no pirmās pļāpīgās apses līdz beidzami irtajai pļāpīgajai apsei gāršu pāršalca jauna vēsts: te bija parādījies vel neredzēts ezis. Ezis stāstīja, ka tā vārds esot Ukšķis, un apgalvoja visiem, ka esot ārkārtīgi gudrs ezis, audzis pie cilvēkiem Ezermalas ciemā un reizēm viesojies pat Visskaistākajā dārzā.
Patiesībā bija tā, ka Ukšķis likai vienreiz bija pagājis Bišudravu dārzam garām. Tolies viņš zināmajā nakti bija dzirdējis saucam putnu ar uguni uz galvas, ka arī gārša jāizskauž kaitēkļi. Viņš bija dzirdējis arī par ūbeles Ai-Aijas muļķību un gribēja būt gudrs.
Ukšķis ierīkoja sev alkšņu jaunaudzē gāršas malā tīkamu midzeni, iepazinās ar apkaimes iemītniekiem un apvaicajās, vai tuvumā neesot atrodama jauna, labi audzināta eziene, kas gribētu dalīties ar to viņa gudrībās un dzīvot viņa pajumtē. Eži svešiniekam vēl neuzticējās un iestāstīja Ukšķim, ka visas viņu meitas jau citu ežu precinieku aizrunātas. Klusībā viņi sprieda tā:
Mūsu meitas par labu tādam nezināmu ļaužu ezim. Viņš gan sauc pats sevi par gudru, bet neviens cits Lo vēl nav apliecinājis.
Pret vasaras vidu Ukšķim piebiedrojas katls cits jauns ezis un teica:
— Ar gudru ezi patīkami dzīvot vienā midzenī. Būsim draugi,
ukšķi, Mani sauc par Rukšķi, esmu kārtīgs, jauns ezis un gribu no tevis daudz ko iemācīties.
Ukšķis atbildēja:
— Kad saule atspīd peļķē, ari lā liekas dzidra un spoža. Tu no manis tiešam šo to iemantosi.
Tā abi eži sāka dzīvot, kopā.
Kādā rudens rītā ezis Ukšķis teica savam draugam Rukšķim:
— Tas ir labi, ka mēs šovasar nolikām pie sievām, ģimenes rūpju nav. Tāpēc mums atliek daudz laika domašanai. Tu, protams, neko lādzīgu neizdomāsi, turpretī es .. .
— Kāpēc tad neizdomāšu? apvainojas Rukšķis.
— Tāpēc, ka es esmu cēlies no slrupdeguņiem ežiem, kurus mēdz saukt ari par «suņu ežiem», bel tu no gardeguņiem cuku ežiem. Suņi visgudrākie četrkāji; turpretī cūkas…
- Bet kāds tam sakars ar mani un tevi?!
Kaut vai tāds, ka tu, būdams rūku ezis, tik muļķīgi izprašņā! Bet pārbaudīsim tavu gudrību. Saki, vai tu zini, cik peļu šovasar dzīvo Aizgāršas kolhoza Tinužu tīrumā?
— Aizgārša… Vai tur, kur tie slinkie kolhoznieki? Nē, nozinu.
— • Nu tu redzi pats. Bet es zinu: viena pele, desmit peles, simt peļu. Cilvēki sūdzas, ka tās aprijot daudz labības. Boz tam viņas velkot dažam labam miegu ne vien pa nakti, bet ari pa dienu un tā vairojot miegamices.
Rukšķ is apbēdināts apklusa, redzēdams drauga nenoliedzamo pārākumu.
Ukšķis atgulās midzeņa malā, sagrumboja vaļīgo pieres adu un sāka domāt. Domādams viņš cieši iemiga, jo bija diena, ežu guļamais laiks. Kukšķis nezināja, ka Ukšķis guļ, un baidījās draugu traucēt. Viņš neiedrošinājās pat kārtīgi sakošļāt no satrunējušajām midzeņa lapām turpat viņa deguna priekša izlīdušo slieku un guld/.idamies aprija lo veselu. Tas bija ārkārtīgi skumji, ka, slieku ēdot, nevarēja skaļi un omulīgi šņakstināt, un Rukšķiin bija pašam sevis žēl.
