Bilam Stellām izrādījās taisnība, dodot priekšroku Čilkutas, nevis Baltajai pārejai. Tiesa, uz šo otro iespējams doties tieši no Skagvejas, turpretī pirmā sākas tikai Daijā. Uz šo pilsētiņu pārceļotājus ar visu smago kravu viegli aizgādāja liellaivas, kas spēj kuģot līdz pat Linnas kanāla galam.
Lūk, kas sagaida ceļotājus, kad tie sasnieguši pāreju augstākos punktus: ja tie devušies pa Balto pāreju, viņiem visai sarežģītos apstākļos atliek pieveikt apmēram astoņas jūdzes, lai aizkļūtu līdz Beneta ezeram. Savukārt tiem, kuri izvēlējušies Čilkutas pāreju, jāpārvar tikai četras jūdzes, lai nokļūtu pie Lindemana ezera. Ezera garums ir tikai divdesmit trīs kilometri un no tā augšējā gala pa Karibū upi jārēķina vēl trīs kilometri līdz notecei uz Beneta ezeru.
Tiesa gan, Čilkutas pāreja ir sarežģītāka nekā Baltā pāreja, turklāt jāuzkāpj gandrīz vertikālā, tūkstoš pēdu augstā nogāzē. Bet problēmas tā sagādā tikai tiem ļaudīm, kuri stiepj līdzi smagu impedimentum, un, kā zināms, mūsu kanādieši pie tiem nepiederēja. Otrpus Čilkutai viņi nokļūs uz samērā laba ceļa, kas beidzas pie Lindemana ezera. Ja viņi sev līdzi vestu zeltraču aprīkojumu, iespējams, ka Bils Stells būtu ieteicis Balto pāreju.
Kā pār vienu, tā otru uz ezeru zemi virzījās ievērojams skaits emigrantu. Tūkstošiem tādu, kuri riskēja, lai nokļūtu Klondaikā zelta skalošanas sezonas sākumā.
2. maija rītā Bils Stells deva rīkojumu posties ceļam. Māsas Marta un Madlēna, Samijs Skims un Bens Redls, Izlūks un seši viņa vīri atstāja Skagveju, uzsākdami Čilkutas ceļu. Ar divām kamanām, kurās bija iejūgti mūļi, vajadzēja nokļūt līdz Lindemana ezera dienvidu galam, kur
Bils Stells bija ierīkojis savu galveno nometni. Turp nokļūt pat vislabvēlīgākajos apstākļos bija iespējams ne ātrāk kā trijās četrās dienās.
Vienas ragavas bija paredzētas abām mūķenēm. Viņas sēdēja tajās, cieši ievīstījušās segās un kažokos, tā pasargādamās no neparasti asā ziemeļa.
Vai gan viņas varēja iedomāties, ka ceļojums izvērtīsies šāds? Kad abas atsāka savas pateicības runas, Samijs Skims spītīgi nelikās tās dzirdam. Viņi ar Benu Redlu bija tik laimīgi, ka varēja atvieglot māsu misiju, turklāt, kā jau džentlmeņi, gribēja uzņemties arī papildizdevumus, kas jānomaksā Bilam Stellām.
Šis drosmīgais vīrs neslēpa savu apmierinājumu par to, ka abas mūķenes piekritušas savu tautiešu priekšlikumam doties ceļā kopā ar viņiem. Vai tikai Izlūks, tāpat kā viņa ceļabiedri, nebija kanādietis?
Bils Stells neslēpa māsai Martai un Madlēnai, ka Dousonā viņas gaidīja ar lielu nepacietību. Virsmāsas spēkos nebija nodrošināt apmierinošu slimnīcas darbu, jo vairākas māsas, kopjot slimos, kurus dažādas epidēmijas pulcināja slimnīcā, bija saslimušas pašas.
Sevišķi nežēlīgi Klondaikas galvaspilsētā plosījās tīfs, paņemdams simtiem dzīvību. Jau ceļā no Skagvejas uz Dousonu šie nelaimīgie bija zaudējuši tik daudz draugu un ceļabiedru, un tagad ari paši kļuvuši par laupījumu sērgām, kuru šajā pilsētā netrūka.
