Zaļajam čīgu spēlmanim sienāzim Jun- cim bija apnicis Jukundus un viņa draugi katrs atsevišķi un visi kopā. Juncis bija pieķēris zemesvēzi tik lielos melos, ka nevarēja vairs ticēt ari tam, kas viņam sastāstīts par Cirpi. Tad Juncis atsēdās zem smilgas un sāka pārdomāt: «Kur nu esmu atkļuvis? Līdz Nezkurienei. Un kā es te dzīvoju? Zemesvēzis un viņa plukatas dara tādus vien darbus, kas baidās no dienas gaismas un tāpēc slēpjami pazemē. Man turpretī patīk lēkt pa zemes virspusi un čīgāt spožā saulē. Zagt un melot arī nav manā dabā. Bet galvenais — kas melo vienreiz, tas var samelot arī tūkstošreiz. Būs vien samelots man arī par Cirpi un zilo mušu. Greizsirdība jau aizmiglo acis un saprašanu, būšu vien apvests ap stūri. Cirpe, mīļā Cirpe, aizmirst tevi tikpat nevaru, bez tevis vasara nav vasara, puķu medus nav puķu medus, tā es no garlaicības un skumjam pēc tevis vēl izmežģīšu kaklu, jo acis uz pagātni atpakaļ vien skalās. Būs jālec uz mājām, bet kā atradīšu ceļu, un vai tu maz mani vairs mdi un gaidi, Cirpe?»
Tikko to izdomājis, Juncis ieraudzīja, ka pie viņa nolaižas plalace spāre un nes žoklīšos kaut ko smalku un spožu. Spāre nolaidās smilgā, un Juncis redzēja, ka spāres atnestais spožums ir pavisam smalka, sārta stara gals.
Piestiprinājusi staru pie smilgas, spāre iesaucās:
— Beidzot es tevi atradu gan! Vai, kā noskrējos! Junci, Cirpe mīl un gaida tevi mājās. Viņa mīl un gaida tik stipri, ka no viņas sirdsdedzes aizdedzies ar nedziestošu liesmu skauduļu puduris, kurā Cirpe dzīvo. Visskaistākā dārza kukaiņi nolēma Cirpei palīdzēt: katrs paņēma līdz pa staram no skauduļu ziedu uguns un aizskrēja pasaulē tevi meklēt. Cits aizskrēja uz rītiem, cits uz ziemeļiem, bet es laidos šurp uz dienvidvakaru pusi un, kā redzi, atradu tevi. Tagad tikai atsien ugunīgā stara galu no smilgas un seko tam, tad laimīgi nonāksi atkal pie Cirpes un mājās.
Daudzkārt pateicies spārei, Juncis paklausīja viņas padomam un atgriezās pie Cirpes. Tur visi pārpratumi noskaidrojās un abi čīgu čīgātāji bija tik laimīgi, ka tamēr dziedāja un spēlēja, kamēr viņu jautrība pielipa visam dārzam.
Veltīgi izmeklējies pa savu pazemes alu Lumsā mājup aizskrējušo Junci, Jukundus ļoti noskaitās. Stāsta, ka viņš no lielam dusmām kodis un rijis iekšā pat smiltis un mālu. Pēc tam kādu laiku par zemesvēzi neko nedzirdēja.
Bušuduram un Rozmarijai pa to laiku bija apnicis dzīvot dārzā, kur nedrīkst ne skrāpēt, ne plēst. Viņi izlīda no dārza ārā gāršas malā, jo sprieda tā — zini nu, varbūt gāršas putni vēl nav tik skoloti kā dārza putni un nebaidīsies 110 zvārguļiem rotāto kakla saišu šķindoņas.
