dārzā bija nolikusi liela nelaime: kad puķu pulkstenis rādija trešo rīta stundu, vēl snaudošā mājkustoņu pagalma klusumā iespārnoja bēdu rozis un rīstīdamies ķērca: «Palīgā, labie ļaudis! Es esmu sprukās! Man ir ķeza!»
Rozis nometas uz mājas lieveņa, ko nevienam gāršas putnam nepienāktos darit, un rīstījās.
Uzmodās Terga, uzmodās tītars un visi pārējie. Saskrēja prašņādami ap bēdu rozi un gribēja zinai, kas šim ta par ķezu, bet rozis novarēja paķērkt, tikai šķaudīja un rīslijas joprojām.
Viņam par laimi, sienāziene Cirpe ar savu mājas pārnākušo draugu .Junci zināja pastāstīt vismaz tik daudz, ka vakar redzējuši bēdu rozi garšas malā tik ilgi bēdājamies kopā ar asaras lejošo ūbeli Ai-Aiju, kamēr rozis sācis šitā pat rīstīties.
— Viņi sēdēja abi blakus un pārmērīgi cieta par Rozrnarijas un Bušudura likteni, — stastīja Cirpe.
— Ja, viņi cieta un tik cieta, kamēr rozim kaut kas rīklē samaitājās, — stāstīja Cirpes draugs sienāzis Juncis.
Labs padoms nu bija dārgs. Domāja Tērga, domāja Tīle - nekā.
— Ei, — iesvepstējās beidzot Buldurs Titarihs, — tā pa vienam mēs tikpat neko neizgudrosim. Jāsavelk kopā visas darza saimes gudrība! Tā taču mums mācīts.
Nu sākās lieli darbi. Visi elsdami pūzdami vilka, kasa, stiepa un stūma kopa dārza saimes gudrību, nesa un krāva kaudze.
Pēc tam lika zvirbuļa gudrību pie sienāža gudrības, circeņa gudrību pie zvirbuļa gudrības, āža gudrību pie vabules gudrības. Iznāca diža kaudze, kad labi apskatījās. Un nu uzreiz visi lika gudri, ka bēdu rozim kanl kas iesprūdis kaklā.
Tagad meklēja Zaļo Pazaru smailāko knābi.
- Tāds meklējams pie čunčiņa galvas, ē-mē, — paziņoja Baķa! au rs.
Meklēja čunčiņu rokā, bet izrādījās, ka tas aizlaidies odus un mušas ķert, galvu ar knābi, saprotams, paķerdams līdz.
— Vēl smailāks knābis ir pie bezdelīgas galvas, -— priecīgi iekviecās cūka Tīle.
Bet ari bezdelīgas jau tvarstīja knišļus un odus kaimiņu laidaros.
Ar lielām pūlēm sameklēja melnraibo mušķērāju — tas jau bija paguvis paēst, būdams izcili veikls putns.
Mušķērājs lika bēdu rozim plaši jo plaši ieplest rīkli, pamatīgi noskatījās, pēc lam atspērās un vilka.
— Par smagu, — viņš beidzot nočivināja, — viens neizvilkšu. Azi Bakalaur, pieturi mani, kad es velku.
Ilgi ilgi vilka roža rīklē iesprūdušo vīstokli raibais mušķērājs, un ilgi viņu turēja ciet Bakalaurs.
— Ura! Arā gan!
Daļa ara, bet daļu viņš norija, — lietpratīgi paziņoja mušķērājs.
Nu ņēmās visi pamatīgi apskatīt, ar ko īsti bēdu rozis aizrijies, un izrādījās, ka pols ar savām bēdām. Jā gan, cits nekas laimīgi izvilktais vīstoklis nebija, skaidras bēdas vien.
- Vai tu to plēsoņas kaķu dēļ lo lielo bēdu bēdāji, vai? — pārsteigta vaicāja bēdu rozim kaza Ika.
— Jā, — atziņas bēdu rozis un mirkšķināja acis, visi bēdu roži par kaut ko bēdājas, un es bēdāju līdz mīkstsirdīgās ūbeles Ai-Aijas bēdu! Bet, bet — vai, vai — es vēl esmu ķezā! Tas gabals, ko neiz- vilkāt, tas, ko es noriju, man tagad kāpj kaklā. Vai, cik man grūti! Kāpj un spriežas kaklā.
— Tu būsi aizrijies ne vien ar skaidrām bēdām, bel arī ar muļķību, bēdu rozi, — sašutis sauca Bakalaurs, — ja jau tu tik aplam bēdājies līdz tai ūbelei! Tā viņš ir!
— Nu tad velc, lūdzams, pie tā paša man to muļķību ari ārā, raibais mušķērāj, — lūdzās bēdu rozis.
— Nē, — šķelmīgi noblējās kaza Ika, — tur nekas neiznāks. Es tevi apskatīju pa šo laiku uzmanīgi ar Redzīgās Acs burvību un tagad zinu, ka lava muļķība ir liela — ļoti liela. Ta, līdzīgi Ai-Aijas muļķībai, pieder tādai muļķības šķirnei, par kādu sacīts: «Pret muļķību zāļu nav.»