par puķu pulksteni nogulās saulei garam slīdoša mākoņa ēna.
Šajā brīdi uz valriekstu Koka pelēcīgā, druknā zara knābi pret knābi saskrējās zīle Pegija un žubju tēvainis Ciriks.
— Esi sveicināta, cienījamā zīle.
— Sveik', sveik', — nevaļīgi attrauca Pegija, — tāda kā neredzēta žube?
-- Atlaidos vietraudžos. Putni skrien šurp no malu malām. Te neviens otram velti neknābjot, esot varen jauks dārzs. Un kad tā paskatās…
Pār dārzu atkal aizslīdēja saulei garām skrejoša mākoņa ēna, bet dārzs nokļuva tumšāks. Ciriks izberzēja acis — jā, ēna slīdēja pār koku galiem, bot zemāk netika. Drīz vien Ciriks ieraudzīja arī, no kurienes gaisma nāk.
— Zilo, — Ciriks prasīja, — kas tie par dzelteniem lukturīšiem? Cits kokā, cits puķē, cits putniem pie spārna.
— Niek', niek', nav lukturi. Tās jau Spurras zelLa spalvas. Izdāļājis no labas sirds — un nu spīd.
— Kas tas par Spurru?
— Dzejnieces zvirbulis.
— Un jūs pali laikam esat saimnieku labā roka?
— Niek', niek', — nenoteikti stomījās zīle, — roka ne roka —
kāpēc lai es būlu roka, ja esmu zīle, — bet savi pienākumi man te ir. Esmu Pegija, puķu pulksteņa sargs.
— Vai tas laiku ari rāda? Tas pulkstenis?
— Kāpēc nerādīs, ja dažas puķes atver ziedkausu vai paceļ un nolaiž galvu noteiktā stundā. Tad tik jāsastāda pa kārtai. Bet mušu puķu pulkstenis rāda vēl kaut ko citu. Tas rāda, kad nāk negaiss, lai varam laikā ligzdas apsegt un bērnus sasaukt pajumtē.
Pieskrēja klāt zvirbulis Civis un uzsauca:
— Labrīt, Pegij!
— 'brīt, 'brīL!
— - Vielraudzis. Ciriks, — vīteroja žube, — būsim kaimiņi.
— Kaimiņu saradies, ka biezs, — gribēja piezīmēt Civis, bet aizcirta knābi. Viņš arī bija iemācījies, ka nelāgu vārdu dēļ nav vērts knābi vārstīt.
Pa tam Ciriks pētīja zvirbuli un nenocietās:
— Brīnums, ka te pacieš zvirbuļus arī. Šur tur tos sauc par — ē -
— Par liekēžiem, — īgni papildināja Civis, — runā droši. Esmu pieradis pie visāda, esmu jau pērnais zvirbulis. Bet bez zvirbuļa nevar. Kā tad tā? Kas tad pelēkā ziemas dienā uzsauks no zara gala nogurušam gājējam: «Dzīvs! Dzīvs!» Tāds sauciens padzen grūl- sirdību!
— Lab', lab', — apklusināja Civi zīle, — te neviens nedomā apstrīdēt zvirbuļu jautrības lielo audzinošo nozīmi cilvēka dzīvē.
Ieraudzījis pie lilijas piesieto Pegasu, Ciriks izbijās:
— Spārnots lops!
— - Dzejnieces jājamzirgs, — lepojās Pegija.
— Vai tas nezirgs kārtīgi piesiets? Ka neuzskrien gaisos.
- Bez Ligijas neskries.
Pa to laiku pielaidās klāt Spurra.
— Va vējš! Vareni, vēl viens vietraudzis. Mūsu saime aug. Pegij! Iepazīstini viņu ar gudrības vārdiem.
Spurra aizlaidās. Civis nogrozīja galvu:
— Drusku jocīgs jau ir, bet…
Pegija uzsauca: — Civi! Kaunies! Neaizmirsti:
Ap otru nepienākas knābi trīt, Bet pašam savas spalvas izknosīt.
Par sodu skaiti citus gudrības vārdus vietraudzim tu. Civis pakasīja pakausi un sāka:
— Šeit mūsu dārzā izskaudis un knābs Vien kaitēkļus un zvērus nešpetnus. Par knābja lielmeistaru saucams tas, Kas apknābj odus, mūdžus, ciešanas.
Tas skan varen cildeni. Var katrs savā vīzē ligzdu vīt, Pa savai vīzei balsi izlocīt, Bet ielāgo — prot briesmām cīnīties Par visiem viens, par vienu visi ies.
Runcis Bušudurs no krūma apakšas:
— Es arī māku ziņģes salikt par mūsu dārzu. Uzklausiet!