— Ta iet, kad esi tikai cūku ezis, - viņš bēdīgi nodomāja un iemiga.
Gāršas malā, kur eži dzīvoja, pārstāja sanēt bērzi, šņākt egles un viegli šķindināt savus lapu dālderus vecās apses. Tas nozīmēja, ka vējš ir aprimis un klāt vakars, kad ežiem jāceļas augša.
Pirmais pamodās Rukšķis, pāris reizes nokrekšķinājās un tad bikli jautāja:
— Vai tu esi nomoda, Ukšķi?
— E-uš, uš — ko?!
— Vai tu vairs neguli, mans mīļais draugs Ukšķi?
— Neguļu? Es šodien neesmu gulējis ne ar pusaci. Es visu laiku domāju, — sacīja Ukšķis un paslepšus izberzēja miegu no acīm. — Es domāju un izdomāju lielāko domu, kāda jebkad radusies eža galvā. Bet vēl es tev to neatstāstīšu. Izpildi tikai manas pavēles šonakt un neesi slinks, neesi slinks, tu lādzīgais, vientiesīgais, mīlīgai* cūku ezīti Pirmā pavēle skan: seko man tūliņ uz Tinužu tīruma Lielo grāvi! Seko un neiebilsti no vārda. Tikai tad, kad es iegrūdīšu tev dunku sānos, tev jāsāk pilnā balsī urkšķēt, rukšķēt un ņirdzīgi smieties. Ielāgo: ņirdzīgi!
Kopš kolhoza mitrā Tinužu pļava bija nosusināta un kolhoznieki tur sākuši sēt rudzus, bet peles iznīdēt neiedomājās, lauku pelēm bija varena dzīve. Tās izraka pazemē alu labirintus, ierīkoja labības klētis ziemai, pievilka pilnas ar graudiem un dzīvoja, astes kuldamas.
Beidzot peles savairojas tik lielā skaitā, ka kļuva uzpūtīgas.
Drīz peļu te būs vairāk nekā vārpu tīrumā, — lielījās visuzpūtīgākā pele, saukta par Strupasli, — tad mēs apēdīsim visu labību, kolhozniekiem nebūs vairs neka, ko likt uz zoba, un viņi bus spiesti bēgi uz kādu citu vietu. Bet šeit sāksies lielais peļu laikmets. Peles valdīs un darīs, ko gribēs.
— Auša tāda, — ūsas ar ķepu braucīdams, ierunājās Strupastes virs Drūmais, — ja cilvēku te vairs nebūs, kas tad apsēs Tinužu tīrumu? Neviens. Ko mēs, peles, ēdīsim? Neko. Par ko tad tu tā priecājies, savu strupo astīti muļķīgi svaidīdama? Labāk turi meli aiz zobiem, es tev silti iesaku.
Strupaste aplupās uz pelēkruda laukakmens un sāka apdomāt vīra vārdus. Tos apdomājusi, tā nošķaudījās un teica:
- Par lo mums nav jāraizējas, virs. Tev pārāk drūmi ieskati.
Kāpēc gan mums jādomā par dienām, kad pelēm tc vairs nebūs ko grauzt? Mes abi tad būsim jau beigtas peles.
— Mūsu bērniem, Pikstulei un Čīkstulim, nebūs ko ēst, — teica Drūmais, — un viņu bērniem, pikstulēniem un čikslulēniem, nebūs ko ēst. Strupaste, tu runā kā vienas dienas muša, nevis kā apzinīga pele!
Drūmais bija ļoti noskaities.
