Tad beidzot bažas, ko vienmēr vairāk vai mazāk izjuta Samijs Skims, bija piepildījušās. Gaidot, līdz varēs pārdot 129. iecirkni, Bens Redls atsāks tā izmantošanu. Un kas zina, vai viņš vispār kādreiz gribēs tikt no tā vaļā! Tiesa, ar tām niecīgajām cerībām, ka šī ekspluatācija būs auglīga, vai būtu pamats to nožēlot?
«Tam tā vajadzēja notikt,» pie sevis atkārtoja viedais Samijs, «un es esmu spiests nolādēt tēvoci Žoziju!… Tā ir viņa vaina, ka mēs esam kļuvuši par kalnračiem, zelt- račiem, zemes pētniekiem, ar kādiem vārdiem lai vēl izķēmo zelta meklētājus, ko es saucu par nelaimju meklētājiem! Jā! Man vajadzēja jau no paša šis avantūras sākuma rīkoties noteiktāk. Ja es būtu atteicies atstāt Monreālu un pavadīt Benu uz šo briesmīgo zemi, Bens bez šaubām nebūtu braucis, un mēs nebūtu iepīti šajā nožēlojamajā lietā! Atliek vien iedot velnam mazo pirkstiņu, kad viņš paņems visu roku, un nākamā ziema būs klāt, pirms mēs būsim varējuši doties atpakaļceļā uz Monreālu!… Ziema Klondaikā! Ar piecdesmit grādu lielu salu, kas piespieda saražot tos jaukos termometrus, kas gradēti zem nulles tik tālu, cik citur virs tās! Kādas perspektīvas! Ak! Tēvoci Žozija, tēvoci Žozija, jūs savus māsasdēlus esat iegrūdis nelaimē!»
Tā prātoja Samijs Skims. Bet, būdams filozofiskas dabas, viņš prata samierināties ar likteni. Kaut arī viņš nožēloja, ka nebija pretojies šim ceļojumam uz Klondaiku, viņš zināja, ka nebūtu spējis atturēt Benu doties ceļā, pat atsakoties viņu pavadīt, un ka beigu beigās viņš tāpat būtu brālēnu pavadījis.
Ar jūnija pirmo nedēļu sākās Jukonas zelta skalošanas sezona. Kopš piecpadsmit dienām atkusnis un ledus iešana krikos zemes gabalus darīja izmantojamus. Ja zeme, ko lielais aukstums bija sasaldējis, vēl pretojās kapļiem un cērtēm, to tomēr varēja sākt apstrādāt. Caur šahtām viegli varēja sasniegt rūdas slāni, nebaidoties, ka to starpsienas, ko ziema bija padarījusi cietas, sagrūs. Pietika savienot šahtas ar tranšejām, lai darbs varētu normāli ritēt uz priekšu.
Turklāt bija acim redzams, ka, netrūkstot labākam aprīkojumam un mašīnām, ko Bens Redls prastu laist darbā ar labiem panākumiem, viņš nebūtu spiests aprobežoties ar sietu un bļodu. Bet ar šiem vienkāršajiem rīkiem pietika, lai skalotu dubļus Četrdesmitjūdžu krika krastos. Patiesībā rūpnieciski jāapstrādā kvarca, nevis upju iecirkņi, un Klondaikas iegulās jau manīja mašīnas ar blietēm, kas drupināja kvarcu, tādas jau darbojās citos Kanādas un Britu Kolumbijas raktuvju apvidos.
Bens Redls nebūtu varējis atrast labāku palīgu kā Loriks. Viņam tikai vajadzēja ļaut darboties šim vīram, ļoti pārbaudītam, ļoti pieredzējušam šāda veida darbos, kurš jau vadījis līdzīgas ekspluatācijas Kolumbijā; turklāt Loriks bija spējīgs veiksmīgi izmantot uzlabojumus, ko viņam varēja piedāvāt inženieris.
Jāpiebilst arī, ka ilgstoša 129. iecirkņa neizmantošana varētu radīt neapmierinātību augstākās varas iestādēs. Ļoti kāras uz nodokļiem, ko atvilka no iecirkņu ienākumiem, tās atņēma īpašuma tiesības visiem, kas salīdzinoši īsā laika posmā savos iecirkņos neko neuzsāka.
