Šajā vietā Četrdesmitjūdžu krīks viegli izliecās uz austrumiem. Gar šo apmēram četrsimt metru garo līkumu cits aiz cita sekoja iecirkņi, ko norobežoja stabi saskaņā ar apgabala zeltraču likuma noteikumiem, kas paredz:
«Visām personām, kuras vecākas par astoņpadsmit gadiem un kurām ir speciālas medību, zvejas un zemes dzīļu izmantošanas atļaujas, kas derīgas uz gadu un maksā desmit dolāru, ir tiesības ieņemt zemes gabalu divsimt piecdesmit pēdu garumā gar straumi, tā platums nedrīkst pārsniegt tūkstoš pēdu no viena krasta līdz otram, novelkot horizontālu līniju trīs pēdas virs ūdens līmeņa.»
129. iecirknis, Žozijas Lakosta īpašums pašā Četrdesmitjūdžu krika augštecē, Klondaikas teritorijā, bija ierīkots atbilstoši šim likumam. Tas atradās blakus Aļaskas-Kanādas robežai starp diviem stabiem; uz viena no tiem bija redzams iecirkņa numurs, bet uz otra — koncesijas iegūšanas datums.
Šis zemes gabals pletās tikai krika labajā krastā un tika klasificēts kā upju iecirknis.
Bija skaidri redzams, ka 129. iecirkni austrumos noslēdza abu valstu robeža, un, ja komisija nolems to pārvietot uz austrumiem, iecirknis vairs neatradīsies Kanādas teritorijā. Tātad bija svarīgi, lai precizēšanas darbi tiktu pabeigti pēc iespējas ātrāk, fiksējot simt četrdesmit pirmā meridiāna stāvokli. Šajā lietā nebija ieinteresēti tikai Žozijas Lakosta, bet arī visu to zemes gabalu īpašnieki, kuru iecirkņi atradās līdzās robežai Klondaikas pusē.
Otrpus 129. iecirknim uz ziemeļiem starp visai augstiem pakalniem stiepās zaļojoša pļava, ko no abām pusēm ieskāva bērzu un apšu meži. Citādi Četrdesmitjūdžu krika ne visai augstie, diezgan straujie ūdeņi plūda cauri ielejai, ko ieskāva kalni. Dažviet bija redzamas zelta meklētāju māje- les un būdas, un divu līdz trīs kilometru platībā darbojās vairāki simti strādnieku.
Otrā pusē robežai, amerikāņu teritorijā, ainava bija līdzīga. Tikai ieleja augštecē bija platāka. Tāpat bez upju iecirkņiem redzēja arī daudzus kalnu iecirkņus, kuru garums pēc koncesijas var būt lielāks par divsimt piecdesmit pēdām, tomēr nepārsniedzot tūkstoti.
Bens Redls un Samijs Skims zināja, ka 129. iecirknis robežojās ar 127., un abus šķīra meridiāns, kura korekciju pieprasīja minētās valstis. Šis 127. iecirknis bija teksasieša Hantera īpašums, viņš to ekspluatēja jau gadu un tagad uzsāka savu otro kampaņu. Par to, ka viņš ķildojies ar savu kaimiņu Žoziju Lakostu, abi brālēni tagad, kad viņu pazina, nešaubījās.
Kas attiecas uz 129. īpašumu, tas bija ierīkots kārtīgi, atbilstoši lietošanas noteikumiem. Bija izsniegta īpašuma deklarācija, ko akceptējusi valsts, un noteiktajos termiņos reģistrēta domīnijas raktuvju komisāra birojā, gadā par to maksājot septiņdesmit piecus frankus lielu nodokli. Bez tam tika piedzits nodoklis desmit procentu apmērā no iegūtā zelta ar soda sankcijām nelikumību gadījumā to konfiscēt. Turklāt Žoziju Lakostu nekad nebija skāris likums, saskaņā ar kuru viss iecirknis, kas vasaras sezonas laikā septiņdesmit divas stundas palicis neskarts, pāriet sabiedriskajā īpašumā. Darbi tajā tika pārtraukti tikai pēc viņa nāves, gaidot, kad mantinieki pārņems mantojumu savā īpašumā.