Zvērs lai neņaud sērs, Zaļi kremt ka jērs, Velti otram neiekniebj, Saldi čiepj!
Tpī, kā man tas riebj! .. .
Laikam runčelis būtu pēc šī izlēciena pazudis papardēs nesodīts; ja viņa priekšā kā no zemes neizaugtu likragainā Bakalaura tēls. Azis skatījās ar grūtsirdīga pārmetuma pilnām acīm un noblējās: Par huligānismu, saltiem, baltiem meliem, neslavas celšanu uz trim diennaktīm pie piena un maizes. Uz reņģu galvām neceri, run- čeli Bušudur, i.ā nu viņš ir.
Un azis nopūzdamies aizveda Bušuduru sev līdz, pa ceļam skaitīdams:
Ciriks: — Pegija:-
— Prom uz pagrabiņu, iztiksim ar labu. Kā sakāmvārds pauž: «Ko esi sējis, to susuriņi neapgrauž.»
Atskrēja aizelsusies ķirzaka un ziņoja:
— Gar žogu ložņā zebiekste. Ārpusē. Uz slazdiem neskatās, iekšā nelien, bet vazājas.
— Va vējš, — nosaucās Spurra, — Bakalaur! Laid runčeli vaļa! Taurē ragā!
Ciriks, knābi paplēlis, noskatījās, kā āzis mierīgi nomauc sev ragu, iepūš un uzmauc atpakaļ. Nākamajā mirkli visi kustoņi un putni aizjoņoja uz žogu un bija dzirdami izsaucieni:
— No daudzu knābju knābšanas,
No daudzu ķepu grābšanas
Tev, rakari, nav glābšanas!
- Ika, atsperies, nebelz neatspērusies!
— Titarih, pa labi! Pa labi!
— C, uzmanīgāk, nelieniet Mauravai zem naga!
— Bēg! Bēg! Prom ir!
Apskatījies, ka uz burzmas vietu aizskrējusi art Civis un Pegija, Ciriks pacietīgi gaidīja los atgriežamies.
Kad atgriezās Spurra un abi pārējie putni, Ciriks gudri novilka:
— Jā-a, tas jau labi. Redzētu, kā jums ielu, ja zebiekstei būtu spārni.
— Ja būlu … Ja lev būtu stigas, tad tu būtu mandolīna! — nečiepstēja Spurra. — Bet tu man patīc, Cirik. Tu neesi blēdis, tev vaļsirdīgas acis. Dzīvosim!
Nakti Ciriks kopā ar Spurru, Pegiju un Civi nolēma pavadīt aiz dārza žoga, vecajā priedē. Čivis gan gribēja atrunāt — dārzā taču drošāk, bet Pegija uzsauca:
— Niek', niek'! Mēs zinām, ko darām. Ar šito priedi neesot labais gals. Ķirzakas stāsta, ka te pa naktīm dzirdami aizdomīgi trokšņi. Jāuzmana.
Tuvojās pusnakts, kad kaut kāda švīkstēšana un čabēšana zem priedes uzmodināja trauslā snaudā iegrimušos putnus. Viņi paskatījās lejup.
Mēness stars bija iekritis tieši kādas tūskas puķes dzeltenajā ziedā, un tas tagad spīdēja kā liesmām pildīts.
Sēra dzeltenās uguns atspīdumā kustējās lielāki un mazāki stāvi.
— A, — klusiņām čukstēja Pegija, — visi pazīstami nešpetņi. Re, Cirik, tas ar brūno samta vesti ir zemesvēzis Jukundus, tas klein- kājis allaž tā šķielē caur pieri. Dzeltenbrūna i s, kas lokās ka zāle pa vējam, ir sesks Seskainis. Tā ir cauna, bet tā — sirmā žurka Skrible-Skrablo. Tā ir zebiekste, bet tie divi …
— Lūši Lisijs un Lūsijs, — papildināja Spurra, — va vējš, ko šie te visi? Turiet knābjus ciet un ausis vaļā!
Ķeburkajis Jukundus pakāpās uz apsūnojuša sprunguļa, lai būtu labāk redzams, un ņerkstēja:
— Tā stunda klāt. Ilgi esmu veltīgi mēģinājis sagrozīt galvas gan vienam, gan otram Visskaistākā dārza iemītniekam, liet no tiem lutaušiem prātīgs sabiedrotais neiznāk. Tāpēc esmu saņaudējies ar jums, jūs lūši, sapīkslējies ar tevi, tu žurka, un sasprauslojies ar zebieksti, caunu un sesku. Tā, jūs sazvērnieki. Laiks rīkoties - - Visskaistākais dārzs jāiegūst mums. Goddievvārds! Mūsu spēks — nakts spēks. Cilvēki, kas dzīvo dārzā, sapņo trakus sapņus par gaismu. Un gaisma iet arī vairumā, re, pat pa žoga šķirbām sāk jau spraukties laukā, man jau dzirkles atkodušās apgraizot.
