie žoga un centās sakampt zobos kāršu rožu baltās galvas.
— Es gribu kāršu rozi, mc-emm! Es gribu!
— Cik reižu man lev nebūs jāsaka - nesauc tu mani par memmi! Saki — māte. Saki - māmiņa, vai tu dzirdi? Un liec mierā Visskaistākā dārza kāršu rozes! Tās nav tavas, tās Ligijas.
— Be-et es gribu! Es gribu!
— Ak lu lavu nešpetnu bērnu! Vai lev trūkst cūkpieņu, balandu, āboliņa?
— Be-e-et. . .
- Nu, noplūc ari kādu, tikai tā, ka neviens nepamana.
Nepagāja ne ceturldaļslunda, kad Bika uztraucās atkal:
— Ika! Ikiņ! Iksīt! Ko lu tur tik aplam snaigsties?
— Es gribu liepas mizu, rne-e-emm . .. māmiņ! Es gribu!
— Nedrīkst, Ikiņ, liepa nokaltis.
— Be-et es gribu! Skribināt, skrubināt, skrabināt, rubināt! To salclo mizu! To gardo mizu!
— Nu tad ēd ar, ēd, nerātnais bērns! Tikai pielūko, ka neierauga gudrais āzis Bakalaurs.
- Be-el es nc-egribu vairs! Es gribu priedes mizu! To rūgto, to brūno, to sveķaino!
—- Tad ēd jel ēd, kad levi pērs, es tevi neglābšu. Liec to aiz raga.
— Kas mani pērs! Mazu, glītu, ballu kaziņu! A, ja per, lai per! Liela muiža! Pakašķī man aiz raga, māmiņ. Tur niez.
«Pakasi», nevis «pakašķī»! Tev jāiet Bakalaura kazu skolā, tas man tagad skaidrs. Drīz to ierīkos.
- Vai tur mācās kaziskas gudrības?
— - Kaziskas, kā tad!
— Vai tās var airi iemācīties?
— - Kam galva viegla, tas var ātri.
— Bet kam vieglas kājas?
- Tam pagrūlāk.
- Tad es neiešu skolā! Ne-eiešu! Ne-egribu!
— Gaisa kaza kas gaisa kaza, — Bika izdvesa ar maigu pārmetumu, -— es nemaz nezinu, ko ar tevi lai iesāk.
— Vai tu tiešām nezini, ko ar mani iesākt, me-emm? Nu Lad ļauj man pašai vaļu! Tad es pati zināšu!
— Tu nu zināsi!?
— A, zināšu gan! Es iešu uz balli! Uz lielo gāršas balli!
— Par to i nesapņo. Sī iešot uz balli, uz meža balli, kur visādi krūmu brāļi didās! Tur nu gan tu man neiesi!
■ - Be-et es gribu!
— Va vējš, — nobrīnījās, garām laizdamies, Spurra, — «gribu — negribu, patīk — nepatīk» . . . Vai tu citus vārdus nemāki, Ika?
Māku gan! Es negribu un man nepatīk, kad man padomus dod!
— Neklausies vis Spurrā, — zobgalīgi čiepstēja llle, — tev vajag citas skolas. Vai gribi, noskaitīšu dziesmiņu?
— Ja muļķība sēž kaulos sīksti, Tad to, ko nedrīksti, ko drīksti, Tev ādā ierakstīs ar rīksti!
Ika aiz dusmām ilgi badīja stabu, jo, stabā tupēdama, llle viņai bija dziesmiņu nočivinājusi.
Meža balles vakara Bika ieslodzīja Iku stallīti, bet pati aizgāja gulēt nojumē.
Vista Tērga Biku uzslavēja — pareizi darīts. Meža ballē tik smalkai, jūtīgai grozgalvitei kā Bikas Ika neesot īstā vieta. Azis Bakalaurs gan ari iešot uz balli, bet tas jau iešot zinātniskos nolūkos.
Pēc tam Tērga ilgi čukstējās ar tītaru, cik gražīga un nevīžīga ika, cik stulba Ikas māte Bika, tīro dieva lopiņu no meitas izaudzinādama, un cik pasaule vispār izlaidīga un samaitāta.
Bet ko darīja pa lo laiku Ika? Izlekusi pa slalliša logu uz pagraba jumta, no tā vēl tālāk, Ika jau devās pa gāršu uz Pijola ezera malu, kur tai slavenajai meža ballei jānotiek. Ika nebaidījās — vilkiem un iereibušām personām ieeja ballē būšot aizliegta.
Ta nu viņa gāja pa gāršu, apstājās pie kāda veca celma un izkasa no sūnām tur jau vakar paslēptās rotas, slepšus paņemtas no mātes lādītes, — zilu lentu, alumīnija ķēdītes galu un vara stieples gabalu. Lentu Ika apvija ap ragiem, ķēdīti ap kaklu, bet stiepli ap priekškāju.
— A, liela muiža, — Ika mierināja savu smeldzošo sirdsapziņu, — rīt jau es rotas atkal nolikšu lādītē. Māmuļa nemaz nepamanīs.
— Pi! — piepeši iespindzās Ikai pie pašas auss nejauki griezīga balstiņa. — Pi, ko tu blandies nakts laikā pa mežu, lu muļķe kazu meitene, pi?
— Ko es te blandos! Liela muiža! Kas man ko darīs — glītai, mīlīgai, baltai kaziņai?
Ikai tomēr kļuva ērmoti ap dūšu — sikspārņa acis tumsā laistījās, un tas vispār bija tāda nedabīga pele, spārnota un pa gaisu skrējēja pele.
