Šīs dienas pēcpusdiena tika veltīta atpūtai. Tomēr bija pēdējais laiks sagatavot šo to braucienam pa ezeriem, ko Izlūks bez vilcināšanās ari uzsāka.
Samijs Skims un Bens Redls bija bezgala apmierināti, ka saistījušies ar šo tik piesardzīgo un lietpratīgo vīru, kurš pašaizliedzīgi gādāja par viņiem un viņu ceļabiedrēm.
Bila Stella ekipējums atradās pašā Lindemana ezera galā, apmetnē, kur jau uzturējās apmēram tūkstotis ceļotāju. Tur, otrpus pakalnam bija ierīkota viņa galvenā noliktava. Tā sastāvēja no koka mājiņas, kas bija sadalīta vairākās, cieši noslēgtās telpās, un to papildināja piebūve, kurā glabājās kamanas un citi braucamrīki. Aiz tās bija izvietotas kūtis un kamanu suņu būdas.
Šo Čilkutas pāreju ceļotāji bija iecienījuši vairāk nekā Balto pāreju, kaut gan šī otrā beidzās tieši pie Beneta ezera, tādējādi ļaujot aiztaupīt Lindemana ezera šķērsošanu. Satiksme uz šī ezera, vienalga, vai tas bija aizsalis vai ne, noritēja labākos apstākļos nekā pār nebeidzamajiem līdzenumiem un cauri biezajiem masīviem starp Baltās pārejas galu un Beneta ezera dienvidu krastu. Izlūka izvēlētā pieturvieta kļuva arvien nozīmīgāka. Nodrošinādams ļaudis ar transportu starp Skagveju un Dousonu, viņš labi nopelnīja, katrā ziņā tas bija daudz drošāks peļņas avots nekā Klondaikas atradņu apgūšana.
Bet Bils Stells nebija vienīgais, kurš nodarbojās ar šo ienesīgo amatu. Gan šajā Lindemana ezera, gan Beneta ezera apmetnēs bija arī daudzi citi. Varētu pat teikt, ka šo Kanādas vai Amerikas izcelsmes darboņu pietrūka, jo šajā gadalaikā pārceļotāji tūkstošiem vien plūda uz Dousonu, steigdamies tur nokļūt ekspluatācijas perioda sākumā, kas parasti jārēķina maija pirmajās nedēļās.
Tiesa gan, daudzi no šiem ļaudīm, ekonomisku apsvērumu vadīti, negriezās ne pie Izlūka, ne viņa kolēģiem. Viņi tad bija spiesti atvest savu ekipējumu, kamanās iekraut saliekamās koka vai skārda laivas, un jūs jau būsiet pamanījuši, cik grūti ar šo smago bagāžu šķērsot Čilkutas ķēdi. Vieglāk tas nebija ari, izvēloties Balto pāreju, un kā uz viena, tā otra ceļa ievērojama šo materiālu daļa gāja bojā.
Starp šiem ļaudīm bija arī tādi, kas, lai izvairītos no sastrēgumiem un lieliem izdevumiem, ķērās pie citiem līdzekļiem.
Viņi neatveda vis laivas līdz ezeriem, bet lika tās uztaisīt uz vietas, vai ari darīja to paši. Kokmateriālu šajā ar mežiem tik bagātajā apkārtnē netrūka. Tomēr tas varēja ieilgt. Bija vajadzīgs laiks, lai tos apstrādātu un laivas apšūtu. Turklāt laivas bija jātaisa loti rūpīgi, jo vēlāk tās bieži tika pakļautas smagiem triecieniem pret ledājiem vai klintīm. Apmetnes tuvumā jau bija ierīkotas dažas būvētavas, darbojās zāģētavas, un celtniecība pamazām kļuva arvien aktīvāka.
Karavānai ierodoties, Bilu Stellu sagaidīja viņa palīgs, kurš dzīvoja mājiņā kopā ar dažiem vīriem. Visbiežāk viņi strādāja par ločiem, lai vadītu laivas no ezera uz ezeru līdz pat Jukonas straumei. Uz viņu prasmi varēja paļauties. Šie vīri pārzināja kuģošanas iespējas pat ledus iešanas laikā.
Ņemot vērā, ka laiks bija ļoti auksts, Samijs Skims, Bens Redls un mūķenes ļoti nopriecājās par iespēju apmesties Izlūka mājā, kur viņiem tika ierādītas labākās istabas. Starpība starp istabas un āra temperatūru bija vairāk nekā divdesmit grādu pēc Celsija. Tomēr atpūta ilga tikai divdesmit četras stundas. Laivas bija gatavas uzņemt bagāžu, un pārtiku bija paredzēts iegādāties Beneta ezera apmetnē labvēlīgākos apstākļos.