«Bezgala pievilcīga zeme,» pie sevis nodomāja Samijs Skims, «turklāt mēs turp dodamies tikai caurbraucot!… Bet šīs abas svētās sievietes, kuras nevilcinādamās dodas pretī tādām briesmām, iespējams nekad neatgriezīsies!…»
Izlūks zināja dažas viesnīcas un pāris visparastākās iebraucamās vietas, kur iespējams atrast pārtiku un pārlaist nakti. Tiesa, par dēli, kas kalpoja gultas vietā, bija jāšķiras no pusdolāra, bet par ēdienu, kas nemainīgi sastāvēja no speķa un saziedējušas maizes, bija jāziedo dolārs.
Tomēr tālākajā ceļā Bila Stella karavānai ši diēta nedraudēja.
Laiks bija auksts un, pūšot ledainam ziemeļvējam, temperatūra turējās ap desmit grādiem zem nulles pēc Celsija. Kamanas viegli slīdēja pa cieto sniegu, tomēr pajūgiem nācās ciest, jo kāpums bija samērā stāvs. Nabaga dzīvnieki — mūļi, suņi, zirgi, vērši, bieži vien nespēdami turpināt ceļu, turpat arī pakrita, un Čilkutas, tāpat kā Baltajā pārejā, ceļu bieži vien aizsprostoja to sasalušie līķi.
Atstājis Skagveju, Izlūks gar Linnas kanāla austrumu krastu virzījās uz Daiju. Viņa kamanas, mazāk piekrautas nekā pārējiem ceļotājiem, kuri devās augšup kalnos, būtu varējušas viegli tos apdzīt. Bet sastrēgums bija vienkārši briesmīgs. Ceļu aizsprostoja atpalicēji, dažādi krustām šķērsām izsvaidīti vai sagāzušies braucamie, dzīvnieki, kas atteicās iet, par spīti belzieniem un kliedzieniem, materiāli, kurus vajadzēja izkraut, tad iekraut vezumos, kas bija pasūtīti no Skagvejas, notika strīdi un kautiņi, kur mijās lamas, belzieni un dažkārt tos papildināja arī revolvera šāvieni. Vieni pielika pūliņus, lai izbrīvētu sev ceļu, otri tikpat spēcīgi pretojās. Gadījās arī tā, ka suņu pajūgi sapinās un ilgs laiks pagāja, kamēr dzinēji pa vidu šo pusmežonīgo dzīvnieku gaudošanai atšķetināja tiem atsaites. Un tas viss notika vējiem kaucot un plosoties Čilkutas vai Baltās pārejas šaurajās aizās, kur sniega vētras pāris mirkļos sapūš vairāku pēdu biezu sniega segu!
Attālumu, kas šķir Skagveju no Daijas, laiva pa Linnas kanālu parasti pārvar pusstundas laikā. Tātad pa zemes ceļu, par spīti grūtībām, tas paveicams dažās stundās. Tā, vēl pirms pusdienas Izlūka karavāna ieradās Daijā.
Tā vēl bija tikai dažu, kanāla galā izkaisītu telšu, mājeļu un būdu jūklis. Patlaban tur uzturējās ne mazāk kā tūkstoš piecsimt pārceļotāju, kuri tā bija steigušies uz šo nākamās pilsētas iedīgli Čilkutas pārejas pakājē.
Bils Stells negribēja Daijā uzturēties ilgi, vēlēdamies izmantot auksto, bet sauso laiku, kas atviegloja kamanu vilkšanu. Kad pārtikas krājumi būs papildināti, visprātīgākais bija tūdaļ turpināt ceļu, lai nākamo nakti varētu pārlaist Šīpkempas apmetnē.
Pusdienlaikā Izlūks un viņa biedri devās ceļā. Māsas atkal iekārtojās kamanās, Bens1 Redls un Samijs Skims gāja kājām. Grūti bija atraut acis no mežonīgās un krāšņās ainavas, kas pavērās aiz katra aizas pagrieziena. Sarmas klāti priežu un bērzu meži pacēlās līdz pat nogāzes korei, un neaizsalstošie kalnu strauti ar troksni gāzās bezdibeņu dzīlēs.
Šīpkempu no Daijas šķīra četras jūdzes. Dažu stundu laikā tās vajadzēja pārvarēt. Tiesa, nogāzes bija ļoti stāvas, pajūgi bieži apstājās, un braucējiem vajadzēja nopūlēties, lai tos atkal savestu kārtībā.
Soļojot Bens Redls un Samijs Skims tērzēja ar Izlūku, kurš uz viņam uzdoto jautājumu atbildēja:
— Es paredzu, ka Šīpkempā mēs ieradīsimies ap pieciem vai sešiem, un tur mēs paliksim līdz ritam.