Žozijas Lakosta uzsāktie darbi bija ilguši astoņpadsmit mēnešu un faktiski bija norisinājušies bez lieliem panākumiem. Sākotnējā aprīkojuma, personāla, transporta nolīgšanas un citi izdevumi bija diezgan lieli. Bija notikuši arī pēkšņi Četrdesmitjūdžu krika plūdi, nodarot diezgan lielus zaudējumus un pārtraucot darbus. īsi runājot, 129. iecirkņa īpašnieks tik tikko bija spējis segt izdevumus, kad viņu pārsteidza nāve.
Bet vai tad nav zināms, kāds ir zelta meklētājs, kurš nekad nezaudē cerību, kurš allaž tic, ka rīt uzdursies bagātai dzīslai, atklās dažus tīrradņus lielā vērtībā, sietā izskalos no tūkstoš līdz četrtūkstoš franku?
Iespējams, Žozijam Lakostam tas būtu izdevies, kaut gan viņa rīcībā bija tikai ļoti ierobežoti līdzekļi. Viņš neizmantoja balansieru sistēmu un samierinājās ar piecpadsmit līdz divdesmit pēdu dziļu šahtu izrakšanu zelta slāni, kura vidējais biezums bija piecas sešas pēdas.
Visas ziņas, kas attiecās uz zemes gabala ekspluatāciju, sniedza Žozijas Lakosta palīgs. Kopš darbu pārtraukšanas un personāla atlaišanas viņš uzraudzīja iecirkni, gaidīdams, kad tajā tiks atsākta ekspluatācija, vai nu to darītu mantinieki vai kāds jauns īpašnieks.
Šo meistaru sauca par Loriku. Tas bija franču izcelsmes kanādietis, četrdesmit gadu vecs, ļoti pieredzējis zelta meklētājs, vairākus gadus strādājis Kalifornijas un Britu Kolumbijas zelta iegulās, pirms pārcēlās uz Jukonas teritorijām. Neviens labāk par viņu nevarētu sniegt Benam Redlam ziņas par 129. iecirkņa pašreizējo stāvokli, par izdarītajiem un izdarāmajiem ieguvumiem, par tā patieso vērtību.
Vispirms Loriks parūpējās par Bena Redla un Samija Skima izmitināšanu, jo viņiem Četrdesmitjūdžu krīkā būs jāpavada vairākas dienas. Viņi nenakšņoja teltīs, bet deva priekšroku kādai gaužām pieticīgai, taču vismaz tīrai istabai mājiņā, ko Žozija Lakosts bija licis uzcelt sev un savam palīgam. Tā atradās pašā gravas malā, bērzu un apšu meža vidū un sniedza pietiekamu patvērumu vasarā, kad no slikta laika vairs nebija jābaidās. Turklāt ziemā, tas ir — septiņus līdz astoņus mēnešus no divpadsmit — tā tika slēgta. Pēc tam atvaļinātais personāls, Žozija Lakosts un Loriks atgriezās Dousonā, kur gaidīja, kad varēs atsākt darbus.
Pašreiz, kamēr citu iecirkņu īpašnieki un viņu strādnieki nesēdēja dīkā ne dienu ne nakti, 129. gabals kopš īpašnieka nāves jau četrus mēnešus kā bija pamests.
Pārtiku viesu vajadzībām, meistars sagādāja bez lielām pūlēm. Šajā reģionā, tāpat kā visā Klondaikā, pastāvēja pārtikas sagādes sabiedrības. Jukonas tvaikoņu apgādātas, tās bāzējās Dousonā, un, apkalpojot iecirkņus, labi nopelnīja, ņemot vērā dažādo patēriņa preču cenas un rajonā nodarbināto strādnieku skaitu.
