Pirmais gāršas stasts
Pēc atgriešanas mājup no gāršas Ligija pastāstīja:
— Vecais mežsargs pavadīja mani līdz Pijola ezeram un atstāja vienu. Drīz vien dzirdēju, ka vecajā vītolā, pašā ezera krastā, atskan gaužām žēlabaina putna balss.
Iesākumā man likās, ka putnēns čiepst «pi-ū, pi-ū,» bet, labi ieklausoties, skaidri sapratu, ka tas sauc «Pijol! Pi-jol!».
Gribēju pārliecināties, ka neesmu pārklausījusies. Vaicaju skaļi:
Ko tu tur sauc, Zaļo Pazaru lidoni?
Mazs, iepelēks putniņš skatījās uz mani no vītola zara.
Pijolu saucu, viņš atbildēja, — saucu puišeli Pijolu, kam bija laba sirds, mazo ganu Pijolu. Viņa vārdā ezers nosaukts.
Bet kāpēc tu sauc tik bēdīgi, es vaicāju vēl, — visi putni gāršā priecājas, ķīvējas, vitero. Cits saka «viju-vīt», cits «čiv-čirik», cits «lu-li», bet tu čiepsti bēdīgā balsī.
— Es jau ari esmu vienmēr bēdīgais putniņš — tāpēc, ka saukt saucu gan, bet Pijols neatsaucas. Labais zens Pijols pelēkos pakulu svarciņos, ar dzelteniem matiem un rudzupuķu zilām acīm.
— Nu, pastāsti vismaz par Pijolu vairāk!
Labi, — piekrita putniņš, — tikai pasaki man, kas tu pati esi.
—- Ligija. Es rakstu dziesmas un pasakas.
Nu, tad es stāstīšu! Tikai tev man jāapsola, ka nekļūsi tikpat bēdīga kā es. Mazs, bēdīgs putniņš jau var sēdēt zara galā un čiepstēt, bet ko gan iesāks mūžam nobēdājusies dzejniece?
Apsolīju, ka bēdīga nekļūšu. Tad putniņš man pastāstīja:
— Mazais, gaišmatainais puišelis Pijols dzīvoja bargos laikos, klaušu laikos. Pals es viņu, saprotams, neesmu redzējis, bet mana tēva vectēva vectēva vectēvs gan. Laba cilvēka piemiņa jāglabā sirdī cieši jo cieši, ilgi jo ilgi, tīra un neapsūbējusi kā dimanta grauds. Tā man piekodināja mans tēvs, tā viņam piekodinājis mans vectēvs. Tāpēc mūsu cilts bēdīgi sauc joprojām — Pijola vārds nedrīkst pie- mirsties Ezermalā!
Pijols bija bārenis, pats sev maizes un pavalga pelnītājs kopš piecu gadu vecuma.
Pēc vecāku nāves Pijols dzīvoja pie lāga sieviņas Lavīzes. Ganija zosis un cūkas, bet, kad pastiepās kaut cik garumā, arī aitas un govis. Dažu labu reizi gāja Lavīzei un viņas meitai Mārgrietai līdz uz muižu klaušu tiesu atstrādāt.
Skaista bija Lavīzes Mārgrieta, gaiša un viegla kā irbenāja zieds. Kad mazais Pijols uz meiteni paskatījās, viņam aizvien likās, ka Mārgrietu visur pavada varavīksne, — margot margoja svītrainie brunči, rakstītais krekls un vainaga zīles. Pret Pijolu Mārgrieta bija laba. Kad gana tarbu puisēnam piepildīja viņa, cibas biezpienā aizvien bija iespiesta dzeltena sviesta acs un maizes rika par pirksta tiesu biezāka nekā citkārt.
Drīz vien Lavīzes pajumti piemeklēja nelaime: Mārgrieta sasirgu ar smagu kaiti. Sagulēja cisās septiņas diennaktis, sagulēja trīsreiz septiņas, kļuva bāla un vāja kā dilstošs mēness. Sagura meitai līdz vecā Lavīze, sagura un panika arī Pijols. Kādreiz, no ganībām mājās atgriezies, viņš ielavījās klētiņā pie sirdzējas, apstājās pie durvīm un nebija padzenams, kamēr Mārgrieta nepavēra acis un viņu nepamanīja.
