pirmais rītos sauli uzIēcot redzēja visgarakais gāršas koks, vecā egle. Tāpat pirmā ta saskatīja dažus nolikumus Visskaistākaja dārza un apkaimes tīrumos, un pļavās.
Pļāpīgās apses apgalvoja, ka vecā egle esot lielmanīga un uzpūtiga, — tā cerot kādreiz ieaugt ar galotni tieši zvaigznes. Ja nu ari egle tiešām slepeni to cereja, mēs uz viņu par to nedusmosimies, jo pārdroši sapņi ir skaisti.
Agrā rīta stundā, tūlīt pēc saullēkta, vecā egle uzšalca citiem kokiem:
— Šurp no Visskaistākā dārza laižas Spurra, dzejnieces zvirbulis! Viņš kaut ko nes knābī!
— Spurra! — iešķindejas pļāpīgo apšu valoda. — Šurp laižas Spurra! Tagad kaut kas būs! Tagad kaut kas notiks! Vai nu bez tā .. .
— Kas, nelaim', tas par Spurru? -— īgni nošķaudīdamies, apvaicājas miegainais osis. Kad apses tam steidzīgi pastāstīja visu, kas tām par Spurru zināms, osis novilka «ā-ā», vēlreiz nošķaudījās un uz vielas iemiga atkal. Viņam bija neizguļams miegs.
No šīm sarunām pamodās ari zem egles gulošais vilks. Pamodās, atcerējās vakar iztukšoto irbju perēkli, aplaizījās, pēc tam piecēlās, noskurināja rasu un paraudzījās apkārt, vai visi viņu redz un ciena.
Nē, neviens lāga neskatījās. Tad vilks saka kasīt ar ķetnām biezi nospalvojušās krūtis un ducināja skaļā balsī:
— Mēs esam vilks, dusmīgais vilks. Mūsu brāli Kumuru nošāva tēvocis Tenis. Tagad mēs, Umurs, esam pieņēmuši arī viņa vārdu. Tagad esam Umur-Kumurs, vilks par diviem vilkiem, ar tiesībām runāt par sevi daudzskaitlī. Kāpēc neviens neskatās uz mums un necildina mūs? Vai mums nav vislīkākais nags un vissmailākais ilknis? Kāpēc neviens nebrīnās par Umur-Kumur, vilku par diviem vilkiem? Kāpēc šorīt liels un mazs muļķīgi skalās gaisā, nevis uz mums? A-ū!
— Šurp lido Spurra! — spiedza mazs vāverēns.
Umur-Kumurs padomāja, vai viņam par šo vēsti jāliekas zinis vai
ne, nolēma, ka jāliekas, un norūca:
— Lai lido vesels. Gan dabūs galu tāpat kā las pirmais sūtnis no lā dārza, aplamis ar uguni uz galvas!
Spurra pielidoja pie garākas egles, un visi, kas uz viņu skatījās, redzēja, ka zvirbulim knābī plāns, zils zīdauts. Kad vējš zīdaulu plandīja, varēja saskatīt, ka uz tā kaut kas rakstīts.
— Gāršas iemītnieki! — sauca Spurra. — Uzklausiet mani! Jūs zināt, ka nevienam Visskaistākajā dārzā nepatīk gāršas biezokņa Zoba un Naga likums. Tas nepatīk ari daudziem no jums pašiem! Nešpelne pūce saplosīja mūsu pirmo vēstnesi, Īgni ar uguntiņu uz galvas. Nav vairs neviena, kas gudrības vārdus nodziedātu gāršai. Tāpēc Ligija labos vārdus ierakstīja savā zīdaulā un es to atnesu šurp. Tūliņ zīdautu piestiprināšu garākās egles galotnē. Turpmāk tos varēs lasīt un pēc tiem dzīvot ikviens, kam mūsu vārdi būs pa prātam.
