Otrs gāršas stāsts
Gāršas ūbele Ai-Aija likās kļuvusi drīzak bēdīga nekā priecīga un visai nemierīga, kopš Spurra tai bija noskaitījis Visskaistākā dārza gudrības vārdus. Viņa tupēja eglē, ik pa brīdim uztraukta iedūdojās un mīņājas no vienas kājas uz otru.
Pamanījusi, ka Spurra skrien atkal garām, ūbele iedūdojās:
— Spurra, ai Spurra, gudrības vārdu zinālāj, nāc un neliedz man vēl kādu padomu, esmu sasirgusi ar bēdāšanos.
- Va vējš, kas tad nu? — apvaicājas Spurra. — Tev jau saraudātas sarkanas acis, ūbele, kas tev vainas?
— Spurra, ai Spurra, jusu gudrības vārdos taču bija izsacīts, ka kaitēkļus un nešpetnus zvērus pienākoties izdeldēt pat Visskaistākajā dārzā?
— Ta bija gan. Izdeldēt līdz beidzamajam, — apliecināja Spurra.
— Spurra, ai Spurra, tas tomēr ir cietsirdīgi! Mana sirsniņa nepacieš nekādu cietsirdību, pat ne visniecīgāko! Es gribu izraudzīties kaut kur pali savu mazu kaktiņu un nosaukt to par «Vēlskaistāko dārziņu». Tur lai neliktu nodarīts gauži ne kreimenes asniņam, ne nālnlei, ne dievgosniņai, ne kodītei, lapsēniņam un vilcēniņam tikpat maz kā cālītim vai jēriņam. Lai jel kaut vienā stūrīti zem Zaļajām Pazarēm saudz un žēlo ari rudo lusīti! Ko šis, nabadziņš, var darīt, ka pasaulē nācis zobains un ķepains?
Spurra jau gribēja bilst kaut ko diezgan kodīgu, bet, ieskatījies ūbeles apsarkušajās, lēnīgajās acīs, aizcirta knābi ciet.
«Tā jau ir bezcerīgi slima,» viņš nodomāja, «to padoms neglābs.»
— Dari nu, kā pati zini. Va vējš! Brīv lev lekt, brīv krist, brīv tev dūksnā brist!
Viņš iespurdzās un aizskrēja prom.
ūbele ilgi mirkšķināja acis un domāja par savu Vēlskaistāko dārziņu, kur la saaicinās visus Visskaistākā dārza nežēlīgās gudrības noraidītos likteņa pabērnus. Beidzot Ai-Aija likās pati sev tik laba, ka nolēma iegādāties cītaru un spēlēt maigas meldijas. Viņai bi ja par daudz jūtu, un tās prasījās uz āru.
Citudien uz Ai-Aijas mitekļa — vecas vilkābeles mizas parādījās ar kameņu medu uztriepti vārdi:
«Līdzjūtība aptver visus un visiem laba! Aicinājums visiem, visiem, visiem! Visskaistākajā dārzā pazemotie un noraidītie, nelūgtie un tramdītie — šeit jūs atradīsiet vietu, kur uzjautrināt savas sarūgtinātās sirdis. Šeitan var dzīvot spalviņu pie spalviņas, kā jau kopīgās māmuļas — dabas līdztiesīgie bērni, zālēdāji un gaļas ēdāji, liknadži un šķelt- nodži, likknābji un laisnknābji, melni un balti, visi, it visi jo mīļi aicināti!»
Pati ūbele ar sajūsmā vēl spilgtāk apsarkušām acīm, ar neaiz- mirsteļu vainagu galvā, no rieksta čaulas darinātu un ar jēra vilnas pavedieniem apstīgoto cītaru skandinadama, sēdēja vilkābeles zarā turpat augstāk.
Atnāca lūši Lisijs ar Lūsiju un apmetās zem vilkābeles.
Atvilkās vilki Umurs ar Kumuru un apmetās turpat.
