Visu vakaru Spurra nomocījās ar nemieru. Nemierīgam būt bija likpat ļauni kā iekulties knišļu barā. Grozies ka gribi, visur dzel, visur niez un knieš.
Ligija visu pievakari bija nepārprotami posusies ceļojumam: rūpīgi sasukājusi vēja izjauktos matus, nomazgājusies, lai gan Spurra atgādināja, ka viņa šorīt jau muti nomazgājusi, apmetuši ap pleciem jauno, zilo zīdaulu un apāvusi savas lepnākās zandales no kroko- diļa ādas.
- Vai tu kaut kur iesi, Ligij? — bija apvaicājies Spurra.
— Neesi ziņkārīgs!
Spurra bija gribējis uz šo pastrupo noraidījumu atsaukties ar sarūgtinātu «čerr», bet apdomājies, — viņš šaubījās, vai tam, ko ļoti mīl, vispār drīkst sacīt «čerr». To, ko mīl, laikam drīkstēja vienīgi mīlīgi apčivināt.
Tā nu bija pienācis vakars, apdzisusi vakarblazma, cita pēc citas aizdedzinājušas savus gaismekļus zvaigznes, bet Spurra bija tikpat gudrs kā bijis. Viņš sēdēja uz naglas un izlikās guļam, bet ar vienu aci vēroja Ligiju un nepacietīgi mīņājās.
Ārā atskanēja dzidras, aicinošas skaņas - tur nozviedzas Pegass. Nozviedzās un pēc tam karpīja zemes gaisā.
Tūlīt iešu, — pavērusi logu, apsauca savu straujo zirgu Ligija, un Spurram pamira sirds — prom būs! Bet viņš?!
Labs padoms likās ļoti dārgs. Ilgi tādu nemeklējis, zvirbulis apskatījās, kā Ligija ieliek rokassomā zīmuli un papīru, un, tikko viņa novērsās, rokassomā ar visu asti pazuda arī Spurra. Ligija somiņu aizvēra ciet, un Spurra uzreiz juta, ka viņa paslēptuvē visai maz gaisa. Neciešami oda arī ar smaržām iesvaidītais dzejnieces mutauts. Izmisīgi prātodams, ka tagad atliek vienīgi čiepstēt un atklāt savu klātbūtni somiņā vai arī noslāpt, Spurra, sev par laimi, pamanīja, ka somiņai viens stūris apdilis. Paris spēcīgu belzienu - un zvirbuļa knābis atradās svaigā gaisā. Ierāvis krūtis malku gaisa, Spurra caurumu vel paurbināja platāku, tā ka varēja pa lo arī lūkoties ārā.
Ligija, somiņu paņēmusi, izgāja dārzā un uzlēca spārnotajam kumeļam mugurā.
Uz kurieni? — pagriezis galvu atpakaļ un ērmoti uzraucis mīksto virslūpu, itin saprātīgi apvaicājās Pegass.
Uz Dižo sapņu kalnu, — atbildēja Ligija, bet rikšo palēnam, mans krietnais zirgs. Sudraba meness ābols padebešu ābelei vēl tikai pazarē. Pirms tas nav uzripojis galotnē, Dižo sapņu kalna nebūs sanākuši citi mani draugi, bet es gribu ar viņiem pārmīt dažus va rdus.
Spurra glūnēja ārā pa savu caurumu somas stūrī gluži mēms no brīnumiem. Apkārtne bija pārvērtusies līdz nepazīšanai, ja to aplūkoja no Pegasa muguras. Koki, krūmi, akmeņi — viss, itin viss izstaroja gaismu — bāli zilganu, zaļganu un vijolīšu krāsas gaismu. Tik spilgta kā dienas gaisma jau nu ta nebija, bet ļāva pilnīgi skaidri saskatīt tiklab kokus līdz pašai galotnei, kā ari vissīkākās sūnu piles zemē. Ar šo brīnumu vēl nepietika otrs brīnums bija tas, ka viss ne tikai staroja, bet bija arī kļuvis caurspīdīgs, tīri kā no stikla darināts. Varēja redzēt, ka pa puķu stublājiem un koku stumbru šķiedrām līdz zaru zariem sūcas augšup dzīvības sula, virmodama pa lapam un ziediem. Varēja redzēt, ka dziļi irdnes klēpī stīgo, sacirtojas un veļas kamolos baltas, sīkstas augu saknes, stīdz zāles dzieli un savos midzeņos kustina ragus aizsapņojušās raibas vaboles. Turpat gulēja gadsimteņu miegu dienas gaismu varbūt nekad vēl neredzējuši akmeņi -
veselas klintis, grēdas un slāņi. Spurra vēroja, kā pa liku loču izgrauztām gultnēm lodā un burzguļo pazemes upes, - ari tās vizmoja gluži kā zvaigžņu upes, kā Putnu ceļš augšā par zvirbuļa galvu.