Vispirms māsai Martai un māsai Madlēnai tika ierādīta mazā, krāsniņas apsildītā istabiņa, un, viņas turp pavadīdams, Samijs Skims drošināja, ka grūtākais posms ceļā no Skagvejas uz Dousonu esot veikts.
Bet, kad viņš atgriezās viesu telpā, Izlūks, kurš bija dzirdējis šo sarunu, uzskatīja par savu pienākumu sacīt:
— Jā, grūtākais ir veikts attiecībā uz piepūli, bet ne uz laiku. Lai sasniegtu Klondaiku, vēl jāpārvar vairāki simti jūdžu.
— Zinu, zinu, mans brašais Bil, — attrauca Samijs Skims, — bet jādomā, ši ceļojuma otra daļa norisināsies ne tik bīstamos un grūtos apstākļos.
— Tur jūs kļūdāties, Skima kungs, — atbildēja Izlūks.
— Tomēr mums būs tikai jāļaujas ezeru un upju straumēm.
— Bez šaubām, bet ziema vēl ne tuvu nav galā. Līdzko sāksies ledus iešana, mūsu laiva atradīsies starp dreifējošiem ledājiem, un ne reizi vien mēs būsim spiesti paši nest visu līdzpaņemto kravu.
— Jā, — nopūtās Samijs Skims, — vēl daudz darba jāpieliek, lai ļaudis varētu ērti ceļot pa šīm domīnijas teritorijām. Un nez, vai tāda diena maz pienāks…
— Kādēļ tad ne? — Bens Redls iekarsa. — Tas ir tikai dzelzceļa jautājums. Vai tad drīzumā netiks aizsākti darbi pie dzelzceļa būves no Skagvejas uz Beneta ezeru, kuram paredzēts turpināties līdz Fortselkērkai?… Piecu stundu brauciens līdz ezeram, trīs vilcieni dienā, biļete par piecdesmit frankiem, tonna frakts — trīsdesmit franki… Pie šī inženiera Havkinsa vadītā projekta tiks nodarbināti divtūkstoš cilvēku, kuru atalgojums ne velti būs franks piecdesmit stundā…
— Labi jau labi! — Samijs Skims iesaucās. — Es zinu, ka tev vienmēr ir precīza informācija, mans dārgais Ben. Bet tu aizmirsti vienu lietu, un arī inženieri to aizmirst: proti, to, ka viss Klondaikas zelts būs izsmelts, pirms dzelzceļš tiks pabeigts, un nebūs vairs ne atradņu, ne zelta meklētāju, ne satiksmes… zeme būs pamesta…
— Kā tad! — Bens Redls sašutis iesaucās. — Vai tādas ir arī jūsu domas, Bil?…
Par atbildi Izlūks tikai noraustīja plecus. Uz otro Bena Redla jautājumu viņš atritināja karti, kas aptvēra visas Jukonas apūdeņotās teritorijas no ezeru zemes līdz Aļaskas robežai otrpus Klondaikai.
— Lūk, — viņš iesāka, — vispirms Lindemana ezers, kas atrodas Čilkutas pakājē, mums tas jāšķērso visā garumā.
— Un tas būtu? — Samijs Skims interesējās.
— Tikai divas jūdzes, — atbildēja Izlūks. — Ja ezera virsma ir vienmērīgi aizsalusi, vai arī, ja tā ir pilnīgi brīva no ledus, daudz laika tas neprasa…
— Un tālāk? — jautāja Bens Redls.
— Tālāk pusjūdzi mums pašiem būs jānes sava laiva un bagāža līdz Beneta ezera apmetnei. Savukārt tur ceļa ilgums būs atkarīgs no temperatūras, un jūs jau redzējāt, cik ļoti tā diendienā var svārstīties.
— Jā, — apstiprināja Bens Redls, — piecdesmit līdz divdesmit grādu starpība, atkarīgi no tā, vai vējš pūš no ziemeļiem vai dienvidiem.
— Visā visumā, — piemetināja Bens Redls, — priekšroka dodama sausam aukstumam, tas sniegu padara stingru, un laiva tad var slīdēt kā kamanas. Ar labu suņu pajūgu tam pietiek.