Nākamajā dienā pēc ierašanās pie Četrdesmitjūdžu krika Bens Redls un Samijs Skims Lorika pavadībā apmeklēja zemes gabalu, apstādamies pie šahtām, kuras bija brīvas no ziemas lediem un kuru apakšā uzkrājās vērtīgie dubļi.
Loriks viņiem pastāstīja, kā noritējuši darbi pēc tam, kad nokārtojis formalitātes un nomaksājis nodokli, tēvocis bija pārņēmis 129. iecirkni savā īpašumā.
— Lakosta kungs, — viņš teica, — sākumā neizmantoja personālu, kas sastāvēja no kādiem piecdesmit strādniekiem, lai krika krastā izraktu šahtas. Viņa darbība aprobežojās ar zemes virspusēju apguvi, jo likums, kā zināms, prasa trīs mēnešus gadā uzturēties iecirknī. Tikai uz pirmās kampaņas beigām metāla slānī tika izraktas šahtas.
— Un cik tādu jūs pa šo laiku esat izrakuši? — jautāja Bens Redls.
— Četrpadsmit, — atbildēja meistars. — Katrai no tām ir deviņas kvadrātpēdas liela atvere, kā jūs to redzat. Tās saglabājušās, un atliek vien no tām smelt, lai turpinātu ekspluatāciju.
— Bet pirms tika izraktas šahtas, — savukārt vaicāja Samijs Skims, — kādu peļņu ienesa virspusējā apguve un vai ienākumi sedza izdevumus?…
— Protams, ne, kungs, — Loriks atbildēja, — un tā tas ir gandrīz visās iegulās, kad sāk skalot zelta zvirgzdus un oļus.
— Jūs strādājat tikai ar bļodu un sietu, — piezīmēja Bens Redls.
— Tikai, kungi, un reti gadās, ka sietā izskalojam piecpadsmit frankus.
— Turpretim Bonanzas zemes gabalos, kā runā, — iesaucās Samijs, — sanāk divi līdz trīs tūkstoši…
— Varat ticēt, tas ir izņēmums, — paziņoja meistars, — un, ja vidējais aritmētiskais ir kādi simt franki, tad jau vari būt apmierināts! Bet 129. iecirknī tas nekad nav pārsniedzis sešus vai septiņus frankus, un, tā kā strādnieku algas uzkāpa līdz septiņiem frankiem piecdesmit stundā…
— Bēdīgs rezultāts! — sacīja Samijs Skims.
Tad Bens Redls uzdeva jautājumu:
— Kādēļ tik ilgi gaidīja, līdz izraka šahtas?…
— Tādēļ, ka nepieciešams, lai ūdens, ar kuru tās pamazām pildās, sasalst, — atbildēja Loriks. — Tas veido kaut ko līdzīgu stingrai čaulai, kas notur starpsienas un ļauj izrakt citas šahtas, neizraisot nobrukumu.
— Tāpat, — Bens Redls turpināja, — vajadzēja ļaut paiet ziemai, lai tās izmantotu…
— Tā mēs arī darījām, Redla kungs, — atbildēja meistars.
— Un cik tās ir dziļas?
— Desmit līdz divpadsmit pēdu, proti, līdz slānim, kur parasti sākas zelta nogulsnes.
— Un cik biezs parasti ir šis slānis?
-i- Apmēram sešas pēdas.
— Un cik sietus piepilda izvilktās zemes kubikpēda?
— Aptuveni desmit, un labs strādnieks spēj izskalot kādus simt dienā.
— Vai šīs šahtas jau kādreiz izmantoja?… — vaicāja Bens Redls.
— Viss bija gatavs, lai tās palaistu darbā, bet tad Žozija Lakosta kungs nomira, un darbus vajadzēja apturēt.
Šīs ziņas nenoliedzami stipri ieinteresēja Benu Redlu, bet bija skaidri redzams, ka arī viņa brālēnam tās nebija vienaldzīgas. Viņam bija svarīgi, cik vien iespējams precīzi uzzināt 129. iecirkņa vērtību, un tā nevarēja balstīties tikai uz zemes gabala devumu pirmās kampaņas laikā. Jautājums tika uzdots meistaram.
