«Būdu, izbu, telšu aglomerācija, apmetne, kas uzcelta purvā un ko allaž apdraud kā Jukonas, tā Klondaikas pārplūšana, tikpat nekārtīgas, cik dubļainas ielas, bedres uz katra soļa, nevis pilsēta, bet kaut kas līdzīgs plašai suņu kūtij, ko turklāt patiešām apdzīvo tūkstošiem suņu, kurus dzird rejam dienu un nakti, lūk, kas, jūsuprāt, ir Dousonā, Skima kungs! Bet pilsēta pateicoties ugunsgrēkiem, kas attīra zemi, ir mainījusies. Tai ir savas katoļu un protestantu baznīcas, savas bankas un viesnīcas, tai būs savs Maskota teātris, drīzumā arī sava opera, kurā divi tūkstoši divi simti dousoniešu varēs atrast vietu et caetera, un jūs nevarat iedomāties, kas slēpjas aiz šī et caetera.»
Tā sacīja doktors Pilkokss, anglo-kanādietis, apaļus četrdesmit gadus vecs, spēcīgs, aktīvs, apķērīgs, neiedragā- jamu veselību, ar miesas būvi, kam neviena slimība neķērās klāt, un kurai, likās, piemita neticama imunitāte. Pirms gada viņš bija apmeties šajā pilsētā, kas viņa amatam sagādāja lieliskas iespējas, jo, liekas, tikšanos tur sarunājušas visas iespējamās epidēmijas, nemaz nerunājot par endēmis- ko zelta drudzi, pret kuru viņš starp citu, tāpat kā Samijs Skims bija potēts.
Doktors Pilkokss bija reizē gan ārsts, gan ķirurgs, gan aptiekārs un zobārsts. Un tā kā viņam bija prasmīga un pieredzējuša ārsta slava, klienti straumēm vien plūda uz viņa visai komfortablo māju Frontstrītā, vienā no Dousonas galvenajām ielām.
Tāpat jāpiebilst, ka doktors Pilkokss bija galvenais ārsts slimnīcā, kuras virsmāsa gaidīja abu Mizērikordas māsu ierašanos.
Bils Stells doktoru pazina jau sen, kopš laika, kad kā izlūks bija dienējis kanādiešu armijā. Emigrantu ģimenēm, ko pats bija atvedis no Skagvejas uz Klondaiku, viņš vienmēr nelaimes gadījumā ieteica uzmeklēt doktoru Pilkoksu. Gluži dabiski, ka viņš vēlējās iepazīstināt Benu Redlu un Samiju Skimu ar šo tik cienījamo vīru, kura centība jau līdzinājās filantropijai. Kur gan vēl viņi satiktu kādu, kurš tik labi būtu informēts par visu, kas notiek zemē; jā, šis doktors bija tik daudz veiksmju un neveiksmju liecinieks. Ja kāds bija spējīgs dot labu padomu gluži tāpat kā labu izmeklēšanu vai labas zāles, tad tas bija šis lieliskais vīrs. Turklāt, par spīti satraucošajām kaislībām, kas uzvirmoja pilsētā, līdzko to sasniedza ziņa par kādu jaunu atklājumu, viņš vienmēr saglabāja aukstasinību, palikdams uzticīgs savam darbam un nekad neizjuzdams tieksmi raust zeltu savai kabatai. Turklāt doktors Pilkokss bija lepns par savu pilsētu un jau kopš pirmā Samija Skima apmeklējuma to ne mazākajā mērā neslēpa.
— Jā, — viņš noskaldīja, — Dousonā jau ir cienīga nest Klondaikas galvaspilsētas vārdu, ko tai piešķīrusi Kanādas valdība.
— Bet man liekas, ka tā tik tikko ir uzcelta, doktor, — iebilda Samijs Skims.
— Ja tā vēl nav uzcelta pilnīgi, tad drīz tāda būs, jo iedzīvotāju skaits ar katru dienu pieaug…
— Un cik to ir pašlaik?… — jautāja Samijs.