— Un tad, — turpināja Samijs Skims, — mēs būsim ieradušies pie Beneta ezera…
— Jā, — Izlūks atbildēja, — tā garums no ziemeļiem uz dienvidiem ir divpadsmit jūdzes. Bet, lai to šķērsotu, jārēķina ne mazāk kā trīs dienas, ņemot vērā nepieciešamās pauzes, turklāt ezera ūdeņi vēl ir aizsaluši.
— Otrā pusē ir vēl viens pārnesiens?… — pētīdams karti, ierunājās Samijs Skims.
— Nē, tā ir nepilnu jūdzi garā Karibū upīte, kas Beneta ezeru savieno ar Tagiša ezeru, kurš turpinās septiņas vai astoņas jūdzes un dod pieeju Mārša ezeram, kas ir apmēram tikpat liels. Tiesa, atstājot šo ezeru, nāksies izsekot upes likumiem kādu desmit jūdžu garumā, un uz tās straumes aizsākas Vaithorsas krāces. Tās pārvarēt apmēram vienu jūdzi garā posmā ir ļoti grūti un dažkārt arī ļoti bīstami. Tad tiek sasniegta Takenas upes sateka, kas ved uz Lebārža ezera galu. Tieši šajā posmā, kad jādodas pāri Vaithorsas krācēm, iespējama vislielākā aizķeršanās. Lebārža ezera augštecē reiz jau esmu aizkavējies veselu nedēļu.
— Vai šis ezers nav kuģojams?… — vaicāja Bens Redls.
— Lieliski kuģojamas visas tā trīspadsmit jūdzes, — atbildēja Bils Stells. — Bet nebūtu ieteicams tur atrasties ledus iešanas laikā. Tas būtu īsts brīnums, ja laiva netiktu saspiesta starp ledus gabaliem, kas dreifē uz Lūisas upi. Labāk to darīt, kamēr pieturas aukstums, un ezers vēl ir aizsalis…
— Tas ir krietni vien ilgāk, — Samijs Skims piezīmēja.
— Tas ir krietni vien drošāk, — Izlūks precizēja. — Es to esmu pieredzējis, ne reizi vien esmu tur atradies ledus iešanas laikā, neticēdams, ka kāds spēs no tā izkļūt dzīvs.
— Gan jau tikuši līdz Lebārža ezeram, redzēsim kā jārīkojas tālāk, — paziņoja Bens Redls.
— O, es nedomāju, ka mēs tiksim aizkavēti, — atbildēja Bils Stells. — Vasara šogad neliekas priekšlaicīga…
— Un pēc kā jūs to spriežat? — Samijs Skims jautāja.
— Pec savanas irbju, meža irbju, kā ari citu spalvu medījumu trūkuma…
— To gan var tikai nožēlot, — atbildēja Samijs Skims, — man ies secen izdevība pāris reizes izšaut no bises.
— Visam savs laiks, — attrauca Izlūks. — Vispirms padomāsim, kā tikt laukā no ši ezeru loka! Kad tas būs pārvarēts, kad mūsu laiva nonāks starp Lūisas un Jukonas krastiem, ja medījums liks sevi manīt, Skima kungs, jūs varēsiet to šaut, cik tik labpatīk…
— Un tas nāks par labu mūsu pārtikas krājumiem, Bil.
— Vai, izņemot dažus pārnesienus, līdz Dousonai mūs nogādās laiva?… — Bens Redls turpināja izjautāt Izlūku.
— Taisnā ceļā, Redla kungs, un kopumā ņemot, pa ūdeni ceļojums ir visvieglākais.
— Kāds ir attālums pa Lūisas un Jukonas upi, kas šķir Lebārža ezeru no Klondaikas?… — jautāja Bens Radis.
— Apmēram piecdesmit jūdzes, rēķinot līkumus.
— Es redzu, ka mēs vēl ne tuvu neesam galā… — paziņoja Samijs Skims.
— Nepavisam ne, — Izlūks atbildēja. — Sasnieguši Lūisas upi ezera ziemeļu galā, mēs, kā to rāda ši karte, vēl nebūsim pat pusceļā.
— Bet man ir pamats domāt, ka mēs vairs nesaskarsi- mies ar tik lielām grūtībām kā Čilkutas pārejā… — iestarpināja Bens Redls.
— To varu droši apgalvot, — Bils Stells paziņoja. — Pēc piecām vai sešām nedēļām, kad ūdens straumes būs brīvas, ceļojums noritēs bez pūlēm. Bet maija sākumā, kad sezona vēl nav sākusies, tas var ievilkties…
— Vai jūs varat noteikt tā ilgumu ari tad, ja apstākļi ir labvēlīgi? — Samijs Skims jautāja.