Gāršā Spurra ar pusviru palikušu knābi priecājās par to, ka bija redzamas ari zemē paslēpušās sēnes. Tās ar apaļajiem pakaušiem spītīgi spiedās augšup, izcilādamas smiltis. Un cik daudz zvēru piemita gāršā! Spurra sajutās laimīgs, atrazdamies gaisā — tie nevēstīja neko jauku, šie biezokņa zaros un dobumos savītie midzeņi ar niknacaina- jiem, smailzobainajiem cauņu, sermuļu un meža kaķu mazuļiem. Visi šie neradījumi nemaz neskatījās uz Ligiju tik laipni, kā bija sagaidījis Spurra. Kāda meža kaķe, ieraudzījusi gaišmataino jātnieci, pat pārstāja sūkāt ķepu un šņāca:
— Tur jāj nejaukā Bišudravu Ligija. Viņas tēvs sava dārza stūros izlicis cilpas un lamatas mums, Smailā zoba un Līkā naga saimei. Viņa pati runā zaimu pilnus vārdus par mums savās pasakās, saukā par viltīgiem glūņām un vēl nelāgāk un brīdina no mums dārza saimi.. .
— Muti ciet! — pilnīgi aizmirsis, kur viņš alrodas, iebrēcās rokassomiņā Spurra. — Čerr! Kas lamā Ligiju, tam būs darīšana ar mani!
Tūliņ viņš aptvēra, kāds muļķis bijis, jo Ligija atdarīja somiņu un apskatīja savu zvirbuli ar saburzītajām spalvām diezgan vēsi.
— Ak tas esi tu, — viņa pārmeta, — Spurra, lu nu gan esi . ..
— Lūdzu, nesaki, es pats zinu, ko tu gribi sacīt! Lūdzu, ņem mani līdz uz to … nu, to pašu kalnu!
Ligija klusēdama uzlika izspērušo zvirbuli sev uz pleca - viņa nemācēja ilgi dusmoties, kur nu vēl uz Spurru.
Pegass pašreiz lēni rikšoja pār Pijola ezeru. Spurra ziņkārīgi skatījās lejup. Niedols, saspurojies kā šķēpu smailes, sargāja iemigušo ezerrožu un vēžu dusu. Vēl dziļāk zem ūdens treknas zivis zvilnēja smiltis vai laiski lodāja starp aļģēm, plātīdamas žaunas un izpūzda- mas spožus gaisa burbuļus. Ap kalmju saknēm šaudījās mirdzoši kukaiņi, bet ezera dibenā gulošās gliemežnīcas, tikko Pegass slīdēja tām pāri spārnotajā jajienā, visas kā pēc pavēles pavērās, parādīdamas, cik lielas peries tās jau nobriedinājušas.
Ticis ezeram pāri, Pegass sāka strauji celties augšup, bet Spurra bija gatavs apzvērēt, ka ar tādu pašu ātrumu savukārt no augšas jājējiem pretī traucas ari zvaigznes. Aizvien lielākas un spilgtākas tās kļuva — kā spoži logi, aiz tiem laikam nekad nenodzisa gaisma.
— Ligij, vai mēs neieskriesim nejauši pa kādu no tiem baltajiem logiem — nezin kur?
— Vai tu zvaigznes sauc par logiem? Nē, Spurra. Zvaigznes nav logi. Bet tas nekas. Pegasa mugurā atļauts redzēt arī to, kā nav.
«Ligijas balss bija zobgalīga,» neuzticīgi nodomāja Spurra. Un uzreiz viņam zvaigznes vairs neatgādināja logus. Drīzāk tad tās bija milzīgas puķes, starainas, baltās pīpenes. Pegass sāka auļot vēl žiglāk, un Spurra ciešāk aizspieda knābi ciet, lai neaizrītos pretī un garām šņācošā gaisa plūdos.
Mirkli aizvēris un atkal atdarījis acis, zvirbulis ieraudzīja, ka Pegass patlaban nolaižas uz stāva, kokiem apauguša kalna nogāzes. Ap kalnu augstāk riņķoja iesārleni padebeši, neļaudami virsotni saskatīt.
— Spurra, palaidņa zvirbuli, - čukstēja Ligija, — tev jāpagaida kadā no šiem slaidajiem kokiem. Tālāk, diemžēl, tu nevari man sekot. Pašā kalna galā uzkāpj vienīgi cilvēkbērni un ari ne visi. Dziesminieki, celtnieki, tēlnieki — tie jau nu gan aizsapņojas līdz pašam kalna galam, bet tev tas vēl nebūs pa spēkam, piekusīsi.