Daudz nav ko gudrot, citādi viņi ar saviem zemē metamajiem gudrības vārdiem apgriezīs visu Ezermalu ar kājām gaisā! Nevar zināt, kur vēl ne izvazās gudrības vaidus tas nolāpītais dzejnieces zvirbulis. Saka gan, ka viņš tāds iedomu un sapņu zvirbulis vien esot, bet vai nu sapņi mazāk bīstami!
Pie darba! Tu, Skrible-Skrable, iesi pirmā. Žogmales cilpām un lamatām netiksim pāri, jāieiet pa vārtiem. Tev asi zobi, nograuz stabiņam stūri un - iekšā. Atvilksi atslēgu, mēs atslēgsim vārtus un — iekšā. Vai zini, kur vārtu atslēga stāv?
— Kā ne, pīks! Ligijas istabā. Un viņa guļ pie atvērta loga.
— Bet kaķi?
Tie jau no žurkām bēg pa gabalu, šie lempji ar zvārguļu rotām. Pīks! Drīz mani zobi grauzis muļķīgās pasakas, kurās Ligija stasta, cik labs esot labais un cik nelāgs nelāgais. Mēs tie nelāgie. Pīks!
— Mi-au, visiem rīkli pušu, — noņaudējās Lisijs ar Lūsiju.
Mazie putni priedē sastinga. Civis pat iežagojās, Ciriks palēcās,
Spurram un Pegijai saslējās galvvidus un pakakles spalvas.
— Man gan tas viss ne pagalam netik, — netālu iedunējās dobja, kaklā ieserējusi balss.
Šo balsi pazina visi — tiklab Ciriks, Spurra un Pegija ar Civi kokā, kā arī sazvērnieki koka pakājē. Spurras skatiens taustījās pa tumšo, blakus augošo egli no pazares uz pazari, līdz uz aizkaltuša zara stumbēna ieraudzīja arī dobjās balss īpašnieku. Ūpis, lielais ūpis! Pirmo reizi savā īsajā mūžā Spurra juta baiļu šermuļus auksti aizņirbam pa muguru un pakrūti.
Sazvērnieki zem koka paslēja degunus augšup, un pagaidām ūpis blenza lejup uz viņiem. Spurra skaitīja pie sevis:
— Par visiem viens, par vienu visi ies… Par visiem viens… Ligij, mīļa Ligij ar gaišo galvu un siltajām delnām! Kost? Tevi?! Par visiem viens … par vienu visi… Bet ko nu iesāki?!
— Oho, — iečerkslējās apakšā Jukundus, — tur augšā jau izspiego, lēļo un melš kads ūpis! Kas tev netīk mūsu nodomā, tu simtgadīgais zaļaci?
— Tas nav krietns. Tas ir paslepens, zemisks un negodīgs! — drūmi ducināja ūpis.
Jukundus, kleinkājainais kukainis, palēcās gaisā:
— Ko tu neteiksi! Goddievvārds! Opis kļūst par labsirdības un goda jūtu sludinātāju! Baltbiksis upis ar melno sirdsapziņu samācījies sapņu gudrības no neīstā sapņu zvirbuļa Spurras!
— Es nemācos nekādas svešas gudrības, zemesvēzi. Un sīkputnus plēšu un riju, vienīgi izsalkuma spiests. Es nepārkožu kaklus asiņu izsūkšanai vien. Es negrasos nokaut, tikai lai nokautu, — sabozies leni ripināja vārdu pēc vārda no knābja ārā ūpis.
— Ari mūsu naids ir izsalcis. Naids aizvien grib plēst un rit, — ņirgājās Jukundus.
— Nesaprotu, kur jūs to lielo naidu ņemat, kur ne, - pablisināja acis ūpis.
Seskainis atņirdza sīkos, baltos zobus:
— Melnais neieredz balto, līkais taisno, mazais lielo. Tā bijis, ir
un būs. Vienkārša liela. Klusē, vecais, muļķīgais ūpi, nebāz knābi cilu darīšanās!
Sazvērnieki vairs neļāvās traucēties, klusu apspriezdamies tālāk.
— Vai dieniņ, ko nu? Tas taču nedrīkst noliki, ka Ligija un tēvocis Tenis! Un Bakalaurs! Un Tīle! Vai!
