Patiesībā, lai nokārtotu savu lietu, Samijs Skims un Bens Redls nedrīkstēja zaudēt ne dienu. Šajos platuma grādos arktiskie sali uznāca ātri. Sākās jūnija otrā nedēļa. Vēl pirms augusta beigām ezerus un strautus atkal aizsprosto ledus, kam pāri klājas sniegi un vēja brāzmas. Vasaras sezona šajā Klondaikas apkārtnē ilgst divarpus mēnešus. Abiem brālēniem bija jāsaīsina laiks, kas nepieciešams, lai no Dousonas pa ezeru ceļu atgrieztos Skagvejā, vai gadījumā, ja viņi izlemtu mainīt maršrutu — lai no Dousonas dotos uz Sentmišelu lejup pa Jukonu līdz tās grīvai.
Nākamajā dienā pēc ierašanās Bens Redls un Samijs Skims, paredzot, ka uzturēšanās 129. iecirknī ieilgs un ka Forthopā viņi nevarēs sadabūt visu nepieciešamo, sagatavošanās darbus bija pabeiguši.
Turklāt viņiem nebija ne jāiegādājas, ne turp jānogādā zeltraču inventārs, jo Zozijam Lakostam piederošais jau bija uz vietas, nedz ari jānolīgst strādnieki, jo viņu mērķis nebija pašiem izmantot Četrdesmitjūdžu krika iecirkni.
Tomēr prātīgi būtu bijis sameklēt gidu, kurš labi pazīst zemi. Un tā kā Izlūks Dousonā bija saticis vienu no saviem ločiem, kurš taisījās atgriezties pie Lindemana ezera, viņš piedāvāja Redla rīcībā nodot Neluto, līdz pats būs atpakaļ. Indiānis bija ar mieru; viņš bija redzēts darbā, bija zināms, ko viņš ir vērts, vienīgi sabiedriskāks gan viņš nebija kļuvis. Būtu grūti atrast labāku pavadoni, un abi brālēni varēja tikai pateikties Bilam Stellām par viņa laipnību.
Atlika vien apbruņoties ar pārtiku, par spīti cenām, kas, protams, bija ļoti augstas. Tomēr sagādāt saldētu vai sālītu gaļu, speķi, miltus, kaltētus dārzeņus, tēju, kafiju, džinu un viskiju, paredzot piecpadsmit dienu ilgu prombūtni, neprasīja daudz pūļu.
Kas attiecas uz transportu, Bens izvēlējās nevis kamanas, ko suņi bija paraduši vilkt ari tad, kad ledus un sniegs jau nokusis, bet divričus. Starp citu, suņi patlaban bija tik dārgi — maksāja līdz tūkstoš piecsimt un pat divtūkstoš franku.
Pirms atstāt Dousonu, Izlūks bija iegādājies ratus, kuros pietiktu vietas trim cilvēkiem un pārtikas krājumiem.
Par šiem ratiem, kuriem bija divi riteņi un paceļamais ādas jumts un kuri bija diezgan pamatīgi veidoti, lai izturētu gan ceļa bedres un grambas, gan triecienus, tika izdoti tūkstoš trīssimt piecdesmit franki, un zirgs, spēcīgs lopiņš, kas tajos bija jāiejūdz, maksāja septiņus simtus. Barību tam sarūpēt nebija nepieciešams, jo šajā gadalaikā gar ceļmalām pletās ganības, un zirgiem bija vieglāk atrast sev barību nekā suņiem.
Attiecībā uz aprīkojumu, Neluto uzskaitīja, bez kā nevar iztikt, un Bens Redls varēja būt drošs, ka ceļojuma laikā viņiem nekas netrūks.
Tikmēr Samijs Skims izklaidējās, klaiņodams pa Dousonas ielām, filozofiski aplūkodams veikalus, gūdams priekšstatu par plaša patēriņa un rūpniecības preču cenām. Un rezultātā traki nopriecājās, ka abi ar brālēnu apgādājušies pie Monreālas tirgotājiem.
Lūk, ko viņš sacīja Benam:
— Vai zini, Ben, cik Klondaikas galvaspilsētā maksā zābaku pāris?…
— Ne, Samij.