— PI, muļķīte kažele, teci uz māju, neskraidi naktī pa gāršu, pa brikšņu. Vilki Umurs un Kumurs šeit mīl nepiesieti, ka neuzklūp. Te nav Visskaistākā dārza gudrības vārdu, te valda Nags un Zobs!
Gāršas malā iznākusi, Ika uz brīdi apstājās un paskatījās visapkārt. Mēness tiešam tagad spīdēja visā savā apaļumā. Pijola ezera malā varēja redzēt kustamies daudzus augumus, un no turienes atlidoja dažnedažādu balsu jūklis. Tur acīm redzot bija deju laukums.
Ikas lielā dūša drusku tā kā saplaka, viņa klusītēm zagās pa krūmāju uz ezermalu. Ika kļuva priecīgāka, kad sāka spēlēt orķestris, — mūzikai skanot, nebūs dzirdams, kā brīkšķēdami lūst zari zem viņas kājām.
Deju laukuma malā nokļuvusi, jaunā kaza krietnu brīdi skatījās un klausījās. Tur bija ari ko redzēt un dzirdēt. Neviena vecāka kustoņa neredzēja, laukums bija jauniešu vien pilns. Apkārt ļepatāja teļi, sivēni, jauni gailēni un zostēviņi, auni ar tikko dīgstošiem ra- ģeļiem pierē, kazas Ikas vecumā un vel pāris pavisam ērmotu, bet gaužām smalku un iznesīgu radījumu. Ika ilgi tos vēroja, bet nelika gudra, kas šie tādi varēja būt, — atgādināt atgādināja milzīgus runčus, lielās, zaļās acis vien spīguļoja, kad tie skatījās apkārt. Astes gan nemaz nebija runču astes, bet smailo ausu galos šiem zeļļiem auga kupli spalvu kušķi, tie trīcēja no katra vēsmas pieskāriena un izskatījās varen grezni. Ika ieraudzīja ari Bakalauru, Visskaistākā dārza lielo āzi. Tas viņai likās pārak bijājams ar savu kaulaino, pārliecīgi nopietno ģīmi, garo bārdu un stīvo gaitu, pārāk stalts un cienījams, Ikai tomēr kļuva vieglāka sirds — taču viens pašas māju četrkājis!
Orķestra saksofons kvieca, sitamie instrumenti rībēja, raibā meža balles publika dejoja bugi-vugi, kājām zemi nežēlīgi slampādama, ļodzīdamās, ragus un astes svaidīdama. Tad muziķa apklusa, beidzās ari deja. Ika pamanīja divas attālāku kaimiņu māju kazas, Betiju un Līželi. Sirds tā kā iekulējās no skaudības — lās gan bija lieliski izrotājušās! Kāju nagi nolakoti, ragi tāpat, aiz ausīm puķes, baltā vilna rūpīgi sacirlola. Belijai un Liželei blakus turējās divi ļoti stilīgi ģērbti jauni auni — abiem mugurā bija no biksēm ārā izlaisti rūtaini virskrekli. Ar visu savu izturēšanos stilīgie auni centās pasvītrot kaut kādu sevišķu vaļību: ejot šļūca, itin kā liem bulu izmežģīti ceļgali, blenza apkārt nicīgi piemiegtām acīm un nevis smaidīja, bet vīpsnāja vien, priekškājas sabāzuši bikšu kabatās. Betija, Līžele un abi stilīgie auni apstājas tieši iepretī krūmam, aiz kura vēl joprojām stāvēja Ika.
— Jā, zin, forša ballene, — sacīja viens stilīgais auns, — veciem puikām, zin, nav par nāvi pagrozīties.
Otrs iegrūda Liželei dunku sānos un rādīja uz Bakalauru:
Kas tas par jefiņu? Tas nu gan ir baigais vecis! Baigi jocīgs! Ko tas brien le riņķi?
Es, zin, nezinu, — atsacīja Līžele. — Šausmas!
— Bet kur Lad smukā Ika? Kāpēc nav te?
— Es, zin, nezinu, — negribīgi atbildēja Līžele, — es nav nekāda Ikas aukle! Šausmas!
Betija piemetināja:
— Kas, zin, ši par smuku? Purniņš jau nu tā kā būlu tā nekas, bet citādi lā ir viena galīgi neinteliģenla kaza!
— Labvakar, — izaicinoši izsaucās Ika, izlēkdama no savas paslēptuves.
Betija un Līžele iespiedzās, stilīgie auni izbolīja acis, bet Bakalaurs goddevīgi palocījās.
Betija ar Līželi kļuva mīlīgas un sacīja:
— Zin, Ikiņ, mēs tieši nupat runājām, ka tu esi viena forša kaza.
— - Jā, es dzirdēju gan, dzēlīgi atmeta galvu Ika.
Pirmo deju viņa nodejoja ar vienu, otru ar otru stilīgo aunu. Pēc taru viņu uzlūdza dejot Bakalaurs.
— Tu taču nedejosi ar to baigo, — prasīja Ikai Līžele, bet ika atcirta:
- Dejošu gan. Viņš ir gudrs āzis, mājlopu dižskolas atgremotajā fakultāti beidzis!
Nākamo deju Bakalaurs vairs nodejot ar Iku nevarēja, jo stilīgie auni grieza āzim pretī dīgstošo raģeļu punus.
