Beneta ezers, viens no plašākajiem šajā apkārtnē, virzienā no dienvidiem uz ziemeļiem stiepās desmit jūdžu garumā.
Ja tvaikoņi — tie vēl tikai jāievieš — ceļotājus nogādātu līdz Vaithorsas krācēm, ja otrpus šim krācēm citi tvaikoņi tos aizvestu līdz Lebārža ezera ziemeļu galam, cik daudzas ķibeles, likstas un ciešanas tiktu aiztaupitas, līdz viņi sasniegtu Lūisas upi, kas pie Fortselkērkas ietek Juko- nā. Tiesa gan, šie transporta līdzekļi varētu uzsākt kursēt tikai tad, kad ledus ezeros un upēs būtu izgājis, un tas dažkārt turpinās līdz pat maija pēdējām dienām. Pēc tam vēl jāpārvar attālums līdz Dousonai, kas arī nav no mazajiem, jo tiek lēsts apmēram simt divdesmit līdz simt trīsdesmit jūdžu.
Tātad šajā laikā tvaikoņi nekursēja ne ezeros, ne pa Lūisas upi. Tas bija vēl tikai projekts, gluži kā dzelzceļš ar sākuma punktu Skagvejā, un izceļotājiem bija jāsamierinās ar mokpilnu ceļojumu. Acīmredzot, kad Klondaika būs izrakņāta un iztukšota līdz pat visapslēptākajām dzīlēm, kalnraču pūlis atstās zemi, lai tajā nekad vairs neatgrieztos. Bet varbūt aizritēs vēl pusgadsimts, līdz kaplis būs izcēlis pēdējo zelta gabalu.
Beneta ezera apmetnē ļaužu pieplūdums bija tikpat liels kā Šīpkempā pie Čilkutas pārejas un pie Lindemana ezera. Tajā uzturējās vairāki tūkstoši cilvēku, gaidīdami iespēju turpināt ceļu. Visās malās bija uzslietas teltis, ko drīzumā, ja plūsma uz Klondaiku turpināsies vēl dažus gadus, aizstās būdas un mājas.
Jau tagad šīs pilsētas iedīglī bija atrodamas iebraucamās vietas, kas pamazām kļuva par viesnīcām. Un vai tajās, par spīti pilnigam komforta trūkumam, jau tagad par guļvietām un ēdienu netika pieprasīta milzu nauda? Turklāt apmetnē bija ierīkots arī policijas iecirknis, un ezera krastos, kas noauguši ar kokiem, šur tur aktīvi darbojās kokzāģētavas un kuģu būvētavas.
Policisti strādāja ne tikai apmetnes robežās. Kanādas valdība bija norīkojusi viņus visā teritorijā. Likumsargu darbs šajā avantūristu pasaulē bieži vien bija bīstams, un tikai ar grūtībām tie spēja nodrošināt kārtību un drošību uz Klondaikas ceļiem.
Savās laika prognozēs indiānis Neluto nebija kļūdījies. Pēcpusdienā atmosfērā notika straujas pārmaiņas. Vējam pūšot no dienvidiem, termometra stabiņš uzkāpa līdz nullei pēc Celsija — pazīmes, kas nevarēja pievilt. Tas liecināja par aukstās sezonas beigām, tātad atkusnis izraisīs ledus iešanu, un ezeru ūdeņi un straumes taps brīvi kuģošanai.
Maija pirmajā nedēļā Beneta ezera virsma vairs nebija pilnīgi aizsalusi. Starp ledus laukumiem pavērās ejas, pa kurām laivas varētu izbraukt. Četrdesmit kilometri, ciktāl ezers stiepās, bez šaubām, dubultotos, bet tā vismaz varētu izvairīties no laivu vilkšanas, un, ja kuģošana notiktu vai nu ar airu, vai buru palīdzību, varētu pat iegūt laiku. Jebkurā gadījumā ezera šķērsošana sagādātu mazāk pūļu.
Pēcpusdienā temperatūra uzkāpa vēl augstāk. Daži ledus- gabali sāka dreifēt uz ziemeļiem. Ja nākamajā naktī sals spēji neatsāksies, Izlūks bez grūtībām sasniegs ezera ziemeļu galu.
