Pievakarē aplaistīdama puķes, Ligija satrūkās— aiz bieza kadiķu pudura viņa atrada zemē guļam balto kazu Iku un Ika šņukstēja ka izkulta.
— Kas tad nu?! Kopš tu ej Bakalaura kazu skola, man ta vien likās, ka esi kļuvusi par prātīgu kazu?!
Pēc ilgas prašņāšanas Ika atzinās, ka viss jau būtu labi, ja kaut kas nebutu nelabi. Viņa vairs neiederoties citu kazu sabiedrībā. Laikam viņa esot jau par daudz prātīga, tāda kā izņēmuma kaza. Viņai aizvien labāk tīkot brīvos brīžus pavadīt vienatnē un pārdomās, nevis spert zemes gaisā un blēņoties ar citiem āzēniem vai kaželēm. Kopš tās meža balles Ika esot vīlusies aušībās un jūtot sevi lielu tieksmi pēc cēlākām lielām.
—- … jo tāda man daba, — nobeidza Ika. — Kad es kaut ko gribu, tad ļoti stipri gribu. Mana māte arī pārliecināta, ka es esot maiga un cēla izņēmuma kaza. Man iepaticies sapņot. Savos sapņos pieredzu visraibākos notikumus, atklāju vēl neatklātas zemes, laikam esmu dzimusi ceļiniece vai — jūs līkai neapvainojieties — pat kazu dzejniece …
— Es neapvainojos, — pakratīja galvu Ligija, — visi dzejnieki atklāj vēl neatklātas zemes . . . Vai gribi, es tev arī tās parādīšu?
— Kur tad? Vai tepat? Liela muiža! Tepat viss jau sen atklāts, tīri apnicis.
— Nāc vien līdz!
Ligija apstājās un apturēja Iku kādā dārza nostūrī.
— Tā. Paskaties apkārt! Ko tu redzi?
— Nu, krietni daudz puķu!
— Bet kā tās sauc?
— To gan nezinu. Ka tik smaržo.
— 2ēl. Tad gan tu neredzi arī to, ka viena tīģerlilija nokārusi galvu — tā par maz laistīta, tagad ir tveicīgas dienas, puķēm bieži slāpst. Tāpat laikam tu nedzirdi, ka kallas ar savām baltajām taurēm pūš priecīgu vasaras maršu.
— N-nē.
— Droši vien tu neredzi arī to, ka dzeltenā roze pārmetot ceļ mums pretī ar millrasu gluži apsarmojušu lapu. Bel ko saka tev lunkija ar svītrainajām lapām?
— Sa-aka?!
— Jā! Viņa apgalvo, ka nemaz nedrīkstot vērt vaļā blakus spilgtajai kresei savus bālganos ziedus. Košākie kreses ziedi nodarīšot lunkijas ziediem pāri, tos apēnošot un ar tiem ķīvēšoties. Vai tu nezini, ka nesaderīgas krāsas ķīvējas tāpat kā nesaderīgas skaņas? Tagad paraugies lazdā, Ika! Kas tur redzams un dzirdams?
— Visādi putni. Raibi.
— Nevis «visādi», bet tikai viens sārtbaltam puķu zirņa ziedam līdzīgs ciglis, divas zilcepures žubes un kaņepju pulns ar vīna sarkanām krūtīm un galvu.
— Jā. Un ciglis vītero.
— Ai, nē, Ika, viņš nevītero, bet stāsta bēdīgu stāstu. Gāršā no biezokņa esot ieklīdis sīlis, grezns kā mērkaķu puķe, bet varen ļaunprātīgs rīma. Izpostījis trīs ligzdas, klaidonis pašreiz sēžot gāršas vecākajā un garākajā eglē. Tur viņš apvainojot un izaicinot uz divkauju ne vien kaLru garām lidojošu sikputnu, bet pat viņu sievas. Rīt jāpadod ziņa mežsargam, lai iepazīstina sīli ar divstobreni. Citādi lo neizmācīsi, ir jau mēģināls …
— Vai jūs ik dienas tā saņemat vēstis no putniem?