— Es jau atkāpjos ar labu, ē-me, jaunie ļaudis, — miermīlīgi sacīja Bakalaurs, — iztiksim bez ļauna! Kā sakāmvārds pauž: «Kam lielākā vilna, tam lielāka brēka.» Tā viņš ir!
Bakalaurs atkāpās sāņš, bet visu laiku vēroja lku ar uzmanīgu aci.
Tajā brīdī Ika pamanīja, ka uz viņas pusi bija pavērsuši savas lielās, zaļgani dzirkstošās acis arī abi smalkie svešinieki, kas viņai bija iepatikušies, vēl 110 krūmiem deju laukumu vērojot.
Tie divi skatījās, skatījās, tad nāca tuvāk un apstājās netālu no Ikas un viņas draugiem. Apstājušies svešinieki sāka sarunāties labskanīgās, samtaini maigas balsis. Viņi runāja dzīvi un tik skaļi, ka Ika, viņas draudzenes 1111 abi auni varēja skaidri saprast katru vārdu.
— Mi-au, au, Lūsij, vai esi pamanījis, cik daiļa ir ši svešā, jaunā kaza ar zilo lentu ap radziņiem? Viņa līdzinās baltas rozes pumpuram, sacīja viens 110 svešiniekiem.
— Mi-au, au, Lisij, — dedzīgi pārtrauca otrs, — viņa līdzinās nevis baltas rozes, bet gan baltas orhidejas pumpuram!
Tikko iesākās nākamās dejas muziķa, Lisijs viegliem soļiem piesteidzās pie Ikas, graciozi palocījās un izlūdzās sev deju.
Pa pusei kaunīga, pa pusei aizgrābta, acis nepaceldama, bet galvu lepni atmetusi, Ika aizgaja dejot ar Lisiju.
Muziķa spēlēja tango, Ika lāgā neprata to dejot, bet ar Lisiju sadējot nebija grūti. Viņš pats dejoja veikli un tik uzmanīgi vadīja Iku, ka dejas soļi veicās paši 110 sevis. Iku savadi traucēja vienīgi tas, ka ik reizes, kad jaunās kazas vaigs pieskārās Lisija bārdai, viņš sēcoši ievilka elpu nāsīs un aplaizīja savas sarkanās lūpas. Pie tam viņa ūsas drusku nodrebēja un saraucās uz augšu.
Tā kā tas atkārtojās, Ika neizturēja un ievaicājās:
— Kāpēc jūs tik bieži Jaizaties, Lisij? Kāpēc jūsu ūsas tik bieži dreb un saspurojas?
— Kā jūs zināt manu vārdu? — izvairīgi prasīja Lisijs.
Es jau dzirdēju, kā jūs sarunājāties ar Lūsiju, savu draugu, — vientiesīgi atzinās Ika.
— Vai tiešām? O, cik tas nepatīkami, mana daiļā.
Bet tomēr… kāpēc jūs jau atkal laizāties, Lisij?
— Mi-au! Es ieelpoju jūsu smaržas, — laipni, bet steidzīgi noteica l.isijs un cieši skatījās Ikai acis, bet nelaizījās vairs. Labāk sakiet man, mana daiļā, — vai par jums ir dziedāts tam pazīstamajā dziesmiņa «Balta kaza stāv uz klints»?
—- Nedomāju vis. Jūs gan laikam zināt ļoli daudz dziesmu, Lisij, vai ne?
—- Daudz, o jā? Es un mans draugs Lusijs, mēs jau esam ceļotāji, svešinieki, tā teikt, tūristi.
— Bet ko tad jus meklējat šeit?
— Darīšanas, mi-au! Lūdzu, neesiet nu tik ziņkārīga, tas bojā skaistumu, mana daiļā, — lūdzās Lisijs, labāk es jums padziedāšu dziesmiņu.
Pavisam klusi un maigi Lisijs iedziedājās savā samtainajā balsī:
Es ar savu ģitāru, mi-au, Ceļoju pa pasauli, Ceļodams pa pasauli, mi-au, Iemīlēju meiteni. . .
Dziedādams viņš Lik mīlīgi skatījās Ikai acis, ka jaunajai kaz-ū kļuva pavisam pārgalvīgs prāts.
— Lisij, — viņa iesaucās, kad dziedātājs bija apklusis, — vai jums, diviem ceļiniekiem, tūristiem, nav garlaicīgi šeit laukos?
— O, kā nu ne! — piekrita Lisijs. — Kā nu ne! Šeit sastopami vienīgi tādi provinciāļi kā jusu auni. Par isLu eleganci un smalku stilu te nav ko sapņot, mi-au! Ja jus redzētu Āfriku! Palmas… un vispār . . . Bet Itālija! Gondolas .. . un vispār . . .
Ikai un Lisijam tuvu garām dejas takti aizsoļoja Bakalaurs. Azis paslēja bārdu uz viņas pusi un ātri čukstēja: — Uzmanieties labi, mazā, baltā Ika! Es varu apzvērēt, ē-mē, ka Lisijs un Lūsijs ir …
— Ko viņš saka, mi-au?! — piepeši lik skaļi ieprasījās Lisijs, ka Ika nesadzirdēja Bakalaura teikuma beigas.
— E — es nemaz nesapratu, — sacīja Ika, — nekas! Viņš vienmēr spriedelē! Liela muiža! Es nemaz ne-egribu klausīties Bakalaura spriedelējumos!
— Viņš ir garlaicīgs āzis! — ātri sacīja Lisijs.