Meistars iesāka ar personāla meklēšanu. Tas viņam sagādāja neparedzētas grūtības. Tika izziņots, ka Doma kalnu apvidū atklātas jaunas iegulas, un kalnrači bija saskrējuši tur, jo darbs rādījās būt labi apmaksāts. Karavānas nemitējās ierasties Dousonā, jo vasaras sezonā ezeru šķērsošana un brauciens lejup pa Jukonu bija vienkāršāks. Šajā laikā strādnieku rokas bija pieprasītas visur, jo mašīnu darbs tika izmantots reti.
Piecdesmit strādnieku vietā Lorikam izdevās nolīgt kādus trīsdesmit. Bet līdz ar to viņš varēja tiem labāk maksāt — piecus līdz sešus frankus stundā.
Šādas algas tika maksātas arī Bonanzā. Vairums strādnieku nopelnīja sešdesmit piecus līdz astoņdesmit frankus dienā, un cik daudzi no viņiem nebūtu kļuvuši bagāti, ja savu naudu nenotriektu tikpat viegli, cik nopelnīja.
Nav nekāds brīnums, ka algas cēlās, jo Sukuma iegulās un ne tikai tur strādnieks stundā izskaloja līdz simt dolāriem. Patiesībā viņš no tā saņēma tikai simto daļu.
Kā jau minēts, 129. iecirkņa aprīkojums bija ļoti vienkāršs — bļoda un siets; tādu zelta meklētāji lietoja, kad tika atklātas pirmās iegulas. Bez šaubām, Žozija Lakosts bija mēģinājis uzlabot šos pārāk primitīvos rīkus, un to, ko nebija izdarījis viņš, centās izdarīt viņa brāļadēls.
Pateicoties meistaram un samaksājot smuku naudiņu, Benam izdevās panākt, ka 129. iecirkņa aprīkojumam tika pievienotas divas balansieres.
Balansiere ir gluži vienkārši trīs pēdas gara un divas pēdas plata kaste, kas piekārta pie svaru kārts. Tā iekšpusē novietots saru siets, nostiprināts uz vilnas gabala, kurā paliek zelta graudi, bet ūdens un smiltis iziet cauri. Šīs ierīces apakšā ir novietots nedaudz dzīvsudraba, ar kuru sajaucas zelts, ja tas ir tik smalks, ka to nav iespējams paņemt ar rokām.
Vairāk par balansierēm, Bens Redls būtu gribējis ierīkot slūžas, un, nespēdams tās sagādāt, viņš domāja slūžas uzbūvēt pats. Tā ir koka caurule, ko izvago sešas collas garas šķērsrievas. Līdzko tajā ielaiž šķidrus dubļus, zeme un grants tiek aizskaloti, kamēr rievās sava smaguma dēļ sakrājas zelts.
Šie abi visai efektīvie paņēmieni ļauj sasniegt labus rezultātus; bet nepieciešams uzstādīt sūkni, lai paceltu ūdens līmeni līdz slūžu vai balansieru pašai augšai, un tā ir visdārgākā šo ierīču daļa. Ja runa ir par kalnu iecirkņiem, tur dažkārt var izmantot dabigos ūdenskritumus, bet uz upju iecirkņiem jāķeras pie mehāniskiem līdzekļiem, kas prasa visai lielus izdevumus.
129. iecirkņa ekspluatācija tika uzsākta vislabākajos apstākļos. Filozofēdams pa savai modei, Samijs Skims nebeidza vērot, ar kādu alkatību, kādu degsmi Bens Redls nodevās šim darbam.
«Patiesi,» viņš sev teica, «Bens nav izbēdzis valdošajai epidēmijai, un, lai Dievs dod, ka tā neķertu arī mani! Kas par briesmīgu drudzi, šis zelta drudzis, un tas nebūt nav pārejošs, un to nevar uzveikt ar himna pulveri. Es redzu, ka izveseļoties no tā nav iespējams pat tad, kad uzsmaidījusi laime, jo zelta jau nekad nevar būt gana!… Nē! Vajag, lai tā būtu par daudz, un arī par daudz vēl nav gana!»
