Tas ir plašs rajons, ko reizē apskalo divu okeānu — Ziemeļu Ledus un Klusā okeāna — ūdeņi un šo Ziemeļamerikas daļu sauc par Aļasku. Tās platība ir pusotra miljona kvadrātkilometru. Krievu impērija to pārdeva amerikāņiem, kā runā, ne tik daudz simpatizējot Savienotajām Valstīm, cik aiz antipātijām pret Lielbritāniju. Katrā ziņā panākt, lai Aļaska nekļūst par amerikāņu īpašumu, bet kalpotu Kanādas vai Britu Kolumbijas paplašināšanai, būtu bijis grūti. Un, starp citu, vai nākotne neapstiprinās slaveno Monro doktrīnu «visu Ameriku amerikāņiem»?
Ja neņem vērā zelta dzīslas, diez vai būtu iespējams gūt lielu peļņu no šīs Jukonas apūdeņotās pa pusei Kanādas, pa pusei Aļaskas teritorijas, kas daļēji atrodas otrpus polārajam lokam, un kuras zeme nav piemērota nekāda veida lauksaimniecībai. Tomēr neaizmirsīsim, ka tajā atrodas arī Baranova, Amirotē, un Velsas Prinča salas, kas pieder Aļaskai, tāpat kā Aleutu salu arhipelāgs. Šis apvidus stiepjas trīspadsmit tūkstošu kilometru garumā, un ostas šajā vētrainajā piekrastē sniedz patvērumu kuģiem, sākot no Aļaskas galvaspilsētas Sitkas līdz Sentmišelai, kas atrodas pie Jukonas — vienas no lielākajām Jaunās Pasaules upēm — grīvas.
Pēc tam, kad krievi to 1730. gadā bija atklājuši un 1741. apguvuši, Aļaskas kopējais iedzīvotāju skaits nepārsniedza trīsdesmit trīs tūkstošus. Vairums bija indiāņu izcelsmes, bet patlaban šo apkārtni apsēduši emigrantu un zeltraču bari, kurus zelta iegulu atklāšana jau pāris gadus vilina uz Klondaiku.
Par robežlīniju starp Aļasku un Kanādu tika izvēlēts simt četrdesmit pirmais meridiāns, kas sākas Senteliasa kalnos piectūkstoš astoņsimt divdesmit divu metru augstumā un beidzas Ziemeļu Ledus okeānā. Bet dienvidu robeža, iespējams, nav visai precīzi fiksēta, jo, sekojot upju gultnēm, ir visai izlocīta.
Uzmetot skatienu Aļaskas kartei, redzams, ka lielākā daļa zemes ir līdzena. Kalnainie rajoni iezīmējas tikai dienvidos. Tur ar Aļaskas grēdu aizsākas Kordiljeri, kuri turpinās cauri Kolumbijai un Kalifornijai.
Tomēr visvairāk pārsteidz Jukonas baseins. Apūdeņojusi Kanādu un virzīdamās uz ziemeļiem līdz Fortkūdjahai, izvagojot apvidu ar savām pietekām un pieteku pietekām, tā veido milzīgo Jukonas hidrogrāfisko tīklu, kurā krustojas Peli, Bigsamena, Hutalinga, Stjuarta, Sešdesmitjūdžu upe, Četrdesmitjūdžu krīks, Indiāņu upe un Klondaikas upe; šī lieliskā upe met likumu līdz Fortjukonai, lai tālāk dotos uz dienvidaustrumiem un pie Sentmišelas ietecētu Beringa jūrā.
Vispār šī Jukona ir īsta zelta upe. Tās pietekas šķērso visbagātākās Aļaskas un Kanādas zelta dzīslas, un tīrradņi peldētu upes virspusē, ja vien tie spētu peldēt!
Ūdeņu bagātības un baseina platības ziņā Jukona var sacensties pat ar Ziemeļamerikas ūdeņu māti Misisipi. Jukonas caurtece grīvā ir divdesmit trīs tūkstoši kubikmetru sekundē, un tās divtūkstoš divsimt deviņdesmit kilometru garā straume stiepjas cauri baseinam, kura virsma sastāda miljonu kvadrātkilometru.
