dārzs bija kļuvis tik gaišs pēc kaķu padzīšanas un Jukundus gala, ka to novarēja pilnīgi apēnot ne saulei priekšā aizlīdis negaisa mākonis, ne nakts: tumsā nepārstāja starot un lāsmot starp kokiem Spurras izdāvināto zelta spalvu un dārza laimīgo iemītnieku smaidu atspulgi.
No sava pēdējā ceļojuma uz Dižo sapņu kalnu Ligija ar Spurru bijā atveduši līdz divas mazas, pakalpīgas zvaigžņu puķes - tās iestadīja pie dārza vārtiem. Zvaigžņu puķēm vajadzēja ar paceltiem gaismekļiem rādīt labas dabas ceļiniekiem ceļu uz dārzu naktī, tāpat kā saulespuķes to labprat darīja diena.
Darza vārtu virspusē rosīgs dzenis iegreba šādus vārdus:
«Necils darbs, nejauks vārds, īgna doma, ak viesi,
Lai paliek aiz sliekšņa, kad iekšā te iesi.»
Bet, ja nu atgadījās tā, ka pie vārtiem tomēr atkļuva kads biezādains uznirelis un, par vārtu uzrakstu nelikdamies zinis, gatavojās dārzā iemanīties ar akmeni azotē, tad gaisā ietrīcējās Titariha vai cita posteni stāvoša dārza sarga svilpiens. Un tūlīt no Dzērveņu purviņa uz dārzu vēlās biezs miglas mākonis, vienā mirklī ietīdams, apvīdams, paslēpdams vārtus un visu, kas aiz vārtiem, tik pamatīgi, ka nelūgtais viesis iebrēcās:
— Te tev nu bija! Piemelš veselu grāmatu par nezin cik gaiša dārza iekārtošanu, bet kur tad šis ir? Ne zieda skaras, ne zara trīsas, ne putna sauciena — padzirkstīja un pagaisa, migla vien sapūsta acis…
Nu, dārzā jau neviens neskuma par lādu pa|āšanu, dzivoja tikai laimīgi tālāk, likdami padomu pie padoma, spēku pie spēka un prieku pie prieka, lai visiem būtu labi. Un bija arī labi.
Tāpēc vēl jo lielāka kādudien bija dārza saimes neizpratne par to, kas atgadījās.
Reiz pievakarē tēvocis Tenis atgriezās mājās no ciema, bet pie Visskaistākā dārza vārtiem viņu sagaidīja nobēdājies Spurra, noraizējies Bakalaurs un šņukstošā kaziņa Ika.
Tenis neticēja pats savām acīm.
— Kā? Vai tad ciešanām tagad nav stingri aizliegta ieeja mūsu dārzā? Kas noticis, ka jūs visi skatāties manī ar tādām bažām?
— Ligija nolaupīta, — šņukstēja Ika.
— Nav zināms, kur Ligija, — apliecināja Spurra.
Tenis vairs neklausījās, viņš nosvieda pīpi zemē, iesteidzās pa vārtiņiem dārzā un pēc tanī ari mājā.
Aplūkojis tukšās istabas, izvirinājis visas durvis un veltīgi izsaukājies Ligiju, Tenis pamanīja, ka uz paklāja pie ieejas durvīm skaidri saskatāmi lielu, svešu zābaku nospiedumi. Kāds svešinieks bija te ienācis ar sabristiem apaviem. Ka liekas, jau pirms laba laika, jo pēdās sabirušas smiltis un māls bija paguvuši sakalst.
Tenis noliecās un pētīja pēdas — ja, vienā paklāja pusē tās bija vērstas ar purngaliem uz iekšu, otrā ar purngaliem uz āru, svešais bija ienācis un arī izgājis tepat ārā. Un Ligijas nebija nekur, nebija ari svešinieka lielajos zābakos. Pavisam neticamas lietas!
— Iztaujā visus dārza kukaiņus un putnus, — lūdza tēvocis Tenis Spurram.
— Es jau to izdarīju. Acīm redzot Ligija nolaupīta pusdienas laikā, kad visi gul diendusu, — ne putni, ne kukaiņi neko nezin. Aizgulējies un Joti kaunās arī Tītarihs.
— Sekosim svešinieka pēdām, — pirmais attapas Bakalaurs.
Bakalaura padoms nebiju peļams. Spurra un citi putni pa gaisu,
Tenis, Maurava un Bakalaurs pa zemi — tā visi tagad devās pa Ligijas nolaupītāja pēdām. Līdz negāja vienīgi Tītarihs — viņš plūca sev spalvas, ka pulēja vien, jo tam nedeva mieru sirdsapziņa. Iemigt sarga postenī kaut vai dienvidū — nē, viņš to nespēja sev piedot.