— Mūsu izskalotā zelta vērtība sastādīja trīsdesmit tūkstošus franku, — viņš atbildēja, — un šī summa tik tikko sedza izdevumus. Bet es nedomāju, ka Četrdesmitjūdžu krika dzīsla nebūtu laba, jo kaimiņu iecirkņos, līdzko sāka darboties šahtas, ienākumi bija ievērojami.
— Nu ko, Lorik, jūs bez šaubām zināt, ka Čikāgas sindikāts mums izteicis pirkšanas piedāvājumu… — teica Bens Redls.
— Es zinu, kungs, viņu aģenti pirms trim mēnešiem bija atnākuši apskatīties iecirkni.
— Un ja es jautāšu, — turpināja Bens Redls, — kāda pēc jūsu domām varētu būt šī zemes gabala vērtība?
— Balstoties uz iegūtajiem rezultātiem citos Četrdesmitjūdžu krika iecirkņos, es to nenovērtēju mazāk par divsimt tūkstošiem franku.
— Un cik par to tika samaksāts?
— Žozija Lakosta kungs par to maksāja piecdesmit tūkstošus.
— Divsimt tūkstoši franku, — Samijs Skims teica, — tas ir skaists skaitlis, nudien, un mums nebūs jānožēlo šis ceļojums, ja par to saņemsim šādu summu. Bet sindikāts nevēlas palikt pie sava piedāvājuma, kamēr robežas jautājums nebūs galīgi izlemts.
— Kāda nozīme tam, vai 129. iecirknis ir Kanādas vai Aļaskas zemē, vērtība tam paliek tāda pati, — atteica meistars.
— Gluži pareizi, — paziņoja Bens Redls, — bet tiesa ir ari tas, ka piedāvājums tika atsaukts…
— Lorik, — Samijs Skims jautāja meistaram, — vai jūs ticat, ka šis robežas labojums tiks paveikts tuvākajā laikā?
— Varu jums pateikt tikai vienu, kungi, — paziņoja Loriks, — to, ka komisija sākusi darbu. Kad tas tiks pabeigts, domāju, neviens komisārs nespētu pateikt. Starp citu, viņiem palīdz viens no Klondaikas ievērojamākajiem kadastrētājiem, vīrs ar lielu pieredzi — Ožilvī kungs, kurš precīzi uzmērījis rajonu.
— Un ko jūs domājat par šīs operācijas rezultātiem? — jautāja Bens Redls.
— To, ka tā novedīs pie amerikāņu sakāves, — atbildēja meistars, — un, ja robeža nav tur, kur tai jābūt, tas nozīmē, ka tā būs jāpārnes uz rietumiem.
— Un tādā gadījumā, 129. iecirknim joprojām garantēta atrašanās Kanādas teritorijā, — Samijs Skims secināja.
— Tā gan, — apstiprināja Loriks.
Bens Redls turpināja izprašņāt meistaru par attiecībām, kādas Žozijam Lakostam bijušas ar kaimiņiem, 127. iecirkņa īpašniekiem.
— Ar teksasieti un viņa kompanjonu, — pārjautāja meistars, — Hanteru un Maloni?…
— Jā, ar tiem pašiem.
— Nudien, kungi, viņi bija stipri kaitinoši, varu jums pateikt skaidri un gaiši. Tie ir divi huligāni, šie amerikāņi. Visu iespējamo iemeslu dēļ viņi ar mums meklējuši ķildu, un ķerties pie dunča viņi nav jāmudina! Pēdējā laikā mēs strādājām tikai ar revolveriem makstis. Vairākkārt bija jāiejaucas policijai, lai vestu viņus pie prāta.
— Tieši to pašu mums teica jātnieku policijas priekšnieks, kuru satikām Fortkjūdahā, — paziņoja Bens Redls.
