Gaiša vasaras pievakarē Tenis .. . Ka, jūs nezināt, kas Tenis tāds ir? Maz gan ir to cilvēku, kas nepazīst tēvoci Teni, Teni Labrenča dēlu Lirumu ar viņa jauko smaidu, ar gaišzilajām, jautrajām acīm, aizvien drusku piemiegtām, kā gaismas piepludinātos tālumos noraugoties! Dzīve, lai tā viegla vai grūta, tēvocim Tenim aizvien liekas dzīvošanas vērta, un viņš noskatās tajā ar lielu labpatiku un līdzdalību. Vaigu gali Tenim pasarkani, saules kveldēti un vēja appūsti, — istabā viņš nesēž gandrīz nekad, pa dārzu un gāršu vien dzīvo. Divdesmit piecus no sava mūža septiņdesmit gadiem tēvocis Tenis ir pavadījis uz jūras, braukdams par matrozi un pēc tam par stūrmani uz tālbraucējiem kuģiem. Vēl tagad viņš labprāt valkā ballzili svītrotu jūrnieka kreklu, platas bikses, ziemā ādas, bet vasarā balta audekla vamzi. Labajā mutes kaklā Tenim allaž gara jo gara, dzeltenīga kaula pīpe ar sudraba apkalumiem. Rūsganie mati un vaigu barda gan jau iesirmi, taču ļaudis Teni sauc par «mūžam jauno». Tas tāpēc, ka viņš vel nav paguris ne smaidīt, ne strādāt, ne pajokot. Kad jūs ar Teni runājāt, viņš uzlūko jūs tik sirsnīgi, ka liekas — tūliņ atdāvinās jums savu pīpi. Ja jus viņam palūgsiet… bet labak nelūdziet neko, citādi tēvocis Tenis atdos jums visu, bet pats paliks tukšā.
Vecuma dienās, kļuvis par pensionāru, Tenis bija apmeties uz pastāvīgu dzīvi Bišudruvās.
Tenis pastāvīgi rosās — gan sakņu dārzā, gan pagalmā ar saviem kustoņiem, gan palīdzēdams Ligijai apkopt puķes. .Ja nav cita darba, viņš izgriež no koka rotaļu buriniekus vai mauc stabules un apdāvina kaimiņu zēnus.
Tā kā Tenim ārkārtīgi rūp viss, kas noliek Ezermalas ciemā, viņš diezgan bieži kavējas kaimiņu mājās, izprašņādams par visu un visiem.
Uzzinājis, ka kadam ezermalietim gadījusies šāda vai tāda liksta, tenis nevar aprimt, iekams nav noskaidrojis, vai viņš nevar kaut ko līdzet. Un, ja var, tad runāšana īsa — Tenis pārskaita, cik makā vēl atlicis rubļu, paņem savu kadiķa spieķi un - prom pie kļūmes piemeklētā.
— Kur tu ar esi tik labs radies, tēvoci Teni, reizēm pabrīnās kāds kaimiņš.
Tenis pagroza galvu, gandrīz saīgst.
- Brīnās! Re ku še? Kas tur ko brīnīties? Ek, kaimiņ, kaimiņ! butu tu to savā mūžā pieredzējis, ko es, tad tu ne par ko vairs nebrīnītos. Kādas tik nedienas nav mani pašu vajājušas, sasodītās! cik reižu neesmu slīcis, sēdējis sēkli, slimojis gan ar dzelteno drudzi, un koleru, gan kaulu vainu. Cik kuģu neesmu redzējis nogrimstam, cik reižu aizspiedis acis mirušiem labiem draugiem. Nē, nē, kaimiņ, es gan zinu, kas tas melnas nedienas ir. Un, ja kāds tas pats uz savas ādas izbaudījis, tāds gan sajēdz, ka tas ar otru ir, kad nediena klāt. Nav, nav nedienām sirdīgāka un atriebīgāka ienaidnieka par mani, kūmiņ! Tās esmu lēmis nīst un iznīdēt, kamēr vien man, re ku še, acis platas. Un cik vien tālu mana roka sniedz …
Ta, tagad arī jūs zināt, kāpēc tēvocis Tenis ir tāds, kāds viņš ir.
