Visskaistākā dārza putni
Daži putni no Ezermalas gāršas
Dažas Visskaistākā dārza dīķa zivis
Pensionārs un putnu mīļotājs Tenis Lirums
Dzejniece Ligija, viņa meita
Spurra Vienīgais, dzejnieces zvirbulis, dārza gudrības vārdu zinātājs
Runcis Bušudurs
Kaķene Rozmarija
Kaza Ika
Āzis Bakalaurs
Cūka Tīle
Žurka Skrible-Skrable Zemesvēzis Jukundus Tītars Buldurs Tītarihs Vista Tērga Govs Maurava
Pegass, dzejnieces jājamzirgs Turklāt vēl dažas garām lidojošas, lienošas, ejošas vai rāpojošas personas
Visskaistaka darza putni dzied:
— Šis dārzs zem saules skaistākais šobrīd,
Pat siltās zemēs tādu neuzgājām.
Kādēļ? — Tādēļ, ka dzejniece šeit mīt
Un šeit ir mūsu dzimtene un mājas.
Putnu mīļotājs Tenis:
— Kas grib jums iekalt tiepīgi kā dzenis,
Ka mazo putnu briesmas esot Tenis,
Tam paskaidrojiet, ka man sirds ir laba,
Pat žēlīgāka nekā māte daba.
Dzejnieces zvirbulis Spurra:
— No knābja līdz astei esot es viss
Tik dzejnieces sapņu zvirbulis?!
Kaut arī — dzejnieku sapņi, nudien,
Prot dzīvot ne zvirbuļa mūžu vien.
Kas noniecināt mani drīkst?
Ja pasaka esmu, tad — nemirstīgs.
Putni dzied par runci Bušuduru:
— Vai redzat nu, kas zogas šur?
Tas niknais runcis Bušudurs,
Kas visu, ko vien tver un tur,
Ar zobiem kož, ar nagiem dur.
— Tā nav! Mur, mur!
— Ai, neticiet, — tā putni dzied,
— Šai murrāšanai neticiet!
Putni dzied par kaķeni Rozmariju:
— Acis viļ šī aina maigā:
Kaut ar samta ķepām staigā,
Blēde ir un būs, kā bija,
Kaķenīte Rozmarija.
— Ai, neticiet, — tā putni dzied,
— Ai, samta ķepām neticiet!
Putni dzied par cūku Tīli:
— Šai personai tīk urkšķēt, tust
Un zemi rakt ar snuķi.
Tā ciena leknus runkuļus,
Ne trauslu, maigu puķi.
Prieks lielākais tai, cik var spriest,
Uz mutes dubļos apgulties!
Tītars Tītarihs:
— Es esmu tītars, kas jums tur par darīšanu?
Jūs laikam gribat aizskart godu manu,
Man šķiet, jūs smīnējāt nupat?
Kaut! Kaut! Vispirms es novērtēšu,
Vai spēcīgāks par mani neesat,
Tad zākāšu, cik spēšu!
Vista Tērga:
— Vai zināt jau, ka gliemezis
Grib nozagt āzim ragus?
Vai zināt, — baltā muļķa zoss
Ar laku krāso nagus?
Vai dzirdējāt, ka pupuce
Dēj četrstūrainas olas?
Vai zināt jau, ka dienvidpols
Ir blakus ziemeļpolam?
Kaza Ika:
— Es neesmu lielāka kaza par meitenēm tām,
Kas slepus no mātes zogas uz balli no mājas.
Ko darīt mums, aušām mīlīgajām,
Par galvu ja vieglākas kājas?!
Āzis Bakalaurs:
— Kad skrāpē kāds otru vai ievaino,
Kā riebj man šīs blēņu lietas!
Es stāvu, bados un krītu par to,
Ka naidam zem saules nav vietas.
Zemesvēzis Jukundus:
— Cik riebīga būšana gaisma ir!
Pa tumsu es daru, ko varu.
Kad nošķind dzirkles manas — dzir, dzir,
Es pārgriežu saules staru.
Kad visi stari tā apcirpti būs,
Cik mīlīgi tumša tad pasaule kļūs!
Visskaistākā dārza dīķa zivis:
- \j - «j - O p
v i - yj C- \J - v v -
— u - O - \J ļ
Kad dzejniece Ligija atšifrēja šo ultraskaņu vēstījumu, iznāca sekojošas vārsmas:
— Mēs esam tik mēmas, cik zivis var būt.
Vai dzejai lai spārnus tas saista?
Mums arī ir sirdis! Kam sirds ir, tas jūt,
Cik dzīve zem saules skaista!
Govs Maurava:
— Par salmiem, zāli, sienu
Man prasa skaidru pienu.
Es neslaucu nevienu,
Bet mani — katru dienu.
Man prieks, ja piens jums neapniks,
Kur citādi to mantu liks.
Dzejniece Ligija:
— Ko skāris skatiens mans un prieks,
Tas staro visu krāsu kaismā,
Top košs un piemīlīgs ik nieks,
Jo dzeja rada saules gaismai!
Žurka Skrible-Skrable:
— Cik neprātīgs tāds dzejnieks, teikšu jums,
Tas tikai viņam pašam noslēpums!
Man naidu perēt liek un ļaudis baidīt,
Bet zvirbulēnam zelta spalvās skraidīt.
Šie māņi ir tik negudri un prasti,
Ka dusmās apgrauzu sev kailu asti.
Visi — ari garām ejošās, lienošās, lidojošās un rāpojošās personas:
— Kas Visuskaistākajā dārzā skums?
Daudz raibu dēku gadījies šeit mums,
Par tām nu tūdaļ
Pavēstīsim jums!