— Domāju, viņam vēl ne reizi vien nāksies iejaukties, — piemetināja Loriks. Redziet, kungi, miers būs tikai tai dienā, kad šie abi nelieši tiks padzīti.
— Un kā gan tas varētu notikt? — jautāja Samijs Skims.
— Nekas nevar būt vienkāršāk, un ticiet, kungi, ka tas notiks, ja robeža tiks pārvietota vairāk uz rietumiem. 127. iecirknis tad būs Kanādas teritorijā, un Hanteram vajadzēs pakļauties visām Kanādas administrācijas prasībām.
— Protams, — Samijs Skims piebilda, — viņš ir no tiem, kuri pastāv, lai simt četrdesmit pirmais meridiāns tiktu pārnests uz austrumiem?
— Kā tad, — atbildēja meistars, — un viņš ir samusinājis visus robežas amerikāņus, gan no Četrdesmitjūdžu krika, gan no Sešdesmitjūdžu upes. Vairākas reizes viņi draudējuši ielauzties mūsu teritorijā un sagrābt mūsu zemes gabalus. Hanters un Malone provocē viņus uz šādiem ekscesiem. Otavas valdība nosūtījusi savas sūdzības uz Vašingtonu, bet neliekas, ka Štatu valdība steigtos tās izskatīt.
— Tā, bez šaubām, gaida, kad būs atrisināts robežas jautājums, — sacīja Bens Redls.
— Iespējams, Redla kungs, un gaidot, kamēr pārdosiet 129. iecirkni, mums jābūt modriem. Kad Hanters uzzinās, ka jaunie īpašnieki ieradušies Četrdesmitjūdžu krikā, kas zina, vai viņam nebūs padomā kas ļauns.
— Mēs jau esam brīdināti, Lorik, — atbildēja Samijs Skims, — un gan jau pratīsim apieties ar šiem neliešiem, kā viņi to pelnījuši!
Pārstaigājuši iecirkni un uzkāpuši līdz tā ziemeļu galam, abi brālēni un meistars nokāpa līdz krika kreisajam krastam. Tur viņi apstājās netālu no staba, kas iezīmēja abu zemes gabalu robežu. Ja 129. iecirkni nekas nenotika, 127. kūsāja dzīvība. Hantera ļaudis strādāja ar lejtecē izraktajām šahtām, un izskalotie dubļi, tekņu ūdeņu nesti, pazuda
Četrdesmitjūdžu krika straumē. Redzamas bija ari dažas laivas, kas slīdēja lejup pa upi, maksājot robežas šķērsošanas nodevu, jo muita bija ļoti stingra.
Bens Redls un Samijs Skims velti centās 127. iecirkņa strādnieku vidū sazīmēt Hanteru un Maloni. Viņi tos neredzēja, un Loriks domāja, ka, dažas dienas pavadījuši iecirknī, teksasieši devušies tālāk uz rietumiem — to Aļaskas daļu, kur tika vēstīts par jauniem zelta reģionu atklājumiem.
Kad iecirkņa apskate bija pabeigta, abi brālēni un meistars atgriezās mājiņā, kur viņus gaidīja pusdienas. Par Neluto viņiem nebija jāraizējas. Ar divričiem šim indiānim pilnīgi pietika, un arī zirgs varēja būt drošs, ka tiks labi aprūpēts.
Kad pusdienas bija paēstas, Samijs jautāja Benam, ko viņš nolēmis darīt un vai viņš grib vēl ilgāk uzturēties 129. iecirkni.
— Tagad tu to esi redzējis, — viņš teica, — tu zini, kādā stāvoklī tas ir un kāda tā vērtība. Nevaru iedomāties, ka, paliekot šeit, tu varētu uzzināt ko vairāk.
— Es tā nedomāju, — atbildēja Bens Redls. — Man vēl daudz kas jāapspriež ar meistaru, jāpārbauda mūsu tēvoča Žozijas rēķini, un, manuprāt, tas nav pārāk daudz — palikt mūsu zemes gabalā četrdesmit astoņas stundas.