Viena vienīga īsta vajība piemīt tēvocim Tenim: viņš pārmērīgi mil putnus. Viss, kam kiāl knābis, aste un skaļa dziedamā rīkle, Teni uztrauc un iepriecina. Padzirdīs, ka Zaļajās Pazarēs iesāk savu dziesmu svilpis vai melngalvju ķauķis, Tenis aizmirst visu pasaulē un stāv nekustīgs kā celms, kamēr vien dziedonim labpatīk balsi iOClt.
Tātad — gaišā vasaras pievakarē Tenis Lirums savā istabā saruna jas ar nesen slazdā notverto riekstrozi Daiku.
Daik, — glaimīgi sacīja Tonis, — tu taču būsi dzirdējis, ka es putnus neķeru slazdos, lai tos verdzinātu un turētu sprostos. Es tos notveru vienīgi tāpēc, lai ar viņiem tuvāk iepazītos un aprunātos, pēc tara atkal palaižu brīvībā. Tikai ziemas sala un bada laiku daži spārnotie labāk pavada manos sprostos, siltumā un labā apgādībā. Tāpat sasirgušus vai kaut kā ievainotus putnus kopju tik ilgi, kamēr tie atkal veseli, var lidot un grib likt projām. Bet tu, Daik, man sevišķi patīc, spalvas tev tik spodras kā nolakotas. Paliec nu pie manis ar labu, ar varu negribu turēt, paliec! Būsim pa draugam.
— Laid mani kokā, — atbildēja riekstrozis.
— Esi nu labs, — nerimās labināt Tenis, - ne tev te trūks asnu, ne sēklu, ne graudu. Ļaušu tev laidelēties apkārt pa visu manu istabu.
— Laid mani kokā, - atbildēja putns un dzirkstošām, ilgu pilnām acīm skatījās pār Teņa plecu uz logu.
— Es tev došu skaidru strauta ūdeni. Plunčojics, peldies, dzer. Pārnesīšu tev no putnu tirdziņa ari draudzeni, mazu riekstrozeni ar apaļām acīm.
— Laid mani kokā, — atbildēja riekstrozis, un viņa spārni nodrebēja - - tas bija pamanījis dzelteno ķauķi, kas brīvā lidojumā aizšāvās gar loga stiklu.
— Es tev nesīšu riekstus, — murmināja Tenis, - daudz un dažādus riekstus. Tādus, kas aug mūsu mežos, tādus, kādi nogatavojas Kaukāzā, arī Sibīrijas ciedru riekstus. Apaļi un gludeni, sabērti lielos maisos un turzās, visi šie rieksti stāv mūsu veikalos un apkūpina ar smaržu ikvienu, kas tiem tuvojas.
— Tu nemaz nevari pagādāt tādus riekstus, kādi man nepieciešami, — piepeši ierunājās riekstrozis.
—- Re ku še! Es — un nevaru! Saki tu man, muļķa putnēn, ko gan nevar, ja cieši grib?
Tenis brīnīdamies un pārmezdams bija izņēmis no mutes kakta savu garo pīpi.
— Nevari, — atbildēja riekstrozis un sabožas tā, ka visas viņa spalvas saslējās slāvus — tiklab gaišbrūnās, kā tumšbrūnās, baltās tāpat kā melnās. Bet saboztas spalvas ir droša zīme, ka putnam pavisam nelāga oma.
— Riekslrozi, varu tev zvērēt pie kuģa, uz kura esmu pavadījis sava mūža visskaistākos gadus, ka iekārotos riekstus tu tomēr dabūsi.
— Neticu vis.
— Saki vismaz, kas tie ir par sasodītiem riekstiem, pēc kuriem tu tā esi izkāmējis?
Zelta rieksti.
— Ej nu ej! Zaļo Pazaru valstībā lādu nemaz nav. Tādi aug tikai Jaungada eglitēs un ari ne visās!
— Nu, to gan var apgalvot vienīgi tāds vecs, bērnišķīgs vīrs kā . . . viens otrs!
Vai tad tu, Daik, zini, kur tie aug?
— Es zinu gan.
- Varbūt tu atklāsi ari man savu noslēpumu?
— - Kas man par to būs? — vaicāja riekstrozis, un Tenim likās, ka putns piemiedz acis. Viņš jau sāka apjaust Daika viltību, bet nolikās to manām.
— Es tevi izlaidīšu ārā tūlīt un vairs neapgrūtināšu ar lūgumiem palikt pie manis, — sacīja vecais virs.
— Tu mani piekrāpsi.
— Nē!