Samijs Skims, Bens Redls un Mizērikordas māsas līdz nākamajai dienai patvērumu rada vienā no apmetnes mājiņām. Lai gan tur viņi netika izguldīti ar tādām ērtībām kā iepriekšējā vakarā pie Izlūka, vismaz nebija jāpacieš apmetnes kņada.
Naktī temperatūra nekritās. Un, kad atausa diena, 9. maijs, Bils Stells secināja, ka kuģot varēs visai labvēlīgos apstākļos. Vējš pūta no dienvidiem, nekļūdams dzestrāks, mākoņi drūzmējās augstu debesīs, un vējš, ja tā turpināsies, ļaus izmantot buru.
Kopš rītausmas Izlūks darbojās gar laivu — krāva tajā bagāžu un pārtiku. Šajā nodarbē palīdzēja Neluto un četri kanādieši, kuri parasti, vadot izceļotājus no Skagvejas uz Dousonu, veidoja viņa komandu.
Kad abi brālēni viņam krastā pievienojās, tika uzsākta saruna.
— Nu ko, — Izlūkam jautāja Samijs Skims, — kāds jums rādās laiks? Vai ar Klondaikas ziemas saliem būtu cauri?
— Es negribētu to apgalvot, — atbildēja Izlūks, — bet liekas — upes un ezeri drīzumā atkusis. Turklāt, izvēloties šo ceļu, pat ja tas prasīs vairāk laika, mūsu laivai…
— Nevajadzēs atstāt savu dabisko elementu, — nobeidza Samijs Skims.
— Un ko par to domā Neluto? — ierunājās Bens Redls.
— Viņš ir ar mani vienisprātis, — Izlūks atbildēja.
— Bet vai nav jābaidās no dreifējošiem ledusgaba- liem?…
— Mūsu locis ir pieredzējis un darīs visu iespējamo, lai no tiem izvairītos, — atbildēja Izlūks. — Turklāt šī laiva ir izturīga, tā apliecinājusi sevi kuģojot ledus iešanas laikā, un briesmu gadījumā mēs varēsim viegli atrast patvērumu ezera krastā…
— Krastā piestāt būtu visai nogurdinoši, — piezīmēja Samijs, — un vēlams, lai mēs to spētu aiztaupīt mūsu ceļabiedrēm…
— Mēs darīsim visu, kas mūsu spēkos, Skima kungs, — attrauca Izlūks.
Tad, pasaucis Neluto, kurš bija nokāpis krastā, viņš tam teica:
— Neluto, ko tu domā par ledus iešanu?…
— Jau divas dienas kopš pirmie ledusgabali izkustējušies, — locis atbildēja. — Pēc tā var spriest, ka ezera augšgals ir brīvs…
— Un vējš?…
— Tas sacēlies divas stundas pirms rītausmas un ir mums labvēlīgs…
— Bet vai pieturēsies?…
Neluto pagriezās un uzmeta skatienu apvārsnim dienvidu pusē, kuru kādu jūdzi tālāk piesedza Čilkutas masīvs. No tās puses lēni virzījās daži mākoņi, un pāri kalna sāniem slīdēja viegla migla.
Pastiepis roku šajā virzienā, locis atbildēja:
— Manuprāt, vējš turēsies līdz vakaram.
— Bet rit?… — jautāja Bens Radis.
— Rit… tad jau redzēsim, — Neluto vienkārši noteica.
— Dodamies ceļā, — nokomandēja Bils Stells, kuram pēc brīža pievienojās māsas.
Izlūka laiva bija liellaivas paveids, jeb drīzāk trīsdesmit piecas pēdas gara strūga. Tās pakaļgalu sedza nojume, zem kuras naktī un pa dienu, kā arī sniega vētru vai lietus laikā varēja patverties divi vai trīs cilvēki. ŠI plakandibene, kurā nesmēlās īpaši daudz ūdens, bija sešas pēdas plata, un tas laivai ]āva nest diezgan lielu buru. Masts bija apmēram sešas pēdas augsts. Sliktā laikā šis masts viegli atbrīvojās no stiprinājuma, to noguldīja uz soliem, un laivu virzīja ar airiem.
Ņemot vērā buras izvietojumu un laivas formu, pūšot spēcīgam, nelabvēlīgam vējam, šis braucamais nebūtu vadāms. Tomēr ar buru uz priekšu tikt varēja. Bieži vien gadījās arī tā, ka locim pa līkumainajām ejām starp ledusgabaliem nācās to vadīt pret vēju. Tad, nolaidis buru un mastu, viņš lika lietā airus, un četru kanādiešu spēcīgo roku vadīti, tie ļāva virzīties uz priekšu visai naski.