Ja teritorijas, kuras šķērso upe, nav labvēlīgas lauksaimniecības kultūrām, tad meža platības tur ir ievērojamas. Tie galvenokārt ir necaurejami dzeltenā ciedra meži, un, lai tie izsīktu, ar kokmateriāliem vajadzētu apgādāt vai pus pasaules. Faunu pārstāv melnie lāči, aļņi, ziemeļbrieži, kalnu aitas un kazas ar garu baltu spalvu; bariem vien tur redz meža irbes, purva slokas, pelēkos strazdus, sniega irbes, piles, vārdu sakot, medījumu bija tik daudz, ka iezemieši šīs zemes atklāšanas laikā pilnīgi apgādāja sevi ar pārtiku.
Ne mazāk bagāti par mežiem ir ūdeņi — ar jūras zīdītājiem un dažāda veida zivīm. Viena no tām īpatnējās izmantošanas dēļ pelna īpašu ievērību. Šī zivs ir tik ļoti tauka, ka atliktu vien to aizdedzināt, lai varētu izgaismot ceļu kā ar sveci; tādēļ arī amerikāņi to iesaukuši par candle fish.
Taču šīs zemes zelta bagātības ir vēl pārākas par citām, un, iespējams, to krājumi ir lielāki nekā Austrālijas, Kali- fornijas un Dienvidāfrikas raktuvēs. Pirmās Klondaikas iegulas tika atklātas 1864. gadā. Tieši tad garīdznieks Makdonalds kādā mazā upītē pie Fortjukonas atrada zeltu, ko varēja šķipelēt liekšķerēm vien, bet 1882. gadā pieredzējušu Kalifornijas kalnraču grupa, starp kuriem bija arī brāļi Bosvelli, uzdrīkstējās šķērsot Čilkutas pārejas un pamatīgi apguva pirmās atradnes.
1885. gadā uz līnijas, kas šķir Aļasku no Kanādas, mazliet lejup no vietas, kur nākotnē atradīsies Dousonā, Lūisas-Jukonas zelta skalotāji atklāja Četrdesmitjūdžu krika iegulas. Divus gadus vēlāk — tai pašā gadā, kad Kanādas valdība noteica robežu, to zelts viņiem ienesa vairāk nekā sešsimt tūkstošus franku peļņas.
1892. gadā Ziemeļamerikas tirdzniecības un transporta kompānija no Čikāgas Jukonas grīvā pie Četrdesmitjūdžu krika izveido Fortkūdjahu, kam drīzumā būs jāaizsargā divus gadus vēlāk uzceltā Fortkonstantina. Tur strādājošie trīspadsmit konstebli, četri apakšvirsnieki un trīs virsnieki Sešdesmitjūdžu upes iecirkņos mazliet pirms Dousonas iegūst ne mazāk kā pusotru miljonu franku.
Ierosme ir dota, zelta meklētāji saskrien no visām malām. 1895. gadā ne mazāk kā tūkstotis kanādiešu, galvenokārt francūži, šķērso Čilkutu un izklīst upēm pieguļošo krastu teritorijās.
1896. gadā izplatās sensacionāla vēsts: atklāta Eldorado, Bonanzas pieteka, kas savukārt ir Klondaikas pieteka. Zelta meklētāji straumēm traucas uz šīm teritorijām. Dousonā zemes gabali, kas tika pārdoti par divdesmit pieciem frankiem, drīz vien tiek novērtēti par simtu piecdesmit tūkstošiem, un 1898. gada jūnijā Otavas valdība Dousonu atzina par Klondaikas galvaspilsētu.
Reģions ar Klondaikas vārdu ir tikai viens no Kanādas apgabaliem un Lielbritānijai piederošās Britu Kolumbijas sastāvdaļa. Simt četrdesmit pirmais garuma grāds, kas veido robežlīniju starp amerikāņu Aļasku un Lielbritānijas valdījumiem, veido apgabala rietumu robežu. Ziemeļos to iezīmē simt četrdesmit kilometrus garā Jukonas pieteka Klondaika, kas plūst no austrumiem un savā tecējumā nonāk līdz Dousonai, sadalīdama to divās nevienlīdzīgās daļās. Austrumos, teritorijā, ko Jukonas pieteka Makenzi šķērso no dienvidiem uz ziemeļiem, Klondaika robežojas ar Kanādas daļu, kurā parādās pirmie Klinšu kalnu atzarojumi.
Apgabala centrā paceļas augsti pauguri, no kuriem varenākais — Doms — tika atklāts 1897. gada jūnijā. Tie ari veido šīs samērā līdzenās zemes vienīgo nelīdzeno daļu, un tur veidojas upju tīkls, kas pēcāk ieplūst Jukonas baseinā. Par tā apmēriem var spriest kaut vai tikai pēc Jukonas tiešo pieteku skaita — Klondaika, ko apgādā Tūmačgolda, Hankera, kas aizsākas Doma dzīlēs, Bēra, Avigleja, Bo- nanza, Braianta, Svediša, Montāna, Beikerkrīks, Vestfīlda, Dženina, Montekristo, Inoleja, Sešdesmitjūdžu upe un Indiāņu upe, kuru straumes nes zeltu, un kuru krastos apgūti jau simtiem zemes gabalu.