— Ak tu tas esi, mazo brālīt, — viņa ar pūlēm sacīja, — vai ārā ir jauks laiks? Vai pļavas jau zied?
— .Jā, pļavas zied, bet vai tev …
— Vai vējš puš no ezera puses? Tāds valgans un silts?
— .Jā, vējš pūš no ezera puses, bet vai tev nav jau lab . . .
— Kas tev tur atkal sauja, mazo brālīt? Ezerrozes! Un tik skaistas! Kur tas ņēmi?
— Tās tev. No ezera.
— Nekad vairs neej uz ezeru, mazo brālīt. Apsoli man. Lielkungs ezerā audzē retas zivis, uz salas pīles. Kad pīlēni paaugušies, tad brauc apšaut. Neviens zemnieks nedrīkst ezera krastā ne kāju spert, tas stingri aizliegts. Par to draud sods. Ezeru sargā.
Tik ilgi runājusi, Mārgrieta piekusa, viņai aptrūka elpas, tā kāsēdama atkrita uz pagalvja. Pēc brītiņa Margrieta icvaicajās:
Saki, mazo brālīt, vai Ezermalas gārša vel tikpat priecīgi vītero sīki un diži putni?
— jā, — klusiņām atteica Pijols, — bet vai tev ir arī drusku vieglāk?
— Ai, — nopūtās Mārgrieta un paslēpa acis zēna atnestajās ezerrozēs, — man laikam nekad vairs nebūs viegli…
Baidīdamies, ka nepasprūk raudas, un redzēdams Margrietu klusu guļam, zēns izzagās no istabas ārā.
Arā, sētā Pijols pieķērās kā dadzis pie audžumātes biezās vilnaines atloka.
— Vai tad nekas — nekas ar viņai nevar palīdzēt?
— Visas labās zālīšu dziras jau izmēģinātas, — nočukstēja l.avize drebošām lupām, — tikai deviņvīru spēka zāle vēl ne. Tā jau nav sameklējama. Tā mūsu pusē aug tikai uz lielkunga ezera salas. Kur to ņemsi, kā pie tās tiksi? Kas sper kāju uz salas, tas tiek nomaitāts. Kunga dienderi salu apsargā.
— Kā tā spēka zāle izskatās, Mārgrietas māt?
— Nu, tā zāle — īsteni jau tā ir puķe — ir tādām pelekzaļganām lapām. Zieda kāts cilvēka augumā, slaids un spēcīgs. Sazied no augšas līdz apakšai dzeltenos ziedos. Ar visu sakni, lapām un ziedu vārpu to augu vajagot izrakt. .. Jā, ja mums tads būtu .. .
— Vai tad nekur, nekur ar citur ši puķe nav atrodama?
— Dzird, ka tikai uz tās pašas salas. Liec vien prātiņu mierā, dēls. To dižā spēka puķi mums tikpat neredzēt. Tevi tur nelaidīšu.
Bija pats nakts vidus. Airi skrejoši padebeši te atklāja, te apklāja jauna mēness bāli zeltaino ragu, kad Pijols izzagās no Lavīzes sētas. Klusi kā susuriņš zēns izmanījās no istabas, aiztecēja pār pagalmu un pazuda gāršas tumsā.
Baigi bija nakti satrauktas lapu un skuju sanešanas pilnajā gāršā, bet lielas mīlestības un liela žēluma uguns gaiši liesmoja gana krūtīs. Ugunī sadega un iznīka visas bailes un bažas. Pijols piemirsa pats par sevi raizēties, viņam bija lielākas raizes.