— Vairāk nekā divdesmit tūkstoši, kungs…
— Kuri, iespējams, šeit uzturas tikai caurbraucot…
— Atvainojiet, es domāju tos, kas šeit apmetušies ar visām ģimenēm un ne vairāk par mani sapņo to pamest…
— Tomēr, — Samijs Skims, kuram sagādāja prieku kaitināt lielisko ārstu, turpināja, — Dousonā es nesaskatu neko ^galvaspilsētai raksturīgu…
— Kā, — piepūzdamies iesaucās doktors Pilkokss, un tas lika viņam izskatīties vēl apaļākam, — bet tā taču ir Jukonas teritoriju galvenā komisāra majora Džeimsa Volša rezidence un šeit ir apmetušies visu kategoriju ierēdņi, kādus jūs neatradīsiet ne Kolumbijas, ne domīnijas lielpilsētās!…
— Kādi tad, doktor?…
— Augstākās tiesas tiesnesis Makss Gīra kungs, zelta lietu komisārs T. Foseta kungs, Koronnas zemju komisārs Veida kungs, Amerikas Savienoto Valstu konsuls, Francijas konsulāta pārstāvis…
— Jā, bet tie ir augsti administratīvās pārvaldes pārstāvji, — bilda Samijs Skims. — Taču, kas attiecas uz tirdzniecību…
— Mums jau ir divas bankas, — attrauca doktors, — Toronto Kanādas Tirdzniecības banka, ko vada H. T. Villa kungs un Britu Ziemejamerikas banka…
— Un baznīcas?…
— Dousonā to ir trīs, Skima kungs, viena katoļu baznīca, kur kalpo jezuīts tēvs Džadžs un oblāts Dezmarē, re- formātu baznīca un angļu protestantu baznīca…
— Tas ir labi, doktor, attiecībā uz iedzīvotāju dvēseļu glābšanu. Bet, par viņu sabiedrisko drošību runājot…
— Un kādas ir jūsu domas, Skima kungs, par policijas galveno komandantu Stērna kungu, franču izcelsmes kanādieti, un kapteini Harperu, kurš vada pasta servisu, starp citu, abu pakļautībā ir ap sešdesmit vīru?…
— Es teiktu, ka ar šo policijas nodaļu, iespējams, pat nepietiek, ņemot vērā ar katru dienu pieaugošo douso- niešu skaitu…
— Nu ko, atbilstoši vajadzībām tā tiks paplašināta. Kanādas valdība darīs visu, lai Klondaikas galvaspilsētas iedzīvotājiem garantētu drošību!
Vajadzēja tikai dzirdēt, kā krietnais doktors izrunāja šos vārdus — Klondaikas galvaspilsēta! Un Samijs Skims turpināja:
— Pēc visa spriežot, tā vien liekas, ka tad, kad apkārtnes iegulas būs iztukšotas, Dousonai būs lemts panīkt…
— Iztukšotas… Klondaikas iegulas! — iesaucās doktors Pilkokss. — Bet tās ir neiztukšojamas, Skima kungs!… Katru dienu gar krīkiem tiek atklātas jaunas raktuves!… Katru dienu tiek apgūti jauni zemes gabali! Un es nezinu, vai pasaulē ir vēl kāda pilsēta, kuras eksistence būtu vēl drošāka nekā Klondaikas galvaspilsētai!
Samijs Skims negribēja turpināt šo veltīgo diskusiju. Vai Dousonai bija lemti divi vai divi tūkstoši gadu, kas viņam gar to daļas, jo viņam tajā būs jāpavada tikai īss laika sprīdis!
Lai cik neizsīkstoša, pēc doktora vārdiem, arī būtu šī zeme, tās krājumi tomēr reiz izsīks, un, ka pilsēta izdzīvos, kad tai vairs nebūs nekāda iemesla eksistēt, turklāt tik nožēlojamos dzīves apstākļos — uz polārā loka robežas, bija mazas izredzes. Bet, tā kā doktors tai piedēvēja lielāku dzīvotspēju nekā jebkurai citai Kanādas pilsētai — Kvebe- kai, Otavai vai Monreālai, iebilst viņam nebija jēgas. Samijam un Benam rūpēja tikai tas, lai Dousonā būtu viesnīca.
Tur tādu bija vismaz trīs — Yukon Hotel, Klondike Hotel, Northern Hotel — un pēdējā abi brālēni atrada istabu.