— Lai iet četrdesmit astoņas stundas, — teica Samijs Skims, — bet, kamēr tu pārbaudīsi rēķinvedību, es labprāt gribētu pamedīt apkārtnē….
— Jā, ar noteikumu, ka tu neapmaldīsies un nepakļausi sevi briesmām.
— Esi mierīgs, Ben, mani pavadīs brašais Neluto, kurš labi pazīst apkārtni.
— Dari to savam priekam, jo, atkārtoju vēlreiz, man liekas absolūti nepieciešams uzkavēties šeit dažas dienas.
— Paskat tik, — smaidīdams sacīja Samijs Skims, — četrdesmit astoņas stundas, par kurām tu runāji, jau kļuvušas par dažām dienām.
— Kā tad, — atteica Bens Redls, — un vēl es varētu apskatīties, kā strādā ļaudis, izskalo dažus sietus manā klātbūtnē.
— Ei! Uzmanību, Ben! — Samijs Skims iesaucās. — Ne jau kā zelta meklētāji mēs esam ieradušies 129. iecirknī, bet tikai, lai gūtu priekšstatu, ko tas vērts.
— Norunāts, Samij, norunāts. Katrā ziņā neaizmirsti, ka šobrīd mēs nevaram pārdot zemes iecirkni. Nepieciešams, lai precizēšanas komisija pabeidz darbus, lai kadastrētājs uzraksta ziņojumu… un es neredzu iemeslu, kādēļ Loriks pa to laiku nevarētu atsākt ekspluatāciju…
— Tad nu mēs esam nolādēti šeit iesakņoties, jo šis velna meridiāns nav fiksēts savā īstajā vietā, — sacīja Samijs Skims.
— Starp citu, kur mēs pavadīsim šo laiku, Samij?
— Dousonā, Ben.
— Vai tur mums būs labāk?
Samijs Skims neatbildēja. Viņš labi juta, ka inženiera aicinājums brālēnā gūst virsroku, ka Bens deg nepacietībā ķerties vērsim pie ragiem… vai drīzāk pie dubļiem. Un kad reiz viņš tos būs nobaudījis, vai viņš negribēs turpināt tēvoča Žozijas darbu?
«Ak nē! Piedodiet, bet tas nu reiz ir par daudz!» pie sevis domāja Samijs Skims, «gan jau es zināšu, kā viņu aizkavēt!»
Tad viņš paņēma savu bisi, pasauca Neluto, un, atstājuši mājiņu, abi devās augšup pa gravu uz ziemeļiem.
Samijs Skims nekļūdījās, jo tā kā bija radusies iespēja, Bens Redls nolēma izstudēt zemes gabala ekspluatāciju, it sevišķi, ja tas tagad ir viņa īpašums. Protams, atstājot Monreālu, inženieris domāja tikai par to, kā pārdot 129. iecirkni pēc tam, kad būs noskaidrota tā vērtība. Bet, lūk, negaidīts apstāklis piespieda viņu pagarināt savu uzturēšanos Četrdesmitjūdžu krīkā varbūt par vairākām nedēļām… Kā lai viņš turētos pretī kārdinājumam izmantot sagatavotās šahtas, pārbaudīt to sniegumu?… Un vai tēvocis Žozija bija darījis visu kā nākas, lai iegūtu labu rezultātu? Vai viņš nebija samierinājies ar vecu zeltraču metodi, acīmredzot pārāk rudimentāru? Vai viņš, būdams inženieris, neatradīs jaunu, ātrāku, produktīvāku paņēmienu? Un, visbeidzot, ja no šīs zemes dzīlēm, kas viņam piederēja, bija iegūstami simtiem tūkstošu franku, vai bija prātīgi atdot tos šim sindikātam par smiekla cenu?