Kad mākoņi aizsedza mēnesi un zvaigznes, gārša kļuva tik tumša, ka koki vairs nebija saskatāmi. Lai zari neizdurtu acis, Pijolam nācās iet uz priekšu pastieptām rokām, bez mitas taustoties. Viņš bija noklīdis no dienā daudzkārt staigātās tekas uz ezeru. Zēna ceļā lūza papardes, staipekņi apvija kājas, šņācu un locījās egļu zari. Nonācis pie purva, viņš noskatījās, kā pa ciņiem lēkā maldugunis, — te iedegas, te dziest, te tuvu, te vilina jau lielā gabalā.
Ja bija sasniegts purvs, tad ezers vairs nevarēja būt tālu — puisēns uz brīdi apstājas, atņēma elpu un noslaucīja ar delnu miklo pieri.
Tad kļuva gaišs, tik gaišs, ka Pijols gandrīz izbijās. Pēdējais mākonis bija paskrējis mēnesim garām, debesis pielija ar spožumu. Tumsa bija sabēgusi koku pazarēs un krūmos, tā vairs nelikās ne draudīga, ne bīstama.
Pijols norāja sevi par ieilgušo atelpas brīdi un devās tālāk. Iešāvās prātā, ka lielkunga algotņi ezeru varbūt apsargā ari nakti.
Viņš nometās zālē, itin kā pārvērtās par zalkti un līda uz vēdera, reizēm paceldams galvu un vērodams apkaimi.
Ezermala šķita tumša un klusa, nakts miera un vēsuma pārņemta. Sīki vilnīši cēlās un aprima, klusi plenkodami pret krasta oļiem un atguldamies pec tam tīrajās liedaga smiltīs. Ezerā patālāk, augstu pacēlušas mirdzinbaltos ziedu kausus, šūpojas ezerrozes. Pijols nopūlās — vajadzēja līst šurp kā zaglenam — vai tas nu nebija skumji? Viss ezers ar dzīlēm, niedrājiem, ezerrozēm un salu piederēja lielkungam. Kā tos tā drīkstēja būt? Uz salas taču auga speķa zāle, Margrietas dzīvības zāle, lo viņam vajadzēja dabūt.
Pijols aizpeldēja līdz salai, kamēr vēl mirdzināja nespodra gaisma. Bet, tikko viņš spēra pirmo soli salas piekrastes smiltis, debesis satumsa galīgi. Gans strauji un dziļi nopūtās — kā gan viņš aklā tumsā mekles, kā sameklēs spēka zāli?
Neko darīt, vajadzēja pavadīt nakti uz salas, gaismai svīstot, noplūkt meklēto puķi un tikai tad peldēt atpakaļ. Pijols nolīda krūmos, drebinājās vēsumā un gaidīja rītu.
Tikko apkaime un debesis kļuva tādas kā sirmas pirmās gaismas spožumā, puisēns izlīda no krūmiem un saka vērot, vai kaut kur nesaskatīs meklēto augu. Viņam laimējās - jau pie dažiem soļiem tas ieraudzīja garu, dzeltenbalu ziedu vārpu mirgojam augstu pār biezo zāli. Aizgrābts Pijols noraudzījās uz krāšņo puķi. Tā bija garāka par viņu pašu un nule kā atplaukusi. Ziedi staroja laipnā gaišumā un piepildīja gana sirdi ar pārdrošām cerībām.
Mazs, pelēks putniņš nolaidās viņa tuvumā uz sērmūkšļa zara.
— Paklau, kas tu tāds esi? — putniņš prasīja.
— Es esmu Pijols, gans.
— Ko tu te meklē?
— Dzelteno spēka puķi. Man tā jānes slimajai Lavīzes Margrietai, tad viņa atveseļosies.
— Tu esi labs zēns, Pijol. Bet dari nu mudīgi, kas darāms. Man liekas, ka šurp brauc laivas, daudz laivu ar daudziem cilvekiem!
Pijols nometās ceļos, pašķira zāles un ziedus, atraka deviņvīru spēka puķes sakni, izvilka no zemes. Tad puķi padusē iespiedis, viņš sāka ausīties: tālumā aiz salas līča bija sadzirdama airu šķelta ūdens šļakstēšana.