Ņemot vērā, ka zeltrači turpināja plūst uz Dousonu, viesnīcu īpašniekiem netrūka iespēju gūt labu peļņu. Par istabu bija jāmaksā septiņi dolāri dienā, par katru ēdienreizi trīs dolāri, par ikdienas apkalpošanu dolārs, par bārdas skūšanu atkal dolārs, bet par matu griešanu — pusotrs.
— Laimīgā kārtā, — Samijs Skims piezimēja, — mums vairs nepiemīt paradums skūties… Un, lai nogrieztu matus, mēs pagaidīsim, līdz atgriezīsimies Monreālā!
Ievērojot jau minētos skaitļus, nav jābrīnās, ka Klondaikas galvaspilsētā viss bija ļoti dārgs. Kurš, pateicoties laimīgam gadījumam, nebija ātri ticis pie kapitāla, gandrīz droši īsā laika sprīdī izputēja. Par to var spriest pēc uzskrūvētajām cenām Dousonas tirgū: cukurs maksāja franku piecdesmit līdz divi franki par mārciņu, sālīts speķis — franku divdesmit pieci, gaļas konservi — divi franki par kārbu, glāze piena — divi franki piecdesmit, kukurūzas un auzu milti — franku divdesmit pieci, risi, aprikozes un āboli — franku divdesmit pieci, kaltēti kartupeļi — trīs frankus, sīpoli — trīs franki septiņdesmit pieci, sviests — pieci franki, ducis olu — divpadsmit franki piecdesmit, medus — trīs franki piecdesmit, kafija un tēja no pieciem līdz divpadsmit frankiem, sāls — franku, pipari — piecus frankus, tabaka — divpadsmit franki piecdesmit, pieci apelsīni — trīs frankus un citroni — divdesmit piecus frankus par duci, liellopu gaļa — seši franki piecdesmit, jēra gaļa — pieci franki, aļņa gaļa — pieci franki, zivis — divi franki piecdesmit. Kas attiecas uz pirtīm, par parastajām bija jāmaksā divpadsmit franki piecdesmit, un par krievu — simtu sešdesmit. Tātad Samijs Skims samierinājās ar parastajām pirtīm.
Tobrīd Dousonā stiepās divu kilometru garumā gar Jukonas labo krastu. No šī krasta līdz tuvākajiem pakalniem mērojams tūkstoš divsimt metru liels attālums. Pilsētas platība aizņēma astoņdesmit astoņus hektārus. Klondaikas upe, kas tālāk ietek Jukonā, to sadalīja divos kvartālos. Tos šķērsoja septiņas avēnijas un piecas ielas, kas nogriezās taisnos leņķos, no tām vistuvāk upei atradās Frontstrīta. Šīm ielām bija koka trotuāri, un, izņemot garos ziemas mēnešus, pa tām pilnā ātrumā ar lielu troksni pa vidu suņu baram drāzās vezumi un smagi rati.
Apkārt Dousonai bija daudzi sakņu dārzi, kuros auga bietes, kāposti, rāceņi, salāti, pasternaki, bet iedzīvotāju vajadzības tie nespēja apmierināt, un bija jārēķinās ar dārzeņu piegādēm no Kanādas, Kolumbijas vai Savienotajām Valstīm. Toties saldētu gaļu, konservus un medījumus pēc ledus iešanas no Sentmišelas, dodamies augšup pa Jukonu līdz Dousonai, atveda kuģi ar saldētavām. Kopš jūnija pirmās nedēļas jukonieši parādījās lejtecē, un krastmalā atbalsojās to sirēnu svilpieni.
Pats par sevi saprotams, līdz ar ierašanos Dousonā abas mūķenes tika aizvestas uz slimnīcu, kas piederēja katoļu baznīcai. Tur tās ļoti laipni uzņēma virsmāsa, nebeigdama vien pateikties Samijam Skimam, Benam Redlam un Izlūkam par palīdzību un rūpēm, ko viņi snieguši māsai Martai un māsai Madlēnai.
Ne mazāk sirsnīgi viņas uzņēma doktors Pilkokss un, patiesību sakot, abu klātbūtne bija gaužām nepieciešama, jo ar slimnīcas personālu vairs nepietika.