Strupaste nolaizīja sev ķepas, pagrieza vīram asti un aiztecēja papļāpāties pie draudzenēm. Viņai gribējās pasūroties par savu neapskaužamo dzīvi pie vīra, kas allaž ņurdigs un noraizējies.
Nepagāja necik ilgs laiks, kad viņa aizelsusies atkal pārskrēja mājās un jau pa gabalu sauca:
— Vīrs, virs, nāc nu mudīgi! Manas draudzenes stāsta, ka pie Lielā grāvja kāds kliedzot.
— Ak draudzenes stāsta? — zobgalīgi atkārtoja Drūmais un pamācīja: — Kad vējš pūš, tad neviena pele, kas sevi ciena, neklausās, ko las melš! To es tev arī silti iesaku, Strupaste, mana sieva.
— Bet pārlieku baigi kliedz! Te ari var dzirdēt, — nerimās Strupaste.
Drūmais piesardzīgi izbāza no alas pašu deguna galiņu. Kaut kur tiešām skanēja brēcieni piesmakušā balsī.
— Nu labi, pietecēsim drusku tuvāk Lielajam grāvim, tikai ar prātu un apdomu, — nolēma Drūmais.
Ātri un veikli, pa labību un vanagzirņiem līzdami, Strupaste un Drūmais tuvojās Lielajam grāvim. Pa ceļam tie sastapa arī citas nobijušās peles, kas devās uz grāvja pusi. Peles apstājās tad, kad varēja saprast, ko nezināmais kliedzējs saka.
Kāda eža balss — lā bija Ukšķa balss — sauca no grāvja puses:
— Klausieties, klausieties, Tinužu tīruma viena pele, desmit peles, simt peles! Es, varenais ezis Ukšķis, mans palīgs Rukšķis un visa ežu cilts, saukta adatainā, pieteicam jums karu! Ahā, jus baidāties rādīt mūsu tuvumā garos degunus? Bet aprīt un padarīt netīrus skaistos, dzeltenos graudus, tas gan jums pa prātam? Tagad mēs jus rīsim! Mēs jūs ķersim un rīsim tik ilgi, kamēr visa jūsu nelāgā slaka būs iznīcināta!
Pēc tam atskanēja Ukšķa un Rukšķa sprauslošana, smiešanās un urkšķēšana.
Visu to noklausījies, Drūmais pieglauda ausis un teica savai sievai:
— Steigšus prom uz māju! Sākot ar šo bridi, tu man nakts laika vairs kāju tīrumā nespersi, es tev to silti iesaku.
— Nu tu atkal visu pārspīlē, Drūmais!
Klusu! Vai tu arī zini, kas tur draudēja un smējās pie Lielā grāvja? Mana un tava nāve. Visu Tinužu tīruma peļu nāve. Tie bija eži, kas tur klaigāja. Ja spriež pēc lielā trokšņa, viņu bija daudz. Prom!
Tagad Strupaslc apklusa un pievienojās savam vīram. No grāvja uz savu midzeņu pusi tecēja vēl daudzas citas vaimanājošas peles.
Ari Ukšķis ar Rukšķi devās atpakaļ uz gāršu. Pa ceļam tie notvēra un apēda trīs peles. Tad Ukšķis teica:
— Gulēt nedomā, Rukšķi, mums vēl gara darba nakts priekšā. Seko man.
Tonakt Ukšķis ar draugu apstaigāja visus apkaimes ežus un piekodināja:
— Sakot ar šo pašu nakti, visi eži, saukli adalainie, medīs vienīgi Tinužu tīrumā un tikai peles.
Eži bija ar mieru.
Pēc tam Ukšķis ar Rukšķi aizgāja pie gāršas augstākās priedes, kuras galotnē mēdza pārnakšņot peļu vanags, saukts Svilp-Un-Spiedz. Ukšķis zem priedes tik ilgi tusnīja un pukšķināja, kamēr vanags pavērsa lejup savu apaļo, spožo aci un apvaicājās:
— Kādi nepieklājīgi zemes ložņas traucē manu miegu?