Jā, tādas domas rosījās Bena Redla galvā. Un tas, ka robežas jautājums, Angļu-amerikāņu tirdzniecības un transporta kompānijas priekšlikuma atlikšana lika viņam gaidīt, viņu neapbēdināja. Gan jau viņš liks Samijam paciesties, un viņš pats sev teica, ka brālēnam vēl beigās iepatiksies.
Un, kad Bens iegrima tēvoča Žozijas rēķinos, pēc tam kad meistars viņam bija sagādājis visus izziņas dokumentus, viņš teica:
— Ja jums tagad būtu jānolīgst strādnieki, vai tas vēl būtu iespējams, Lorik?
— Par to es nešaubos, Redla kungs, — atbildēja meistars. — Tūkstošiem emigrantu klīst pa rajonu, meklēdami darbu un nevarēdami to atrast… Katru dienu tādi ierodas Četrdesmitjūdžu krika iegulās. Es pat domāju, ka, ņemot vērā pieplūdumu, viņi nevarēs pretendēt uz ļoti lielām algām.
— Jums nevajadzētu vairāk kā piecdesmit zeltraču?
— Piecdesmit, Žozija Lakosta kungs neizmantoja vairāk…
— Un cik ilgā laikā jūs sadabūjāt šos ļaudis? — jautāja Bens Redls.
— Divdesmit četrās stundās, — atbildēja meistars.
Tad pēc brīža viņš uzdrīkstējās pavaicāt:
— Vai jūsu nolūks ir to ekspluatēt, Redla kungs?
— Iespējams, ja mēs nebūsim pārdevuši 129. iecirkni par tā īsto cenu.
— Vispār tas jums ļaus labāk noteikt zemes gabala vērtību un sarunās ar sindikātiem, kuri jums piedāvās to nopirkt, būt prasīgākam.
— Turklāt, ko lai šeit pasāk, kamēr robežas jautājums nebūs nokārtots? — Bens Redls sacīja.
— Patiesi, — atbildēja meistars, — un vispār, vai nu tas būtu amerikāņu vai kanādiešu pusē, 129. iecirknis tamdēļ nekļūs mazāk vērts, un man vienmēr šķitis, ka visi pieteku iecirkņi Jukonas kreisajā krastā nebūt nav sliktāki kā labajā. Redzat, Redla kungs, pie Sešdesmitjūdžu upes vai Četrdesmitjūdžu krika iespējams tikt pie kapitāla tikpat ātri kā Bonanzā vai Eldorado.
— Es to paturēšu prātā, Lorik, — sacīja Bens Redls, būdams ļoti apmierināts ar šīm atbildēm, kas saskanēja ar viņa paša vēlmēm.
Un, it kā cenzdamies inženieri pārliecināt vēlreiz, viņš piebilda:
— Jā, Redla kungs, lai kāds arī būtu komisijas iegūtais rezultāts, zelta 129. iecirknī no tā mazāk nepaliks. Visbeidzot… es galvoju, ka jums ne mazākajā mērā nav jāsatraucas! Jūsu iecirknis ir kanādiešu, un tāds tas arī paliks….
— Es vēlētos, kaut tā būtu, — atbildēja Bens Redls. — Tāpat es pakonsultēšos ar savu brālēnu Skimu un piedāvāšu viņam turpināt tēvoča iesākto ekspluatāciju.
Tas, ko Bens Redls sauca par pakonsultēšanos ar brālēnu, bija nostādīt viņu faktu priekšā, neļaujot daudz par to diskutēt. Tātad, līdzko Samijs Skims un Neluto atgriezās no medībām, pārnesdami virteni irbju un purva sloku, viņš tam tikai sacīja:
— Es visu labi apdomāju, Samij, un tā kā mēs šeit esam aizkavēti uz pāris mēnešiem, labākais, ko varam darīt, ir atsākt 129. iecirkņa ekspluatāciju.
— Kļūt par zelta meklētājiem?! — iesaucās Samijs Skims.
— Jā… gaidot, kad varēsim pārdot mūsu zemes gabalu!