— No piecdesmit līdz deviņdesmit frankiem. Un zeķu pāris?…
— Nav ne jausmas.
— Desmit franku. Un vilnas zeķes?…
— Pieņemsim, divdesmit franku.
— Nē, divdesmit piecus! Un bikšturi?…
— Bez tiem var iztikt, Samij.
— Un labi, ka tā. Astoņpadsmit franku.
— Mēs bez tiem iztiksim.
— Un sieviešu prievītes?…
— Tās nu gan mani neinteresē, Samij…
— Četrdesmit frankus, un kleita, ko šuvis labs meistars, deviņus simtus! Nudien, šai zemē visai izdevīgi palikt vecpuišos.
— Mēs paliksim, — atbildēja Bens Redls, — vismaz tavs nolūks noteikti nav apprecēt kādu bagātu vecmeitu…
— Un tādu te netrūkst, Ben… piedzīvojumu meklētāju, kurām Bonanzā vai Eldorado pieder bagāti zemes gabali, arī ne. Bet galu galā es no Monreālas aizbraucu neprecēts, un atgriezīšos tur neprecēts!… Ak Monreālā! …. Monreālā! Mēs no tās esam tik tālu, Ben!
— Ko gan tu gribi, Samij, — Bens atbildēja ne bez zināmas ironijas, — attālums, kas šķir Monreālu no Dousonas ir tieši tāds pats, kā no Dousonas līdz Monreālai…
— Es mazliet šaubos, — Samijs Skims piezīmēja, — bet tas nepavisam nav mazs!
Skaidrs, ka Samijs Skims nelaida garām izdevību iegriezties slimnīcā. Māsas viņu allaž atzinīgi uzņēma, un Samijs izjuta patiesu apbrīnu, redzot viņas veicam savu darbu.
Arī doktors Pilkokss labprāt tērzēja ar Samiju Skimu un nebeidza viņu pārliecināt, dodams arī padomus par brīnišķīgās Klondaikas jaukumiem.
— Jūs to iemīlēsiet… jūs to iemīlēsiet! — viņš atkārtoja, — ja tikai jums būtu iespēja to redzēt ziemas laikā…
— Gribētos cerēt, ka man šī skaistā iespēja paies secen, doktor!
— Nekad neko nevar zināt… nekad nevar zināt!
Šo atbildi, tiesa, Samijs Skims neņēma un nevarēja ņemt nopietni.
9. jūnijā piecos no rīta aizjūgtie rati atradās Northern Hotel durvju priekšā. Pārtikas krājumi tajos jau bija iekrauti, tāpat ari neliels apmetnes aprīkojums. Neluto vajadzēja sēdēt pie grožiem, un viņš jau ieņēma savu vietu.
— Neko neaizmirsīsim, — aizbraukšanas brīdī teica Bens Redls.
— Un galvenokārt to, ka pēc diviem mēnešiem mums jāatgriežas Monreālā.
Attālums no Dousonas līdz robežai, kur tā patlaban bija iezīmēta, bija simt četrdesmit seši kilometri. Un tā kā Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirknis atradās uz pašas robežas, lai to sasniegtu, nevajadzēja vairāk kā trīs dienas, ņemot vērā, ka divdesmit četrās stundās varēja veikt divpadsmit jūdzes.
Lai nenodzītu zirgu, Neluto dienas laikā paredzēja divas apstāšanās: pirmā no sešiem rītā līdz vienpadsmitiem, kam sekoja vēl divu stundu pietura; otrā — no pulksten vieniem līdz sešiem, pēc kuras tika ierīkota naktsmītne. Sekojot strautam cauri šai nelīdzenajai zemei, savādāk rīkoties nevarēja.
Apmetne neprasīja citas rūpes kā vienīgi koku aizsegā uzsliet teltis, ja vien Bens un viņa brālēns neatrada istabu kādā iebraucamajā vietā starp Dousonu un Forthopu, un tālāk starp to un robežu.