129. iecirkņa īpašnieki, tēvoča Žozijas mantinieki, vēl nebija nonākuši tik tālu. Kaut ari, pēc meistara sacītā, šai dzīslai vajadzēja būt bagātai, tā savus dārgumus tik viegli vis neatdeva. Bija grūti tikt klāt zelta dzīslai, kas caur zemi gāja uz rietumiem, sekojot Četrdesmitjūdžu krika straumei. Benam Redlam nācās atzīt, ka šahtas nav pietiekami dziļas, un bija nepieciešams tās izrakt dziļākas. Liela ķēpa, jo temperatūra vairs nenodrošināja starpsienu cietību, kas, pieturoties salam, izveidojās pati no sevis.
Bet vai bija prātīgi uzsākt šos dārgos darbus, vai drīzāk nevajadzēja tos atstāt sindikātiem vai privātpersonām, kas kļūtu par iecirkņa nākamajiem īpašniekiem? Vai Benam Redlam nevajadzēja samierināties ar bļodas un sieta sniegumu? Vai bija apdomīgi ieslīgt izdevumos, kas teju vai sasniedza zemes gabala vērtību?
Patiesi, bļodās izskalotais tik tikko sasniedza ceturtdaļ- dolāru. Ņemot vērā algas, kas tika maksātas personālam, ienākums bija niecīgs. Un vai meistara paredzējumi balstījās uz nopietniem faktiem? Jautājums bija vietā.
Jūnijā laiks pieturējās diezgan labs. Uznāca pāris vētru, dažreiz ļoti spēcīgas, bet tās ātri pārgāja. Pārtrauktie darbi tūdaļ tika atsākti visā Četrdesmitjūdžu krika rajonā.
Pienāca jūlijs. Sezona ilgs vēl tikai divus mēnešus. Saule, kas norietēja pusvienpadsmitos, pie apvāršņa parādījās pirms vieniem. Turklāt starp tās lēktu un rietu valdīja tāda krēsla, ka tikai ar grūtībām varēja saskatīt polāros zvaigznājus. Ja strādātu maiņās, zelta meklētāji būtu varējuši darbu turpināt. Tā tas arī notika iecirkņos, kas atradās otrpus abu valstu robežai, kur amerikāņu aktivitāte bija vienkārši neticama.
Zinot Bena Redla temperamentu, jūs neizbrīnīs tas, ka viņš pats personīgi piedalījās darbos. Viņš ne mazākajā mērā neuzskatīja par sevis necienīgu pievienoties strādniekiem, viņus uzmanīt un ar bļodu rokā skalot 129. iecirkņa dubļus. Turklāt viņš noņēmās arī gar balansieri, un Loriks viņam palīdzēja, it kā strādātu pats sev. Un ne vienu reizi vien Bens brālēnam teica:
— Nu ko, Skim, vai negribi pamēģināt?
— Nē, — Samijs nemainīgi atbildēja, — nejūtu aicinājumu…
— Tas nav grūti, tikai jāsakrata bļoda, no kuras tiek izskalota grants, un tās dibenā paliek zelta daļiņas.
— Nē, Ben, kaut arī man maksātu divus dolārus stundā!
— Esmu pārliecināts, ka tev būtu laimīga roka!
Kādu dienu, sniegdams viņam bļodu, Bens Redls teica:
— Pamēģini, es tevi lūdzu.
Un Samijs Skims paklausīgi paņēma bļodu, mazliet piepildīdams ar zemi, kas bija izvilkta no kādas šahtas, pēc tam pārvērsta šķidrās dūņās, un maz pamazām to notecināja. Ja tā būtu saturējusi kādas zelta daļiņas, tās būtu palikušas bļodas dibenā.
Ne mazākās šī Samija Skima nolādētā metāla pēdas!
— Tu redzi, — viņš teica, — nav pat ar ko samaksāt par pīpes tabaku!
— Nākamreiz tev varbūt veiksies labāk, — cerīgi norūca Bens Redls, negribēdams piekāpties.
— Katrā ziņā medības man ir veiksmīgākas, — atbildēja Samijs Skims.
Un, pasaucis Neluto, viņš paņēma savu bisi un nozuda uz visu pēcpusdienu.
Turklāt tukšā viņš atgriezās reti, pateicoties ne tikai savam mednieka talantam, bet ari tādēļ, ka līdzenumos un tuvējās aizās spārnoto un četrkājaino medījumu bija papilnam. Bieži mežos ganījās aļņi un brieži, dodamies augšup uz ziemeļiem gar likumu, ko met Jukona, virzīdamās uz rietumiem. Savukārt purva slokas, irbes un pīles mita muklājos abās Četrdesmitjūdžu krika pusēs. Tā nu Samijs Skims kompensēja savu ieilgušo uzturēšanos šai zemē, tomēr juzdams nožēlu, ka nevar piedalīties medību kampaņā Grīnvelejā.