Ja salīdzina ar plašajiem Ziemeļamerikas iekšzemes ezeriem, kur vētras plosījās ar negantu spēku, Beneta ezera virsma bija mierīga. Šos Kanādas un Aļaskas kalnainos apvidus, tāpat kā Hudzona līci, kalni nespēja pasargāt no polārajām gaisa straumēm, ko vētras sagriež kājām gaisā, un kas ezeru ūdeņos saceļ milzīgus viļņus. Tādēļ laiva, kas nav paredzēta kuģošanai plašos ūdeņos, nespēj turēties vējam pretī un, ja laicīgi nevar sasniegt patvērumu, iet bojā.
Pulksten astoņos sagatavošanas darbi tika pabeigti, bagāža nogādāta laivā. Izlūks bija sagādājis pārtikas krājumu rezervi — konservētu gaļu, cepumus, tēju, kafiju, mučeli degvīna un ogļu krājumus krāsniņām, ko novietoja laivas priekšgalā. Turklāt viņi paļāvās uz zveju, jo šajos ūdeņos bija daudz zivju, kā arī uz medījumiem — pīlēm un mežir- bēm, kas mita ezera krastos.
Izlūks bija vienojies arī ar muitu, kas, kā zināms, ir ļoti prasīga. Tad nu nekavējoties varēja doties ceļā, un, kad bura bija uzvilkta, laiva pameta krastu.
Neluto nostājās pie stūres sviras aiz nojumes, zem kuras bija iekārtojušās māsas. Samijs Skims un Bens Redls ieņēma vietu līdzās Bilam Stellām. Četri viri laivas priekšgalā ar ķekšiem bīdīja sāņus ledusgabalus. Laiva pārvietojās pa diezgan platu plaisu, kura kādu pusjūdzi ļāva tai slīdēt aizvējā.
Loča galvenais uzdevums bija izvairīties no ledusgaba- liem, kas dreifēja lejup pa straumi, jo sadursme ar tiem varēja slikti beigties. Ne vienmēr tas bija tik viegli, jo pa ejām virzījās milzums laivu. Izmantojot ledus iešanu un labvēlīgo vēju, vairāki simti strūgu līdz ar rītausmu bija atstājušas Beneta ezera apmetni. Pa vidu šai flotilei bieži vien bija grūti izvairīties no sadursmēm. Un, kad laivas saskrējās, — kādi neganti kliedzieni, kādas lamas, kādi draudi atskanēja no visām pusēm, nemaz nerunājot par grūdienu un belzienu birumu starp laivu ekipāžām!
Bens un Samijs ziņkāri vēroja ezera labo krastu, kuram viņi tuvojās. Krasta smiltīs kuploja dzelteni ērkšķu krūmi, un aiz tiem slējās balti, sniegiem klāti meži. Arī tur darbojās zāģētavas, virs kuru šķindeļu jumtiem cēlās tvaiki un skanēja metāliska šņirkstoņa.
Varēja manīt arī krastos izkliedētas būdas, dažkārt indiāņu ciemus, kuru iedzīvotāji pārtika no zvejas, un viņu laivas krasta smiltis gaidīja, kad kuģošana pa ezeru atkal būs iespējama.
Fonā pie paša apvāršņa iezīmējās dažas augstienes, kas tomēr nespēja pasargāt šo apvidu no ziemeļu ledainajām strāvām.
Miglu, kas kopš rīta bija krājusies dienvidu pusē, rāmais vējš nebija izkliedējis. Saule tai nespēja izlauzties, un bija pamats bažām, ka šī migla nolaidīsies līdz ūdens virsmai. Šādos apstākļos kuģot starp dreifējošiem ledus- gabaliem būtu tikpat kā neiespējami. Labākais, ko tādā gadījumā varēja darīt, bija piestāt krastā un nogaidīt, līdz laiks atkal mainīsies.
Pēcpusdienā laiva saskrējās ar kādu policijas laivu, kas riņķoja pa ezera ejām un dažkārt iejaucās ceļotāju ķīviņos. Izlūks pazina laivas priekšnieku, un viņi pārmija dažus vārdus:
— Vēl arvien emigranti, kas no Skagvejas dodas uz Klondaiku?