Spurra izdarīja, ko bija apsolījis, — zīdauts lika piestiprināts egles galā. Tur tas plivinājās, rīta vējš atritināja to vaļā, un vāra blāzma aizmargoja uz visām pusēm no spodrā auduma.
Umur-Kumurs padomāja, vai par zīdautu likties zinis vai ne, nolēma, ka jāliekas, pacēla degunu un parādīja Spurram zobus — pilnu rīkli dzeltenīgu, stipru zobu.
— Mēs esam Umur-Kumurs, vilks par diviem vilkiem, musu zobs ir ciets, — viņš piedraudēja, — mēs negribam, ka šī mīkstā lupata plīv egles galā. Liksim to noraut.
— Va vējš! Esmu dzejnieces zvirbulis, — atčiepstēja Spurra, — ari ledus ir ciets, Umur-Kumur, muļķi par diviem muļķiem, bet to pieveic siltums — siltums, ko nevar ne sataustīt, ne sagrābt, lai nokostu, tik liegs un mīksts tas ir. Tu arī zīdaulu nesagrābsi!
— Esam vilks par diviem vilkiem, tūliņ personīgi rāpsimies eglē augša, — piedraudēja vilks.
— Rāpies, — atčiepstēja mazais putns, — neviens vilks vēl nav kokā uzrāpies.
Egle noelsās un nobrīkšķējās vien — Umur-Kumurs sašutumā belza eglei ar pieri. No belziena viņš kļuva vēl ļaunāks, nekā jau bija, un nejaudāja pat iekaukties, tikai sēca.
— Mēs pajokojām, — noņurdēja Umur-Kumurs un gausi kāpas atpakaļ.
— Es jau teicu, ka tas smalkums un maigums, kas te plīv un plīvos arī uz priekšu, nav domāts tavām ķetnām, — pazobojās Spurra.
Umur-Kumurs padomāja, vai par zobgalību uztraukties vai ne, un nolēma uztraukties gan, bet ne ierādīt. Viņš nošķaudījās un ar skubu skrēja prom.
Patālak no egles ieraudzījis zarā vāverēnu, Umur-Kumurs sacīja:
Kuplastainais vāverēn, mēs, vilks par diviem vilkiem, pavēlam tev uzrāpties garākajā eglē, noraut galotnē pakārto zīda lupatu un atnest to mums sabradāšanai!
Vāverēns, ziņkārīgs redzēt, kas tur ar to zidautu ir, veicīgi aizlingodams no koka uz koku, sasniedza egli un trausās augšā. Viņš tika līdz vistievākajai galotnei, palūdza Spurru palaisties sāņš un tā kā grasījās zīdautu saķert, bet Spurra sauca:
— Muļķīt vāverēn, paskaties labāk, ko tu gribi aizskart. Izlasi, kas zīdaulā ierakstīts.
Vāverēns izlasīja, iesāka smieties no prieka un uzcirta asti augstu gaisā.
— To nu gan es neraušu zemē un nenesīšu Umur-Kumuram sabradāt. Tie vārdi sola mums nākotnē daudz jautru dienu.
To vāverēns pasacīja ari Umur-Kumuram, tupēdams drošības labad koka zarā.
— Mēs, negants vilks par diviem negantiem vilkiem, tūliņ tevi nokodīsim, — piedraudēja Umur-Kumurs.
— Hi!? — atpīkstēja no zara vāverēns. — Ķer tu mani rokā!
Viņš iesita sev pa sāniem ar asti, atņirdzās un aizšāvās pa zaru zariem.
Umur-Kumurs padomāja, apvainoties vai ne, un nolēma apvainoties, bet klusēt, jo apvainotājs jau sen gabalā.
Tad vilks pasauca sarkanrīkliti un tam sacīja:
— Tev spārni pie muguras, tevi neviens nevar aizkavēt. Laidies uz garo egli, norauj tur pakārto lupatu un atnes mums, lai mēs, vilks par diviem vilkiem, to varam nonievāt.