— Jā, be-et. .. viņš ir arī labsirdīgs, uzticams un godīgs, — novilka Ika. Viņai piepeši bija sameties lāga Bakalaura žēl.
— Mana daiļā, — pārtrauca Lisijs, — runāsim labāk par mums pašiem, mi-au! Esam daudz dejojuši, nakts ir burvīga, vai neiesim drusku pastaigāties? Mes ar Lūsiju rūpēsimies par to, lai ne spalva nenokrīt no jūsu baltās galviņas.
— Jā, es gribu, — piekrita Ika, — tikai… sakiet man beidzot, Lisij, - kas jūs abi ar Lusiju īsti esat? Jūs taču neesat lieli kaķi?!
— - Kāds neprāts! — tramīgi iesaucās Lisijs un paskatījās apkārt. - - (), mi-au, kādēļ tad kaķi! Neprāts! Ticiet vai ne, mēs esam āži, jauni ceļinieki āži! Āži, daiļā. Varat paprasīt māmiņai. Mēs, protams, jus pavadīsim līdz mājai un nodosim tur jūsu mātes rokās viņas auklēju miņu.
Deja pašreiz bija beigusies, un Lisijs Iku steidzīgi veda uz gāršas pusi. Žigli viņiem pievienojās arī Lūsijs.
Ika nemaz nepaguva tā īsti attapties, kad jau bija ievilkta gāršā. Tumšzaļais, šalcošais lapu un skuju jumols aizsedza viņas skatienam gaišās debesis un apaļo mēnesi. Ātri un klusi svešinieki veda Iku uz priekšu.
— Be-e-et, — stomīdamās blēja Ika, — man — man — man liekas, ka mēs nemaz neejam uz māju pusi! Kas — kas tās par eglēm?!
— Mēs ejam pa taisnāko ceļu, mi-au, — mierināja Lisijs.
— Be-e-cl… Mēs ejam jau tik ilgi, tik ātri!
— Vai esat nogurusi, daiļā Ika? — vaicāja Lūsijs.
— Mēs varam, mi-au, arī apstāties un atpūsties dižo egļu ēnā, — piedāvāja Lisijs.
Abi Ikas pavadoņi apstājās tik spēji, ka baltā kaziņa tikko nepaklupa. Viņai kļuva baigi. Lisija un Lusija milzīgās acis zvīļoja.
Viņu baltos cimdos paslēptās priekškājās pārāk cicši žņaudza Ikas sānus, caur cimdiem bija jaušami smaili nagi.
— Be-e-et, — ieblējās īka, taču balss viņai tūdaļ iesprūda kaklā — Lisijs vienā rāvienā norāva balto cimdu no labās priekškājas. Lūsijs darīja to pašu. Nagainas ķetnas, īstas lielu kaķu ķetnas sagrāba lku aiz skausta no abām pusēm.
— Atdod man savu ķēdīti, man tā patīk, — ņurdēja Lūsijs un norāva ķēdīti Ikai no kakla.
— Atdod man savu lentu, man tā patīk, — šņāca Lisijs un norāva lentu Ikai no ragiem.
— Atdod arī vara stiepli, ja nekā labāka vairs nav, — šņāca Lusijs, — tā, un tagad mēs tevi nokodīsim. Jaunu kazu cepetis ir gards, nii-au-au!
— Jaunu kazu cepetis ir gards, pat ja tās ir tādas muļķes kā tu, — šņāca Lisijs un atšiepa smailos, iedzeltenos plēsoņas zobus.
Be-e-et es negribu! Negribu!
Tajā mirkli mežs nodrebēja līdz galotņu galotnēm no pērkonīgas balss, kas bazūnēja:
— Turies, lka! Gudrs sakāmvārds pauž: «Kas smejas visgardāk, tas smejas beidzamais.» Turies, mazā lka, es esmu Bakalaurs!
Pēc tam lka tumsā dzirdēja vairs tikai kņadu, ņaudienus, brēcienus un Bakalaura vareno balsi:
— Še tev! Še tev! Še tev!
Cik mīļš gan mazajai Ikai šajā brīdī likās Bakalaurs ar visu savu garo bārdu! Viņa vēl nemaz nespēja aptvert, ka ir palikusi sveika un vesela.
Tad nobrīkšķēja un nošalca krūmi, nodipēja zeme, un Bakalaurs elsa: - Prom viņi ir! Ika, mans bērns, vai tu noesi saskrāpēta nn sakosta?
—- Nē-ē … Bo-et . . .
— Nebaidies, tie tagad kaut kur vēl ilgi skaitīs kauliņus un nezin vai visus saskaitīs. Drīz tēvocis Tenis ar mežsargu atnāks šurp medībās, un tad lik viņi šo lo piedzīvos!
Sagrābstījusi sūnās savu ķēdīti, lentu un stiepli, Ika atguva balsi.
— Be-et. .. kas lie tādi — tādi - vispār bija?
— Nešpetņi, e-rne . .. Nedomā vairs par viņiem. Kāpēc Lu ballē neuzklausīji manu balsi, godājama āža balsi, mazā Ika? Lūši viņi bija, milzīgi kaķi, vai saproti, nabaga bērns?
— Vai, man no izbiļa notirpa kājas, — ievaidējās Ika, — apstāsimies drusku, mīļais Bakalaur! Savu mūžu es vairs ne-cgribēšu nevienu tādu redzēt! Meža pilis viņiem piederot!