— Jā, — atbildēja kanādietis, — vairāk nekā vajag….
— Un vairāk nekā no turienes atgriezīsies…
— Tas ir droši! Cik ir tādu, kas šķērsojuši Beneta ezeru?…
— Apmēram piecpadsmit tūkstoši.
— Un tas vēl arvien turpinās?…
— Kā redzat.
— Vai ledus iet arī lejtecē?
— Tā runā.
— Tātad Jukonu iespējams sasniegt kuģojot…
— Jā, ja nepieņemsies sals.
— Uz to var cerēt?…
— Liekas, ka var.
— Paldies.
— Laimīgu ceļu!
Laiks bija rāms, un uz Beneta ezera nekādi šķēršļi negadījās, tomēr ceļš nevedās tik ātri, un divas naktis pārlaiduši uz ezera, ceļotāji tā otrā galā nonāca tikai 10. maija pēcpusdienā.
Šai vietā sākās mazā Karibū upīte, drīzāk kanāls, kas pēc nepilnas jūdzes ietek Tagiša ezerā.
Aizbraukšanai vajadzēja notikt tikai nākamajā dienā pēc nakšņošanas. Apmetni izveidot nebija nepieciešams, Izlūkam un viņa pasažieriem pietika ar laivu.
Samijs Skims gribēja izmantot dienas pēdējās stundas, lai tuvējos laukos nomedītu kādu mežirbi. Viņš pārnesa vairākus pārus, arī dažas pīles. Šajā ezera apkārtnē putnu bija varen daudz un ar tiem būtu iespējams nodrošināties visam ceļojumam,. Samijs Skims bija labs mednieks, un Bens Redls, kurš pievienojās brālēnam, nebija mazāk izveicīgs. No sausiem zariem viņi krastā sakūra uguni, un, izcepts uz sprakstošas liesmas, medījums tika atzīts par lielisku.
Septiņarpus jūdzes garo Tagiša ezeru šaura plaisa, ko pa nakti bija aizsprostojis ledus, savienoja ar Mārša ezeru. Negaidot, kad tā atbrīvosies, Izlūks, iznomājis mūļu pajūgu, nolēma kādu pusjūdzi laivu vilkt. Tādējādi nākamajā dienā būs iespējams turpināt kuģošanu pa Mārša ezeru.
Kaut arī viņi bija atstājuši Skagveju pirms divpadsmit dienām, Bilam Stellām un viņa ceļabiedriem vēl bija jāveic simtu sešdesmit divi kilometri.
Lai šķērsotu Mārša ezeru visā septiņarpus jūdžu garumā, viņiem vajadzēja vismaz četrdesmit astoņas stundas. Vējš sāka pūst no ziemeļiem, un, nebūdams pārāk stiprs, ceļotājiem nebija diezko labvēlīgs. Izmantot buru kļuva neiespējami, un ar airiem ātri tikt uz priekšu nebija ko cerēt.
Kuģojot allaž bija redzami ezera austrumu un rietumu krasti, jo tas bija tikai trīs kilometrus plats. Ezeru ieskāva augsti, gleznaini pakalni, ko sarma un sniegs darīja gaužām baltus. Laivu kustība nešķita tik liela kā uz Beneta ezera, jo daudzas laivas, šķēršļu kavētas, bija atpalikušas.
Mārša ezera galā pieturvieta tika ierīkota 13. maija pēcpusdienā, un, izpētījis karti, Bens Redls Izlūkam teica:
— Vai mums vēl jāšķērso tikai viens ezers, pēdējais šai apvidū?
— Jā, Redla kungs, — atbildēja Bils Stells, — tas ir Lebārža ezers. Bet tieši šajā ceļojuma daļā gaidāmi vislielākie sarežģījumi…
— Jūs taču neteiksiet, ka mums būs jāvelk laiva pa Lūisas upi, kas abus ezerus savieno un plūst tālāk uz ziemeļiem?
— Pa upi ne, bet pa zemi jā, — atbildēja Bils Stells.
— Pārvarēt Vaithorsas krāces bez vilkšanas nav iespējams. Tas allaž bijis ļoti bīstams posms, kur galu dabūjis ne viens vien.