— Nē, — atbildēja Bils Stells. — Esmu sastapis ceļotājus, kuri no Skagvejas līdz Dousonai tikuši trijās nedēļās, un tādus, kuriem tas prasījis ne mazāk kā divus mēnešus. Vēlreiz atkārtoju, visu nosaka laiks, kurā jādodas ceļā.
— Es ceru, ka mēs Klondaikā ieradīsimies jūnija pirmajā nedēļā!… — iesaucās Bens Redls.
— Es ari ceru, — atbildēja Bils Stells, — bet negribu apsolīt.
— Nu ko, — Samijs Skims viņus pārtrauca, — ņemot vērā, ka mums priekšā stāv šis grūtais ceļojums, uzkrāsim spēkus, un, tā kā mums ir iespēja pārlaist nakti Lindemana ezera apmetnē, dosimies pie miera!
Tā bija viena no brīnišķīgākajām naktīm, kādu abi brālēni bija piedzīvojuši kopš aizbraukšanas no Vankūveras. Degdamas ar lielu liesmu, krāsniņas labi aizsargātajā un noslēgtajā mājelē uzturēja siltumu.
Nākamajā dienā, 8. maijā, dzīvojamā telpā pirmās parādījās māsa Marta un māsa Madlēna.
Viņas ņēmās uzvārīt kafiju, un, kad tur ieradās Bens Redls un Samijs Skims, viņi uz galda atrada divas kūpošas tases.
Tā bija visa maltīte pirms došanās ceļā pāri Lindemana ezeram.
Aizbraukšanai nevajadzēja notikt ātrāk par pulksten deviņiem.
Pēc Bila Stella domām, ar pus dienu pietika, lai sasniegtu ezera galu un Beneta ezera apmetni, kur daudzmaz līdzīgos apstākļos tiks pavadīta nākamā nakts.
Uz Izlūka lēmumiem varēja paļauties, jo viņam bija pieredze visā, kas attiecās uz šo ceļojumu, un abi brālēni ļāva viņam pilnīgu rīcības brīvību.
Ja mājā temperatūra bija septiņi grādi virs nulles, laukā termometrs rādija mīnus piecpadsmit. Šī starpība lika rīkoties ar zināmu piesardzību.
Brokastu laikā, visā dalīdamies ar abām mūķenēm, Samijs Skims ieteica viņām saģērbties ļoti silti, pirms doties uz laivu, kuru suņu pajūgam būs jāvelk pāri ezeram
— Segu mums netrūkst, — viņš teica, — un aukstums Mizērikordas māsas nesaudzē vairāk kā citus ceļotājus. Vai nu jūsu ordeņa noteikumi to atļauj, vai ne, jūs no galvas līdz papēžiem cieši ievīstīsieties kažokādās.
— Tas nebūt nav aizliegts, — smaidīdama atbildēja māsa Madlēna.
— Lai tā būtu, — Samijs Skims sacīja, — bet aizliegts ir bezjēdzīgi pakļaut sevi briesmām, un mēs ceram, manas māsas, ka Dousonā jūs ievērosiet zināmu piesardzību, ko prasa šis nejaukais klimats, kurā mēdz būt piecdesmit grādu liels sals.
— Ziema… — piebilda Bens Redls.
— Jā… ziema, — Samijs Skims attrauca. — Un tagad, manas māsas, saģērbieties silti jo silti un dodamies ceļā.
Pulkstenis bija deviņi, kad tika dots aizbraukšanas signāls. Vīriem, kuri bija pavadījuši Izlūku no Skagvejas, vajadzēja viņam sekot līdz Klondaikai. Viņu pakalpojumi būs ļoti noderīgi, vadot laivu, kas bija pārtaisīta par kamanām, līdz brīdim, kad tā varēs kuģot pa ezeriem un doties lejup pa Lūisas vai Jukonas straumi.
Kas attiecās uz suņiem, tie piederēja sugai, kura šai apvidū bija neparasti labi aklimatizējusies. Šie dzīvnieki, bez spalvām uz ķepām, varēja skriet pa sniegu, neriskējot sapīties. Tomēr, kaut arī pieradināti, viņi bija pa pusei mežonīgi, kā vilki vai lapsas. Tikai ar glāstiem un saldumiem dzinējiem izdevās tos savaldīt.
Starp Bila Stella vīriem bija kāds locis, kuram tika uzticēta laivas vadība.
