visskaistākajā dārzā pa naktīm spīdēja trīs mēnesi. Viens slīdēja pa debesu velvi, otru peldināja strauta sīkie viļņi, bet trešais mirka dīķa saziedējušos ūdeņos.
Vienā no šīm trīs mēnešu gaismas pieplūdušām naktīm pie diķa lēnītēm piegāja maza būtne ar zemu nokārtu degunu, sadriskātos zaļos brunčos un sabristos zaļos zābaciņos. Tā bija pavisam nobēdājusies sienāziene, saukta par Cirpi.
Cirpe cieta dižas bēdas - viņas draugs, garkājainais sienāzis Juncis, bija aizskrējis uz Nezkurieni. Jau trīs nedēļas dārzs nebija klausījies spēlmaņa Junča čīgu skaņās, nespēlēja arī skumjā Cirpe, un visi bija vienis pratis, ka bez sienāžu čīgām dārzs nav dārzs un vasara nav nekāda vasara.
Kad Junča māte vedeklai Cirpei bija pastāstījusi par dēla pazušanu, Cirpe sāka klaušināt un aptaujāties, vai kāds par viņas draugu kaut ko nezina.
Tā viņa taujāja veltīgi divas nedēļas, bet trešajā nedēļā atlaidās platace spāre, nosēdās uz smilgas Cirpei blakus piesaulē un sarunāja daudz bēdīgu vārdu:
— Dzirdu, ka tev pazudis draugs. Es viņu redzēju pirms divi nedēļām. Juncis, čīgu spēlmanis, sēdēja aiz dārza pie pakalna nogruves un sarunājās — uzmini nu, ar ko?
— Vai manu! Viņš taču nebūs sarunājies ar kādu citu sienāzieni? Vai manu, kāpēc Juncis tā, mūsu čīgās aizvien skanēja tik labā saskaņā, ka visi brīnījās un dažs labs nikni skauda!
— Nē, tā nebij sienāziene. Sagatavojies uz daudz Jaunākām ziņām. Cirpe, vai tu esi dzirdējusi par jaucēju un musinātāju Jukundu, mazo nešpetni zemesvēzi?
— Vai manu! Juncis taču nebūs ielaidies darīšanās ar Jukundu?
— Nu tad klausies pa kārtai. Toreiz, kad redzēju Junci, viņš bija vispirms ielaidies ar zemesvēzi valodās. Ar zemesvē/.i un kādu treknu mušu Zilvēderi, kas mēdz baroties … Nē, to es nemaz nevaru izsacīt, kur zilā muša mēdz uzturēties un 110 kā pārliek.
— Ko nu tu vizējies, — noņurdēja, degunu no alas pabāzis, kurmis, — ja viens kaut ko var ēst, tad otrs nu ne pieminēt nevarēšot. Zilā muša ēd maitas, neko peļamu es tur nesaskatu.
— Tu jau gan nesaskati, tev tikpat kā nav acu pierē, — noskaitās spāre, — ļauj runāties, nebāz mālainu degunu maigu sieviešu darīšanās! Jā, Cirpīt, klausies tālāk. Tavs Junčelis runājās ar Jukundu un zināmo mušu un izskatījās traki pārskaities. Kā nu ne — Jukundus Juncim čerkstēja, ka tu esot sagatavojusies lauzt draugam doto uzticības solījumu. Tu esot redzēta zem papardes sēžam blakus tai pašai zināmajai mušai Zilvēderei un kaļam aizbēgšanas plānus. Jā, jā, tu norunājusi kopā ar zināmo mušu bēgt 110 sava Junča prom.
— Ko, — iebrēcās Cirpe, — es — un ar zilo mušu? Es — un bēgt prom no Junča, ar kuru man tik saskanīgi sabalsotas čigas?!
— Kā tad! Muša arī teica. Muša apliecināja, ka tu šajā ieskatījusies gan. Jukundus teica — goddievvārds, ka tā esot, un zināmā muša ari teica — goddievvārds, esot.
— Bet ko tad Juncis? — pusnemaņā izdvesa Cirpe — viņai no pārsteiguma bija notirpušas visas kājas.
— Juncis, Cirpīt, klausījās un, jo vairāk klausījās, jo vairāk apstulba, kā jau tas notiek, ja kāds klausās zemesvēzī. Jo klausījās, jo apstulba, jo apstulba, jo noskaitās, jo skaitās, jo ūsas saspurojās. Beigās ūsas saspurojās tā, ka slējās slāvus gaisā, un tad Jukundus apklusa, saprazdams, ka Juncis jau apvārdots un samaitāts. Bet Juncis kliedza tieši šitā: «Mans mērs ir pilns, un manas ūsas saspurojušās! Ei tu, pasaules staiguli vējš, parādi tu man, kurš ceļš ved uz vistālāko tālumu. Turp gribu skriet prom no neuzticīgās Cirpes. Nekad vairs manas čīgās un Cirpes čīgās neskanēs kopā. Viņai par spīti, sa- brāļošos ar aušām un plukatām. Ei tu, Jukundu, panāc šurp! Visi zina, ka tu pazemē pa tumsu apzodz puķu saknes. Godīgi pelnītu kumosu nebāz mutē ne sev, ne savējiem. Un tu manies indīgi dzelt. Tu esi tikpat nelietīgs cik mazs, bet tieši tāpēc — sit ķepā, būsi mans labākais draugs. Pievilts ar nelieti — tie sader!»
Tā sakūlies kopā ar zeļļiem, kam netīras visas ķepas, cik vien spāre to paguvusi saskaitīt, sienāzis Juncis aizjoņojis pa klaidonīgā vēja parādītu neceļu uz Nezkuricni…
Kad Cirpe bija to visu noklausījusies, tā vairs nevarēja ne smieties, ne raudāt, ne brīnīties. Viņa juta, ka sirds krūtīs kļuvusi stinga un cieta kā smilšu grauds.