Bonanza, iztekot no Kormaka velvēm, un tās daudzās pietekas — Eldorado, Kvīna, Bouldera, Amerikāņa, Pūrgolda, Kriplakriks, Teila u.c. apskalo lielisku zelta ieguves apvidu. Tādējādi kļūst skaidrs, kādēļ uz šim teritorijām, kur ir ne mazums strautu un upju, kas brīvi no ledus trīs vai četrus vasaras sezonas mēnešus, šīm daudzajām un salīdzinoši viegli apgūstamajām iegulām zelta meklētāji metās bariem vien. Turklāt to skaits, par spīti nogurumam, postam un sarūgtinājumam, kas jāpiedzīvo, ceļojot no Skagvejas uz Klondaikas galvaspilsētu, ar katru gadu pieaug.
Vietā, kur Klondaika ietek Jukonā, pirms vairākiem gadiem pletās vienīgi plūdu laikā bieži pārplūstošs purvs. Tur slējās tikai dažas indiāņu būdas un pa krievu modei celtas izbas, kurās visai nožēlojamos apstākļos dzīvoja iezemiešu ģimenes. Šajā vietā tika nodibināta Dousonā, kurā nu jau mīt kādi astoņpadsmit tūkstoši iedzīvotāju. Pilsētas dibinātājs Le- duks, pēc izcelsmes kanādietis, to vispirms sadalīja zemes gabalos, un neprasīja vairāk par divdesmit pieciem frankiem par katru, taču šobrīd atrodas pircēji, kas gatavi par tiem maksāt no piecdesmit līdz diviem tūkstošiem franku.
Un, ja Klondaikas zelta iegulas nav lemtas drīzai iztukšošanai, ja lielās upes baseinā iespējams atklāt jaunas raktuves, ja zemes gabali tur skaitāmi tūkstošos, vai nav pamats domāt, ka Dousonā kļūs par metropoli līdzīgi Vankūverai Britu Ko- lumbijā vai Sakramento amerikāņu Kalifornijā?…
Jau no sākta gala Dousonā plūdu laikā draudēja pazust zem ūdens, kā tas bija noticis ar muklāju, kura vietā tā tagad atradās. Jukonas labajā krastā Klondaikas upe to sadala divās daļās, un, ledum ejot, ūdens pieplūdums ir tik liels, ka jārēķinās ar vislielākajiem postījumiem.
Lai aizsargātos pret plūdiem, kas gan turpinās tikai neilgu laika sprīdi, bija nepieciešams uzcelt pamatīgus aizsprostus. Taču vasarā ūdens līmenis Klondaikā nokritās tiktāl, ka gājēji no vienas pilsētas daļas uz otru varēja nokļūt sausām kājām.
Redzams, sākumā jaunajai pilsētai klājās grūti, tomēr iedzīvotāju skaits nepārtraukti pieauga.
Bens Redls šī rajona vēsturi zināja no pašiem tā apguves pirmsākumiem. Viņš bija ievācis ziņas par visiem pēdējo gadu atklājumiem; zināja, kā pastāvīgi aug atradņu ienesīgums un kādas veiksmes tur gadījušās. Nebija šaubu — viņš atbraucis uz Klondaiku, lai savā īpašumā pārņemtu Četrdesmitjūdžu krika iecirkni, noskaidrotu tā vērtību, un pārdotu par izdevīgāko cenu. Bet Samijs Skims labi redzēja, ka, tuvojoties Dousonai, Bens, vairāk nekā Samijam labpatiktos, interesējās par zeltraču darbiem, un Samijs baidījās, ka Bens jutīs aicinājumu tajos piedalīties. Protams, viņš tam pretosies, neļaus brālēnam iesaistīties šādos pasākumos, neļaus viņam apmesties šajā zelta un posta zemē!
Šajā laikā rajonā bija ne mazāk kā astoņi tūkstoši iecirkņu, to numerācija sākās no Jukonas pieteku un pietecinu ietekām un turpinājās līdz pat iztekām. Katra zemes gabala platība bija pieci simti kvadrātpēdu, vai pēc 1896. gada grozījumiem likumā — divi simti piecdesmit.