—- Meža pilis, ē-mē? Biezoknis ir tās viņu pilis! Biezoknis, kur saule neiespīd. Zoba likums tur vēl valda. Naga likums tur vel valda. Cits citam tur krīt pie rīkles, plēš un kož, ē-mē …
Ausa jau dienas gaisma, kad Bakalaurs pārveda mājās drebošo un galīgi apjukušo Iku. Iekams viņi abi iegāja pagalmā, Bakalaurs rūpīgi apskatīja viņas balto kažociņu.
— Ē-mē, — viņš domīgi novilka, — maķenīt paplūkāta tā tava tualete ir gan. Bet tas nekas. Tu vēl esi laimīga. Visām kazām vis tāds Bakalaurs negadās pie rokas, kad lās dara blēņas un tīšuprāt nelaimi meklē, ē-mē! Nekas, nomierinies. Kā sakāmvārds pauž: «Dari ko darīdams, nebadi gaisu . . .»
Ar cuku Tīli iznāca citādi. Cūka Tīle bija pagalmā ieredzēta savas omulīgās dabas dēļ. Pat Tītarihs meklēja Tīles sabiedrību, jo varēja nesodīts svepstēt lulausei pie pašas auss visindīgākās piezīmes, — Tile par tām nelikās zinis.
Bet, kad uz dārzu tika atnesti gudrības vārdi, Tdei dzīve vairs neizskatījās rožaina. Kamēr ar gudrības vārdiem vairāk noņēmās pa augšu, pa Zaļajām Pazarēm putni vien, vel nekas. Lai ņemas, ka šņakst, kas tur Tīlei.
Taču pienāca diena, kad Bakalaurs savā lēnajā atgremotāja domāšanā bija ticis līdz punktam, ka gudrības vārdi ieviešami arī māj- kustoņu pagalmā. Viņš pats bija apguvis drošsirdības tikumu un kopš tā laika ieskatīja, ka citi ari nav atstājami mierā. Vispirms visi lika apmācīti vienprātības tikumā, un tas visiem ātri iepatikās. Nebija jau arī peļama lieta, sacīsim, seskam, kādam klaidonigam sunim vai uzmācīgai vārnai pagriezt uzreiz pretī visus pagalmā saskaitāmos ragus, pieres un knābjus. Tikai tā lielā nolrenkāšanās — lai vai kas krūmos iečabas, stalli nograbas, tūliņ atskan Bakalaura brēciens: — Tīle, Tile, netūļājies! Viens par visiem, visi par vienu! Hip, hip, bladāc! Virsū ielidējam!
Ari to vēl Tīle pārdzīvoja, bet pēc tam iesākās lielāki nelabumi. Tēvocis Tenis paziņoja, ka turpmāk tiks pieteikts karš slinkumam, mēlnesībai un ļaunprātībai arī. Un, lai nevienam neatliktu laika savu iemīļoto netikumu piekopšanai, katram pagalmā tikšot ierādīta piemērota nodarbošanās.
Vispirms tēvocis Tenis bija ar gudru ziņu pieglaimojies Tīlariham, nudien, pieglaimojies, citāda vārda Tile neatrada.
Proti. Tītarihs bija iecelts par dārza apsardzes priekšnieku! Kas tad 1111 bija tā apsardze — liels bars sikputnu, tas pats Tītarihs, Tērga, āzis, Maurava un kaza Bika, Ikas māte. Kaķus jau nekad nevarēja dabūt rokā, kad tie bija vajadzīgi, un zvārguļu kaklasaites arī neatļāva tos par sargiem izmantot. Ika vēl par mazu. Nu, un Tile . . .
Zilsekstainis tītars kļuva pārmērīgi lielīgs: asināja knābi vienā trīšanā, kūla spārnus, lai attīstītu muskulatūru, un aiz pārmērīgas uzpūtības pat aizmirsa ar visiem šķendēties, tik nozīmīgs viņš sajūtas. Ja viņš nospodrināja savus ieročus, tad cilpoja gar žogu, — vai tik tur nav pamanāms caurums, slepena eja vai kaut kas cits draudīgs. Kā caurums pamanīts — bulduro kā aizkauts, sauc visus talkā mālus jaukt un caurumus aizmūrēt…
Tērgai arī bija atrasta piemērota nodarbošanās — olu dēšana. Un Tērga pati gandrīz brīnījās par šo savu spēju. Viņas prieks auga ik ar jauni/dēto olu, un viņa ari nedomāja prieku slēpt — uzlaidās visredzamākajā vietā un kladzināja, kamēr visiem ausis piekladzinātas. Aiz pateicības par šo likumīgi nodrošināto tiesību kladzināt, ko knābis nes, Tērga kļuva atsaucīga arī pārējiem pagalma pasākumiem un patiesi piemirsa par citiem runāt.
Bakalaurs steidzīgi veica kazu un aitu skolas ierīkošanas priekšdarbus un reiz visus pārsteidza — viņš bija uzcēlis pagalma nomalē mazu, glītu nojumiti. Tā būšot dārzeņu tirgotava, tur izsniegšot veģetāras maltītes visiem.
— Kas izsniegs? — bija prasījusi Tērga. — Kam tad vēl vaļa?
Bakalaurs nekā noteikta nebija atbildējis, tikai pašķielējis uz Tīli ar tik nozīmīgu skatienu, ka Tdei bija sameties nelabi ap dūšu.
Kad Tile nelikās saprotam, ko no viņas grib, Bakalaurs bija viņai skaidri un gaiši pasacījis, ka Tīlei jākaunoties no sava slinkuma.
Tile? Slinka?