— Jā. Bet tagad putnu sūdzību stunda ir galā, tagad sākas vakara dziesmu laiks. Vispirms man jasacer vārdi cig]a un kaņepju putna rītdienas dziesmām. Viņu meldijas, mani vārdi — tā esam vienojušies.
— Vai es drīkstu zināt, kādus vārdus jūs satiksiet cigļa rītdienas dziesmai?
— Gribu, lai ciglis rit dziedātu tā:
Zvaigžņu vairāk neka lapu kokā,
Visas aicina, lai turpu skrēju,
Bet es saku, lai pie manis nokāpj
Vai vismaz lai paskatās uz leju:
Zaļā, mīļā zeme ir tik skaista,
Ka — ja zvaigznes labi ieskatītos —-
Tās it visas naktī šurpu laistos
Un ar zvaigžņu lietu lejup lītu!
Tikpat līksmi krāšņā zeme jāslavina arī kaņepju putnam un citiem. Mūsu dārzā vārdi dziesmām nedrīkst aptrūki, ja esi dzejnieks, tad par to jāgādā.
Nodziedājuši vakara dziesmu, putni aizlidoja. Sevišķi krāšņi izskatījās, kad pāri laidās zaļžubes, — tikko pavēra spārngalus, pār Iku un Ligiju nomargoja spožums liepziedu medus krasā.
— Bet tagad paskaties uz zemi, Ika, — aicināja Ligija.
— Vai uz zāli un smiltīm? Nu, tur aug zaļa zāle un ir dzeltenas smiltis.
— Ieskaties labāk! Vēl nav devusies pie miera raibā kukaiņu saime. Skudras stiepj nastas, lielākas par pašām nesējām, slaista ragus vaboles, savu māju un visu mantu uz muguras nesdams, velkas gliemezis. Ieklausies — jāņtārpiņi stāsta, ka esot rūpīgi nospodrinājuši lukturīšus, un uzaicina noskatīties, kā tie rīkošot šonakt papardēs ilumināciju. Redzi pali, Ika, - jebkurā vietā var atklāt līdz šim vēl neapgūtas zemes.
— - Tas jau ir kā burvība!
— Ir arī burvība! Pakavējies rit kopā ar kādu dārza putnu, tie tev iemācīs buramos vārdus, ar kādiem buras dzejnieki un citi pasaules krāšņuma suminātāji. Iemācīs arī, kā šo burvību likt lietā.
— Tā kā neērti. . . vai pati ar savu saprašanu vien neiztikšu? — apprasījās Ika.
— Kāpēc tad jāiztiek? — smējās Ligija.
— Ika, vienreiz viens ir tikai viens.
Divreiz viens ir divi, skaidra lieta.
Tie, kas divus prātus kopa liks,
Divlik prātīgāki kļūs uz vietas!
Cituril zeme vien nodipēja, kad izņēmuma kaziņa Ika atskrēja uz dārzu dzejnieku burvības mācīties. Viņa gribēja un gribēja kļūt par kazu dzejnieci. Ieraudzījusi Spurras draudzeni jautro zvirbuļiem Mi, Ika tūliņ lūdzās, lai iemāca tai zināmo burvību vai buramos vārdus.
— Ē, — pazobojās llle, — vai tad netiki vis vēl gudra no tā, ko Ligija lev vakar stāstīja? Nu tad klausies buramos vārdus tik vērīgi, ka vai radziņi pie pieres atstiepjas taisni:
Kas tālu tālumu pazīt tev ļaus?
Redzīga Acs! Dzirdīga Auss!
Kas tuvu tuvumu izpētīt ļaus?
Redzīga Acs! Dzirdīga Auss!
— Tas ir pavisam vienkārši, — nopriecājās Ika, — es jau māku tos no galvas.
- No galvas — ar to vien vēl nepietiek. Visi gudrības vārdi un burvības der vienīgi tad, ja māk tos likt lietā. Skriesim, pārbaudīsim, vai tu to māki!
llle pa gaisu, Ika pa zemi — tā viņas nokļuva līdz olnīcai.
Pa olnīcu soļoja vecs, cienījams āzis ar sirmu spalvu.
— Re, kur nāk kaimiņu āzis Brencis, — nopriecājās llle, — nu, Ika, stāsti vaļā, ko tu par viņu zini!