— Vai atradīsim kādu naktsmītni, kur mūsu ceļabiedres varēs pienācīgi atvilkt elpu?… — raizējās Samijs Skims.
— Šīpkempā ir pietiekami liela emigrantu pieturas vieta. Tādas tur var atrast, — atbildēja Bils Stells.
— Bet vai nav jābaidās, ka tās būs jau pārpildītas? — turpināja Bens Redls.
— Par to varat nešaubīties, — Izlūks apstiprināja viņa bažas. — Turklāt šis iebraucamās vietas nav no tām pievilcīgākajām. Es drīzāk ieteiktu uzsliet teltis un nakti pārlaist tajās.
— Kungi, — iesaucās māsa Marta, kura no kamanām bija dzirdējusi šo sarunu, — mēs negribam kļūt jums par apgrūtinājumu.
— Par apgrūtinājumu, mana māsa? — iesaucās Samijs Skims. — Kā gan jūs varētu mūs apgrūtināt?… Vai tad mums nav divas teltis?… Viena paredzēta jums… mēs iekārtosimies otrā…
— Un, pateicoties mūsu abām krāsniņām, nebūs jābaidās no aukstuma, kaut arī tas šobrīd ir pamatīgs, — piemetināja Bils Stells.
— Paldies, kungi, — sacīja māsa Madlēna, — bet, ja ceļā jādodas arī naktī, mūsu klātbūtne nedrīkst jūs aizkavēt.
— Esiet bez bēdu, mana māsa, — smaidīdams paziņoja Samijs Skims, — un varat būt drošas — ne nogurums, ne grūtības neies jums secen.
Šīpkempu karavāna sasniedza ap sešiem. Ierodoties mūļi bija nokausēti. Tie steigšus tika izjūgti, un Izlūka ļaudis ķērās pie viņu barošanas.
Bilam Stellām bija taisnība, sakot, ka šī ciemata iebraucamajām vietām, kur nabadzīgie ļaudis pārlaida naktis, trūka jebkādu ērtību. Tās diez vai bija prasīto grašu vērtas. Turklāt atrast brīvas vietas tajās bija gandrīz neiespējami. Izlūks tad lika uzsliet teltis koku aizsegā, mazliet atstatu no ŠIpkempas, lai netraucētu pūļa baisā jezga.
Līdzko teltis bija uzceltas, turp no kamanām tika aiznestas segas un kažokādas, tad iekurtas krāsniņas. Vajadzēja samierināties ar aukstu gaļu, bet vismaz karstas tējas un kafijas netrūka. Beidzot atstātas vienas, māsa Marta un māsa Madlēna, cieši kopā saspiedušās, ievīstījās segās, pirms tam neaizmirsdamas aizlūgt par saviem izpalīdzīgajiem un augstsirdīgajiem tautiešiem.
Otrā teltī, pīpēm kūpot, turpinājās sarunas. Krāsniņas tika sakurinātas līdz sarkankvēlei, jo naktī temperatūra nokritās līdz septiņpadsmit grādiem zem nulles pēc Celsija.
Varat iedomāties, ko pārdzīvoja tie pārceļotāji — varbūt vairāki simti — kuri nevarēja atrast patvērumu šajā ŠIpkempas ciematā. Starp tiem bija sievietes, bērni, daudzi bez spēka, jau uzsākot šo ceļojumu, kuram neredzēja ne gala, ne malas.
Nākamajā dienā no agra rīta Bils Stells pavēlēja salocīt teltis. Labāk bija doties ceļā jau rītausmā, lai Čilkutas pārejā aizsteigtos priekšā pūlim.
Pieturējās tas pats aukstais un sausais laiks, un temperatūra turpināja kristies. Katrā ziņā tas bija labāk nekā Amerikas ziemeļapvidu vēja brāzmas un spēcīgās sniega vētras.
Māsa Marta un māsa Madlēna pirmās atstāja telti un savu mazo bagāžu aiznesa uz kamanām. Pēc rīta maltītes, vai drīzāk dažām labi karstām tējas vai kafijas tasēm, katrs ieņēma savu vietu kamanās, un, dzinēju pletņu uzmundrināti, mūļi atsāka soļot.
Temps nebija ātrāks kā iepriekšējā vakarā. Pārejā uz masīva virsotnes pusi iezīmējās nogāze. Izlūks bija labi darījis, suņu vietā iejūgdams mūļus. Suņi bija vairāk piemēroti lejupceļam līdz ezeriem, bet spēcīgajiem mūļiem nesagādāja grūtības vilkt kamanas pa šo nelīdzeno, klinšaino, izdangāto zemi, kas būtu vēl neizbraucamāka, ja, temperatūrai ceļoties, kļūtu mīksta.