Kaķi atsēdās pie apsūnojušu akmeņu kaudzes zem kadiķu krūma un sāka no šī slēpņa novērot, vai tuvumā nenometisies kāds putns. Bel, tikko uz akmeņu kaudzes nolaidās akmeņu čakstīte un, Rozmarijai sakustoties, iešķindejās zvārguļi, čakste iebrēcās:
— Fjuit-čak-čak, kas tas par orķestri kadiķu slēpnī? Tas būs blēžu orķestris, godīgi spēlmaņi nespēlēs pa tumsu!
Tā nospriedusi un vairākkārt pati savus vārdus apstiprinājusi spēcīgiem astes piesitieniem, čakstīte aizskrēja prom.
Rozmarija pa to laiku bija jau paguvusi iepļaukāt brāli — viņa apgalvoja, ka Bušudurs to pagrūdis un tāpēc zvārguļi iešķindējušies nelaikā.
Uzreiz kaķu tuvumā ieskanējās smiekli, un kaķi ieraudzīja, ka zem kadiķa nav divatā, — turpat pie sūnām nomaskētas spraugas
stāvēja kleinkājains vīrelis brūnā samta vestē ar cilindru galvā un smējās, smējās locīdamies.
Kaķi aplūkoja kleinkāji un pamanīja, ka tas noteikti pieder nelāgo plēsoņu saimei tāpat kā viņi: smieties viņš gan smējās, bet acis visu laiku palika aukstas un ļaunas.
— Hi-lii, — čerkstēja kleinkājis, — dzi-dzirr, jūs muļķa kaķi, kāpēc staigājat apkārt ar kakla saitēm kā suņi?
— Tās nav kakla saites, — maigi, bet ar draudīgu pieskaņu noņaudēja Rozmarija, — tās ir kakla rotas, svešiniek ar samta vesti. Tās mums piešķirtas par nopelniem Visskaistākā dārza putnkopības labā!
— Hi-hi-hi! Goddievvārds, tu esi asprātīga un bezkaunīga, tu kaķene, — smējās ķeburkājis un pacēla cilindru, - iepazīsimies: Ju- kundus, zemesvēzis. Bet es gan jūsu vielā nevazātos apkārt ar suņa rolām.
— Bet kā tad lai tas dabūjam nost? atklāti prasīja Bušudurs.
Jukundus izvilka no makstīm savas asās dzirkles:
— Re, kur manta, — viņš čerkstēja, - - re, kā zib! Es, Jukundus, varētu jūs atbrīvot viens un divi. Bet es vēl padomāšu, kas man no tā par labumu.
— Jukundu, - lūdzās Bušudurs, — izdari to! Tu nebūsi redzējis pateicīgākus kaķus par mums!
— Solīts maka nekrīt, — ņirgājās Jukundus, — bet es padomāšu.
Viņš padomāja un tad prasīja:
— Vai esat ar mieru sacīt goddievvārds, ka man akli paklausīsiet, ja izpalīdzēšu kā kaimiņš kaimiņiem?
Kaķi bija ar mieru.
— Labi, - - sacīja Jukundus, — jau viens otrs ķezā iekūlies blēdis nācis pie manis pēc padoma un to nav nožēlojis. Neticiet nevalodām, ka esmu zaglis, melis, malu mednieks un vēl nezin kas — esmu nakts mošķu saimes «Nags un Zobs» goda biedrs! Jums jānosolās ar goddievvārdu, ka jūs ari šajā saimē iestāsieties un jau šovakar samaksā-
siet tai pirmās nodevas. Bez tam jūs nedrīkstat ai/skart nevienu nakts mošķi — ari žurku Skribli-Skrabli ne, tā ir mana labā roka, viņa slepus aizgrauž Visskaistākā dārza žoga stabus.
Kaķi apsolīja visu, ko no tiem prasīja. Tad Jukundus piegāja viņiem klāt un ar dažiem dzirklišu griezieniem pārgrieza zvārguļainās kakla saites. Atbrīvotie kaķi no prieka ilgi dejoja zem kadiķa jandāliņu un pēc tam devās cielavu medībās.