Pēdu dzinēji drīz noskuma atkal, jo necik tālu aiz dārza vārtiem pēdas pazuda zālē un nebija vairs ne saskatāmas, ne saožamas.
— Iesim vien uz gāršu un uz silu, — nolēma tēvocis Tenis, — pa klaju lauku taču tas laupītāja mošķis Ligiju nebūs vedis.
.Jau pustumsā, pēc ilgas jo ilgas meklēšanas, gāršas vidienas cirsmas malā nonākuši, meklētāji izdzirdēja lielu kņadu, kaukšanu un sprauslošanu.
— Skriesim turp, — vedināja Spurra, — Ligija noteikti ir tur — kāpēc gan citādi lā uztrauktos un šņakstinātu zobus Zoba un Naga likuma saime!
Pašķīruši pēdējos egju jaunaudzītes zarus cirsmas malā, Ligijas meklētāji brīnumos apstājās: pašā cirsmas vidū Pegasa mugurā sēdēja Ligija. Vējš plandīja viņas gaišos matus un ap kaklu apmestā zilā zīdauta stūrus, bet gaismekļa vietā Ligija turēja rokā no dārza līdz paņemtu saulespuķi.
Ap puķes izstarotās gaismas loku, neiedrošinādamies to pārkāpt, bet ārkārtīgi saniknoti tvarstīja ar zobiem gaisu, šņāca un smilkstēja biezokņa vilki Umurs un Kumurs, meža kaķis un dažas riteņos sametušās odzes. Gaisā, līko knābi nolaidis, riņķoja vistu vanags.
— Ligij! — iekliedzās tēvocis Tenis, bet Spurra aizšāvās pie jātnieces un nometās lai uz pleca.
Nācējus ieraugot, vilki, odzes un meža kaķis laidās lapās.
Ligija pieauļoja meklētājiem klāt ārkārtīgi pārsteigta un brlnī-
jās, kas noticis, — viņa taču atslājusi uz loga vēstuli mājiniekiem un tajā izstāstījusi, kur paliek.
Nē, neviens tādu vēstuli nebija redzējis ne acu galā.
— Te jau ir tā vēstule, — spiedza no augšas vistu vanags, — re, kā jūs savā gaišajā dārzā nemaz nevarat dzīvot mierīgi, kamēr blakus dzīvo Zoba un Naga saime pa gāršu, pa silu!
Vanags pameklējās zem spārna, izvilka un paradīja Ligijas vēstuli. Visi brīnījās, kā vanags varējis iemanīties dārzā un kā Ligija aizjājusi nemanīta, bet tad atcerējās, ka kareivīgais sargs Titarihs iemidzis. Ligija neticēja pati savam ausīm — tilaram nekad neesot nācis dienvidu miegs, kā tad nu uzreiz?
— Bet es zinu, — lielījās mazs un pļāpīgs čunčiņš, ziņkārīgi un moši šaudīdamies ap raibo sabiedrību, — es izstāstīšu! Vainīgas ir peles, Tinužu tīruma peles! Viņas paklausīja zilās sila odzes padomam. Odze peles pierunāja aizvilkt dārza sargam tītaram veselu vezumu salda diendusas miega!
Tik tālu nu bija viss skaidrs — Tinužu tīrumā peļu nebija mazums, ja tās visas velk miegu, tad var gan iemigt pat modrs sargs. Tagad Ligijai vajadzēja izstāstīt pa kārtai visu, kas noticis.
Noticis bija tā, ka pie Ligijas dienvidū ieradies mežsargs un žēlojies, ka no sila brikšņām garšā ieklīstot visādi plēsīgi salašņas. Bez tam viņš esot novērojis, ka Pijola ezera malā kads ērmots putniņš visu laiku žēli saucol kaut kādu vārdu. Lai Ligija nākot apskatīties, kas putnam vainas.
— Nu, tā es ari izdarīju, — pabeidza savu stāstu Ligija, — atstāju jums vēstuli, pati uzkāpu Pegasam mugurā, paķēru līdz ari mežsargu un nācu gāršu apskatīties. Ir gan te saviesies neradijumu ka bail. Bet, kā ar to Pijola ezermalas putniņu, to pastāstīšu citreiz — atradu šeit un paņēmu uz māju līdz dažus gāršas stāstus. Dosimies nu visi māju tur es jums tos pastāstīšu.