Pēc bargās ziemas pilsētā bija sakrājušies netīrumi, un grūti iztēloties, kādam nogurumam, aukstumam un postam bija pakļauti šie no tādas tālienes nākušie nabaga ļaudis! Dousonā plosījās skorbuta, diarejas, meningīta un tīfa epidēmijas. Mirušo skaits ar katru dienu pieauga, un ielās nemitīgi bija jāizbrīvē vieta ar suņiem aizjūgtiem līķratiem, kas uz kapsētu aizveda tik daudzus nelaimīgos. Viņus gaidīja vienkāršs, šīs zelta zemes dzīlēs izrakts kaps.
Un tomēr, par spīti šādai nožēlojamai izrādei, douso- nieši vai vismaz zeltrači caurbraucēji nemitējās nodoties pārmērīgiem priekiem. Kazino un spēļu zālēs satikās gan tādi, kuri pirmoreiz devās uz raktuvēm, gan tādi, kuri tur atgriezās, lai atgūtu pāris mēnešos notriekto peļņu. Redzot pūli spiežamies restorānos un bāros, grūti bija noticēt, ka pilsētas iedzīvotājus iznicina epidēmijas, ka līdzās dažiem simtiem uzdzīvotāju, spēlmaņu un piedzīvojumu meklētāju ir tik daudz nabagu bez pavarda un pajumtes, veselas ģimenes — vīrieši, sievietes un bērni, kurus slimība bija apturējusi jau uz pilsētas sliekšņa, neļaudama tiem doties tālāk!
Tāpat visus šos ļaudis, tik kārus uz spēcīgām baudām un ilgstošām emocijām, redzēja apmeklējam Folies-Bergere, Monte-Carlo, Dominion, Eldorado, nezinot, no rīta vai vakarā, jo šajā gada laikā un platuma grādos nezināja īsti vairs ne rītu, ne vakaru. Tur gāja vaļā pokers, montē, rulete. Tur uz zaļā samta pa vidu kliedzienu, provokāciju, lamu un dažkārt arī revolveru šāvienu troksnim tika liktas nevis ginejas vai piastri, bet tīrradņi un zelta putekļi; nožēlojamas ainas,
pret kurām policija bija bezspēcīga, un kurās Hanteram un Malonem līdzīgi tipi spēlēja pirmo vijoli.
Turklāt restorāni bija atvērti visu nakti, tur vienmēr tika vakariņots, tur par divdesmit dolāriem gabalā tika pasniegti cāļi, par desmit dolāriem ananasi, olas maksāja divpadsmit dolāru ducī, tur tika dzerts vīns par divdesmit dolāriem pudelē, un viskijs maksāja [..]; cigārus tur pīpēja par trīs frankiem piecdesmit gabalā. Trīs vai četras reizes nedēļā zelta meklētāji atgriezās no apkaimes iecirkņiem un šajos spēļu namos lika uz spēles visu, ko bija izskalojuši Bonan- zas un tās pieteku dubļos.
Cik skumja un drūma aina, kurā parādās cilvēka dabas visnožēlojamākie netikumi, un tas mazumiņš, ko no tā visa vēroja Samijs Skims, ieradies Dousonā, tikai vairoja viņa nepatiku pret šo avantūristu pasauli. Taču, iespējams, viņam tā arī neradīsies izdevība izstudēt to līdz galam. Viņš joprojām bija pārliecināts, ka viņu uzturēšanās Klondaikā būs īsa, turklāt Bens Redls nebija vīrs, kurš velti tērē laiku.
— Ņemot vērā, ka sindikāts gribēja no mums atpirkt Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkni, sāksim ar to, ka dosimies to apskatīt… — viņš teica.
— Kad vien tu vēlies, — atbildēja Samijs Skims.
— Vai Četrdesmitjūdžu krīks atrodas tālu no Dousonas?… — Redls jautāja Bilam Stellām.
— Es turp nekad neesmu gājis, — atbildēja Izlūks. — Bet, vadoties pēc kartes, šis krīks Jukonā ietek pie Fortho- pas — uz ziemeļrietumiem no Dousonas.