— Tas nenotiks, — ar izmisuma trīsām balsī čukstēja Spurra, — mēs to nepieļausim, Pegij. Mēs.
— Vai nu traks, — murmināja Civis, — pavej, blakus ūpis, apkārt akla nakts. Kā nu tu gribi, Spurra, es naktī neredzu. Es pa nakti apkārt neskriešu. Uz savu galu.
— Cilvēki ir jābrīdina, — nepārsūdzami izlēma Spurra.
— Jābrīdina, — sašļucis piekrita Ciriks, — es gan viņus nepazīstu. Bet es pazīstu jūs. Es jūtu, ka pats kļūstu jocīgs. Gudrība un mīlīgums laikam līp tāpat kā masalas.
— Jābrīdina, — atbalsoja Pegija.
- N-jā-ā … nopūtās Čivis, bet tad sastinga. Brīdināt! Skriet! Kā!
— Rimstieties, — klusināja viņš pārējos, — mēs nemūžam ne- aizkulsimies pa tumsu līdz Ligijas logam.
— Es nevaru rimties, — atcirta Spurra, — man deg!
— Kas tad deg? Ja degtu, es redzētu. Ne spalvas gals vēl nav aizsvilies.
— Man arī deg, — šņukstēja Pegija, — ne jau spalvas, Civi, dziļāk. Sirds. Bet, kad sirds deg un liek skriet, tad jāskrien, tad nekā. Citādi es tikpat bušu pagalam. Sirds pārmetīs. No sirds pārmetumiem nobeigušies daudz prāvāki radījumi, pat pieauguši cilvēki. Kur nu vēl nieka dzeltena zīle …
Spurra no vienas, Ciriks no olras puses piekrizdami mēmi piespieda knābjus pie zīles kakla un atkal atvilka nost. Tas nozīmēja augstākās atzinības izsacīšanu Zaļo Pazaru valstībā.
— Pegij! Kur tavs prāts! — lūdzās Čivis.
— Klusu, — pārtrauca Spurra, — Čivi, tu paliec, ja gribi. Mēs trīs skriesim.
— Nu, skrieniet veseli. Es … Vai, nu es jūtu, ka ari man jāskrien! Es arī. Es jums līdz. Kad jāmirst, jāmirst.
Ai, kā Čivim negribējās mirt! Taču viņš juta, ka ne vien Pegijai vai negudrajam Spurram — ari viņam pašam krūtis pret sirds vietu kaut kas kaisa un urdīja, kaut kas pavēlēja sekot Spurram ar Pegiju un Ciriku, aizmirstot paša galvas un astes drošību.
— Un tu, Cirik?
— Es ar tevi, Spurra. Kur liksi, tur skriešu. Ardievu, mana sieva ( aricina, negaidi mājās! Man pielipusi šī dārza negudrā gudrība.
— Man ir savs nodoms, — aši čiepstēja Spurra, — vienīgais, kas Visskaistāko dārzu var glābt. Jūs tikai sekojiet man, mēģiniet likt līdz, klausiet, ko likšu. Tā! Nomesties uz tā zemākā kailā zara! Visiem! Tā! Un tagad — uz priekšu!
Tumsā nošalca Spurras spārni, nošvīkstēja zari, trīs putni, kas sekoja dzejnieces zvirbulim, gaisā gandrīz sastinga, gandrīz novēlās zemē. Spurra ieklunkuroja tieši kokā, kur pie zara stumbēna turējās varenie, līkie ūpja nagi.
— Spurra! Spurra! Atpakaļ! Tur sēž mūsu nāve!
— Sekol man! Visi! Žigli!
Apdulluši un trīcēdami Ciriks, Civis un Pegija laidās pa zaru galiem Spurram līdz, bel Spurra — tieši ūpim klāt! Pavisam klat!
— Kas vēl nebūs?!
Tādi kā smiekli, kā šņuksti izlauzās no vecā ūpja knābja, pārsteigtās acis iepletās un iezvērojās. Ūpis las pievērsa četriem drebošajiem mazputniem, vairākkārt pamirkšķināja — kā tad, dzīvi maz- pulni.
— Kas vēl nebūs?! — paaugstināja balsi ūpis. — Vai jums dzīvība apnikusi? Paša nakts vidū? Ko, arī tu te esi, dzejnieces zvirbuli, un tik tuvu blakus man? Na nu, tu tomēr neesi pasaka vien, es jūtu, ka esi silis. Spurra! Zīle! Žube! Zvirbuli! Ko tas nozīmē?