Tas bija kāds Klondaikas indiānis, saukts Neluto. Viņš joti labi pārzināja savu amatu un visas tās grūtības, kas rodas, šķērsojot ezerus, krāces un upes. Jau deviņus gadus viņš pie Izlūka strādāja šo loča darbu un uz viņa prasmi varēja paļauties.
Apmēram četrdesmit gadu vecs, spēcīgs, veiklām rokām, nenogurdināms staigātājs, Neluto nelīdzinājās šo teritoriju indiāņiem, kā to bija novērojis Samijs Skims.
Parasti Kolumbijas, tāpat kā Aļaskas indiāņi ir neglīti, slikti veidoti, šauriem pleciem, vārgiem augumiem — rase, kas sliecas izmirt. Viņi nav eskimosi, kaut gan viņiem ir šo cilšu ļoti tumšā ādas krāsa, un jo sevišķu līdzību ar tiem rada viņu taukainie, garie un plīvojošie mati, kas brīvi krīt pār pleciem.
Pirms iesaistīšanas Izlūka personālā indiānis bija kalpojis Hudzona līča kompānijas dienestā par gidu zvērādu medniekiem šajās plašajās teritorijās. Viņš lieliski pazina zemi, pat daļu reģiona otrpus Dousonas, lejup pa Jukonas straumi līdz polārā loka robežai. Pārsvarā būdams mazrunīgs, Neluto tomēr prata angliski pietiekami labi, lai saprastu un tiktu saprasts. Citādi ārpus darba lietām viņš tikpat kā nerunāja, un, kā saka, vārdus viņam vajadzēja vilkt laukā ar knīpstangām. Neko daudz par zelta reģiona iecirkņu apgūšanu Bens Redls un Samijs Skims no viņa neuzzināja.
Tomēr šis vīrs, pieradis pie Klondaikas gaisa, varēja daudz par to pastāstīt. Uzsākot sarunu, Bens Redls vispirms viņam jautāja, ko viņš domājot par laiku, un vai, pēc viņa domām, ledus iešanai ezeros vajadzēja sākties drīz.
Tā kā indiānis neatbildēja, bez šaubām, tādēļ, ka jautājumu uzdeva svešinieks, Bils Stells iejaucās un atkārtoja jautājumu. Tad Neluto atbildēja, ka, viņaprāt, lielo salu beigas pienākšot piecpadsmit dienu laikā, un, ka pirms tam neesot pamata paredzēt ne atkusni, ne ledus iešanu.
No šī apgalvojuma varēja secināt, ka ceļojuma sākumā laiva nesastaps brīvus ūdeņus, vismaz straujas pārmaiņas atmosfērā nav paredzamas, kas šajos platuma grādos ir visai pārsteidzoši. Viens bija droši — uz Lindemana ezera paredzama nevis kuģošana, bet kamanu braukšana. Tomēr mūķenes laivā, kas slīdēja uz vieniem sāniem, atrada vietu, un vīri tai sekoja kājām.
Uzsākot ceļu, neiztika bez saucieniem un pātagām, lai iekustinātu pajūgu. Turklāt kustība uz ezera bija visai dzīva — vairāki simti emigrantu un visu veidu braucamie.
Ta kā ledus bija līdzens, Bens Redls un Samijs Skims bija apāvuši mokasīnus, un, ja nebūtu nepieciešams turēties aiz laivas, viņi ezeru būtu šķērsojuši pusstundas laikā. Tomēr labāk, lai karavāna neizklīst un nemitīgi atrodas Izlūka uzraudzībā.
Laiks bija rāms, iepriekšējās dienas asais vējš bija atslā- bis. Taču aukstums turējās ap divpadsmit grādiem zem nulles — visnotaļ labvēlīgs apstāklis, lai atvieglotu iešanu, ko sniega vētras izvērš tik mokošu. Taču ceļš nevedās ātri, turklāt mūķenes zināmu ceļa daļu vēlējas iet kājām. Dažās vietās ledus kļuva tik nelīdzens, un laiva pārcieta tādus satricinājumus, ka bija grūti tajā noturēties, un tā draudēja apgāzties.
īsi sakot, astoņus Lindemana ezera kilometrus ceļotāji nevarēja pieveikt ātrāk par vienpadsmitiem rītā. Attālums, kas to šķir no Beneta ezera, kaut arī tikai pusjūdzi liels, prasīja vēl vienu stundu. Tātad Izlūks un viņa karavāna ezera dienvidu gala apmetnē ieradās pusdienlaikā.