Alcilpoja lapsēns Žips, pēc tam zebiekste Uska un apmetās turpat.
Pec kāda laiciņa atļepatāja pāris trušu, kāds ziņkārīgs un žirgts gailēns, teļš, kam vēl slapjš aiz ausim, kā ari kada brīnum balta un brīnum stulba zoss un mīkstsprogains jers.
Jērs, teļš, zoss un truši gan iesākumā vēl tā ka apmulsuši neticīgi turējās nomaļus, bet ūbele Ai-Aija dūdoja:
— Piedosim viens otram visus, ai, it visus pagātnes pārpratumus!
Kā brāļi un māsas aizmirsīsim un nepieminēsim ļaunu! Vai gan ļaunums pasaulē iznīcis, kaul gan dažs labs ar to spēkojas un cīkstas jau ilgi? Drīzāk tas iznīks, ja uz ķetnas cirtienu atbildēsim ar pazemību un maigumu, ai mani dārgie draugi.
— Vai tikai tas nav sprediķis? — aizdomīgi ieoda gaisu vilks Umurs.
— - Mēs, raugi, neesam no pārmērīgi ticīgiem, — piebilda vilks Kumurs.
— Nē, nē, es nesprediķoju, — iztrūkās ūbele, — ai, nepārprotiet jel lūdzami. Šie vārdi bija vienīgi manas sirds sauciens. Ai, cik laimīga gan jūtos, redzot tevi, zoss, blakus lapsēnam, jūs, telīl Ziedaliņ un jēriņ Zidasl.it, vilciņiem blakus.
— Es ari nesūrojos un neiebilstu, ka man blakus zoss, — tikko jaušami uzraucis virslūpu, klusiņām un medaini sacīja lapsēns Zips.
— Es gan neiebilstu, - - omulīgi aizskāris telēna sānus, nošņakstināja vilks Kumurs. Telens ieīdējās.
— Bet es gan, lūgtu, iebilstu! Vilks mani nupat aptaustīja!
- Mani ari, — blēja jērs.
— Ai jūs debešķīgi vientiesīgie bērniņi, — izdvesa Ai-Aija, — viņš netaustīja, viņš noglāstīja.
Gailēns skatījās, skatījās zālē sagulušajos Ai-Aijas viesos, sastapās ar zebiekstes Uskas skatienu un sastomījās — tās bija bezdibenigi dziļas un bezdibenigi vilLīgas acis. Gailēns juta, ka var tajās pazust kā akacī ielecis vardulēns.
Ai-Aija arī bija pamanījusi gailēna samulsumu.
— Neiztrūcinies, mans dārgais draudziņ Gailīti, — viņa sacīja,
— ai, tu vēl pieredzēsi, cik rātnus šos agrākos nedarbniekus spēj padarīt sirds šķīstības un sirsnības pilna apiešanās.
— Kā tad, kā tad, — piesmacis piebalsoja gailēns un paspēra soli tuvāk vilkābelei, it kā apbrīnodams Ai-Aijas cītaru.
— Patiesībā Jaunu radījumu nemaz nav, — atsāka atkal Ai-Aija.
— Kad nav, tad nav, — piekrita gailēns un patecēja vēl pāris sīku solīšu ābelei tuvāk.
- Viņi visi ir miji, jā pret viņiem pats esi mīļš un krietns. Es, visiem labā ūbele Ai-Aija, to apgalvoju.
— Kā nu ne, kā ne, — vēlreiz piebalsoja gailēns.
Nupat viņš bija jau pietiekami tuvu vilkābelei, atspērās un laidās augšup, spārnus gan ar lielu švīkstoņu un neveikli kulstīdams, tomēr patapdams attupties zemākajā zarā. No šis vietas viņš ķepurojās pa zariem vēl augstāk.
— Kāpēc tu manies te augšā, gailīti, - prasīja pārsteigtā Ai-Aija.