Vēlāk, atguvusi spēju raudāt, Cirpe izraudāja līdz pēdējai visas asaras, bet pēc tam sacīja sev:
— Senāk dzīve man likās kā raibs un saulē sasilis vanagzirņu puduris. Tagad redzu, ka tā ir kā rudens peļķe, — kam plecos lielāka laimes nasta, tas nogrimst pats pirmais. Bēdas ir nederīga maize un asaras rūgts pavalgs, iešu labāk un darīšu sev galu!
Tā Cirpe bija nokļuvusi tik tālu, ka patlaban stāvēja dīķa malā un vairāk skatījās lejup ūdenī nekā augšup uz sudrabaino un laipno zvaigžņu saimi, — viņai vairs nepatika nekas skaists, kopš lai blakus nestāvēja Juncis un neskatījās līdz ar viņu pasaulē. Tādi nu reiz ir visi iemīlējušies, viņi tikai tad īsti samana pasaules jaukumu, ja var uz to
lūkoties ar diviem acu pāriem reizē un to izjust ar divām sirdīm vienlaikus.
Cirpe liecās pār ūdeni zemāk un zemāk, aplūkoja spīdekļu atspulgus, ūdens augus un gribēja ieskatīties vēl dziļāk, bet tur apakšā valdīja necaurskatāma tumsa.
Ūdens virsma sāka mutuļot, uz tās parādījās un pārsprāga prāvi, apaļi burbuļi. Cirpe ieraudzīja, ka no dziļuma uznirst apaļvēderainas karūsas ar platām mugurām un milzīgam acīm.
Visresnākajai no tām starp sudraba krāsas zvīņām uz gausas elpas cilātajiem sāniem bija saskatāmas ari dažas zelta krāsas, zaļganas un iesarkanas zvīņas. Pabāzusi strupo degunu no ūdens ārā, tā vārstīja muti, kustināja žaunas un tā kā ar pārmetumu, kā ar nicību un nosodījumu novēroja sienāzieni.
— Neslicinies nu, trakā, — izguldza karūsa, — neslīcinies, sien- āzicne Cirpe. Neviens sienāzis nav to vērts, vismazāk tāds, kas notic svešiem lokanmēļiem to, ko tev pašai nav pat pajautājis!
— Atradis kam ticēt — Jukundum un zilajai mušai, — piebilda otra karūsa.
— Bet kā tad lai noslīcinos, ja dzīve man vairs nedara prieku, nopūlās Cirpe.
— Aizmirsti Junci, — izguldza veca karūsa.
— To es nevaru, — atteica Cirpe, — to es nemāku. Esmu mīloša un uzticīga sienaziene, un vējš man svilpo gan apkārt, bet caur manu galvu un sirdi neskrien. Tās nav cauras ne viena, ne otra.
— Atrod sev krietnāku sienāzi, — pamācīja karūsa.
— Nē, — atbildēja Cirpe un nokāra caurspīdīgos spārnus, — man nevajag krietnāka. Man vajaga mana Junča, t.ā, ko es mīlu.
— Pat gudrāku tu vari atrast, ja labi laimējas!
- Pateicos, — pieklājīgi čuksLēja Cirpe, — bet man nevajag. Junci, kas man mīļš, es nemainu ne pret visu sienāžu sienāzi!
— Bet viņš taču tev nodarījis pāri! Viņš sakūlies ar to sušķa Jukundu un uzklausījis zeniesvēža, zilas mušas un vēja valodu!
— Tikpat mīlu, — bezcerīgi nomurmināja Cirpe.
— Nu tad nekā, tiepša, — apskaitās zivis, — tavas ausis kurlas prātīgam padomam. Ši mīlot. Tavu spītīgu kukaini!
Zivis pavērsa prel Cirpi ļoti plaLas un ļoti vienaldzīgas muguras. Pēe tam panira zem ūdens. Cirpe jau gribēja zivīm sekot, bet no lokanas papardes viņu pasauca jāņtārpiņš:
— Panāc šurp, Cirpe, noslīcinies, tu to nožēlosi. Un neklausies zivis. Viņas pārāk ilgi pluncojušās pa aukstu ūdeni un nesaprot mūs, kam patīk vasaras siltums. Cirpil, vai mans lukturis labi spīd?
— Spīd gan.
— Nu re, — priecīgi nopikslējās jāņtārpiņš un mīlīgi uzlūkoja Cirpi. Vai tu zini, ko es daru, kad mans draugs aizklīdis pasaulē? lis iededzinu lukturīti, lai viņš redz ceļu uz māju. Dari vien tāpat. Tu to nenožēlosi.
Cirpe nopūtās un pateica, ka viņai jau tāda lukturīša neesot.
— ī, — viltīgi novilka jāņtārpiņš, — vai tad neesi dzirdējusi mūsu dārzā runājam, ka mīloša sirds tikpat uzticama ceļa rādītāja kā rīta zvaigzne!
— Ko nu tu runā par milzīgo rīta zvaigzni, — nopūtās Cirpe, — esmu sienāziene, mana sirds nav lielāka par ziedputekli.
— Blēņas, - nerimās mīlīgais un līksmais jāņtārpiņš, — mūsu dārzā saka ari tā, ka ar sirdīm tāda jokaina būšana -— vismazākā no tām spējot mīlēt ar tikpat lielu spēku kā vislielākā. Mīli vien, zaļā Cirpe, mīli stipri un gaidi stipri. Tad Juncis noteikti atradis ceļu uz mājām.