Vispirms, protams, jūs gribēsiet zināt, kur tāds Visskaistākais dārzs atrodas. Atzīšos, ka pati neesmu tur bijusi, bet man par šo dārzu pastāstīja mana draudzene dzejniece Ligija. Kaut kur Kurzemes pusē atrodoties Ezermalas ciems, Pijola ezers un gārša. Gāršas malā meklējamas Bišudravas, Ligijas dzimtās mājas. Bišudravu dārzs esot tāda neparasta vieta, kur cilvēki ar kustoņiem un putniem satiekot tik labi, ka pat saprotot viens otra valodu. Šis dārzs arī ir tas Visskaistākais dārzs.
Kā jau sen esmu novērojusi, dzejnieki bieži vien redz vaļējām acīm jaukus sapņus. Tālab es kādu brīdi šaubījos, vai tikai tāds Visskaistākais dārzs nav meklējams vienīgi dzejnieces iztēlē.
Taču Ligija man par šo dārzu stāstīja tik aizrautīgi, ka beidzot sāku viņai ticēt.
Reiz pēc sarunas ar Ligiju es agra pavasara rītā staigāju pa Rīgas nomali. Man pār galvu lielā steigā aizlidoja viens putnu bars pēc otra. Saulē vizuļoja gan zilgani, gan iesārti spārni, koši cekuli un raibi izrakstītas astes.
Tajā brīdi man piepeši iešāvās prātā doma, vai tik šī daudzkrāsainā putnu saime nelaižas uz Kurzemi. Nenocietos un iesaucos:
— Putni, priecīgie pavasara putni, kurp jūs traucat?
Un — ticat vai ne — putnu balsīs es pavisam skaidri saklausīju:
— Uz Visskaistāko dārzu!
Autore