Sarkanriklītis pielaidās pie egles, sasveicinājās ar Spurru un prasīja: — Draugs Spurra, kāpēc tas divu vilku vilks tur patālāk gāršā trako, kaš sūnas, sūkstās un ir dabūjis no dusmām melnu degungalu?!
— Es atnesu ari uz gāršu Visskaistākā dārza gudrības vārdus, — atbildēja Spurra, — tie ierakstīti Ligijas zīdautā.
— Zīdautā, ko divu vilku vilks man lika noraut?!
— Skaidrs!
Sarkanrīklītis izlasīja gudrības vārdus un sāka skaļi kliegt no prieka.
— Nu gāršā arī sāksies jautras dienas, — viņš svilpa un steidzās prom.
Aizlaidies pie vilka, viņš tam nostabulēja no augsta zara:
— Divu nezvēru nezvēr! Es jums — tev neklausīšu. Zīdautu nenoraušu. Raujiet — rauj nost paši — pats!
Un viņš aizspurdza, neklausīdamies ilgāk vilka rūcienos un kaucienos.
Spurra aizlidoja uz mājam. Saule apmeta loku pa debesu jumolu, un pienāca vakars. No mutes mutē, no koka kokā, no brikšņas brik- šņā gāršu apskrēja vēsts par zīdautu ar gudrības vārdiem. Gāršas iemītnieki skrēja tos lasīt viens pēc otra un visu laiku lūdza vēju, lai neļauj zīdautam sakļauties, bet tur gaisā atritinātu. Tā, lai visu var labi un kārtīgi vārdu pa vārdam izlasīt.
Umur-Kumurs no dusmām iekasās sūnās, bet arī tur viņu atrada un nokaitināja nerātna zemes bite — tā zobgalīgi dīca pie pašas vilka auss:
— Mums vienlīdz varmāka un iztapoņa riebj!
Z-z-z — riebj! Z-z-z — riebj!
Bite aizlidoja, beL tad atskrēja vāverēns un šmaukstinādams meta no augšas Umur-Kumuram ar tukšu riekstu čaumalām, bērdams vārdus kā pupas:
— Kas miesās vargam zobus pretī šiepj.
Ar melnu negodu ir padzenams, hi, padzenams, hi!
Ei, varmāka par diviem varmākām, vai tu dzirdi!?
Pat kāda pavisam sīka svilgalvīte sīca, smilgas galā tupēdama:
— Dzenams — padzenams, dzenams — padzenams, ej, vai māka, vai tu dildi?!
Nekādi nevarēdams to paciest, Umur-Kumurs naktī aizbēga uz Pijola ezera malu, noliecās pār ūdeni un gribēja garšīgi ielakt, bet uz siekstas tupoša varde, apaļa kā bungas un nekaunīga kā nezin kas, kurta viņam pretī:
— Šeit, mūsu gāršā, izskaudīs un knābs
Drīz kaitēkļus un zvērus nešpetnus!
Umur-Kumurs skaļi noklakšķināja zobus, varde iekurcās: «Uja!» — un ielēca ūdenī uz galvas. Vilks ļauni glūnēja tai pakaļ: vai viņu mēnesnīcā mānija acis, jeb vai ari varde patiesi vēl izbāza 110 viļņiem pleznu un nepārprotami nopūlējas to savilkt pigā?!
Padzēries vilks vilkās atpakaļ uz gāršu, drūmi domādams:
«Mūsu autoritāte nemitīgi raucas mazumā. Ja (ā turpināsies, drīz tā izputēs pavisam.»
Umur-Kumurs pasauca vakarlēpi, pavēlēja tam skriet uz egli un atnest zīdautu saplosīšanai.
Lēpis aizskrēja, bet, izlasījis mēness gaismā gudrības vārdus, skaļi iesvilpās no priekiem tāpat kā vāverēns un sarkanrīklis. Viņš pat neatgriezās pie biezokņa dižmaņa atpakaļ, ar to izrādīdams savu vispilnīgāko nicināšanu.