Tāpat kā iepriekšējā dienā, Bens Redls un viņa brālēns zināmu ceļa daļu veica kājām, un mūķenes, kuras stindzināja aukstums, vairākkārt sekoja viņu piemēram.
Aizvien tas pats mudžošais un trokšņainais pūlis, aizvien tie paši iemesli, kas šo Čilkutas posmu dara tik mokošu, tās pašas piespiedu apstāšanās, kad kamanu un pajūgu sastrēgums aizšķērsoja ceļu. Lai tiktu uz priekšu, Izlūkam un viņa vīriem vairākkārt nācās laist darbā dūres.
Skumji bija redzēt dzīvnieku līķus, kas šur tur gulēja nogāžu pakājē. Bet nereti varēja manīt arī kādu nabaga cilvēku, ko bija nogalinājis aukstums un nogurums. Tur tie gulēja bez kapavietas, pamesti zem kokiem aizu dziļumā. Bieži vien ģimenes, vīrieši, sievietes, bērni, nespēdami turpināt ceļu, pakrita uz ledainās zemes, un neviens necentās tos piecelt. Tad māsas Marta un Madlēna, savu ceļabiedru atbalstītas, mēģināja palīdzēt šiem nelaimiga- jiem un tos atdzīvināt ar kādu malku degvīna, kura viņu kamanās netrūka. Bet ko gan vēl vairāk tur varēja līdzēt? Vai nu šie nelaimīgie nebija varējuši Čilkutas pacēlumu veikt citādi kā tikai kājām, vai arī dzīvnieki, kuri tos vilka, bija noklīduši ceļā, kur vēlāk nobeidzās no sala un bada. Un vai nu tas kāds brīnums, arī šiem dzīvniekiem — zirgiem, mūļiem un briežiem — nepieciešama ikdienas barības deva.
Starp Skagveju un ezeru ceļu lopbarības cenas bija neiedomājami augstas — četrsimt dolāri par tūkstoš kilogramiem siena, trīssimt — par tonnu auzu. Par laimi, Izlūka pajūgi bija pietiekami apgādāti, un nebija jābaidās, ka pirms ierašanās masīva ziemeļu pusē barības varētu pietrūkt.
No visiem dzīvniekiem suņiem šajā ziņā klājās vislabāk. Tie vismaz varēja remdēt izsalkumu, saplosot zirgu un mūļu līķus, kas gulēja pārejā, un par tiem viņi gaudodami cīkstējās līdz pēdējam kaulam.
Kāpiens turpinājās lēni un neveikli. Divas vai trīs reizes stundas ceturksni bija jāapstājas, lai izlauztu ceļu cauri pūlim. Dažviet, straujos pagriezienos, pāreja bija tik šaura, ka ar visu mantibu tikt uz priekšu bija gandrīz neiespējami. Ceļotāji transportēja galvenokārt saliekamās laivas, un to galvenās daļas bieži vien pārsniedza taciņas platumu. Tās vajadzēja izkraut no kamanām un ar mūļiem vai zirgiem pa vienai vilkt augšā. Tas tad ari prasīja ievērojamu laika patēriņu un radīja pajūgu sastrēgumu.
Bez tam dažās vietās nogāzes stāvums pārsniedza četrdesmit piecu grādu slīpuma leņķi, un dzīvnieki atteicās tajā kāpt. Tomēr tie bija apkalti, un viņu pakavu radzes sniegā atstāja dziļas pēdas, ko krāsoja asins lāses.
Ap pieciem vakarā Izlūks apstādināja karavānu. Viņa novārgušie dzīvnieki nebūtu varējuši spert ne soli tālāk, kaut gan vezums, salīdzinot ar citiem, bija relatīvi vieglāks. Pārejas labajā pusē atradās kaut kas līdzīgs gravai, kur lielā skaitā kuploja skuju koki. Zem to vainagiem teltis rada patvērumu, kas varbūt ļaus turēties pretī vēja brāzmām, par kurām vēstīja temperatūras celšanās.
Bils Stells pazina šo vietu. Viņš tajā bija pārlaidis ne vienu nakti vien, un apmešanās tika organizēta kā parasti.
— Jūs paredzat, ka varētu sacelties vētra?… — viņam jautāja Bens Redls.