Pirmie divi posmi noritēja lieliskos apstākļos, laiks bija diezgan labs, temperatūra — divpadsmit grādi virs nulles, no austrumiem pūta viegls vējš, mākoņi, ar lietu nedraudot, klejoja augstu debesis. Apvidus bija nelīdzens, to izvagoja upe, kas tecēja uz Jukonu vai ietecēja tās kreisā krasta pietekās, no kurām vienas plūda uz ziemeļiem Četrdesmitjūdžu krika virzienā, otras — uz dienvidiem pretī Sešdesmitjūdžu upei. Pakalni, kas ieskāva upi, nepārsniedza tūkstoš pēdu augstumu, blakus pļavās un aizu nogāzēs pašā pavasara ziedonī vīdēja anemones, krokusi, paegļi. Bet bārbeles, papeles, bērzi un priedes veidoja varenus mežu masīvus.
Samijam Skimam jau tika teikts, ka medījumu ceļā netrūks, šai Klondaikas daļā pat lāči labprāt viesojoties. Tālab Bens un Samijs nevilcinājās paņemt līdzi savas medību bises. Tomēr viņiem tā ari neradās izdevība likt tās lietā pret ķepaiņiem.
Jāsaka, ka apvidus nebija kluss un tuksnesīgs. Tur varēja satikt simtiem kalnraču, kas strādāja kalnu iecirkņos, kuru virsmas platība noteikta līdz divsimt kvadrātpēdām. Bieži vien šie iecirkņi ir ļoti ienesīgi, tāpat kā pie Bonan- zas, kur cilvēks dienā iegūst līdz tūkstoš franku.
Pēcpusdienā rati sasniedza Forthopu, ļoti rosīgu pilsētiņu, kas atradās Jukonas labajā krastā, vietā, kur tā met līkumu, lai tālāk plūstu uz ziemeļrietumiem.
Forthopu, tāpat kā Fortselkērku, Fortnormanu, Fortsim- psonu, Fortprovidensu, Fortrezolūšenu, Fortgudhopu, Fort- makfērsonu, Fortšipevainu, Fortvermijonu, Fortvrangelu kanādiešu teritorijā, bet Fortjukonu, Forthamlenu, Fortke- neju, Fortmortonu — aļaskiešu teritorijā, dibinājusi Hudzo- na līča kompānija, lai apgūtu šīs ar kažokzvēriem bagātās zemes un aizstāvētos pret indiāņu bandām. Bet vairumam, starp tiem arī Fortselkērkai un Fortjukonai, nebija vairs seno laiku aicinājuma. Kopš zelta raktuvju atklāšanas Klondaikā tie bija kļuvuši par pārtikas krājumu noliktavām. Tomēr, iepirkdamies Dousonā, Bens bija labi darījis, jo Forthopā viņam par pārtiku un rūpniecības precēm nāktos samaksāt krietni vien lielāku summu.
Forthopā abi brālēni satika Jukonas teritoriju galveno komisāru, kurš tur atradās inspekcijas braucienā. Viņi sevi pieteica kā Monreālas pārstāvji, un šajā zemē, kur tik daudz ārzemnieku, šāds pieteikums ir noderīgāks nekā jebkurā citā. Majors Džeims Volšs viņus pieņēma neparasti sirsnīgi, un brālēni izteica tam savu pateicību.
Tas bija vīrs ap gadiem piecdesmit, lielisks administrators, šajā rajonā iekārtojies pirms diviem gadiem. Kanādas gubernators viņu turp bija nosūtījis laikā, kad zelta iegulas aplenca jau tūkstošiem emigrantu.
Darbs bija smags. Katru dienu uzbruka visādas grūtības — lai piešķirtu koncesijas vai nu privātpersonām, vai sindikātiem, lai sadalītu zemes gabalus, lai segtu nomas maksas, lai šajā apvidū, ko indiāņi neļāva ieņemt bez protesta un pretestības, uzturētu kārtību.
Nepatikšanām, ko izraisīja jaunu raktuvju atklāšana, pievienojās ari ķilda par šo simt četrdesmit pirmo meridiānu, kas prasīja jaunu uzmērīšanas darbu. Tieši šī iemesla dēļ majors Džeims Volšs bija ieradies tālajā Klondaikas rietumu daļā.
Godīgi sakot, šis robežas precizējums sagādāja grūtības, kaut gan tā atrisinājums bija matemātiskas dabas. Simt četrdesmit pirmais meridiāns nevarēja būt citur, kā tur, kur viņš bija.