Tas skanēja tik riebīgi, ka Tīlei ne domāt negribējās. Nākotne rādījās drūma. Sasodītie, trīskārt sasodītie gudrības vārdi!
Tile klusēja un nelikās ne dzirdot Tītariha indīgās piezīmes, ne vistas klukstēšanu, ne Bakalaura bārdas skurināšanu.
— Mēs skumstam tevis dēļ, Tile, — reiz pasacīja āzis, — tu esi pagalma kauna traips, ē-mē …
Maurava centās Tīli pārliecināt, cik brīnuin jauki pakalpot citiem.
— Kamēr esmu dzīva, ne, — bija atcirtusi Tīle.
Tad viņu sāka klusībā apcelt — ik rītus Tile atrada pie savas siles pa rabarbera lapai ar nelietīgiem, viņai tēmētiem vārdiem:
Piemēram:
«Kā cauru maisu lāpīt slinkumu Jel kaunies, miesās stiprā cūka tu!»
Vai atkal:
«Rukse, Rukse, cik tev grūti, — Dd un dzer un dubļos sūti!»
Apcēla arī citādi.
Tikko Tīle kaut kur apgulās, tītars klāt:
— Pavelielies nost, cienītā Otilij, jūs uzvēlāties tieši virsū manam knābja uztrinamajam akmenim!
Vai atkal — uzlec Tīlei tieši uz sāniem, kad tā guļ, un svepst:
— Atvainojiet, neredzēju. Noturēju jūs par lielu dubļu pikuci, Otīlij!
— Liecies mierā, dulbur, — lūdzās Tile, — dubļu pika, dubļu pika … kas ta tur? Kad zeme, tad labi — zemē runkuļi aug. Kad ūden- tiņš, labi — to dzer. Bet, kad šie abi kopā, tad tas nu būšot kaut kas ļauns … tad tie nu būšot dubļi. . .
Tik nepanesama bija kļuvusi Tīles dzīve. Tālab nav nekāds brīnums, ka viņas auss bija dzirdīga, kad reiz, gulēdama žogmalē un izbāzusi šņukuru ārpusē, tā ielaidās sarunās ar Jukundu, mazo, nešpetno kukaini.
Labrīt, tu lielā cuka, - sirsinaja Jukundus.
— Labrīt, sprukstiņ, — neuzticīgi atņēma Tile.
— Tu mīļprāliņ, sir, — turpināja vēl laipnāk Jukundus, — kā dzird, tevi piemeklējušas bēdas? Tevi te cenšoties visādi iznerrot, tu cūka?. . . Vai tas nu nav viens nelietīgs dārzs! Bija, bija dzīve, biji, biji lops kā jau lops, bet te . .. Tas viss no tā kalna, no Ligijas un Spurras. Traka sieva un satrakots zvirbulis, sir . .. Kāpēc tu neiekod viņai, cūka Tīle?
— Turi muti, ļuunprāliņ, — noskaitās cūka, — vai domā, ka cūkai ari cūcīgi jāuzvedas?! Kost gan nekodīšu. Ej prom, es cietīšu savas bēdas ka cietusi, bet nekādu tīģerieni tu no manis, cūkas, neiztaisīsi!
Jukundus iekoda mēlē un pazuda — viņš pārmeta pats sev, ka ielaidies ar resno, miermīlīgo cūku sarunās.
Nākošajā naktī Jukundus piesūtīja stallī guļošajai Tīlei sirmo žurku Skribli-Skrabli. Žurka centās Tīlei iegalvot, ka tai beidzamais laiks likL pie vira, un ar lo aizskāra vārīgu stīgu Tīles sirdi. Ja, bet ar ko lai šī precoties, Tile kaunīgi jautāja, būdama vienīgā cūka selā.
Skrible-Skrable solīja laist vēsti dižam preciniekam no garšas. No gāršas? Jā, vai tad Tīlei pret gāršu kas iebilstams? Ai, kas tur par dzīvi, ai! Bez tikumiem, bez likumiem, brīvā vaļā! Lai gaidot rit precinieku!
Tā notika, ka no rīta, kad Tīle gulēja pie komposta kaudzes un pārmija dažus vārdus ar Tīlarihu, 110 žoga puses atskanēja čabēšana. nošvirkstēja žogmalas krūmi, nobrikšķēja zari un no tiem atskanēja īsa, dobja ierukšķēšanās. Šajā skaņā bija kaut kas tik satraucošs, ka Tile neparastā ātrumā pacēla galvu un tītars sagatavojās knābi.
— Ruk! R-r-ruk! — atskanēja otrreiz un vēl pārdrošāk.
Vienlaikus ar šo rukšķienu aiz žoga vabām parādījās meža cuku barveža Urša pinkainā galva. Mazas, bet spožas acis raudzījās tieši uz Tīli.
— Nekas, tīri brangi noaugusi, tīri cūkaina cūka ir Tīle, — nekautrigi sauca Ursis.
— Jūsu zināšanai, svešiniek, — mūsmāju cūku pilnā vārdā sauc par Otīliju. Par Tīli viņu drīkst saukt vienīgi labi paziņas, — caur degunu novilka Tītarihs.
— Cūka Tile-Otīlij, alskrēju šurp no garšas jūs bildināt, lietišķi paziņoja Ursis, - nu?
Tīle ar brīnumos ieplestām acīm skatījās Ursi un neattapās bilst ne vārda.
— Esmu no vienkāršu, bet krietnu meža cūku bara, — sacīja Ursis, — man stāstīts par jums daudz laba! Atnācu to parbaudīt un jūs aicinu līdz uz gāršu! Nu?