— Jā… nakts nebūs viegla, — atbildēja Izlūks. — Nekādus lielos piesardzības pasākumus pret sniega vētrām mēs nespēsim veikt.
— Tomēr, pateicoties gravas novietojumam, mēs būsim daudzmaz drošībā…— Samijs Skims piezīmēja.
— Tādēļ arī izvēlējos šo vietu, — atbildēja Bils Stells.
Un tas bija prātīgi darīts. Vētra, kas sākās ap septiņiem vakarā un turpinājās līdz pieciem no rīta, bija briesmīga. Tai pievienojās sniegputenis, kas neļāva neko saskatīt pat piecu soļu attālumā. Tikai ar pūlēm krāsniņās varēja uzturēt uguni, jo stiprais vējš dzina dūmus atpakaļ telti, ari malku sagādāt nebija viegli. Tomēr teltis turējās, bet Samijs Skims un Bens Redls daļu nakts palika nomodā, baiļodamies, ka telts, kurā mita māsas, kuru katru bridi netiek aizpūsta.
Tāds liktenis piemeklēja lielāko daļu telšu, kas bija uzslietas ārpus gravas, gar nogāzi, un, kad atausa diena, bija redzamas šis baigās nakts sekas: vairums pajūgu ar pārrautiem iejūgiem izsvaidīti visos virzienos, kamanas apgāztas, dažas iekritušas ceļmalas aizās, kurās šalca strauti, darbarīki kļuvuši nelietojami, raudošas ģimenes, lūdzot un saucot pēc palīdzības un atbalsta, kuru neviens nespēja sniegt.
— Nabaga ļaudis… nabaga cilvēki! — čukstēja mūķenes, — kas ar viņiem notiks?…
Bet Izlūks steidzās atstāt šo vietu, lai pieveiktu nākamo ceļaposmu lidz Čilkutas virsotnei. Viņš paziņoja par aizbraukšanu, un karavāna sīkiem soļiem turpināja ceļu augšup pa nogāzi. Tikmēr brāzma bija pierimusi. Vējš pūta no ziemeļaustrumiem, un temperatūra ar šiem kalnainajiem apvidiem raksturīgo straujumu bija nokritusies divpadsmit grādu zem nulles.
Biezā sniega sega, kas klāja zemi, bija kļuvusi neparasti stingra. Šim apstāklim vajadzēja atvieglot kamanu slīdēšanu, tikai ar noteikumu, ka nogāzes nav pārāk stāvas, un šai ziņā Bils Stells varēja nomierināt ceļabiedrus.
Tostarp apkārtnes ainava bija mainījusies. Trīs līdz četru jūdžu posmā mežus vairs neredzēja. Otrpus nogāzei pletās balti līdzenumi, kuru spilgtums spēcīgi žilbināja acis. Atkušņa laikā tas ceļotājiem varētu sagādāt patiesas mokas, kas bieži vien beidzas ar oftalmiju. Tādēļ vairums bija bruņojušies ar saulesbrillēm, pārējie bija spiesti iesmērēt skropstas un plakstiņus ar kokogli.
Sekodami Izlūka padomam, Bens Redls un Samijs Skims tā arī darīja. Bet abām mūķenem ar zemu nolaistām kapucēm nebija jābaidās no atstarotās gaismas iedarbības. Turklāt, atkal iekārtojušās kamanās, viņas daudz apkārt neskatījās un palika sarāvušās zem segām.
Abas ticīgās, vairāk pieradušas rūpēties, nekā tikt aprūpētas, vienmēr bija dziļi aizkustinātas par tautiešu uzmanības apliecinājumiem, uz ko Samijs Skims allaž atbildēja, ka ne jau viņu, bet gan Dousonas slimo dēļ viņi ar Benu vēlējās, lai tās sveikas un veselas ierastos Klondaikas galvaspilsētā.
— Turklāt, ja radīsies tāda vajadzība, — viņš atkārtoja, — Benam vai man, iespējams, nāksies uzturēties jūsu slimnīcā, un mēs būsim droši, ka tiksim tur labi aprūpēti… Redzat nu, tas ir tīrākais egoisms no mūsu puses!
Ceturtā maija vakarā karavāna apstājās Čilkutas pārejas virsotnē, kur Izlūks ierīkoja apmetni. Nākamajā dienā būs jāapspriež tālākais ceļš lejup uz grēdas ziemeļu pusi.
ŠI plakankalne bija [..] pēdas augsta, zemāka nekā Baltajā pārejā.