Jāpiebilst, ka zelta meklētāji un sindikāti deva priekšroku Bonanzas, tās pieteku un vidēji kalnainā kreisā krasta iegulu izmantošanai. Ak, šī izredzētā zeme, kur kāds Džordžs Makormaks pārdeva vairākus divdesmit četras pēdas garus un četrpadsmit pēdas platus iecirkņus, no kuriem nepilnu trīs mēnešu laikā tika iegūti tirradņi astoņu tūkstošu dolāru jeb četrdesmit tūkstošu franku vērtībā! Vai Eldorado zelta iegulu bagātība nav apbrīnojama, ja pēc ka- dastrētāja Ožilvī sacītā, katra zelta skalojamā sieta ienākuma vidējais aritmētiskais ir no divdesmit pieciem līdz trīdesmit pieciem frankiem? No tā var secināt — ja katra dzīsla ir trīsdesmit pēdas plata, piecsimt pēdas gara un piecas pēdas bieza, tā ienesīs līdz divdesmit miljoniem franku.
Kopš tā laika iecirkņus centās iegādāties sabiedrības un sindikāti un kaulējās par tiem, solot visaugstākās cenas.
Grūti pat paredzēt cik augstas būs to likmes izsolēs, jo galu galā runa ir par atradnēm, kur ik reizi sietā tiek saskaloti tūkstoš piecsimt līdz četrtūkstoš franku ļoti augstas kvalitātes zelta, kura unce Dousonas tirgū maksā piecpadsmit līdz sešpadsmit dolāru.
Patiešām žēl — vismaz Bens Redls tā pie sevis sprieda, kamēr Samijs par to tikpat kā nedomāja —, ka tēvoča Žozijas atstātais mantojums atradās Četrdesmitjūdžu krika apvidu otrpus Jukonas, nevis bija viens no šiem Bonanzas iecirkņiem. Vienalga, vai viņi būtu nolēmuši to apgūt vai pārdot, peļņa būtu krietni vien lielāka. Iespējams arī, abiem mantiniekiem tiktu piedāvātas tādas cenas, ka Bens nebūtu uzņēmies ceļojumu uz Klondaiku un Samijs būtu pavadījis vasaru savā Grīnvelejas fermā, nevis tagad bradātu pa šīs galvaspilsētas ielām, kuru dubļos arī droši vien slēpās cēlā metāla daļiņas.
Tiesa, attiecībā uz Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkni vēl palicis spēkā sindikāta piedāvājums, ja vien, atbildi nesagaidījis, tas nebūs savus nodomus mainījis.
Galu galā Bens Redls bija ieradies, lai redzētu visu pats savām acīm. Kaut arī 129. iecirkni nekad nebija atrasti tīrradņi trīstūkstoš franku vērtībā — tāda bija Klondaikā atrastā lielākā zelta gabala vērtība — tam nevajadzēja būt izsmeltam, ja reiz tika izteikti pirkšanas piedāvājumi. Amerikāņu un angļu sindikāti šāda veida darījumos parasti nekļūdījās. Rēķinoties pat ar vissliktākajām izredzēm, abi brālēni vismaz atgūs ceļojuma izdevumus.
Bez tam runāja jau par jauniem atklājumiem Hankerā, Klondaikas pietekā, kuras griva atrodas divdesmit trīs kilometrus no Dousonas. Tika pieminēts septiņas jūdzes garš posms, kas vijās starp tūkstoš piecsimt pēdu augstiem kalniem; tas bagāts ar iegulām, kuru zelts ir vēl tīrāks nekā El- dorado. Runāja arī par kādu Goldbotomas pieteku, kur, kā izrietēja no Ožilvī ziņojuma, eksistēja zeltu saturoša kvarca dzīsla, no kuras varēja iegūt līdz tūkstoš dolāriem par tonnu.
Laikraksti aicināja pievērst uzmanību arī Bērai, Klondaikas upes pietekai tikai četru jūdžu attālumā no Dousonas. Vienpadsmit kilometru garā posmā tā bija sadalīta kādos sešdesmit zemes gabalos, kurus izmantojot, pēdējās kampaņas laikā tika gūta brīnišķīga peļņa. Izplatījās baumas, ka šie iecirkņi ir vēl labāki nekā pie Bonanzas, jo, ņemot vērā izvietojumu, tos varēja vieglāk apstrādāt.