— Labi, es tev gribu ticēt. Jauni un nepiedzīvojuši putni jau esot lētticīgi. . .
— Bet, tāds jauns būdams, tu tomēr zini, kur tik dārgi rieksti aug, ē?
— O, tā ir visas riekslrožu cilts kopīga zināšana! To zina visi riekstroži — jauni un veci, glīli un neglīti. Vēl ligzdās gulošiem māte mums pastāsta par to vietu, kur zelta rieksti aug, un liek pastāstīto tik ilgi atkārtot, kamēr viss ielāgots.
Nu tad skrien arī laukā, skrien kokā, sacīja Tenis, — tikai, re ku še, nepiekrāp mani tu pats.
Lielā sprosta durvis un istabas logs tika plaši atdarīti.
Līdzīgi saulē vizuļojošai bultai putns uzšāvās pagalma gobā, spalgi iesaukdamies: - Krek! Kro-ek! Kerr!
Riekstrozis elpoja brīvi un dziļi, viņa jaunas krūtis augstu cilājas, acis lepni lūkojās gaišajos padebešos. Bet viņš nebija blēdīgs, viņš bija cēli noskaņots putns un turēja savu vārdu. Brīdi ļāvis acīm papriecāties par zaļās zemes plašumu un tālumu, jaunais rozis piemīlīgi pašķieba galvu sāņš un gandrīz līdzjūtīgi paraudzījās uz tēvoci Teni. No augšas noskatoties, vecais virs nemaz vairs nelikās liels un varens. Gandrīz mazs viņš no augšas izskatījās, ne lielāks par krietnu apšu beku ar savu noplukušo, rudo platmali galvā.
— Vai tu mani klausies? — sauca riekstrozis.
— - Protams.
— Nu tad pienāc gobai tuvāk. es nevēlos to, kas man sakāms, izkliegt skaļi taviem tītariem un vistām — dzirdētais var traucēt viņu labsajūtu.
Tenis piegāja tuvāk lielajam kokam.
— Vēl tuvāk, — aicināja putns, - - lai varu savus vārdus atdot pirmajai vēsmai, kas virpuļo lejup gar gobas stumbru, — tā manus vārdus uzticēs vienīgi lavai ausij.
- - es klausos.
- Zelta rieksti aug visur tur, kur putns un cilvēks sajūtas brīvs, - atnesa paklausīgā vēsma riekstroža balsi līdz Teņa ausij. Tenis Lirums klusēja.
— Jā, jā, - pārgalvīgi sacīja Daiks, — vai gan labā saules gaisma neapzeltī visus riekstus Zaļajās Pazarēs? Kādu zeltu gan tu vel varētu dārgumā šim saules zeltam pielīdzināt? Ikviens, arī vissīkākais rieksts ir tīra zelta vērtībā tam, kas to var aplūkot, noplūkt un ēst, būdams un palikdams brīvs …
— Skaidru patiesību pateica, re ku še, — nosmējās Tenis, skatīdamies, kā riekstrozis aizskrien, — vienmēr esmu mācījis Ligijai, ka gudrību var izlobīt un izburtot ne tikai no grāmatām vien. Nemaz nezinu tik niecīgu lietu, kas nevarētu mums kaut ko iemācīt
Ligijas zvirbulis Spurra nolaidās gobā un uzsauca:
— Es dzirdēju, ka tu runājies pats ar sevi, tēvoci Teni. Pamāci ari man, kā visur uzknābāt gudrību. Nu, ko tad var iemācīt smilšu grauds?
— Ja vissīkākie smilšu graudi sametas kopā, tad izaug varens kalns!
— Bet puķes sakne, ko tā?
— Nepadoties un neiznīkt bargumā, kā trauslās puķu saknes neiznīkst ziemā.
— Va vējš! — nobrīnījās Spurra.
Tagad Spurra bieži šo to prasīja tēvocim Tenim — viņš bija zinātkārs zvirbulis un priecīgs uzzināt ik dienas ko jaunu.
Dažas dienas vēlāk tēvocis Tenis Spurram sacīja:
- Vai zini ko, Spurra? Tas riekstrozis ar savu gudrību man tā patika, ka esmu nolēmis par prieku putniem, Zaļo Pazaru pavalstniekiem, Bišudravu dārzu pārvērst par visskaistāko dārzu mūsu pusē. Gribu, lai tas būtu tik skaists, ka tajā salaistos dzīvot visi jautrākie Ezermalas putni.