— Un, spriežot pēc tā numura, — iestarpināja Samijs Skims, — nedomāju, ka tēvoča Žozijas iecirknis varētu atrasties pārāk tālu.
— Ne tālāk kā trīsdesmit jūdzes, — atbildēja Izlūks, — jo tik tālu atrodas Aļaskas un Kanādas robeža, un 129. iecirknis ir Kanādas teritorijā.
— Ceļā dosimies rīt, — paziņoja Bens Redls.
— Norunāts, — attrauca brālēns, — bet, pirms pievērsties 129. iecirkņa vērtības noteikšanai, vai nevajadzētu noskaidrot, kā ir ar sindikāta piedāvājumu to nopirkt?
— Lai notiek, — Bens Redls piekrita, — pēc stundas par to varēsim ievākt ziņas…
— Patiesi, — piebilda Bils Stells, — un es jūs aizvedīšu pie kapteiņa Heilija uz Angļu-amerikāņu transporta un tirdzniecības kompānijas kantoriem, kas ierīkoti Frontstrītā.
Pieņēmuši šādu lēmumu, abi brālēni pēcpusdienā atstāja Northern Hotel un Izlūka pavadībā virzījās uz namu, ko ieņēma Čikāgas sindikāts.
Uz ielas valdīja liela burzma. Jukonas tvaikonis tikko krastā bija izsēdinājis lērumu pasažieru. Gaidīdami, kad varēs doties tālāk uz upes dažādajām pietekām, — vieni, lai ekspluatētu viņiem piederošās iegulas, otri, lai par brangu naudu kalpotu citiem, — viņi pieblīvēja pilsētu. Frontstrītā valdīja lielāks sastrēgums nekā jebkur citur, jo tur atradās pilsētas galvenās iestādes. Tai pašā laikā cilvēku baram piebiedrojās arī suņu bars. Uz katra soļa nācās sadurties ar šiem tikpat kā nepieradinātajiem dzīvniekiem, kuru gaudošana griezās ausīs.
— Bet šī Dousonā taču ir īsta suņu pilsēta! — sašuta Samijs. — Un pati pirmā tās amatpersona droši vien bijis moloss [7] !
Bez grūdieniem, spiešanās, pārmetumiem un lamām neiztika, kamēr Bens Redls un Samijs Skims, virzīdamies pa Front- strītu, nokļuva līdz sindikāta kantorim, pie kura durvīm viņi ar Izlūku šķirās, norunājuši atkal satikties Northern Hotel.
Brālēnus sagaidīja direktora vietnieks Viljams Brolla kungs, kuram viņi darīja zināmu sava apmeklējuma mērķi.
— Ā! Ļoti labi, — sacīja Brolla kungs, — jūs esat Redla un Skima kungi? Priecājos jūs redzēt.
— Mēs tāpat, — Samijs Skims atbildēja.
— Žozijas Lakosta Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkņa mantinieki?…
— Tieši tā, — paziņoja Bens Redls.
— Jācer, ka iecirknis, kopš devāmies šajā nebeidzamajā ceļojumā, nav pazudis? — Samijs turpināja.
— Nē, kungi, — atbildēja Viljams Brolls, — un, varat būt droši — tas atrodas vietā, kur to iezimējis kadastrētājs — uz abu valstu robežas, kas gan nav vēl precīzi noteikta…
Ko nozīmēja šī visai negaidītā frāze? Kā robežlīnija, kas atdalīja Aļasku no Kanādas, varēja skart 129. iecirkni?… Vai Žozija Lakosts savas dzīves laikā nebija tā likumīgais īpašnieks, un šis īpašums tikpat likumīgi nepienācās viņa mantiniekiem, un vai sakarā ar augšminēto robežu varēja rasties kādas domstarpības?…
— Kungi, — Redls turpināja, — Monreālā mums tika ziņots, ka sindikāts, kura direktors ir kapteinis Heilijs, izteicis Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkņa pirkšanas piedāvājumu…
— Tieši tā, Redla kungs.
— Mēs, abi mantinieki, esam ieradušies, lai noskaidrotu šī iecirkņa vērtību un mēs vēlētos zināt, vai sindikāta izteiktais piedāvājums joprojām ir spēkā?…
— Jā un nē, — atbildēja Viljams Brolla kungs.
