torīt lka devās uz skolu labā omā. Rils bija silts un miglains, saulespuķes pie žoga nenovērsdamas skatījās saulē. No sūnām zem priedēm spraucās ārā trauslie rudmiesi, gliemjiem līdzīgās svieslenes un tuklās baravikas.
Visu to lka aplūkoja ar jaunu prieku, apzinādamās, ka kļuvusi bagātaka par Lrim burvībām. Vajadzēja tikai tās likt lietā.
Klasē lka savas burvības vispirms pielietoja, aplūkodama vispriekšzīmīgākos, visbaltākos klases biedrus.
Kas tad tas?! Lielā gudriniece kažele Ulce laiku pa laikam grauza nagus, uzcītīgā Dane, diktātu rakstīdama, paslepšus šķielēja špikeri, rātnais āzēns Ripsis, reizēm svētulīgi pa blenzdams skolotajā Bakalaurā, stāstīja blakus sēdošajai kazai Liželei blēņas …
Ja, ar Redzīgās Acs un Dzirdīgās Auss burvību apskalot, baltie āzēni un kaželes nebija galīgi balti, kādi tad izskatīsies melnie? Kaut vai auni — tie paši stilīgie auni? Arī tie bija atnākuši mācīties uz Bakalaura skolu, bet lka viņus vairs necieta ne acu galā kopš gāršas balles.
«Hm, aplūkosim vispirms ķildīgo un nesaticīgo āzēnu Enti,» nolēma lka.
Entis starpbrīdi apsēdās blakus āzēnam Ripsim un kaut ko čukstēja.
«Ahā, nu jau sāk piekasīties,» nolēma lka un klausījās, kas notiks.
Bet nekā tamlīdzīga — Enlis izvilka no kabatas saņurcītā rabarbera lapā ievīkstītas pienenes un burkānu šķēles un pastūma lielākās no tām uz Ripša pusi:
— Ē, tu! Se!
— Kas par — še? Ēd pats.
— Ē, kad nelien iekšā! Es neēdu burkānus un cūkpienes. Iedevuši līdz, bet es neēdu.
— Tad jau gan dod šurp!
Entis vēroja, kā sulīgās pienenes
un burkāni skraukšķēdami pazūd Ripša baltajos zobos, un piedāvāja vēl:
— Man vēl ir biete. Cukurbiete.
— Ko? To ar tu neēd?
— Man no bietēm šķebīga dūša.
Par saldu.
Ripsis neatteicās arī no Enla nonievātās pārāk saldās cukurbietes.
Ika paraustīja plecus.
Starpbrīdī viņa k]uva pavisam uzmanīga — Entis izskrēja ārā, pēc tam atgriezās — laikam no cūkas Tīles ierīkotā dārzeņu veikala — ar lielu vīstokli padusē. Redzēdams, ka gaitenī kavējas tikai lka, Enlis steigšus atsaiņoja savu vīstokli un izrāva no tā - jā, ko? Neko citu kā burkānu šķēles un cūkpieņu stublājus. Entis tos ar baudu aprija pāris kumosos.
lka atplēta muti.
— Kas tad tas?! — viņa iebrēcās.
— Burkāni un cūkpienes, — mierīgi paskaidroja Entis.
— Bet tev taču dūša neņemot tos pretī. Pirmīt pati redzēju — atdevi Ripsim. Nemaz neliedzies.
— E, liecies mierā. Kas tev daļas, — noblēja Entis, izvilka no kabatas cukurbieti un notiesāja arī to.
— Cukur-biete! — blēja Ika.
— Jā. Un tad?
— Bet tā jau ari tev riebjoties pa gabalu. Par saldu esot, — aizrādīja Ika, — tieši tādu tu pirmīt atdevi Ripsim. Neliedzies. Pati dzirdēju.
— Ē, liecies mierā, — gribēja novērsties Entis, bet Ika nemaz nedomāja likties mierā.
—• Kāpēc, kāpēc, kā-āpēc tu Ripsim melsi, ka tev tas viss negaršojot? To nemaz nevar saprast.