— Jāj vien tālak, — nopūlās Spurra, ja jau es esmu par mazu tik lielam kalnam. Es tepat ari negarlaikošos.
Tad Ligija jau bija pazudusi aiz daudzkrāsainajiem mākoņiem, un Spurra, nezinot kā tur nokļuvis, sēdēja garā kokā. Ap viņu bija vesela birzs tādu koku. Visiem tādas lapas, ka nekā saprast, — te tās izskatījās zilas, te zaļas, te no sudraba kaltas. Turklāt kokos auga visi Spurram pazīstamie un arī nepazīstamie augļi un ogas vienos un tajos pašos zaros. Spurra nejutās sevišķi laimīgs un neuzticīgi šķielēja apkārt - bija jau ari te pagalam ērmota vieta. Nekā stingra un cieta — tie paši mākoņi, kas aizsedza kalngalu un nupat vēl bija izskatījušies pec gaišzilām pilīm, drīz vien pārvērtās par dzeltenu tillu, pēc tam par tumšsarkanu puķu krūmiem un nezin ko vēl ne — Spurra vairs uz tiem neskatījās, tā jau bija tīra mānīšanās. Skaista, bet mānīšanās.
Viņš labāk pastiepa knābi, lai nopluktu no tuvākā zara kārdinošu zemeņogu, bet tūliņ pārbijās — koks nošalcās, nolīgojās un ar joni stiepa zvirbulim pretī visus zarus vienlaikus, pie tam vēl runādams ar Spurru zvirbuļu valoda un mīlīgi piedāvādams:
— Še tev vēl viena zemene! Še vesels ducis!
IŅIem aveni arī! Dzelteno? Sarkano? Kādu šķirni?
Vai negribi ananasu, banānu, kokosriekstu?
Spurra uzlidoja gaisā.
— Liec mani mierā, negudrais koks, neuzplijies! Es negribu ēst, — viņš čiepstēja un apjucis vēroja, kur nolaisties. Nolaidās otrā kokā un nolēma uzdziedāt, lai sevi iedrošinātu.
Atkal jauna nelaime — tikko zvirbulis pavēra knābi dziesmai, viņam piebalsoja tūkstoši brīnumainu balsu un skaņu. Šķindēja, sanēja, dūca viss — vēja locītie koku zari, lapu zaļie pakariņi, tādi kā 110 raiba stikla veidoti puķu kausi. Spēlēja, dainoja un vēl apvaicājās:
— Kādu meldiju gribi? Īsu vai garu? Minorā vai mažorā? Kāzu maršu vai sēru maršu?
— Vu vējš, — noelsās Spurra, — ir gan te brīnums brīnuma galā! Kuš! Es negribu nekādu maršu! Es gribu klusumu un . . . Vai nevar atnākt kāds man līdzīgs radījums? Un . .. lūdzu, vai viss nevar kādu laiku pastāvēt uz vielas uņ paturēt to pašu izskatu un krāsu?!
Kā tad, nu bija labāk. Mākoņi ap kalnu sastinga kā ziedošs ķiršu dārzs — • tā tie bija izskatījušies, kad Spurra tos beidzamo reizi uzlūkoja. Garo koku birzs lejā bija zaļa, un puķu raibie biķeri vairs nešķindēja. Vējš locīja augļu pilnos zarus un apvaicājās:
— Zvirbuli, vai nu tev ir labi? Vai nu ir vislabāk? Vai ir visskaistāk? Vai lādu birzi tu gribēji redzēt?
Un tur jau tuvojās arī putns. Jā, Spurra taču pats bija gribējis redzēt putnu, un nu tas bija klāt. Milzīgi liels, balts putns ar garām, rožainām kājām, dārgakmeņu vainagu ap cekulu un zaļām acīm. Putns nelidoja, bet brida pa puķēm un skatījās uz Spurru.
— Labi, ka vismaz noskrien pa gaisu, — nodomāja zvirbulis,
būtu tā kā par lielu tāds sarunu biedrs.
Un, kļuvis jau galīgi pārgalvīgs, Spurra 110 augšas uzsauca baltajam putnam:
— Ei, vai tu graudus knāb? Vai olas dēt arī proti? Vainags galvā, puika jau nebūsi.
Spurra cerēja, ka pagūs aizbēgt, iekams milzīgais putns attapsies pie ķircinātāja uzlidot, bet, ai, kā viņš bija kļūdījies!