— Tevi pagodina ar apmeklējumu Ukšķis, vieglais padebešu skrē- jēj Svilp-Un-Spiedz, — atsaucās apakšā Rukšķis.
Vanags izstaipīja garās kājas, paklusēja, lai iedvestu ežiem cieņu, pēc tam ielaidās sarunās.
— Dnz Tinužu tīruma labību nopļaus kolhoznieki, — teica Ukšķis, — nopļaus un sakraus stirpās. Tad tīrums būs labi pārskatāms tavai modrajai acij, Svilp-Un-Spiedz. Tur ir laimīgāko medību lauks. Tur dzīvo viena, desmit, simt treknu peļu. Tās ir treknākās peles, kādas redzētas. Eži, saukti adatainie, pieteica šonakt karu Tinužu treknajam pelēm. Uzaicinām tevi sabiedroties ar mums un medīt peles tur diena, kamēr eži to darīs naktis.
Svilp-Un-Spiedz. brīdi paklusēja, lai eži justu vairāk cienības prot viņu, bet tad sacīja:
— Treknas peles man ir vienaldzīgas, — te viņš pārtrauca sarunu un norija siekalas, — bet es darīšu to prieku tev, drošais ezi Ukšķi, un izpildīšu tavu lūgumu.
Tikko saule citurit bija uzlēkusi un izklīdis mijkrēslis starp zaļganajiem rudzu stiebriem, Strupaste slepus no gulošā vira izzagās no alas, lai pamēļotu ar draudzenēm.
Pēc īsa laiciņa Strupaste pārskrēja māja gluži slapja no rasas un izbijusies.
- Virs, — viņa sauca, — ja tu zinātu, ko es nupat redzēju gaisā! Tie gan ir zili brīnumi!
Nu, nu, ņurdēja Drūmais, - cik zili tad šie brīnumi ir? Vai būs tik zili kā rud/.upuķes, mana sieva Strupaste?
Nāc un skaties pats! Pār Tinužu tīrumu redzams ērmots putns. No šejienes ari to var saskatīt!
Kas tur nu ko saskatīt, - ņurdēja Drūmais un negribīgi pabāza degunu āra. Tikko paraudzījies augšup, viņš degunu atkal tikpat ātri ierāva atpakaļ, atgrūda Slrupasli no alas izejas un ievaidējās:
— Strupaste, sakot ar šo rītu, tu man dienas laikā no alas vairs laukā neiziesi! To es tev sili i iesaku.
Lai nu viena pele saka, — iespiedzas Strupaste, — tev nu gan ir gaiša galva! Nakti staigāt nedrīkst, dienu nedrīkst, kad tad es ieošņāšu svaigu gaisu?
Vai tu ari zini, kas tur karājas gaisā? vaicāja Drūmais. - Tā ir mana un tava nāve, Strupaste, visu Tinužu poļu nāve. Tas ir peļu vanags! Klusu! Vai tu dzirdi?
— Dzirdu gan, — atsaucās Strupaste 1111 sāka drebēt: saules gaisma mirdzošos spārnus tikko plivinādams, noliecis lejup mazo
galvu un līko knābi, par Tinužu lauku spalga un dzidra balsi sauca Svilp-Un-Spiodz:
— Klausieties, Tinužu tīruma peles! Es, po]u vanags, saukts Nemaldīgā Bulta, kopā ar saviem palīgiem ežiem, sauktiem adataiņiem, piesaku jums karu! Saule nebūs vēl tns reizes apgulusies aiz lielās gāršas, kad šajā vietā vairs nebojās labību neviena pele, kam vienā galā galva, otrā aste. To cs zvēru pie visu vanagu senča acs un spārna.
To izteicis, vanags šāvās lejup, sagrāba kādu neuzmanīgu Strup- astes kaimiņieni un, to cieši ķetnā turēdams, svilpodams un spiegdams aizlaidās uz mežu.