Un Bens Redls bez šaubām sev teica, ka, ja ar 129. iecirkni neko nevarēs pasākt, varbūt būtu vērts iegriezties ari šajā pusē…
Taču Samijs Skims dažkārt pie sevis atkārtoja: «Tas viss ir lieliski! Bonanza, Eldorado, Bēra, Hankera, Goldboto- ma, lieliski! Bet mums ir darīšana tikai ar Četrdesmitjūdžu kriku, taču es vairs nedzirdu par to runājam, it kā tas vairs neeksistētu!» Tomēr tas eksistēja, kā skaidri bija redzams Bila Stella kartē. Patiesībā tā būtu bijusi nožēlojama neveiksme, ja Četrdesmitjūdžu krīks nepievienotu savu daļu kopējam Klondaikas zelta sniegumam, kas, pēc Makdonal- da ziņojuma, kampaņā starp 1898. gada maiju un septembri nebija mazāks par simt miljoniem franku.
Kā gan Bens un Samijs būtu varējuši apšaubīt šī apvidus bagātību, kura labā slava nu nekādi nevarēja būt izdoma, un kurš ne bez iemesla un, par spīti ceļojuma grūtībām, pievilināja arvien vairāk zeltraču no visām pasaules malām? Jau 1896. gadā tas bija sniedzis tīrradņus septiņu miljonu piecsimt tūkstošu franku vērtībā un 1897. gadā divpadsmit miljonu piecsimt tūkstošu franku vērtībā! Un vai 1898. gada devums nebija rēķināms trīsdesmit miljonu apmērā? Tātad kopā šie emigranti savā starpā sadalīs divsimt piecdesmit miljonus franku — tā OžilvI novērtēja Klondaikas bagātības.
Klondaikas teritorija gan nebija vienīgā, ko šajā apvidū izvagoja zelta dzīslas. Tās tika atklātas ne tikai Kanādā, bet ari otrā Jukonas pusē, milzīgajos Aļaskas plašumos, kur daļa apvidus vēl nav pietiekami izpētīta.
Pat Kanādas teritorijā pie Klondaikas dienvidu robežas Jukonas labajā krastā, Indiāņu upes ūdeņos, atrastas iegulas. Vai gan zeltrači nav ķērušies ari pie tur esošo trīssimt iecirkņu apgūšanas?
Visbeidzot, ne jau tikai Jukonas labā krasta pietekas nes zelta graudus un veļ tīrradņus. Zelta meklētāji traucās arī uz kreisā krasta iecirkņiem. Uz Sešdesmitjūdžu upi, Dženī- nu, Vestfīldu, Svedišu, pie kuras nav mazāk par sešsimt astoņdesmit zemes gabaliem, un visbeidzot Četrdesmitjūdžu kriku, jo, lai arī ko par to domāja Samijs Skims, tas pastāvēja, un tēvoča Žozijas iecirknim bija 129. numurs, kā norādīts Monreālas advokātam Snibēna kungam sūtītajā telegrammā.
Pat tajā Klondaikas daļā, kas atrodas starp Indiāņu upi un Inoleju, vēl vienu Jukonas pieteku, atrodas neizpētītas vietas, kur zeltrači nekavēsies atklāt jaunas bagātības.
Atliek uzmest acis Kanādas kartei, lai pamanītu, ka zelta ieguves teritorijas iezīmētas ari ārpus Klondaikas — rajonā, kas robežojas ar Čilkutas masīvu un ko pirms ieplūšanas Jukonā apskalo Peli ūdeņi, kā ari pie Kasjāra kalna Telegrāfkrīka ziemeļos un Sentrevilas raktuvju apmetnes dienvidos.
Tātad jāsecina, ka šādu zelta apvidu Aļaskā netrūkst, un varat būt droši — Aļaskas jaunie īpašnieki amerikāņi tos novārtā neatstās — gan lielās upes dienvidos, gan Sērklsi- tijā, Rampartsitijā, Tananas kalnos, Fortjukonas ziemeļos un, visbeidzot, otrpus polārajam lokam — visā plašajā apkārtnē, ko apskalo Nūtoka, Kolvila un kas Ziemeļu Ledus okeānā veido Houpa zemesragu. Un, kad Bens Redls Samijam Skimam pie auss apdziedāja to iespējamos dārgumus, tas tikai samidīdams attrauca:
— Patiesi, šis Jukonas šķērsotais apvidus bauda dievu labvēlību! Un, ja padomā, ka mums no tā pieder mazmazī- tiņš gabaliņš!… Un, ka manas vienīgās rūpes ir — beidzot atbrīvoties no tēvoča Žozijas mantojuma!…