— Tas ir āzis Brencis. Viņam likumu likumos savijušies ragi, smags solis un sirma spalva, jo viņš ir cienījamos gados.
— Vai tas viss, ko tu zini par Brenci?
— Nu, viņš ir… mūsu kaimiņš, un viņa meita mācās Bakalaura skolā.
— Ko? Vai tas viss, ko zini? Kaunies, lka! Pali saki, ka Brencis esot kaimiņš godājamos gados un vēl draudzenes tēvs, bet tik vien zini.
— Viņa meita nemaz nav mana draudzene, — pretojās lka, — īlle, vai tu nemaz nemani, ka esmu kaut drusku — druscitiņ — izņēmuma kaza?!
— Labi, paklausies, ko par Brenci zinu es.
Un Ille žigli žigli nočiepstēja:
— Brencis ir liels puķu mīļotājs. Vislabāk viņam patīk pīpenes, bet puķu zirnīšus nevar ciest. Stiprās smaržas dēļ, saproti. Viens Brenča dēls bija cīkstonis, beL lo nospēra zirgs, un kopš tā laika Brencis nevar paciest, ja dzird zirgus zviedzam. Brencis ir rāms, reti labsirdīgs āzis, par viņu var sacīt kā lai dziesmiņā:
«Ne sunīti kājām spēra, Ne uguns pagaliti.»
Brencis ar gardu muti ēd biešu raušus, turpretī balandas viņam nav pa zobam. Brencis…
— Pietiks, — lūdzās lka, — tu jau laikam vari tā čiep- slēt līdz tumsai un par Brenci vien.
— Varu, kā nevarēt, vai es neesmu Spurras draudzene, un vai Spurra nav dzejnieces zvirbulis?!
— Bet kāpēc man jāzina, ko Brencis ēd, kādas puķes mīl un vēl nezin kas?!
— Ē, kā tu ar nesaproti! Es taču Brenci labi ieredzu — viens, viņš ir kaimiņš — divi, krietns āzis — trīs. Trīs iemesli zināt par viņu labi daudz.
— Liela muiža. Es jau arī ieredzu.
— Bet, ja tu ieredzi, tad tev jāzina, kas Brencim patīk, kas ne, kā citādi zināsi viņu kādreiz iepriecināt, kā pratīsi nesarūgtināt?!
— Ak šitā, — nobrīnījās Ika, — lu esi gan vēl Redzīgās Acs un Dzirdīgās Auss burvībā stiprāka par mani!
— Gan tu arī iemanīsies. Neesi nevīža.
Tad abas devās tālāk.
— Klau, — llle ausijās, — vai dzirdi, dzenis kokā stāsta vāverei par savu bērnu dzimšanas dienas godibām?
— Dzirdu, — sacīja Ika un gribēja iet tālāk.
— Bet vai tu nedzirdēji — caurajā celmā tepat blakus maļot koka miltus godibām trīs ķirzakas?
— Jā gan, bet kas mums tur daļas?
— E, — nosirdījās llle, — dzejniekam ir daļa par visu!
— Tā, — kļuva domīga Ika, — tad jau dzejnieka sirds ari ir īpaša sirds, tikpat kā mūsu dārzs — neviena dziesma nepaskrien garām neatbalsojusies.
— Ak tad nāci gan pie sajēgas, — nopriecājās llle, — klausies, klausies, tūliņ tev nodziedāšu Spurras dziesmu!
Lai skauģis neskauž, ka posts mani saudz, -
- Tev — viena bēda, man bēdu daudz:
Rūp dzeņa, pacepļa, rūp strazda bēda,
Sirds, topi stipra un audz!
Lai nu viens teic man, ka laimes par maz, —
Tev — viena laime, man — vairākas:
Ar stērsti, vālodzi, grozgalvi līdzi
Jādzied un jāpriecājas!
— Tu tikai par savu Spurru, — pārmeta Ika, — gribēju dzirdēt vairāk par dzejnieka īpašo sirdi!
— E, — noskaitās llle, — kā tu ar neizproti? Ja jau dzejnieces zvirbulim tik liela sirds, vai tad nu dzejniecei pašai būs mazāka.