Vēlu nakti viņi atkal satikās ar Jukundu pie akmeņiem un atnesa trīs nokostus Tērgas cāļus, pirmo Jukundus pieprasīto nodevu. Pec tam pie Jukundus dzirkļu mūzikas visa nakts mednieku sabiedrība trina zobus un lēca lik nejauku danci, ka pāri skrejošs padebess noskaitās un uzgāza tiem no savas zilas krūzes pamatīgu auksta ūdens šalti.
Saslapinājuši kažokus, kaķi aizaulekšoja uz māju un paslē- pas zem tēvoča Teņa bišu stropa. Rīts vairs nebija lālu, dusmīgais padebess turpināja šļakstināties ar ūdeni, un kaķus sāka mocīt bailes no dienas gaismas tuvošanās.
CiTurit Ligija ar piena bļodiņu rokas veltīgi izsaukājās kaķus un kļuva aizdomīga. Tītars Tītarihs pastāstīja, ka naktī, stāvēdams sardzē savā postenī, pamanījis, ka Bušudurs un Rozmarija vairākkārt aiziet pār žogu uz gāršu un atkal atgriežas mājas apbrīnojami klusu, nevienam zvārgulim neiešķindoties. Pēc tam atskanēja Tērgas sirdi plosošās vaimanas — trīs cāļi bija pazuduši no laktas pat neiečiepstējušies un bez vēsts.
Ligija sūtīja Bakalauru uzmeklēt kaķus.
Drīz tie arī tika atrasti — bites āzim pastāstīja, ka zem stropa vien guļot. Bakalaurs apstājās pie stropa, saviebās bargs un murkšķēja paklusām bārdā:
— Sakāmvārds pauž: «Zāģē nost to zaru, uz kura esi apsēdies.» Nāciet laukā ar labu, kaķi, nepavediniet mani uz ļaunu, būšu spiests jums spert zemes virsū!
Divi viskaunīgākie kaķi pasaulē vilkās pa salijušo zāli pie Ligijas.
— Kur kakla saites? Kur Tērgas cāļi? Kāpēc jūs zagšus aplaizāties? — bargi vaicāja Ligija.
Vārds pa vārdam — beidzot viņa uzzināja taisnību un kļuva bēdīga un skumja. Dārzā tika izsludināta trauksme un saaicināti kopa visi iemītnieki.
— Tagad man pietiek reizi par visām reizēm, — paziņoja Ligija, — mēs ar tēvoci Teni ierosinām padzīt no dārza visus, kas līdz šim ar labu nav gudrības vārdiem paklausījuši. Ko tu par to saki, Mau- rava?
Brūnā govs ilgi stomījās, nezinādama, vai lēnprātība un sašutums būtu apvienojami, bet, kad dzirdēja pieminam Jukundu, iemaurojās:
— Ja tur tas ķeburkājis pielicis ķetnu, tad ari manai pacietībai gals!
Kas pilnu cepuri māk piemelot, Kas glaimo, zog un zobam vaļu dod Un nava izmācāms, kaut ragā liec, Nav ilgāk jātaupa, bet jāaizlriec!
Kad tā bija izteikusies laipnā Maurava, tad citus iztaujāt būtu bijis lieki — visas acis skatījās uz kaķiem no nicināšanas un dusmām spožas.
— Bakalaur, — tēvocis Tenis sacīja, — bet kā būs ar citiem dārzā? Vai uzpūtīgais tītars ir labojies?
— labojies!
— Bet Tērga?
— Labojusies!
— Un aušīgā Ika?
— Ko nu par to! Beidza manu skolu ar dzeltenā kāļa medaļu un prot Redzīgās Acs un Dzirdīgās Auss burvību, būs īsta kazu dzejniecite!
— Bet slinkā Tīle?