Kuģojot starp Skagveju un Dousonu, šīs krāces rada visnopietnākās briesmas. No astoņdesmit pieciem kilometriem, kas šķir Mārša ezeru no Lebārža ezera, tās aizņem trīs, turklāt šajā nelielajā posmā upes kritums nav zemāks par trīsdesmit divām pēdām. Bez tam ūdeņi ir pilni akmeņiem, pret kuriem, straumes mestas, laivas nenovēršami sašķīst.
— Tātad doties pa upes stāvajiem krastiem nav iespējams? — Samijs Skims jautāja.
— Tie ir necaurejami, — Izlūks atbildēja. — Bet patlaban top sliežu ceļš, pa kuru piekrautās laivas aizgādās krāču lejtecē.
— Un tā kā šis ceļš vēl tikai top, — turpināja Samijs,
— tātad nav pabeigts, Izlūk…
— Nē, kaut gan pie tā strādā simtiem strādnieku.
— Un jūs redzēsiet, mans brašais Bil, ka tas nebūs pabeigts, kad mēs atgriezīsimies…
— Ja nepaliksiet Klondaikā ilgāk, nekā esat nodomājuši, — atbildēja Bils Stells. — Visi labi zina, kad uz turieni dodas, bet nezina, kad no tās atgriezīsies…
— Dzirdi, Ben, — sacīja Samijs, vērsdamies pie brālēna. Bet viņš pat nemēģināja atbildēt.
Nākamās dienas pēcpusdienā, 15. maijā, laiva, slidot pa upi lejup, sasniedza Vaithorsas krāces. Izlūka laiva nebija vienīgā, kas uzdrīkstējās doties šajā bīstamajā ejā. Sekoja arī citas, un cik nebija tādu, kas, būdamas augštecē, tā arī neparādīsies lejtecē!…
Skaidrs, ka loči, kas nolīgti, lai šķērsotu šīs trīs kilometrus garās Vaithorsas krāces, prasīja augstāku samaksu. Tā kā tā sastādīja simt piecdesmit franku, viņi labi nopelnīja un šo ienesīgo darbu nedomāja mainīt pret zelta meklētāju amatu.
Pirms laivas tiek palaistas pa straumi, tās bieži vien nepieciešams atbrīvot no daļas kravas, kas tiek paņemta vēlāk. Šādi atvieglotas laivas drošāk iespējams vadīt starp akmeņiem.
Bet Izlūks, kura laivā nebija smaga krava, nedomāja, ka tas ir nepieciešams, un Neluto piekrita viņa domām. Turklāt abi divi lieliski pārzināja straumi.
— Jums ne no kā nav jābaidās, — Izlūks drošināja mūķenes.
— Mēs jums uzticamies, — māsa Marta atbildēja.
Šajā vietā straumes ātrums bija piecas jūdzes stundā. Lai pieveiktu šos trīs krāču kilometrus, nevajadzēja ilgu laiku. Bet starp akmeņiem, kas kaprīzi izkaisīti starp abiem krastiem, lai izvairītos no ledusgabaliem, neskaitāmām zemūdens klintīm, kas satriektu pašu pamatīgāko laivu, bija jāmet tik daudz likumu, ka tas ievērojami paildzināja ceļu. Laivai vairākkārt draudēja sadursmes vai nu ar ledusgabaliem vai kādu citu laivu, un tikai Neluto prasme paglāba to no bēdīga iznākuma.
— Uzmanību… uzmanību! — Izlūks iesaucās, kad laiva bija pārvarējusi trīs ceturtdaļas posma.
Lai nepārkristu pāri laivas malām, vajadzēja cieši turēties pie soliem. Pēdējais krāču ūdenskritums bija visbīstamākais, un tieši tur notika visvairāk nelaimes gadījumu. Bet Neluto bija vērīga acs, droša roka, nesatricināma aukstasinība, un Izlūks zināja, ka uz viņu var paļauties.
Tomēr pa vidu šīm mutuļojošajām un krācošajām straumēm nebija iespējams izvairīties no ūdens sasmelšanās laivā, bet vīri ātri to atbrīvoja no šīs nevēlamās kravas, un aiz ūdenskrituma tā atkal bija drošībā.
Kad laiva, tā sacīt, iedūrās tukšumā, abi brālēni pauda zināmas emocijas. Bet māsas aizvērtām acīm pārkrustījās ar trīcošu roku.