Jāpiebilst, ka jūlija mēneša pirmajā pusē skalošana 129. iecirknī deva labākus rezultātus. Meistars beidzot bija uzdūries īstajai zelta dzīslai, kas, tuvojoties zemes gabala robežai, kļuva jo bagātīgāka. Bļodās un balansierēs zelta smilšu veidā sakrājās nozīmīga summa. Kaut arī netika atrasts neviens augstvērtīgs tīrradnis, ienākums šajās pāris nedēļās nebija mazāks par septiņpadsmit tūkstošiem franku. Lūk, kas attaisnoja Lorika sacīto un kam vajadzēja vēl vairāk uzkurināt inženiera godkāri.
Uzlabojumus izdarīja arī 127. iecirknī, un darbavieta pamazām pārvietojās uz austrumiem. Nekādu šaubu, tā bija tā pati dzīsla, kas, virzīdamās gar Četrdesmitjūdžu krika kreiso krastu, šķērsoja abus kaimiņu zemes gabalus.
No tā var secināt, ka Hantera un Bena Redla cilvēki virzījās viens otram pretī. Drīz pienāks diena, kad viņi satiksies uz pašreizējās abu valstu apstrīdētās robežas.
Teksasiešu algotņi — kādi trīsdesmit vīri — visi pēc izcelsmes bija amerikāņi. Būtu bijis grūti savākt kopā vēl nožēlojamākus avantūristus, kuru sejas uzticību vis neviesa, pa pusei mežoņus, spējīgus uz visu, spēcīgus, brutālus un kaš- ķigus, īsi sakot, šo abu Klondaikas rajonā pārpārēm pazīstamo teksasiešu cienīgus. Gandrīz visi jau bija strādājuši 127. iecirknī iepriekšējā gadā, kad Hanters un Malone to bija iegādājušies, tikko atklāja pirmās zelta iegulas, pēc tam, kad krievi bija Aļasku pārdevuši amerikāņiem.
Jā, atšķirības starp atradnēs nodarbinātajiem amerikāņiem un kanādiešiem varēja manīt. Otrie likās paklausīgāki, mierīgāki, disciplinētāki. Arī sindikāti tiem deva priekšroku. Turklāt amerikāņu sabiedrību kalpībā viņi stājās nelabprāt. Tās drīzāk meklēja savus tautiešus, par spīti viņu trokšņošanai, slieksmei dumpoties, nesavaldībai ikdienas ķildās pēc stipro dzērienu lietošanas. Reti kura diena pagāja, neiejaucoties policijai vienā vai otrā iecirknī. Belzieni mijās ar revolveru šāvieniem. Dažreiz bija arī nogalinātie, un ievainotos vajadzēja vest uz Dousonas slimnīcu, jau tā pārpildītu ar slimniekiem, ko turp nosūtīja epidēmijas.
Saprotamāk, bez šaubām, būtu, ja amerikāņi tiktu vesti uz Sitku, jo Sitka ir Aļaskas galvaspilsēta. Bet šī pilsēta atradās tik tālu no Klondaikas, ka vajadzētu šķērsot garo un mokošo ezeru ceļu, tad pārvarēt Čilkutas pāreju, bet par to nebija pat ko domāt. Bez tam, ne tikai, lai saņemtu nepieciešamo aprūpi, bet arīdzan visāda veida priekus, uz kuriem šie ļaudis rādījās kāri, visi plūda uz Dousonu.
Jūlija trešajā nedēļā ekspluatācija joprojām bija diezgan auglīga, ja neņem vērā, ka ne Bens Redls, ne Loriks, ne viņu vīri ne reizi nebija uzdūrušies kādam tīrradnim, kas bija atnesuši bagātību Bonanzai un Eldo- rado. Un beidzot izdevumi vairs nepārsniedza ienākumus, un varēja gadīties, ka šī kampaņa dos simt tūkstošus franku lielu peļņu. Tādējādi, līdzko pieteiksies pircēji, būs iemesls uzsist 129. iecirkņa cenu.