— Jā un nē?!… — pārsteigts iesaucās Samijs.
— Es lūgtu jūs paskaidrot, kungs, — Bens turpināja, — kādēļ jā un nē…
— Ļoti vienkārši, kungi, — atbildēja direktora vietnieks. — Tas atkarīgs no iecirkņa izvietojuma…
Bez šaubām, vajadzēja sekot paskaidrojumiem, bet, tos negaidīdams, Samijs iesaucās:
— Lai kāds tas arī būtu, Žozija Lakosta kungs bija ši iecirkņa īpašnieks, un vai gan mēs nestājamies viņa vietā, ja esam to mantojuši?…
Un kā apstiprinājumu šim paziņojumam Bens no sava portfeļa izņēma dokumentus, kas apliecināja viņu tiesības savā īpašumā pārņemt Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkni.
— Kungi, — direktora vietnieks turpināja, — ar šiem dokumentiem viss ir kārtībā, par to es nešaubos, bet, atkārtoju vēlreiz, ka ne jau par to ir runa. Mūsu sindikāts jums izteica priekšlikumus, kas attiecas uz Žozijas Lakosta kunga zemes gabala iegādi, un uz jūsu jautājumu, vai šie priekšlikumi vēl ir spēkā, es nevaru jums atbildēt savādāk kā…
— Kā vispār neatbildēt, — piezīmēja Samijs Skims, kurš, manīdams Brolla kunga nedaudz izsmējīgo attieksmi, sāka iekarst.
— Direktora vietnieka kungs, — sacīja Bens Redls, — jūsu telegramma, kurā runāts par Žozijas Lakosta kunga iecirkņa iegādi, Monreālā pienāca 22. martā… Šodien ir 7. jūnijs. Pagājuši vairāk nekā divi mēneši un jājautā, kas šajā starplaikā noticis, ja jau nevarat dot mums noteiktu atbildi.
— Jūs runājat par šo iecirkni, it kā tā vieta vēl nebūtu precīzi noteikta, — piemetināja Samijs Skims. — Gribētu ticēt, ka tas joprojām atrodas turpat, kur atradies vienmēr?…
— Protams, kungi, — atbildēja Brolla kungs, — taču tas atrodas uz pašas robežas starp Kanādu, kas pieder angļiem, un Aļasku, kas pieder amerikāņiem…
— Iecirknis atrodas Kanādas pusē, — dzīvi piebilda Redls.
— Jā, ja abu valstu robeža ir stingri noteikta, — paziņoja direktora vietnieks, — nē, ja tā tāda vēl nav. Un tā kā kanādiešu sindikātam ir tiesības izmantot tikai Kanādas iegulas, es nevarēju dot jums apstiprinošu atbildi…
— Vai šobrīd notiek strīdi attiecībā uz robežu starp Savienotajām Valstīm un Lielbritāniju?…
— Tieši tā, kungi, — atbildēja Brolla kungs.
— Es domāju, ka par robežlīniju izraudzīts simt četrdesmit pirmais meridiāns…
— Tā patiešām tika darīts, kungi, un ne velti. Kopš 1867. gada, kad Krievija pārdeva Aļasku Amerikas Savienotajām valstīm, allaž ticis uzskatīts, ka šis meridiāns veido robežu.
— Nu ko, — Samijs Skims turpināja, — man šķiet, meridiāni nemaina savu atrašanās vietu pat Jaunajā Pasaulē, un šis simt četrdesmit pirmais nav novirzījies ne uz austrumiem, ne rietumiem…
— Nē, bet liekas, ka tas neatrodas vietā, kur tam vajadzētu atrasties, — piezīmēja Viljams Brolls, — jo jau divus mēnešus par šo jautājumu turpinās nopietni strīdi, un, iespējams, šis meridiāns būs jāpārceļ mazliet uz rietumiem.
— Dažas jūdzes? — vaicāja Samijs Skims.
— Nē, tikai dažus simtus metru, — direktora vietnieks atbildēja.
— Un tādēļ tā jāstrīdas! — iesaucās Samijs.