—- Tiešām nezinu, — stostījās Tile, — neesmu par lo domājusi. Tā jau var apstulbt — lik ātri.
-— Man ir noteikts raksturs, — sauca Ursis, — kas tur ko daudz domai? Nāciet vien līdz, jums gāršā labi klāsies! Jūs ēdīsiet zīles, cik vien vēderā lien, atraksiet saldenas saknes, jūsu sivēniem būs košas svītras uz ribām, pati varēsiet staigāt, asti gredzenā valkādama. Es jus visur pavadīšu un apsargāšu. Vairāk man nav ko sacīt. Nu?!
Es nezinu .. .
— Savu mūžu neesmu lik daudz vārdu izsacījis uzreiz! Tas viss jūsu dēļ, Tile-Otilij! Nu! Ruk!
Es nezinu gan …
— Kas tur ko nezināt?! — brīnījās Ursis. — Pie cilvēka jūsu mūžs ir īss un pazemojošs. Jus taču šeit pārliekot no samazgām! Ruk! Nekad neatzīstielies meža cūku baram, ka esat kaut ko tamlīdzīgu mutē ņēmusi! Nāciet, Tile-Otilij, aizvedīšu jūs pie ozola ar vistreknākajam zīlēm. Nu!?
— Vai zīles ir gardas? prasīja Tile.
To nemaz nevar izsacīt, cik gardas, — lielījās Ursis, tā ir viscūciskākā, viscūkainākā, viscūcīgākā ēsma, kāda vien iespējama uz mūsu zemes zem koku Zaļajām Pazarēm!
Tile atslējās uz priekškājām un iztrausās no peļķes.
— Olilij, —■svepstēja Tītarihs, — jūs taču neskriesiet mežā?!
— Vai tur, zem ozola, ir daudz šo brīnum gardo zīļu? — jautāja Tile, skatīdamās uz Ursi.
— Vesels klāsts!
Tīle paspēra soli uz žoga pusi, bet vēl vilcinājās.
— Bet vai gāršā ir vēl kāds cits ozols arī, zem kura zīles guļ kā klāsts?
- Nu protams!
Tīle piegāja pie žoga. Tagad viņa stāvēja aci pret aci ar Ursi un ļoti uzmanīgi noskatījās uz lo. Tile jau gribēja izbāzt snuķi pa spraugu un lā īsti draudzīgi ar precinieku sarukšķēties, bet vēl kaut ko iedomājās:
— Bet vai gārša ir labi daudz šo ozolu ar gardajām zīlēm?
— Tos vēl neviens nav saskaitījis!
— Izlauziet žogā spraugu, Ursi, — un žigli, — sacīja Tīle. Klātesošie iekliedzās, kad vabiņas nobrīkšķēja.
— Otīlij! — iebrēcās Tērga. — Otīlij, kur jūs skriesiet! Nelieciet taču man kaunēties, ka esmu dzīvojusi kopā ar jums vienā sētā!
— Pārlieciet labi šo lietu, Tile, — lūdzās ari Bakalaurs, piesteidzies klāt.
2ogā jau parādījās caurums.
— Tā, nāciet nu, sprauga pieliekami liela, lai viss jūsu skaistums tiklu pa lo ārā, — vedināja Ursis.
Tīle izlīda pa spraugu, atskatījās un teica:
— Nomierinieties, mīļie ļautiņi. Citādi jūs noliesēsiet. Āzi Bakalaur, tagad es šķiros no jums un jūsu sakūdīto vistu un tītaru pulka. Gāršā man neviens nevarēs priekšrakstus noskaitīt un mani, priecīgu ēdāju, apvainot laiskumā. Uz neredzēšanos!
Tūlīt pēc tam viņa kopā ar Ursi pazuda lupstājos un brikšņa.
Iesākumā jaunuzsāktais ceļš Tīlei likās dēkains un jauks. Te ziedēja neparastas puķes, kūpēja reibinošas smaržas. Gaismas un ēnu spēle žilbināja acis.
— Ātrāk! Tīle-Olilij, mūs var vajāt, — mudināja Ursis.
— Neesmu radusi tik ātri skriet! Ursi, tas kaitē taukiem!
— Jums jānoliesē, dārgā Tīle. Meža cūku barā jākustas ātri un veikli.
— Kādēļ? Vai tad jūs dzīvojat mūžīgā skraidelēšanā? — ar izbiļu pieskaņu balsī vaicāja Tīle.
— Ja mūs majā mednieki, kāds vilks vai lūsis, tad — protams!
— Mednieki? Vilks? Lūsis?
— Visādi gadās! Nevajaga tusnīt, Tīle-Otīlij.
— Man atspiesti nagi! Mēs vairs neejam pa taku. Vai! Kā spiež! Čiekuri, kukuržņi, zari! Biezajās sūnās nemās neredz, vai kāju sper bedrē vai uz cietas zemes …
— Mēs ejam tieši uz ozolu ar gardajām zīlēm, nevaimanājiet tik dikti, mana draudzene!