— Bet kurš izvirzīja šo jautājumu, Volša kungs?… — Bens Redls jautāja.
— Amerikāņi, — atbildēja komisārs. — Viņi pastāv uz to, ka robežas noteikšana, kas tika izdarīta laikā, kad Aļaska vēl piederēja Krievijai, nav veikta ar vēlamo precizitāti. Robežai, ko noteica simt četrdesmit pirmais meridiāns, pēc viņu domām, vajadzēja pārcelties vairāk uz austrumiem, tādējādi piešķirot Savienotajām Valstīm lielāko tiesu zemes gabalu, kas ierīkoti uz Jukonas kreisā krasta pietekām…
— Un starp tiem, — piemetināja Samijs Skims, — arī 129. iecirknis, ko esam mantojuši no mūsu tēvoča Žozijas Lakosta…
— Tieši tā, kungi.
— Un sindikāts, kas mums piedāvājās to nopirkt, atsakās turpināt sarunas, jo jautājums vēl neesot nokārtots, — sacīja Bens Redls.
— Es zinu, kungi, — atbildēja komisārs, — un varu saprast, ka tas jūs nedaudz kaitina…
— Bet vai jums ir iemesls domāt, Volša kungs, ka precizēšanas darbs driz tiks pabeigts? — Samijs turpināja.
— Viss, ko varu jums atbildēt, — paziņoja Volša kungs, — ka komisija ķērusies pie darba jau pirms pāris nedējām, un mēs ceram, ka robeža starp abām valstīm būs galīgi noteikta vēl pirms ziemas iestāšanās.
— Kā jums šķiet, Volša kungs, — jautāja Bens, — vai tiešām ticat, ka pieļauta kļūda un nepieciešams veikt šo labojumu?
— Nē, kungi, pēc informācijas, kas ir manā rīcībā, tas liekas tikai tāds ļauns strīds, ko daži amerikāņu sindikāti uzsākuši ar Kanādu…
— Un kas, iespējams, liks mums Klondaikā uzkavēties ilgāk, nekā mēs to vēlētos… — piemetināja Samijs Skims.
— Ak, kungi, — iesaucās Volšs, — es darīšu visu, kas atkarīgs no manis, lai aktivizētu komisijas darbu. Bet, jāatzīst, ka to dažkārt kavē dažu pierobežas zemes gabalu īpašnieku nelabvēlīgā attieksme. Un šajā ziņā izceļas 127. iecirkņa īpašnieki…
— Mūsu kaimiņi! — Samijs Skims iesaucās.
— Jā.
— Teksasietis, vārdā Hanters…
— Tieši tā. Vai esat dzirdējuši runājam par viņu?…
— Vēl vairāk, komisāra kungs, mēs paši dabūjām viņu dzirdēt, šo rupjo tēviņu, kopš viņš atstāja Vankūveru…
— Noprotu, ka jūs viņu pazīstat. Tas ir spēcīgs un brutāls tips, kura dubultnieks ir kāds Malone — tādas pašas izcelsmes, un, kā runā, viņš neesot neko vairāk vērts.
— Un šis Hanters ir viens no tiem, kuri visdedzīgāk pieprasa robežas grozīšanu, Volša kungs?… — jautāja Bens Redls.
— Droši, Redla kungs, un, lai izvairītos no Kanādas likumu varas, viņš paliek pie tā, ka zemes gabals esot uz amerikāņu zemes. Tāpat viņš satraucis visus īpašniekus, kam pieder iegulas starp Jukonas kreiso krastu un pašreizējo robežu. Pārceļot to pie upes krasta, visa banda nonāktu Štatu jurisdikcijā, un Teksasas iedzīvotājs atrastos pats savā zemē. Bet, atkārtoju vēlreiz, es šaubos, ka amerikāņi gūs virsroku un, ceru, Hanters veltīgi būs pūlējies. Jebkurā gadījumā es jums iesaku, ja iespējams, izvairīties no jelkādām attiecībām ar šiem avantūristiem, ar kuriem policijai jau nācies saķerties…
— Šai ziņā esiet bez bažām, komisāra kungs, — Samijs Skims atbildēja. — Mēs esam ieradušies Klondaikā nevis lai skalotu 129. iecirkņa dubļus, bet gan lai to pārdotu, un, līdzko tas būs izdarīts, dosimies uz Čilkutas pāreju, tad pa dzelzceļu no Vankūveras līdz Monreālai…
— Nu ko, kungi, man atliek vien novēlēt jums laimīgi aizkļūt līdz Četrdesmitjūdžu krīkam, un, ja vien varu būt jums noderīgs, jūs varat ar mani rēķināties.
