Ligija gribēja turēt bēdīgajam Pijola ezera putniņam doto solījumu un sūtīt uz garšu dārza gudrības vārdus.
Viņai iepatikās mazais ķeģis Ignis ar rožainam krūtīm un dzeltenu knābi. Ignim bija laba atmiņa, viņš bija valodīgs, uzvedīgs un ļoti drošs, tāpēc to izraudzījās par vēstnesi, kam gudrības vārdi jānes.
Lai Ignis arī nakts tumsa labi redzētu ceļu un nenomaldītos mitruma un ēnu pārņemtajās brikšņās, Ligija iededzināja viņam uz galvas neizdziestošu uguntiņu. Tagad izskatījās, ka Ignim galvā iesārts vainadziņš, un citi putni laidās vēstnesi ar uguni uz galvas apbrīnot.
Ignis aizskrēja uz gāršu, nometās visvecākās un garakas egles galā un vispirms uzmanīgi paskatījās apkārt.
Saulainā, vīgriežu apņemta sila pļaviņā ganījās stirnu bars — Ignim patika stirnu mīlīgas acis, brūnā, mīkstā spalva un slaidās kājas. Bet viņš ļoti drīz pamanīja, ka stirnas ir pārmērīgi tramīgas, — kā nu ne, viņas taču dzīvoja tādā vietā, kur Nags un Zobs, stipri žokļi un ķetnas plosījās, kā gribēja. Tīrais negals, kā te apgājās ar daiļumu: meža cūkas nobradāja naktsvijoļu pļavas, puķes tika vērtētas vienīgi par tik, par cik tās garšīgas vai negaršīgas.
Putniņš ar uguni uz galvas to visu zināja jau sen, bet, neraugoties uz to, viņam kļuva nelabi.
Naktī Ignis dzirdēja zem egles un kokos ap egli zobu šņakstināšanu, rēcienus un sprauslošanu, žokļu saeiršanos, ķetnu belzienus, baiļu vaimanas. Ta tik bija nejauka vieta!
Ignis nogaidīja pusnakti, saņēma clušu un tad sāka skaļi saukt:
— Klausieties, piemīlīgās stirnas, laipnie dziedātājputni, jautrās vāveres un citi lādzīgas dabas radījumi! Mani sauc Ignis, esmu no Visskaistākā dārza atsūtīts pavēstīt jums, ka ari gāršā un silā, biezokņos un dumbros visi, kam tas pa prātam, var dzīvot pēc dārza gudrības vārdiem.
Umurs un Kumurs, īstenie biezokņa dižmaņi, sašutuši mazliet iežmiedza astes, sāka sukāt ķepas un vāļāties pa sūnām. Viņi saoda, ka meža bērni kļūs nepaklausīgi un patvaļīgi, ja Ignis turpinās visgarākās egles gala izsaukt satraucošus un nedzirdētus vārdus.
— Uz gāršu nāks gaisma, - ņēmās gavilēt Ignis, — nāks cilvēki lielākos pulkos neka lidz šim. Dumbrus nosusinās, brikšņas izstigos, vecos, sapuvušos kokus sadedzinās, nelabojamos plēsoņas izskaudis!
Nē, tas bija par daudz! Izskaust Zoba un Naga lielmaņus, stipro žokļu un ķetnas bruņiniekus? To Umurs un Kumurs negribēja dzirdēt, viņi mēģināja aizbāzt ausis ar ķērpju vīkšķiem, sabāza degunus kopā, sašņukurojas un visu to lietu sāka apdomāt no paša gala. Vai par to vajadzēja uztraukties? Vajadzēja. Vai to varēja pieļaut? Nevarēja re, kā jau tagad ausījās stirnas, pārgalvīgās nojausmās taurēja brieži, alnis sarauca virslūpu it kā smieklos, iedrošinājās smaržot vijolītes un sīkās vīna puķes.
Umurs ar Kumuru saņurdējās paši un devās saņurdēl palīgus. Vispirms viņi mēģināja pierunāt āpsi, lai rāpjas kokā un putnu ar uguni uz galvas nokož, jo ieskatīja āpsi par tīro muļķi.
Āpsis tupēja uz pakaļkājām Umura un Kumura priekšā, bailēs svīzdams kausētus taukus.
Esmu ar mieru darīt visu, - viņš elsa, — bel apsveriet paši, Umur un Kumur, cik trekns, neveikls un smags es esmu. Ja kaut kā lidz egles zaram likšu, to putneli sagramstīt tikpat neizdosies, novelšos zemē kā maišelis!
Tad Umurs un Kumurs saka pieņurdēt caunu, un šoreiz viņiem izdevās. Cauna labprāt rāpās garajā eglē augšā un mēģināja igni notvert. Bet sava liesmu vainadziņa gaismā mazais vēstnesis laikus un ļoti labi saskatīja caunas rīkli un acis, uzspurdza gaisā un nenolaidās koka galā, iekams cauna neaizvilkās ar kauna pilnām acīm.
Tad Ignis uzsēdās uz pakalpīga mēness stara un turpināja ķircinādams dainot par gaismu — nekas jau nevarēja niknāk riebties biezokņa rīmu saimei.
Par nelaimi, mēness stars bija pārak smalks, tas pārtrūka kā nešķeterēta zīda pavediens, un īsajā mirklī, kamēr Ignis apskatījās, kur uzmesties, viņu no augšas sagrāba nepamanīta Umura un Kurnura sūtīta pūce un saplosīja bez žēlastības. Saplosīt neizdevās vienīgi uguns vainadziņu, tas iekrita mežrožu dzeloņainajos zaros un pārvērtās sārtā ziedā.
Tikko ziedu mēģināja noplūkt zebiekste Uska, uguns pārsviedās citā zarā un atplauka tur. No šīm liesmām iedegas blakus pirmajam citi, līdzīgi ziedi, un pret ritu liesmoja vesels mežrožu krūms. Vēlāk, kad uzpūta vējš, iedegās arī pārējie krūmi, un drīz visas mežrozes dzirkstīja dzīvās ziedu ugunis.
Visus ziedus no mežrozēm noplūkt un aplasīt tikpat nevarēja: dzeloņi dūrās ķetnās. Nevarēja arī vairs saprast, kurš zieds ir īstā vēstneša uguntiņa, — visi tie izskatījās cits citam līdzīgi.
Tāpēc dusmīgie zvēri meta mieru mežrožu ziedu plūkšanai un apmierinājās ar to, ka vēstneša balss vairs neskanēja pār kokiem.
Brikšņa, sils un garša jau gandrīz nomierinājās, un izskatījās, ka viss paliks pa vecam. Taču zeltainās vāveres, kopš pašas bērnības no galotnes galotnē pārlēkdamas, iemanījušās būt sevišķi bezbailīgas un mundras, drīz vien sāka no augšas sviest Umuram un Kumuram čiekurus uz galvas un saukt:
— Ķetnaiņi un pinkaini, pa vecam tikpat vairs nepaliks! Spirgts austrenis pūš gāršā, loka zarus un nopurina vecās egļu skujas. Kad austrenis pūš, mēs zinām, ka iestāsies saulainas dienas, bet tādās dienās aizvien var noliki daudz kas vēl negaidīts un labs!