Tīle druksu nomierinājās, kaut. bija gluži slapja nosvīdusi un visas četras kājas smeldzīgi sāpēja. Krūmus šķirstīja vējš, vējš duca vecajas eglēs, likās, ka biezokni kaut kas slapstās, smagi elpodams 1111 uzglūnēdams. Tīlei bija pavisam neomulīgi. Ar griezīgu smeldzi izšāvās caur sirdi atmiņa par mājām - par gaišo pagalmu, tīro stalli, nebēdīgu putnu pilno dārzu …
«Nebūtu es cūka, bet suns, es kauktu,» domāja Tde, «šitais Ursis, kad labi apskatās tuvumā, izrādās mežonīgs, izspūris, nu, pilnīgi tāds, uz kādu nevar paļauties ne par naga platumu. Viņa acis pārāk spoži spīguļo un spalvas slejas stāvus gaisā!»
Vēl gabaliņu tālāk pagājusi, Tile salēcās un iebrēcās pavisam nelabā balsī:
— - Ursi, glābiet! Nezvērs! Vai! Man visas Iris pazodes dreb!
- Kāds nezvērs?! Kur?!
Zem lazdas tupēja un sprausloja āpsis.
— Iīo-ho-ho! - pērkondimdoši iesmējās Ursis. — Tas jau mūsu labais, nekaitīgais kaimiņš āpsis.
— Vai tālu vēl jāiet? — žēli ieprasījās Tīle. — Tuvojas nakts, puķu krāsas kļūst pelēcīgas, gaiss drēgns. Kur mēs pārlaidīsim nakts melnumu?
— Barā, lielā barā, sānu pie sāna. Mīkstās sūnās!
— Ne jumta pār galvu? Ne sienu apkārt? Starp vējiem, kas pūš no visām četrām debess pusēm?!
Kas par to! Debesīs zvaigžņu, ka biezs! Zaros laipnas šalkas! Nu!
- - Vai, Ursi, es baidos, es baidos!
— Nezināju, ar cik bailīgu cūku man darīšana, Tile-Olīlij! Izrādās, ka esat sevišķi bailīga cūka ar sevišķi mīkstiem kāju nagiem!
Vai! Bet es te esmu . . . pirmo reizi. . . Vai vel tālu tas ozols un jusejo bars?
— Vēl tālu. Brīdi būs jāiet ari pa tumsu.
Man jau tagad kadiķi duras snuķi! Vai, vai! Ka tas viss kaitē taukiem!
— Meža cūkai tauki lieki.
— Es neesmu meža cūka! Esmu tikai māju cūka mežā!
no
Ruk! Kur bija mana saprašana, kad cs jūs vedināju līdz?!
— Vai jūs jau sākat ķīviņu? — raudulīgi vaicāja Tile.
— Ruk, ruk! Nē, bet… mums jāpasteidzas, man liekas, ka netālu kokā slēpjas lūsis. Vējš atnes līdz manām nāsīm asu meža zvēra smaku.
Griezīgs spiedziens, dobjš kritiens — Tile paģībusi gulēja melleņu mētrās.
- Nu, — sirdīgi elsoja Ursis, — ko nu? Ko nu? Es taču nezinu, kas darāms ar paģībušām cūkām!
Kur es esmu? — Tile iešņukstējās sīkā balsi, kad atžilba.
— Možā. Nejokojiet vairs tā, Tīle-Olīlij. Mums nav laika ļauties mazdūšībai! Nedrebiet, es lam lūsim parādīšu, ja viņš leks!
— Lēks?!
— Kā tad. Lūši lec no koka saviem upuriem uz kakla un cenšas tiem pārkost sprandu. Naga un Zoba viltība tā māca.
Atkal spiedziens:
— Es neesmu lūša upuris! Esmu māju cūka Tīle un ilgojos tikt mājās!
— Vai jūs jokojat, vai?
— Mājās, mājās, mājās, — aizkviecās Tīle.
- Drīz būsim pie manējiem. Neaušojieties nu, mijā Otīlij, ruk!
- Negribu pie jūsējiem! Gribu pie mūsējiem.
Klusāk, Tīle, meža Naga un Zoba viltības vārdi liek klusēt, ja esi svešā un tumšā vietā.
Ko? Viltības vārdi? Liek? Vai mežā arī jāklausa priekšrakstiem?
Ka la bez tā, Otīlij! Neesiet auša.
— Vai, - - šņukstēja un brēca Tile, - ka es esmu piemānīta un izcūkota! Kāpēc loci es bēgu no Bišudravām, ja man ic ari jāklausa priekšrakstiem? Tur vismaz bija dzejnieces priekšraksti, bet šī te?!
To izšņukstējusi, Tīle apgulās zem egles, un Ursis nevarēja viņu pierunāt iet lālāk. Tile atsacīja, ka gribot mirt nost, neko vairāk. Veltīgi nopūlējies, Tīles noraidītais precinieks aizgāja ar garu degunu.
Tīlei par laimi, viņas tuvumā tonakt neviens plēsoņa nemedīja, bet agri no rīta viņa izdzirdēja zaros Civja, māju zvirbuļa, balsi. Ci- vis lamājās, ka šim Tīles dēļ jāložņā pa mežu pretēji visām māju zvirbuļu ierašām, bet neko darīt, viņu dārzā izraudzījušies par Tīles mekletāju.
Ka, Tīle brīnījās, vai mājās vēl cerot, ka viņa gribēs atgriezties?
Jā, Čivis ņirgājās, ko ši gan domājot, gaišajā dārzā taču neļaujot ne skudrai velti pazust, kur nu vēl Tīlei. Vai tad Tīle nezinot, cik labprāt dārzā no otra gaida labu un cik nelabprāt ļaunu!
Tīle izslaucīja aizlūkušās acis un devās atpakaļ uz gaišo dārzu, tikai asti aiz kauna ilgi nevarēja nebēdīgi saritināt gredzenā.