— Ūpi, — stingrā balsi sacīja Spurra, — es un mani draugi pie tevis atnācām paši, ievēro to. Šonakt tev nebūs jābrikšķina gāršas zari, maltīti meklējot. Mēs atnācām paši, ielāgo, vai tu ielāgoji?
— Tu runā stingrā balsī, dzejnieces zvirbuli, bet arī tu drebi. Visi jūs esat traki nobijušies. Negudrie! Nakts paies, rit spīdes saule un jūsu vairs nebūs.
— Mes baidāmies, jā, un tomēr atnācām paši, — sacīja Pegija, — to taču tu neapstrīdēsi?
— Kas vēl nebūs! Es kļūšu traks! Paši gan.
— Tev jāizpilda viens vienīgs mūsu čelrata lūgums, mazs lūgums, tīrais nieks milzīgam ūpim. Tad varēsi mūs aprit, — runāja Spurra.
— Stāsti!
— Mums jābrīdina un jāuzmodina cilvēki. Tu jau dzirdēji, ko nolēma tie nekrielneļi zem koka. Pat tev tas nepalika. Tu esi briesmīgs, bet godīgs putns. Tev tas ļoti nepatika,
— Kas vēl nebūs! Nepatika ar.
— Mēs nespējam nakti lidot tālu, to tu zini. Skrien tu brīdināt Ligiju. Logs vaļā. Skrien iekšā. Saki, ka Spurra… Nē, nesaki par mani neko. Viņai sāpēs sirds. Uzmodini Ligiju. Dari, ko zini, bel uzmodini! Plūc viņu aiz gaišajiem matiem, sit ar spārniem pa pieri, tikai dari to visu ātri. Brīdini, kas draud.
Spurras balss apsīka kaklā, viņa izturība bija galā.
— Tā, tā. Izrīkot tu māki. Bel kas man no lā tiks?
— Tu atgriezīsies šurp un mūs atradīsi tepat. Un varēsi aprit. Visus četrus.
— Izmuļķosiet, - - sēca ūpis, — bet, kas būs, būs. Skriešu kauču vai tālab vien, ka jās atnācāt paši.
Ietrīcējās gaiss, nomargoja zaļo acu lukturi, ūpis nedzirdami aizlaidās.
Pēc īsa brīža soļu troksnis, balsis un kņada mājā un dārzā liecināja, ka ūpis patiesi uzmodinājis cilvēkus.
Viņi ir glābti. Tūliņ ūpis drāzīsies šurp. Glābsimies nu paši! — iestenējās Civis.
— Nē, — atbildēja Spurra, — ūpis savu solījumu turēja. Vai mēs sliktāki? Kā tu domā, C'.irik?
— K-kur tu, tur es, — noklabēja tumsā Cirika knābis.
Pegija klusēja. Apklusa arī Čivis. Četri mazi putni tupēja zarā, piemiedza acis un domās atvadījās no gaišās Zaļo Pazaru valstības. Katra dzīvā, siltā vējā drebošā lapa pazarēs viņiem patlaban likās dārgāka nekā jebkad iepriekš. Ik tuvinieks, pat visķildīgākais un neciešamākais, lielākā maiguma vērts.
Kluss, liels, acu lukturus zibinādams, sīkputniem blakus nolaidās ūpis.
— Ko, — viņš elsa, — tepat, te? Kas vēl nebūs! Jus nebēgāt? Kas jums dod tik neprātīgu drosmi, sīkie putni?
Pegija nejaudāja parunāt. Jūlīgā zīle bija kļuvusi pilnīgi bezspēcīga.
Spurra cieta klusu, viņš domās bija ar Ligiju, Mi un lielo, lādzīgo ragaini Bakalauru. Viņš redzēja ari Visskaistākā dārza puķes — skaidri kā dienā.
Tad ierunājās Čivis:
— Viņš — Spurra — un arī Pegija apgalvo, ka tā esot degoša sirds.
— Ko-oV! Sirds, kas liek skriet nāvei rīklē?
— Sirds! — klusu nosacīja arī Spurra.
— Kas vēl nebūs! Es kļūšu traks! Kas vēl nebūs! Sirds!
Lipis, klaigādams šos vārdus, uzšāvās augstu gaisā. Viņš juta, ka tam no pārsteiguma un brīnumiem par negudrajiem sīkputniem sa- spurojas un ērmoti čaukst spalvas.
Ūpis aizdrāzās nakti tālu prom, bet viņa pārsteigums neaprima.
Kad lielais putns rītausmā nolaidās atveldzēt izkaltušo rīkli pie Pijola ezera, viņš ieraudzīja ūdens spogulī, ka pa nakti no brīnumiem nosirmojis līdz beidzamajai spalvai.