Lai kā ari būtu, Samijam Skimam nebija nopietnu iemeslu žēloties, un viņš arī nežēlotos, ja vien viņš un Bens varētu atstāt Klondaiku pirms ziemas iestāšanās. Bet — un tas viņu kaitināja visvairāk — tas nebija atkarīgs no viņu gribas. Atstāt zemi, ja 129. iecirkņa pārdošana palika nenokārtota, nebija iespējams, un vispirms vajadzēja panākt, lai tiktu atrisināts robežas jautājums. Aizritēja dienas un nedēļas, un nešķita, ka šis process tuvotos beigām un komisāri spētu vienoties.
Un tad Samijam Skimam gadījās pasacit kaut ko ļoti saprātīgu:
— Es neredzu iemesla, Ben, kādēļ mums būtu jāpaliek šeit, kamēr vienreiz tiks noteikta šī simt četrdesmit pirmā meridiāna atrašanās vieta, lai velns viņu rāvis!
— Tādēļ, ka ar Angļu-amerikāņu transporta un tirdzniecības kompāniju un visiem pārējiem varēsim saistīties tikai pēc robežas korekcijas pabeigšanas, — atbildēja Bens Redls.
— Lai tā būtu, Ben, bet to var darīt ari neklātienē, ar starpnieku palīdzību, tikpat labi Monreālā, Snibēna kunga birojā, kā Dousonā, Frontstrītas kantoros.
— Ne tik labvēlīgos apstākļos, — atbildēja Bens Redls.
— Kādēļ tad ne, mēs taču tagad zinām mūsu iecirkņa vērtību?
— Pēc mēneša vai sešām nedēļām mēs to zināsim vēl labāk, — paziņoja inženieris, — un tie vairs nebūs divsimt tūkstoši franku, ko mums piedāvās par 129. iecirkni, bet četri vai pieci simti tūkstošu…
— Un ko mēs ar to visu iesāksim! — iesaucās Samijs Skims.
— Labi izlietosim, vari būt drošs, — apgalvoja Bens Redls. — Vai tad tu neredzi, ka, virzoties uz rietumiem, dzīsla kļūst arvien bagātāka?
— Ek! Tā tik ilgi virzīsies, kamēr aizvirzīsies līdz 127. iecirknim, — piezīmēja Samijs Skims, — un kad mūsu vīri nonāks kontaktā ar briesmīgā Hantera ļaudīm, nevaru iedomāties, kas tad īsti notiks.
Patiesi, bija pamats bažīties, ka abu personālu vidū izcelsies ķilda, jo ar katru dienu viņi arvien vairāk tuvojās abu iecirkņu robežai. Jau tagad viņi apmainījās lamām, bija dzirdami draudi. Loriks jau bija sastrīdējies ar amerikāņu meistaru, rupju un brutālu muskuļu kalnu, un kas zina, vai šī tēviņa draudi nepieņems reālus apveidus, kad Hanters un Malone paši atgriezīsies uzraudzīt darbus iecirknī. Robežstabu izvietojums, kas šķira abas atradnes, tika apstrīdēts, un ne reizi vien akmeņi bija lidojuši no iecirkņa iecirknī, turklāt nevarēja zināt, vai arī tie nesatur zelta daļiņas.
Protams, tādās reizēs Loriks darīja visu, kas bija viņa spēkos, lai savaldītu strādniekus, un Bens Redls gāja viņam palīgā. Turpretī amerikāņu meistars nebeidza uzkurināt savējos, un acīm redzami nelaida garām nevienu iespēju uzsākt strīdu ar Loriku. Turklāt viņa darba rezultāti nebija tik labi. Tagad 127. iecirknis nebija 129. vērts. Likās pat, ka dzīsla, ko apguva Loriks, sliecās nogriezties uz ziemeļiem, novirzoties no Četrdesmitjūdžu krika kreisā krasta, un neturpinājās kaimiņu iecirkņa zemē.
īsi sakot, abas komandas tagad atradās tikai divdesmit piecu soļu attālumā viena no otras, un nepaies ne divas nedēļas, kad tās satiksies uz robežlīnijas.
Samijs Skims nekļūdījās, paredzot šādu sadursmi un baidoties no tās. Šāds incidents notika 27. jūlijā, un tas varēja beigties bēdīgi.
Hanters un Malone atkal parādījās 127. iecirknī.