Varat iedomāties, kāda jezga valdīja šai vietā, kas bija pilnīgi neaizsargāta pret klimata maiņām. Tur drūzmējās vairāk nekā divi tūkstoši pārceļotāju, ierīkodami «krātuves», kurās noglabāja daļu kravas. Nokāpiens nebija no vieglajiem. Lai izvairītos no negadījumiem, līdzi varēja ņemt tikai nelielas nastas. Tad nu visi šie ļaudis, kuriem Klondaikas zelta lauku vīzija deva pārdabisku enerģiju un izturību, kājām nokāpuši no kalna, atkal rāpās virsotnē, paņēmuši nākamo kravas daļu, nonesa to lejā un atkal rāpās augšā, un tā piecpadsmit vai divdesmit reižu no vietas, ja bija vajadzīgs, dienām ilgi. Tieši te suņu pajūgi, velkot kamanas, sniedza nenovērtējamu palīdzību. Tomēr vairums kamanu tika aizstātas ar vēršādām, kas vieglāk slīdēja pa nogāžu cieto sniegu. Un kaut arī ziemeļu vēji bez žēlastības pāta- goja šo Čilkutas pusi un cīnīties ar tiem bija neiespējami, šiem nelaimīgajiem acu priekšā vīdēja Klondaikas zeltītie līdzenumi.
Bilam Stellām un viņa karavānai nebija iemesla ilgāk uzkavēties šajā virsotnē, nedz arī ierīkot krātuves, jo viņiem līdzi bija tikai pati nepieciešamākā bagāža, un, sasnieguši masīva pakāji, viņi mierīgi varēja turpināt ceļu. Kad kamanas beidzot būs izbraukušas līdzenumā, viņus no Lindemana ezera šķirs tikai dažas jūdzes.
Un tā, nākamajā dienā Izlūks salocīja teltis un mūļu vietā pajūgos iejūdza suņus, kurus viens no viņa vīriem nepieciešamības gadījumam turēja rezervē uz plakankalnes.
Sagatavošanas darbi noritēja kā parasti. Bet šī pēdējā nakts bija pati grūtākā. Temperatūra strauji cēlās, un vētra atsākās ar jaunu sparu. Šoreiz teltis vairs neatradās gravas aizsegā kā iepriekšējā vakarā. Ne Samijs Skims, ne Bens Redls, ne mūķenes nespēja tās uzsliet. Vētra vairākkārt norāva auklas no mietiņiem, un beigās teltis bija jātur no visa spēka, lai neaizrautu sniega vētra. Nebija citas izejas kā ievīstīties segās un filozofiski gaidīt rītu. Retajos brīžos, kad brāzmas pierima, no dziļas tumsas, jo uguni iekurt bija pilnīgi neiespējami, atskanēja sāpju un izbaiļu kliedzieni, briesmīgi lāsti. Ievainoto vaidi, kurus vētra valstīja pa zemes virsu, mijās ar izbiedēto dzīvnieku riešanu, zviegšanu un maurošanu.
Atausa rīts. Bils Stells deva zīmi posties ceļā. Suņi tika iejūgti kamanās, tomēr aiz piesardzības neviens tajās sēsties nevēlējās. Sekodami Izlūka piemēram un ieteikumam, abi brālēni, uzvilkuši trīs pārus zeķu, apāva kaut ko līdzīgu mokasīniem. Tas stipri atviegloja iešanu, un viņi būtu varējuši soļot daudz naskāk, ja vien nebūtu gribējuši palikt pie abām māsām, kuras nespēja tikt viņiem līdzi. Pateicoties iepriekš veiktajiem piesardzības pasākumiem un Izlūka pieredzei, lejupceļš noritēja bez starpgadijumiem, un abas kamanas laimīgi sasniedza līdzenumu Čilkutas pārejas galā. Laiks bija kļuvis labvēlīgāks, vējš, vairs ne tik ass, pūta no austrumiem, ari termometra stabiņš kāpa arvien augstāk. Tomēr atkusnis, kas būtu apgrūtinājis iešanu, nesākās.
Pārejās galā vairāki ceļotāji bija iekārtojušies apmetnē, gaidīdami savu kravu. Vieta bija plaša, un sastrēgums tur nebija tik liels kā uz galvenā plato. Visapkārt slējās koki, kuru aizsegā droši varēja celt teltis. Tur karavāna pārlaida nakti. Nākamajā dienā tā turpināja pārvietoties pa samērā labu ceļu, un, pārvarējusi četras jūdzes, ap pusdienlaiku sasniedza Lindemana ezera dienvidu krastu.