— Un tagad, — cerīgi iesaucās Samijs Skims, — briesmīgākais ir garām, Bil?…
— Bez šaubām, — piemetināja Bens Redls.
— Kungi, mums vēl tikai jāšķērso Lebārža ezers un jāveic apmēram simtu sešdesmit jūdzes pa Lūisas upi, — paziņoja Izlūks. — Izņemot vienu vai divas sarežģītākas pārejas, ko, protams, nevar salīdzināt ar Vaithorsas krācēm, grūtākais ir aiz muguras.
— Tad nu, manas māsas, — smiedamies piebilda Samijs Skims, — vēl tikai simt sešdesmit jūdžu, mēs, tā teikt, esam tikpat kā klāt, un jums ne par ko vairs nav jāuztraucas.
— Un tomēr… par jums, kungi, — māsa Madlēna iebilda, — jo atpakaļceļā jums atkal būs jāpārvar šīs krāces, kas varbūt būs vēl bīstamākas…
— Jums taisnība, māsa, — sacīja Samijs, — un droši vien prātīgāk būs nemaz neatgriezties!…
— Vismaz, kamēr sliežu ceļš nebūs lietošanas kārtībā, — piezīmēja Bens.
— Ja tikai mēs gaidīsim gadu vai divus, Ben…
Bet kas būtu vēl labāk, kas darītu ceļojumu vēl vieglāku, ja ne dzelzceļš, kura būve no Skagvejas līdz Vaithorsas krācēm, un tālāk līdz Dousonai tika jau apspriesta. No tā brīža — nekādas kuģošanas pa ezeriem, nekādu grūtību. Lai no Čilkutas nokļūtu Klondaikā, būs vajadzīgs mazāk dienu nekā pašreiz nedēļu. Taču kad vēl nonāks līdz šo projektu īstenošanai, un vai darbi vispār tiks uzsākti?
Kad 16. maija vakarā Izlūka karavāna sasniedza Lebārža ezera tālāko punktu, no Skagvejas viņus šķīra trīssimt pieci kilometri.
Vispirms apspriedies ar Neluto, Bils Stells šajā apmetnē nolēma apstāties uz divdesmit četrām stundām. No ziemeļu puses pūta spēcīgs vējš. Baidīdamies, ka varētu sacelties liela vētra, locis uzskatīja, ka mēģināt šķērsot ezeru šajos apstākļos ir bīstami. Turklāt pat ar airu palīdzību laiva tikai ar grūtībām varētu sasniegt brīvos ūdeņus, vēl jo vairāk tādēļ, ka vēja brāzmas ledus dreifēšanu bija apturējušas. Varēja notikt, ka izveidojas ledus sastrēgums, jo temperatūra kritās un termometrs rādīja jau divus grādus zem nulles.
Šajā apmetnē, kas veidota pēc tāda paša plānojuma un tām pašām vajadzībām kā Lindemana un Beneta ezera apmetnes, bija jau kādas simt mājas un būdas. Vienu no šīm mājām greznoja viesnīcas nosaukums, un lieki būtu minēt, ka cenas tajā bija neparasti augstas un ērtību nekādu. Tomēr Samijs Skims, Bens Redls un mūķenes varēja atrast brīvas istabas.
Vakarā, sapulcējušies viesnīcas zālē, abi brālēni un Bils Stells apsprieda ceļojuma iespējamo ilgumu.
— Kad būsim šķērsojuši Lebārža ezeru un izbraukuši Lūisas upi, — Izlūks teica, — mēs nevarēsim veikt vairāk kā četras, piecas jūdzes dienā. Un tā kā līdz Dousonai vēl ir simt sešdesmit jūdžu, rēķinu, ka tur ierasties varēsim ne ātrāk kā jūnija pirmajā nedēļā.
— Tātad mēs nekuģosim nakti? — Bens Redls jautāja.
— Tas būtu neapdomīgi, jo Lūisa ir pilna ar ledusgabaliem, — Stells atbildēja. — Neluto negrib riskēt…
— Tātad mēs piestāsim vai nu vienā vai otrā krastā, — Samijs Skims piezīmēja.
— Jā, Skima kungs, un, ja tuvumā būs medījums, jums būs gana laika doties labās medībās…
— Es nekavēšos raidīt pāris labu bises šāvienu.
— Jums tādu iespēju netrūks, esmu par to pārliecināts.