— Pateicamies jums, Volša kungs, — Bens Redls atbildēja.
— Un ja varat pasteidzināt jautājuma atrisināšanu par simt četrdesmit pirmo, izmantojot arī telegrāfu… — Samijs Skims piemetināja.
— Diemžēl, tas nav atkarīgs no manis!… — atbildēja Volša kungs.
Tā kā viņam bija jāatgriežas Dousonā, bet abiem brālēniem jāvirzās tālāk uz rietumiem, viņi no komisāra atsveicinājās.
Nākamajā dienā divriči devās ceļā. Gandrīz visu laiku pēc tam, kad viņi bija šķērsojuši upi ar plostu, Neluto turējās gar Jukonas kreiso krastu.
Debesis vairs nebija tik skaidras kā iepriekšējā dienā. Ziemeļrietumu vējš uzpūta dažas spēcīgas brāzmas. Bet paceļamā jumta aizsegā abi brālēni izkļuva cauri sveikā.
Neluto nelika zirgam auļot pilnos rikšos, jo viņš centās, un ne bez iemesla, apieties ar to saudzīgi. Zeme kļuva ļoti grubuļaina. No bedrēm, kurās ledus, kas pirms vairākiem mēnešiem tās piepildīja līdz malām, bija izkusis, bija grūti izvairīties, un, iespējams viņam vajadzēja vairāk raizēties par ratiem, nekā par aizjūgu.
Apkārtne bija mežaina, joprojām priedes, bērzi, papeles un apses. Koku zeltračiem netrūka — gan personiskām vajadzībām, gan zemes gabalu izmantošanai. Starp citu, šajā rajona daļā zeme satur ne tikai zeltu, bet arī ogles. Sešus kilometrus no Fortkjūdahas pie Koalkrīka, pēc tam trīspadsmit kilometru tālāk pie Klifkrīka, tad vēl deviņpadsmit kilometru tālāk pie Fleitkrīka atklātas lieliskas akmeņogļu raktuves, kurās iegūtais melnais zelts nedod vairāk kā piecus procentus pelnu. Faivfingeras baseinā tās atrastas vēl senāk, un akmeņogles lieliski aizstāj malku, ko pat vidējas jaudas tvaikoņi patērē tonnu stundā. Iespējams, tur paveras jauna šī apvidus izdzīvošanas iespēja, ja pēc tam, kad būs atdevis visas zelta dzīslas, tas vilinās kalnračus ar savām ogļu raktuvēm.
Šās dienas vakarā, beidzoties otrajam ceļa posmam, kas bija ļoti nogurdinošs, Neluto un viņa ceļabiedri sasniedza Fortkjūdahu Jukonas kreisajā krastā, kur nolēma pārlaist nakti kādā no iebraucamajām vietām, ja atradis tādu, kurai salīdzinājumā ar telti varētu dot priekšroku.
Fortkjūdahu 1892. gadā nodibināja Ziemeļamerikas tirdzniecības un transporta kompānija no Čikāgas, kas gribēja atņemt Aļaskas tirdzniecības kompānijai priekšrocības uz Jukonas zelta teritoriju apgādi. Šī pilsētiņa, kuras aizstāvību, kā jau tika minēts, vajadzēja nodrošināt Fortkon- stantinai, atradās tieši pie Četrdesmitjūdžu krika grīvas.
Tajā pašā laikā tika atzīts, ka raktuves, ko amerikāņu teritorijā ierobežo gan Četrdesmitjūdžu krika mazās pietekas Morsa un Deivisa, gan Sešdesmitjūdžu upes pieteka Millerkrīks, ir ļoti produktīvas. Dažas no tām snieguma ziņā varēja salīdzināt pat ar atradnēm Bonanzas lejtecē.