— tev taču nav bail no lāga vilciņiem vai no mijacainā lapsēniņa Zipa?!
— Kur nu, — izmeta gailēns, bet ap viņa knābi bija izveidojusies kāda stingra rieva. Tā lika nojaust, ka gailēns neļaus nevienam sevi apvārdot, — sak, ja viņš vēl vispār kaut ko daris, tad vienīgi rāpsies zaros augstāk, nevis lēks zemē.
Ai-Aija atkal pavēra knābi — šoreiz viņa dūdoja dziesmu un sāka trinkšķināt ar spārnu savas mazās cītaras stīgas.
— Nu dzīvojam spalvu pie spalvas, Nags, zobi un mīkstpleznu zoss …
Tas nu bija vilkiem Umuram un Kumuram par daudz. Varbūt
viņus padarīja neiecietīgus cītaras trinkšķināšana, varbūt kaut kas cits, to tik labi nevar zināt. Tikai viens pēc otra viņi nošķaudījās tā, ka čiekuri apbira no priedēm, un piebalsoja dziesmai negaidīti sirdīgos basos:
— Mums duša jau plāna, reibst galva, Vai beidzot rīt arī še dos?!
Pēc šiem rupjajiem vārdiem telēns iemaurojās, sūdzēdamies:
— Ai-Aija, tic atkal jau tausta, Cik lauku uz ribām man krāls!
Tālāk telēns nelika, jo Umurs un Kumurs sagrāba to un pavisam atklāti nogaudoja:
— Aiz dziesmas mēs grābjam, aiz skausta, Svēts vilkiem ir paradums tāds!
Tas, kas nolika tālāk, izskatījās par daudz mežonīgi, lai to aprakstītu. Varbūt lasītājs, tik tālu ticis, pārējo jau noģied pats?
Pēc stundas, kad no Visskaistākā dārza atlaidās apraudzīt Ai-Aijas «Velskaistāko dārziņu» zvirbulis Spurra, viņš atrada laukumu zem vilkābeles tukšu, nobradātu un noslampātu. Šur tur mētājās vienīgi sapluinīlās zoss spalvas, jēra vilna, trusēnu pūkas, bet zem pašas apses — teļa astes gala pušķis.
No šīs izmīņālās vietas uz gāršu veda astoņu vilka, astoņu lūša, četru lapsas un četru zebiekstes ķetnu nospiedumi. Iespiedumi bija dziļi un liecināja, ka ķetnu īpašnieki aizgājuši ar visai pilniem vēderiem.
Vērīgāk ieskatīdamies vilkābeles lapotnē, Spurra pamanīja, ka uz zara dziļā ģīboni guļ visiem labā ūbele Ai-Aija. Viens viņas spārns un rožainais knābis bija sapinušies pārtrūkušajos cītaras stīgās.
— Aizkavējos! Nobeigtie ir beigti, bet nobeidzēji jau krūmos, — rūgti nočiepslējās Spurra.
— Bet es gan dzīvs, — no vilkābeles galotnes atskanēja gailēna balss, — dzīvs, dzīvs, kikaregū!
Spalgais un dzīvespriecīgais sauciens atmodināja Ai-Aiju un ielīksmoja Spurru.
— Vismaz viens attapies laikus, — priecājās zvirbulis.
— Kur — es — esmu, — elsoja Ai-Aija, paskatījās uz zemi nesamanīgām acīm un noģība atkal, ieraudzījusi, kāds sīkums palicis pāri no paprāvā telēna.
— Spurra, — kladzināja gailēns, — es nevaru! Esmu jauns, pārāk jauns gailēns, un man nav krājumā tik stipru zākāšanās vārdu, kādus pelnījusi ši Ai-Aija! Es smoku nost no dusmām! Man traki gribas bārties.
— Ko nu vairs bārsies, — mierināja Spurra, Ai-Aijai jau tāpat grūti. Muļķība nav nekāda vieglā nasta.