Ap pusnakti Umur-Kumurs jau prātoja, vai viņam vēl lauzīt galvu, kā zīdautu dabūt nagos, vai ne, un nolēma tomēr lauzīt. Tad nu lauzīja arī tamēr, kamēr kaut ko izdomāja.
Proti, Umur-Kumurs lika sikspārnim alsvilpt pie sevis zvirbuļu pūci.
Pūce, kam acis bija apaļas kā ūdens pilieni un zaļas kā zāle, Uniur- Kumuru uzklausīja.
Lido uz garo egli, norauj zīdautu un atnes mums, — sacīja Umur-Kumurs, - tas tur karājas par apsmieklu ne vien mums, bet arī tev - īpaši tev, zvirbuļu pūce, jo šo zīdautu eglē uzkarināja — kā tu domā, kas? Mazs nekauņas zvirbulis.
— Zvirbulis?! — iespiedzās zvirbuļu pūce.
— Zvirbulis, zvirbulis, zvirbulis!! — atkārtoja vilks tik skaļi un ilgi, kamēr puči galīgi satracināja un pārtracināja.
Pūce drāzās uz egli plezdu plezdumis, pa gabalu knābi ieplētusi. Jau tā gribēja gāzties zidautam virsū, bel piepeši atsprāga atpakaļ tik spēji, ka tikko neizmežģīja spārnus. Knābim pie zīdautā pieskaroties, zvirbuļu pūce bija samanījusi no maigā auduma plūstam svelmi, tādu svelmi, ka knābja gals bija kļuvis gluži karsts un apsvilušas arī skropstu bārkstis.
Zem egles smagi didijās un raudzījās augšup Umur-Kumurs, par egli gaisā karājās pārbiedēta un apsvilusi zvirbuļpūce. Apkārtējo koku zaros klusi smējās, svilpa un ķiķināja trača atmodinātie svilpji, zellgalvji un ķauķi.
Visgarākās gāršas egles galotnē vēja plīvoja nesatveramais un nenoraujamais Ligijas zīdauts, mēnesnīcā zaigodams dzidros atspulgos.
Rita blāzmas stundā notika vēl lielākas lietas.
No Pijola ezera malas garā virknē laidās uz garākās egles pusi vesela saime mazu, pelēku putniņu ar skanīgām rīklēm. Tie visi skandināja ar daudziem knābjiem, bet vienā balsi dziesmiņu:
— Pijol, mazais ganuzēn, tu ar krietno sirdi, Vai tu putnus bēdīgos līksmi saucam dzirdi? Umur-Kumurs, lielais vilks, dusmu lielkungs veikts, Droši lūko liels un mazs jautru vārdu teikt.
Kad Umur-Kumurs pavērsa vienu aci augšup un ieraudzīja, ka pārgalvīgie klaigātāji ir Ezermalas mūžam bēdīgais putniņš un visi viņa radu radi, viņš galīgi nobijās.
— Uū, — viņš ruca, — mēs vēl esam dzīvi! Mēs, vilks par divi vilkiem, tūliņ mēģināsim to mīksto lupatu garajā eglē apsmiet ar trim kaucieniem.
Taču nebija paguvis vilks palaist vaļā pirmo kaucienu, kad no rīta blāzma kvēlojošā zīdauta eglē šāvās lejup uz vilku tik skaudra spožuma stars, ka vilks apvēlās sūnās uz muguras beigts.
Augstu pār mežu uzspurdza mazs, pelēks putniņš un dziedāja:
— Es, ar šo bridi mūžam priecīgais Ezermalas putniņš, saku un piekodinu visiem gāršas un sila vēl pie dzīvības atlikušajiem nešpetņiem:
«Klau, labāk šo zidautu neaiztiec, Lai tālu pār garšu tā spožums sniedz, Un dzejnieka sapņus neaizskar: Ne mirdzēt vien — dedzināt arī tie var!»