Pulkstenis bija seši vakarā, kad divriči beidza pēdējo posmu līdz Fortkjūdahai, un abi brālēni sāka meklēt naktsmītni.
Viņiem tika norādīta kāda iebraucamā vieta, ko ieteica jātnieku policijas nodaļas priekšnieks. Viņš parasti uzturējās šajā pilsētā, un savu darbu veica tajā teritorijas daļā, kas atrodas starp robežu un Jukonas kreiso krastu.
Bens Redls un Samijs Skims, vēlēdamies atvilkt elpu vienalga kādā gultā, daudz nesūkstījās ne par ērtībām, ne par cenām, un nakts pagāja ne šā, ne tā.
Atstājusi Fortkjūdahu, Jukona turpina plūst augšup uz ziemeļrietumiem līdz vietai, kur tā šķērso simt četrdesmit pirmo meridiānu, kāds tas bija iezīmēts kartēs. Bet Četrdesmitjūdžu krīks, kas ir četrdesmit jūdzes garš, kā norāda tā nosaukums, savā lejtecē nogriežas uz dienvidrietumiem, veidodams ļoti līkumainu straumi, un plūst cauri apvidum, kur cits citu nomaina meži un pakalni. Līdz robežai tā garums ir apmēram septiņdesmit kilometri, no kuriem trīsdesmit ir uz britu zemes, bet četrdesmit plūst amerikāņu teritorijā. Tātad krīks šķērso meridiānu, par kuru šobrīd risinājās strīdi, tāpat kā Jukona, Sešdesmitjūdžu upe un citas straumes.
Dodoties ceļā no agra rīta, Neluto cerēja vakarā sasniegt vietu, kur atradās Žozijas Lakosta iecirknis. Viņš iedeva auzas un labu barību zirgam, kuru šīs divas ceļā pavadītās dienas nešķita pārāk nogurdinājušas. Ja vajadzēja sakas, tās varēja dabūt, turklāt spēcīgais dzīvnieks atpūtās visu laiku, ko abi brālēni pavadīja 129. iecirknī.
Bens Redls un Samijs Skims iebraucamo vietu atstāja trijos no rīta, un saule jau bija diezgan augstu. Pēc pārdesmit dienām gaidāms saulgriežu laiks, un tad saule tikai uz mirkli pazudīs aiz ziemeļu horizonta.
Divriči sekoja Četrdesmitjūdžu krika kreisajam, ļoti līkumainajam krastam, ko dažkārt ieskāva augsti pauguri, kurus šķīra dziļas aizas. Zeme ne tuvu nebija tuksnesīga. Visās malās darbojās kalnu un upju iecirkņi. Katrā krasta pagriezienā aizu plaisās slējās stabi, kas norobežoja raktuves, kuru numuri bija uzrakstīti lieliem cipariem. Aprīkojums tur nebija sarežģīts, mašīnu maz. Vairums zelta meklētāju vai nu paši, vai ari viņu strādnieki izvilka dubļus no šahtām, kas bija izraktas iecirknī, un tālāk strādāja ar sietiem vai
bļodām. Tas viss tika darīts gandrīz pilnīgā klusumā, ja tikai nenotika trokšņaini konflikti, vai, zeltračiem, atrodot vērtīgu tīrradni, neizlauzās prieka saucieni.
Pirmā apstāšanās ilga no desmitiem līdz divpadsmitiem, jo šo laiku mazliet nogurdinātajam zirgam vajadzēja atpūtai, un viņam brīvi ļāva ganīties tuvējā pļavā. Pēc pusdienās ieturētajiem konserviem un biskvītiem pie kafijas tases, Samijs un Bens varēja izpīpēt pīpes.
Mazliet pēc divpadsmitiem Neluto atsāka ceļu, un viņš tik ļoti dzina savu aizjūgu, ka jau septiņos vakarā divriči sasniedza 129. iecirkni.
Tā jaunie īpašnieki Monreālu bija atstājuši 2. aprīlī, galamērķī viņi ieradās 11. jūnijā. Nepilnos divarpus mēnešos viņu ceļojums bija galā.