— Bet vai, ierodoties Klondaikā tikai jūnija pirmajā nedēļā, nebūs jau par vēlu sākt izmantot zemes gabalu?… — vaicāja Bens Redls.
— Nē, Redla kungs, — Izlūks atbildēja. — Padomājiet par tiem tūkstošiem emigrantu, kas palikuši iepakaļ un tur ieradīsies tikai pēc mums. Darbus uzsākt iespējams tikai jūnija vidū, kad zeme pilnīgi atkus.usi.
— Turklāt mums tas ir mazsvarīgi, — Samijs piemetināja. — Ne jau lai rakņātos 129. iecirknī, mēs turp dodamies, bet, lai to pārdotu par izdevīgāko cenu. Un, cerot, ka šis darījums mūs tur aizkavēs tikai līdz jūlijam, mums būs pietiekoši laika atgriezties Monreālā, pirms iestājas ziema.
Apmēram piecdesmit kilometru garais Lebārža ezers sastāvēja no divām daļām, kas saplūda vietā, no kuras iztek Lūisas upe, lai tālāk plūstu ziemeļu virzienā. Uzsākot ceļu 18. maija ritā, lai šķērsotu ezera pirmo daļu, laivai vajadzēja četrdesmit astoņas stundas.
20. maija pēcpusdienā ap pulksten pieciem Izlūks un viņa biedri, pārcietuši stipras vētras, sasniedz Lūisas ūdeņus, kas nogriežas uz ziemeļaustrumiem un turpinās līdz pat Fortselkērkai. Nākamajā dienā laiva uzsāka ceļu starp kustīgajiem ledusgabaliem, cik iespējams turēdamās upes vidū, kur straume veidoja brīvu eju.
Vakarā ap pulksten pieciem Izlūks deva rīkojumu piestāt labajā krastā, kur cerēja pārlaist nakti. Samijs Skims tūdaļ kāpa malā. Pēc neilga brīža atskanēja vairāki šāvieni, un pāris pīļu un mežirbju atļāva ietaupīt konservus vakariņām.
Uz šādu naktsguļu iekārtojās ne tikai Bils Stells, bet ari citas laivas, kas devās lejup pa Lūisas straumi, un krastos iedegās vairāku apmetņu ugunskuri.
Sākot no šodienas, atkušņa jautājums šķita atrisināts. Dienvidu vēja ietekmē termometrs turējās piecus līdz sešus grādus virs nulles. Vairs nebija jāraizējas, ka upe varētu aizsalt. Ceļotājiem sava mantība vairs nebija ne jāvelk, ne jānes. Droši vien Lindemana, Beneta, Tagiša, Mārša un Lebārža ezeri jau bija brīvi no ledus, un straume ātri nesa ledusgabalus uz lejteci.
Šo naksnīgo apmetņu laikā ar plēsīgiem dzīvniekiem nebija jāsastopas. Lūisas apkārtnē nekas neliecināja par lāču klātbūtni, un Samijam par lielu nožēlu nepavērās iespēja pieveikt vienu no šiem lieliskajiem ķepaiņiem. Tomēr revanša dēļ vajadzēja aizstāvēties pret odiem, kas miriādēm uzbruka krastiem un, saglabājot uguni visu nakti, tikai ar grūtībām izdevās izvairīties no to sāpīgajiem un nepatīkamajiem dzēlieniem.
Nobraukuši kādus piecdesmit kilometrus pa Lūisas upi, Izlūks un viņa biedri 23. maija pēcpusdienā ieraudzīja Hu- talingas upes sateku, bet nākamajā dienā Bigsamenu — divas Lūisas pietekas. Varēja manīt, kā šo pieteku iespaidā upes zilie ūdeņi mainīja krāsu. Nākamajā dienā laiva brauca garām Volšas grīvai. Kalnrači šo vietu bija pametuši, klīda runas, ka tā esot tukša kā pēdīgā nabaga kabata.
Tālāk sekoja Kasjāra — smilšu sēklis, kurš virs ūdens parādās tikai bēguma posmā, un uz kura daži zelta meklētāji mēneša laikā iemantoja trīsdesmit tūkstošus franku zeltā, un kur vēl aizvien iegūstami šī cēlmetāla putekļi.