— Bet tam ir iemesls, kungs, — turpināja direktora vietnieks, — tam, kas ir amerikāņu, jābūt amerikāņu, un tam, kas kanādiešu, jāpaliek kanādiešu.
— Kura no abām valstīm pirmā cēla iebildumus?… — vaicāja Bens Redls.
— Amerika, — atbildēja Brolla kungs, — tā atprasa zemes strēli uz austrumiem, savukārt Kanāda uz rietumiem…
— Un kāds mums sakars ar šīm diskusijām?… — bilda Samijs Skims.
— Ja tā pienāksies Amerikai, daļa Četrdesmitjūdžu krīka iecirkņu arī pāries amerikāņu īpašumā…
— Un 129. iecirknis būs viens no tiem?…
— Tieši tā, — atbildēja Brolla kungs, — un tādā gadījumā sindikāts savu pirkšanas piedāvājumu atsauks.
Šoreiz atbilde bija noteikta.
— Bet vismaz kaut kādi darbi pie robežas labošanas ir uzsākti?… — vaicāja Bens Redls.
— Jā, kungi, uzmērīšana tiek veikta ar vērā ņemamu precizitāti…
Ja runa ir tikai par visai šauru zemes strēli gar simt četrdesmit pirmo garuma grādu, un ja abu valstu pretenzijas ir tik dedzīgas, tas nozīmēja tikai to, ka šī strīdus zeme satur zeltu, un kas zina, vai cauri šai garajai strēlei, sākot no Senteliasa kalniem dienvidos un Ledus okeāna ziemeļos negāja kāda bagāta dzīsla, no kuras Štati prastu gūt tikpat labu peļņu kā Kanāda!…
— Tātad izdarīsim secinājumus, Brolla kungs, — teica Bens Redls, — ja 129. iecirknis paliek robežas austrumos, sindikāta piedāvājums joprojām būs spēkā?…
— Lieliski…
— Turpretī, ja tas paliks rietumos, mūsu sadarbība kļūs neiespējama?…
— Lieliski…
— Nu ko, — Samijs Skims piecēlās, — būs jāvēršas pie citiem, un, ja mūsu zemes gabals tiks pārcelts uz amerikāņu zemi, mēs to iemainīsim nevis pret frankiem, bet dolāriem!
Ar šo Samija atbildi saruna beidzās, un abi brālēni atgriezās Northern Hotel.
Tur viņi satika Izlūku, kuram nekavējoties tika pavēstīti jaunumi.
— Katrā gadījumā, kungi, — viņš tiem ieteica, — jūs prātīgi darīsiet, ja pēc iespējas ātrāk dosieties uz Četrdesmitjūdžu kriku…
— Tā mēs domājam, — teica Bens Redls, — ceļā dosimies jau rīt…
— Bez tam, — smiedamies piemetināja Samijs, — liekas, ka robežas labošanas darbi jau sākušies, un mani urda ziņkāre redzēt, vai tie tiks novesti līdz galam. Nav joka lieta pārvietot meridiānu…
— Jā, to jūs redzēsiet, — piebilda Bils Stells, — bet jūs redzēsiet ari, ka kaimiņu iecirkņa īpašnieks ir tips, no kura jāpiesargās. ■
— Jā… šis teksasietis Hanters… — teica Samijs Skims.
— Viņš un viņa kompanjons Malone darbojas 127. iecirknī, — Izlūks turpināja, — bet, tā kā viņi necenšas to pārdot, tiem gluži vienalga, vai tas atrodas Aļaskas vai Kanādas teritorijā…
— Es ceru, ka mums ar šiem rupjajiem tipiem nebūs nekādas darīšanas…
— Lai nu tā būtu, — novēlēja Izlūks.
— Un jūs, Bil, ko darīsit jūs? — vaicāja Samijs.
— Es došos atpakaļ uz Skagveju, lai uz Dousonu vestu citu karavānu…
— Un cik ilgi būsit projām?…
— Apmēram divus mēnešus…
— Mēs ceram uz jums atpakaļceļā…
— Tas ir norunāts, kungi, taču nezaudējiet laiku, ja gribat atstāt Klondaiku pirms ziemas iestāšanās.