Gans paslēpās aiz jaunu sērmūkšļu zariem, un līci iepeldēja vairākas laivas. Laivās sēdēja bisēm apbruņoti viri un melnraibi putnu suņi. Uz salu brauca lielkungs ar savu mednieku varzu.
Pijols ar puķi padusē iztrūkās un sadusmojās — kā tad tā? Piles taču mazuļus vēl nebija izvadājušas, bet kungs jau brauca tās nomaitāt. Tas nu gan laikam bija izslāpis pēc asinīm! Taču putniem vismaz bija spārni, tie varēja ari pabēgt, bet ko tagad iesākt viņam pašam? Kā tikt krasta ar dārgo puķi, kas Margrietai nozīmēja veselību un dzīvību? Labi vēl, ka no ūdeņiem sāka kūpēt migla.
Drīz laivas atradās jau pie krasta, bija skaidri dzirdama daudzu balsu dūkoņa. Viena balss kaut ko vāvuļoja vācu mēlē, otra nosacīja latviski: — Klusāk, Mārci, klusāk, Didžu! Baronlielkungs liek mums apklust, citādi mēs šim visas piles aiztramdišot. Piedzēris gan, bet to vēl jēdz …
Tūdaļ viri kļuva klusi, dzirdama bija tikai medību suņu satrauktā elsošana. Pēc tam prāvais mednieku pulciņš sadalījās, un četri viri, suņus saitēs vilkdami līdz, nāca tieši uz Pijola sērmūk šļiem. Tūlīt suņi saodis svešinieka tuvumu, kļūs tramīgi, tūlīt viss būs pagalam! Pijols sakoda zobus, cieši saspieda saujā deviņvīru spēka puķi un neatskatīdamies joza uz ūdens pusi. Viņš ielēca ezerā tik strauji, ka zaļie viļņi sasitas kopā pār viņa galvu.
— Pie velna, — iebrēcās vāciski aiz bēgļa lielkunga balss, — kas tas ir? Kas skrēja? Kas lēca? Kas bēga? Malu mednieks! Zaglis!
Piemirsdami, ka jāuzvedas klusi, lielkunga ļaudis metās uz krastu un pats lielkungs viņiem līdz.
— Kur? Kur?!
— Tur, — radīja viens ūdenī ar pirkstu.
Lielkungs, atskurbušas acis piemiedzis, skatījās uz norādīto vietu.
— Tas nav nekāds malu mednieks, tas ir tikai mazs puika, — ieminējās viens no vīriem.
— Muti ciet, — ērmotā balsī nošļupstēja lielkungs, savilkdams smīnā pelekas lūpas, — tas nav vis puika. Tur peld pīle, prāva pile! Šaut!
— Tad jums, piedošanu, acis rāda aplam! Tā nav vis pīle, baronlielkungs! Puišelis vien ir, nudien, puišelis ar linu baltu galvu!
— Tā ir pīle, — iešņācās lielkungs, — Ezermalas barons nav akls. šaut! Tūlīt!
Ļaudis stāvēja kā smiltis iestiguši un nepakustēja.
Tad barons pats pasvieda pie pleca bisi, notēmēja un izšāva.
Tālums un migla noslāpēja gana kluso iesaukšanos. Pašķirās ezerrozes, pašķīrās viļņi — pašķirās un atkal sakļāvās ap grimstošā Pijola augumu.
Viļņos palika peldam tikai garkālainā, dzeltenā puķe — deviņvīru spēka puķe.
To visu redzēja un dzirdēja mans tēva vectēva vectēva vectēvs, mazs, pelēks Ezermalas putniņš, kas torīt pirmais bija nomodā…
Viņš redzēja, ka tajā vietā, kur bija nogrimis puisēns, ūdens nokrāsojās gaiši sārts un virmoja lokos.
— Pijol! Pijol! — izmisis sauca putniņš. Tad viņš pamanīja viļņos peldošo puķi. Putniņš nolaidās un noplūca vienu no dzeltenajiem ziediem.
Torīt slimā Mārgrieta atmodās no dīvainas, skumīgas jausmas — viņas sirds bija nemiera pilna kā ar verdošu dziru pielieta krūze.