Labam laikam mijoties ar sliktu, ceļojums turpinājās, bet aukstums nelika sevi daudz just. Laiva uz priekšu virzījās te ar airu, te buru palīdzību, un dažās ļoti līkumainās ejās vīriem vajadzēja to vilkt virvē. Bet, virzoties gar krastiem, kur slējās augstas klintis, bija jāievēro piesardzība, jo no tiem dažkārt vēlās milzīgas lavīnas.
30. maijā lielākā daļa Jukonas augšteces Lūisas bija veikta. Karavāna atradās kādas sešdesmit jūdzes no Lebārža ezera. Tālāk jāpārvar Faivfingeras krāces. Bez zināmas piepūles tas nebija izdarāms. Upi šajā vietā aizsprosto piecas salas, kas veido lielus atvarus un pat ūdenskritumus, no kuriem locim jāuzmanās. Pēc Neluto domām, piesardzība nekaitētu, vajadzētu piestāt krastā, jo, ūdens līmenim ceļoties, straume kļuva gandrīz nevaldāma. Bet, pārvarējuši šīs krāces un dažus lejteces kilometrus, pasažieri un pasažieres ieņēma vietas laivā, kas līdz pat Fortselkērkai, līdz
kurai to šķīra kādas divdesmit jūdzes, nopietnus šķēršļus vairs nesastapa.
31. maijā Izlūks apstājās Turīnas apmetnē, kas bija ierīkota uz klints, nosētas ar pirmajiem pavasara ziediem — anemonēm, krokusiem, smaržīgiem paegļiem. Savas teltis tur bija uzslējuši neskaitāmi izceļotāji. Tā kā laivai bija nepieciešams mazs remonts, tā tur palika divdesmit četras stundas. Samijs Skims varēja ļauties savam vaļaspriekam. Medījumi, it īpaši pelēkie strazdi, tur bija pārpilnībā, un viņš būtu varējis medīt visu nakti, jo šajos platuma grādos un gada laikā tumsa starp saulrietu un saullēktu bija visai nosacīta.
Nākamajās divās dienās, pateicoties straumei, kas plūda ar ātrumu trīs jūdzes stundā, laiva naski pārvarēja upi. Otrā jūnija rītā, izgājusi cauri Maiersellas salu labirintiem, tā tuvojās kreisajam krastam un piestāja pie Fortselkērkas.
Šis forts 1848. gadā tika uzcelts Hudzona līča kompānijas aģentu aizsardzībai, bet 1852. gadā indiāņi to nopostīja un patlaban tas, kas reiz bija forts, ir vairs tikai labi apgādāts tirgus. Indiāņu būdu un emigrantu telšu ieskauts, tas aizsargā lielās artērijas no šis vietas — Jukonas — plato; šeit tajā ieplūst arī Peli, Jukonas galvenās labā krasta pietekas, ūdeņi.
Fortselkērkā Izlūks apgādājās ar pārtiku, viņš tur atrada visu, kas nepieciešams, tiesa par augstām cenām, jo pat visnecilākajā iebraucamajā vietā par visvienkāršāko maltīti bija jāmaksā trīs dolāri.
3. jūnija rītā pēc divdesmit četru stundu ilgas atpūtas laiva atkal uzsāka ceļu, šoreiz pa Jukonas straumi. Laiks bija ļoti nenoteikts, te lietus, te saulainas, skaidras debesis, bet lielais sals bija pazudis uz neatgriešanos, un temperatūra tuvojās desmit grādiem virs nulles.
Izlūks nepiestādams pabrauca garām Stjuartas upes satekai, kas arī sāka pievilkt zināmu skaitu zelta meklētāju, un arvien biežāk pie trīssimt kilometru garās straumes, kas nāk no austrumiem, parādījās iecirkņi. Tad laiva uz pus dienu apstājās Ožilvī, Jukonas labajā krastā.
Lejtecē upe bija jau ievērojami platāka, un laivas starp daudzajiem ledus gabaliem, kas dreifēja ziemeļu virzienā, varēja pārvietoties bez grūtībām.
Atstājuši aiz sevis Indiāņu upes un Sešdesmitjūdžu upes ietekas, kas atrodas četrdesmit astoņus kilomerus no Dousonas pretējos krastos viena otrai iepretī, aizsteidzoties garām Beikerkrlka ietekai, Izlūks un viņa kompanjoni 6. jūnija pēcpusdienā beidzot spēra kāju Klondaikas galvaspilsētā.