Ar vienu vienīgu kustību lielā putna kakls uzšāvās augšup, garš un vijīgs, pret Spurru pastiepās gleznā, vainagotā galva un dziedāja bez dusmām, tikai drusku zobgalīgi:
Vai tik vien tu proti sasapņot? Grauds un ola ir uz zemes ari. Prasi vairāk — es tev varu dot Visu, ko sirds kārot spēj un prot.
Va vējš! iegavilējas Spurra. — Kas tad tu tāds esi? Vai tu nemānies?
Nē, — otrs atbildēja, — es to varu, jo esmu sapņu kalna putns. Nosapņo, kādu laimi vien gribi.
- Man ta kā pietiktu visa laba, - steidzīgi vivināja Spurra,
bet vai lu nevari izdarīt tā, lai Ligija un tēvocis Tenis mūžam laimīgi dzīvo Visskaislakajā dārzā?
— Manis pēc, — piekrita putns, — Visskaistākajā dārzā viņi var ari dzīvot mūžīgi un laimīgi. Bet es skalos, tu esi nesavtīgs zvirbulis. Par to liksi atalgots.
- Vī! Čerr! Va vējš! — nelaba balsī iečiepstējās Spurra un palēcās zarā ar viņa spalvu ietērpu kaut kas notika, tās ērmoti čauk- slēja, kustējās, locījās, un un.. . tās vairs nebija viņa paša pelēkās, kārtīgās zvirbuļa spalvas. Tās bija zelta spalvas, drusku vēsas, drusku smagas un grabošas, bet krāšņas, un šis krāšņums kiaja Spurru no knābja līdz astes galam!
Spurra pastiepa spārnu — zelts. Paskalījās uz krūtežu - zells. Paskurināja un paplēta kā vēdekli asti — tīrs zelts.
liet sapņu kalna putns snaigstīja savu vainagoto galvu ap Spurru un skaitīja:
Ja mīlestībā var uz levi paļauties, Ja savu draugu nenodod un nevil, ikviens, kas lev kaut bridi līdzās ies, Kā zelta rīta zvaigzni apsveiks levi.
- Ko tu tur murmini, prasīja nelaimīgais Spurra, — ko tu ar mani esi izdarījis?!
— Skaitu tev pirmos no gudrības vārdiem, ko Ligija no sapņu kalna aiznesīs uz jūsu dārzu!
Kapec tu skaiti tos rnan, tik mazam putnam?
Tu taču esi tāds, kā manā dziesmiņā minēts.
— Kur nu, sauca Spurra, es jau viļu. Es ar meliem un krāpšanu atblēdijos šurp Ligijai līdz. Velc man tos zelta kankarus nost, es nevaru tos ciest.
Nevaru, Spurra. Par taviem meliem varu tev izplukt tikai vienu spalvu. Vairāk melu uz tava rēķina nav. Neuztraucies! Mūsu kalnā ir tā- kāda sirds, tādas drānas katrs dabū mugurā. Un tev jau esot tīrā zelta sirds, vai tev vel neviens lo nav pasacījis?
Spurra vēlreiz apskatīja sevi, cik vien nu varēja kaklu izgrozīt un ar skatienu aizsniegt.
Olas dzeltenums kas olas dzeltenums, - viņš čiepstēja un nopūtās.
Spurra nopūlās lik dziļi un pamatīgi, ka aizvēra abas acis.
Kad acis alka! pavērās, dzejnieces zvirbulis sevi ieraudzīja lupām uz naglas Ligijas islaba. Pa logu spiedās iekšā bāla rīla gaisma.
Sapņi vien, viņš atvieglots vivināja., kad ieraudzīja, ka ari Ligija mierīgi guļ savā gultā.
Bet spogulī pie pretējas sienas Spurra ieraudzīja savu attēlu, un tas bija spoži dzeltens. Zeltains zvirbulis viņam raudzījās pretī nelaimīgam acīm. Acumiikiī viņš atkal atcerējas visu, pamanīja, ka uz viņu noskatās atmodusies Ligija, un nolaidās uz viņas spilvena.
Labrīt, Spurra, — viņa sacīja, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis, paskaties šurp un izlasi. Tas viss tev jāzina, tu būsi Visskaistākā dārza gudrības vardu zinātājs. Zella zvirbulis.
— Vi! Va vējš! Ligij, mīļā, ko tu gribi no zvirbuļa iztaisīt! Vai man tagad jābūt briesmīgi nopietnam? Vai ar kaņepēm maz drīkstēšu mieloties un pa vējam palidot?
Gan jau.
Dzejnieces zvirbulis paņēma Ligijas pasniegto papīra tīstokli un sāka burtot.