Meitene gulēja nepakustēdamās rīta pustumsā un nesaprata, ko tāds nemiers varētu nozīmēt. Kaut kas nožvikstēja gaisā, Mārgrieta paskatījās uz mazā, vaļējā klēls lodziņa pusi un ieraudzīja plivināmies pelēku putniņu ar dzeltenu zieda zvaigzni knābi. Viņš nolika ziedu uz palodzes. — To tev sūta Pijols, — vileroja pelēkais putniņš, - tas ir deviņvīru spēka puķes zieds.
— Pijols? - vaicāja Margrieta izbijusies. -— Kur tad ir pats Pijols, mans mazais brālītis?
— Pijols guļ ezera dzelmē, — čiepstēja putniņš.
— Tas nevar būt, — sauca Margrieta un apsedza acis ar plaukstu.
Tad putniņš meitenei izstāstīja visu, ko bija šorīt redzējis.
— Tagad Pijols guļ, - viņš viteroja, — guļ ezera atvarā uz baltsmilšu palagiem. Zaļganzellains mijkrēslis valda dzīlēs, Ūdens augus šķirsta raibspurainie ķīši un plataces raudas. Bet auksti un slapji ir baltsmilšu palagi, nemīlīgs zaļais mijkrēslis cilvēka bērnam, kas ieradis staigāt pa siltu zemi, zem spožas saules.
Kad Margrieta bija izraudājusies, viņa čukstēja:
— Laidies nu uz ezeru un mēģini Pijolu atmodināt, pelēkais putniņ. Varbūt brīnums var notiki, varbūt viņš atmostas, ja kāds to karsti žēlo, mīl un sauc. Tu sauksi tur, bet mana sirds to.
Pelēkais putniņš aizlaidās uz ezermalu, kur sēru vītoli aug vēl šobaltdien. Tur jau viņš dzīvoja, tur bija radis iemigt ar savu žēlo dziesmu, atmosties ar dziesmu, dienu ar dziesmu nodzīvot.
Savas sirdssāpes un solījumu Margrietai nepiemirsdams, putniņš pēc tam ik dienas pūlējās Pijolu uzmodināt, to vārdā saukdams. Tā sauca viņš, tā viņa bērni, mazbērni un visas nākamas audzes. Tā saucu šodien ari es. Bet Pijols neatmostas, viņš turpina gulēt aukstajās dzīlēs. Mazais gans Pijols ar labo sirdi vairs neatnāk. Tāpēc, redzi, es esmu vienmēr bēdīgais putniņš.
— Vai tad tavas sēras tiešām ne ar ko nevar remdēt, — vaicāju es, negribot noskumusi putnam līdz, — tagad jau ezers nosaukts tava gana vārdā, Pijola vārdu neviens nepiemirsīs arī bez tavas daudzināšanas, bet par viņa sirdi es uzrakstīšu pasaku.
— Varētu jau nu gan, — čiepstēja putniņš, - bel tad man vajadzētu redzēt paša acīm, kā Ezermalas gāršā beidzas pelēko vilku Umura un Kumura Zoba un Naga likuma valdīšana. Pēc nāves, redzi, niknais lielkungs pārvērtās par diviem vilkiem — viņš jau bija tik sirdīgs, ka vienā vilkā neietilpa. Tie vēl joprojām klīst pa Ezermalas gāršu, un labi zēni viņu dēļ baidās te rādīties.
— Paga, atnāks tēvocis Tenis un mežsargs ar bisēm, — es teicu, — tie Umuram un Kumuram rādis!
— Nē, tas nelīdzēs, — atbildēja putniņš, — tas vien vēl ne. Labāk atsūti uz gāršu vēstnesi ar labākiem gudrības vārdiem, maigiem un laipniem. Tad tik tu redzēsi, kas notiks.
Apsolījos bēdīgajam putniņam tā izdarīt vajadzēs apskatīties, kuru no mūsu dārza putniem sūtīt uz gāršu. Vārdu es gribu turēt, — beidza savu stāstu Ligija.