Šoreiz Bakalaurs nepaguva paplest muti. Atskanēja cita balss:
— Tīle pati laista, pati ravē, pati sver un pārdod dārzeņus! Tā, mīļie ļautiņi!
To sauca pati Tīle, stāvēdama savas dārzeņu tirgotavas durvis, iespiedusi abas priekšajas sānos un gaidīt gaidīdama uzslavu.
— Ai Tile-Olīlij, — nosvepslēja Tītarihs, — vai tu piemirsi:
Ja esi augstu celies tikumos,
Ciet klusu — ļauj, lai citi piemin tos!
— Es, ruk, neaizmiršu nenieka, — paskaidroja Tīle, — es tikai baidījos, ka citi manus likumus neaizmirst!
— Labi, — nosmējās Ligija, — bet patmīlis Imulis?
— Imuli ne pazīt nevar, labs zvirbulis, — uzslavēja tēvocis Tenis.
Izrādījās, ka tikai Bušudurs ar masu būs spiesti meklēt sev citu pajumti. Viņus nopūzdamies izvadīja pa vārtiem lauka Bakalaurs:
— Zēl ir, bet ko tu darīsi, ē-mē —
Jo gudrs sakāmvārds mums pauž, Ka «pārpilns vadzis jānolauž».
Pienāca nakts.
No garāmskrejošās zvirbuļu pūces uzzinājis, ka no Visskaistākā dārza padzīti pēdējie plēsoņas un tāpēc Naga un Zoba saimei un līdz ar to ciešanām turpmāk ieeja dārzā būs slegta, Jukundus kļuva vel niknāks, neka jau bija. Saulrieta stundā piemānījies pie dārza sētas, viņš ilgi klausījās, ka Juncis un Cirpe spēlē savas saskanīgi sabalsotas čigas un dzied:
— Nu padzītas ir bēdas un izraidīts ir posts,
Nu nagus nost un zobus no mūsu dārza nost!
Par laimi mūsu čīgās lai daino saskanīgas,
Vairs nevar dārza saimi šķelt, apvārdot un kost!
Ši pārmērīgi līksma klaigāšana Jukundu tā satracināja, ka dusmas krūtis sāka vārīties mutuļu mutuļiem. Bet, kur vārīšanās, tur tvaiks, un no šī tvaika lielais musinātājs pārsprāga pušu — citādu galu jau ari nemaz nevarēja gaidīt tādam, kas sevi lik ilgi kurina uz dusmām, kamēr tās uzvārās.
Jukundus bēdīgo galu redzēdama, sirmā žurka Skrible-Skrable aizbēga no briesmu vietas tenteru tenteriem tik lielā ātrumā, ka pa galvu pa kaklu ieskrēja linu mārkā un nelika vairs no tā ārā, ņēma un noslīka.
Pārējie plēsoņas, plukatas un mošķi pajuka uz visām pusēm un neiedrošinājās ne tuvoties Visskaistākajam dārzam nevienam nebija pa zobam zemesvēža un žurkas gals.
Cietušajiem negantniekiem atradās viens vienīgs līdzjutējs — lā bija visiem labā gāršas ūbele Ai-Aija. Viņa jau no laika gala skraidelēja apkārt, mekledama iemeslu raudām. Tagad, novērojusi no Visskaistākā dārza vārtu staba gala kaķu izraidīšanu un pārējo mošķu nelaimes, Ai-Aija iedūdojās:
— Ai, ai, nabaga kaķīši, zemesvēzītis un žurciņa! Es žēlošu viņus, ja neviens cits nežēlo šos nelaimniekus!
Savā postenī stāvēdams, Buldurs Tītarihs uzsauca:
— Taisies ka tiec prom, neliešu žēlotāja, pasaulslavenā muļķe un visu muļķu radiniece.
Bet ūbele nemaz nevarēja aizskriet prom, viņa no liela žēluma bija apraudājusies un saraudājusi acis tik aklas, ka neko vairs lāga neredzēja.