Strupaste sāka vaimanāt. Viņa griezās pali ap sevi, plēsa sev 110 astes gala spalvas 1111 visu laiku vaimanāja:
— Vai, cik nu ir nelabi! Nevienai pelei nav bijis nelabāk!
- Klusu, Strupaste, — apsauca sievu Drūmais, — nevaimanā. Saēdies vēl graudus no mūsu krājumiem, cik vien tu spēj saēsties. Ed visu dienu. Bet es aptupšos pie alas izejas un sasaukšu mājās mūsu bērnus.
Strupaste vairs neiedrošinājās prašņāt, kas Drūmajam padomā, nedz ari apstrīdēt kādu viņa vārdu. Viņa bija pagalam pārbijusies un jutās laimīga, ka tai apdomīgs un prātīgs vīrs. Lielas pelu asaras raudādama, Strupaste iegāja graudu krātuvē, raudāja un ēda, raudāja un ēda. Pa to laiku Drūmais pie alas tik ilgi pīkstēja, kamēr atlecēja uz maju Pikslule ar Čīkstuli. Drūmais arī viņiem pavēlēja pa krietnam saēsties, bet vakara mijkrēsli teica:
— Bet tagad, sieva un bērni, — acis vaļā, astes pār muguru — un prom 110 Tinužu tīruma!
— Uz kurieni? Pavisam prom? Un mūsu labuma krājumi paliks te? — ievaidējās Strupaste.
— Pavisam prom, — atbildēja Drūmais, — lai ezis parauj visus krājumus, kad tik galva, asie un kājas vēl klāt pie rumpja. Sieva un bērni, es jums silti ieteicu pasteigties. Kad pienāks pirmā ežu kara nakts, mums jābūt jau aiz deviņiem grāvjiem.
— Bet citas peles? — bikli vaicāja Pikstule.
— Cilās peles lai dzīvo pašas ar savu prātu, — atbildēja Drūmais.
Pēc pusslundas viņa ģimene atradās jau āboliņa laukā, tālu aiz tīruma robežām.
Tur četras peles apstājās, laimīgi uzelpoja, allupās uz pakaļķepām un paskatījās, kā aiz garšas eglem paceļas dilstoša mēness rags.
— Būs gaiša nakls, un ežiem laimēsies pirmajā karagājienā, — sacīja Drūmais.
— Varbūt mēness nespīdēs, — bailīgi teica Strupasle, — varbūt tas aizķersies ar ragu gāršas biezajās egles.
— Mēness vel nekad un nekur nav aizķēries, — pamācīja Drūmais, — tas izspraucas cauri visbiezāko zaru režģim, jo ir tik glums kā sudraba zivs.
Septiņas diennaktis ilga ežu un vanaga karš pret Tinužu tīruma pelēm. Cik man zināms, no pelēm palika dzīva tikai Drūmā un Strup- asles ģimene. Drūmais sievu un bērnus aizveda uz kādu citu tīrumu.
Pēc pabeigtā kara skaistais vanags Svilp-Un-Spiedz aizlaidās medīt citur, beL eži Ukšķis, Rukšķis un citi viņu pavadoņi atgriezās gāršā.
Ukšķis turpināja izdomāt vēl daudzas gudras domas, bet Rukšķis tik sirsnīgi lepojās ar sava drauga gudrību, ka ikvienam pretimnācējām, kas apvaicājās pēc viņa vārda, svinīgi paziņoja:
—• Jūs būtu daudz zaudējis, ja nebūtu ar mani iepazinies. Es esmu Rukšķis, pasaulslavenā un ģeniālā eža Ukšķa personīgs draugs!
Pēc lam viņš vēl piemetinaja noslēpumaini:
— Ukšķis saka Lā, ka ar pelēm mēs sākām, bet beigsim ar .. . hm .. . daudz līkākiem un lielākiem zobiem un nagiem!