— Muļķis nevar saprast! Negaršo, negaršo… Kad viņš citādi neņem? Ripsis ir viens lepns āzēns!
— Bet kāpēc tad šim no tevis jāņem? Lai grauž pats savu.
Muļķe! Kur šis ņems, ja mātes nav mājās? Ja māte slima?
— Bet tēvs?
— Muļķe. Tēvs, tēvs! Vai tas āzis kāds saimniekotājs? Nolaidis mājturību tā, kamēr sieva prom, ka labi ja sausu salmu vīkšķi iegrūž Ripsim uz skolu līdz.
Ika bija satriekta un apmulsusi. Ar Redzīgo Aci apskatītais Enlis izskatījās pavisam citāds nekā agrāk redzētais. Šim ķīviņu meistaram, izrādījās, bija krietna sirds, ari uzmanīgāks pret klases biedriem viņš bija nekā Ika pati!
Nu bija skola rokā. Ika apskatīja un izpētīja ar Redzīgās Acs un Dzirdīgās Auss palīdzību arī citus resgaļus. Izrādījās, ka zem viņu melnās spalvas slēpās daža laba teicama īpašība.
Kaut vai tas pats stilīgais auns Džimis — kas tas bija par peļamu auneli Ikas acis agrāk! Kauslis uz nebēdu, vismīļāk izaicinoši staigāja pa klasi un pagalmu, uz pakaļkājām saslējies, mūždien vai nu ar zilu aci, vai apdauzītu pauri, ar aizlauztu raģeli vai citādu skrambu pie miesas.
Bet re, kad Ika Džinu tagad uzmanīgāk ieskatījās, tad atklājas, ka Džimis savu ragu spēku nebūt neizmanto tikai aplam vien, blēņām vien.
Nē, Džimis pa reizei taisnīgi un bezbailīgi aizstāvēja nelaimīgos pirmziemniekus, kad vecākie un prāvākie āzēni un auni los par daudz ķircināja, pluinīja un spieda kaklos.
Brillie āzēni un auni, kazas un jēri nebūt nebija tikai balti! Melnie nebija tikai melni vien!
Tūlīt pēc ši satriecoša atklājuma Ika pavērsa Redzīgās Acs bur- vību pret sevi pašu un pavisam noskuma.
Kur nu bija tā «izņēmuma kaza»? Ne viņa bija tik atsaucīga un uzmanīga kā kašķīgais Entis, ne lik taisnīga kā stilīgais Dzimis. Viņš gan runāja žargonā, Ika nē, bet arī viņa labās sirds Ikai nebija.
Apskaitusies un izbārusi pali sevi par iedomīgu un pavisam ne izņēmuma kazu, bet gan galīgi viduvēju kaželi, tādu puspelēku, Ika zaudēja pēdējās labās omas paliekas. Kauns Ligijai rādīties… Vajadzēs parunāties pēc stundām ar to pašu labo Bakalauru.
Izsūdzējusi vakarā Bakalauram bēdas, jūtīgā Ika ilgi šņaukājās un berzēja acis.
— Tā viņš ir, — līdzjūtīgi noblēja Bakalaurs, — reiz es jau piedzīvoju kaut ko, ē-mē, līdzīgu. Vienai mazai vardei mate bija iegalvojusi, ka lā neesot parasta, bet gan cukura vardite. Ieraudzījusi dīķa spoguli, ka tā nemaz nav, mazā varde Iris dienas žāvējās saulē. Tici man, tas bija bēdīgs skals. Tā viņš bija.
Bel ko tad lai es daru? Kas no manis par kazu dzejnieci iznāks, no tādas iepelēkas?
— Ē-mē, iznāks, iznāks! Ja jau tu pati ieraudzīji, ka esi iepelēka, tad iznāks visādā ziņā, — mierināja Bakalaurs, — nekas neiznāk tikai 110 tāda, kas ieskata sevi par pašu pilnību un ir ar aklību sists.