Kā jau tika minēts, Kanādas teritorija nebija vienīgā, kam piederēja zelta reģioni. Tādi ir arī Ziemeļamerikas plašumos, kas atrodas starp Atlantijas un Kluso okeānu, un ļoti iespējams, ka tur driz vien tiks atklātas neskaitāmas iegulas. Varētu teikt, ka sākot no Kotvejas Britu Kolumbijas dienvidos līdz pat Ziemeļu Ledus okeānam nav nekā cita kā tikai zelta vai citu metālu iegulas. Daba šajā apvidū bijusi izšķērdīga ar saviem dārgumiem, bet liegusi tam lauksaimniecības bagātības.
Atradnes, kas atrodas Aļaskas teritorijā, izvietotas lielākoties gar līkumu, ko Jukona met pie savas grīvas starp Klondaiku un Sentmišelu. Viens no šiem rajoniem robežojas ar Sērklsitiju, pilsētiņu, kas uzcelta Jukonas kreisajā krastā trīssimt septiņdesmit kilometru no Dousonas. Tur savu tecējumu uzsāk Bērzu krīks, Jukonas kreisā krasta pieteka, kas tajā ietek pie Fortjukonas.
Pēdējās kampaņas laikā bija paklīdušas baumas, ka Sērklsitijas atradnes ir tikpat bagātīgas kā Bonanzas, un daudz nevajadzēja, lai zeltrači drāztos turp bariem vien.
Arī Hanters un Malone pēc tam, kad bija ieradušies Dousonā un atsākuši 127. iecirkņa ekspluatāciju, devās prom uz kādu tvaikoni, kas piestāj Jukonas ostās, un kāpa krastā Sērklsitijā, apskatīja Bērzu krika apskaloto apvidu un acīmredzot nolēma tur nepavadīt visu sezonu, jo nupat kā bija atgriezušies 127. iecirknī.
Pierādījums tam, ka viņu ceļojums palicis bez rezultātiem, bija šāds — viņi nu apmetās Četrdesmitjūdžu krika iecirknī un nolēma tur uzturēties līdz sezonas beigām. Jo, ja viņi Bērzu krika iegulās būtu ievākuši labu tīrradņu un zelta putekļu ražu, tad būtu steigušies uz Dousonu, kur spēļu nami un kazino piedāvāja tik daudz iespējas izšķiest visu nopelnīto. Tāds bija paradums, un viņiem nebija iemesla nerīkoties saskaņā ar to. Tā viņi būtu darījuši ari tad, ja kopš darbu atsākšanas 127. iecirknis būtu devis kādu peļņu.
Lūk, ko Loriks sacīja Samijam Skimam un Benam Redlam, kad pavēstīja viņiem par abu teksasiešu atgriešanos:
— Hantera klātbūtne nenesīs mieru robežas apvidiem, jo sevišķi Četrdesmitjūdžu krika iecirkņiem…
— Skaidrs, — attrauca Samijs, — mēs būsim modri.
— Tas būtu prātīgi, kungi, — meistars turpināja, — un es ieteikšu mūsu vīriem izvairities no satikšanās ar šiem neliešiem.
— Vai policija jau zina par abu teksasiešu atgriešanos? — jautāja Bens Redls.
— Noteikti, — atbildēja Loriks, — bez tam mēs aizsūtīsim ziņnesi uz Fortkjūdahu, lai brīdinātu varas iestādes par iespējamo uzbrukumu.
— Lai notiek, — Samijs piekrita, — tomēr atļaujiet uzskatīt, ka tik ļoti no šī tipa nemaz nav jābaidās, un, ja savus ierastos varas darbus viņš nodomājis vērst pret mums, es nepalikšu atbildi parādā.
— Lai tā būtu, — teica Bens, — bet es nespēju iedomāties, Samij, ka tu varētu smērēt rokas gar tādu cilvēku.
— Mums jānokārto veci rēķini, Ben, un es gribu atmaksāt.
— Tev nekas nav jāatmaksā, — atbildēja Bens Redls, kurš ne par kādu naudu negribēja pieļaut, ka brālēns iepinas kādā netīrā lietā. — Par to, ka tu Vankūverā iestājies par abām mūķenēm un norādīji Hanteram viņa īsto vietu, nekas nevar būt dabiskāk, es būtu rīkojies tāpat. Bet šeit, kad viena iecirkņa ļaudis apdraud otra iecirkņa ļaudis, jārīkojas policijai.
— Bet ja tā laikā neiejaucas? — iebilda Samijs, negribēdams piekāpties.
— Ja tā notiks, Skima kungs, mēs aizstāvēsimies, — sacīja meistars, — un mūsu vīri neatkāpsies šo teksasiešu priekšā.
— Galu galā, — sprieda Bens Redls, — mēs neesam šeit ieradušies, lai atbrīvotu Četrdesmitjūdžu kriku no nožēlojamiem tipiem, kas to apsēduši, bet lai…
— Lai pārdotu mūsu iecirkni, — viņu pārtrauca Samijs, kuram pamazām asinis sāka kāpt galvā. — Sakiet man, Lorik, vai nevarētu noskaidrot, ko īsti dara tā robežas komisija, vai korekcijas darbi virzās uz priekšu un kad tie tiks pabeigti?
— Es mēģināšu to noskaidrot, Skima kungs, — meistars atbildēja.
— Un kur šie komisāri, lai velns viņus rauj, atrodas pašlaik?
— Pēc pēdējām ziņām no Dousonas — pašos dienvidos.
— Nu tad es iešu tiem pateikt, ko domāju, — iesaucās Samijs Skims.
— Tici man, Samij, nedari neko, — sacīja Bens Redls, gribēdams nomierināt brālēnu, — un pacieties.
— Turklāt ceļojums sanāk tāds pagarš, — piezīmēja Loriks, — jo komisāri un Ožilvī kungs ir devušies līdz pat Santeliasa kalnu pakājei, tātad jāiet ne tikai cauri Daijai, bet jāšķērso arī viss tuksnesīgais reģions.
— Sasodītā zeme! — iesaucās Samijs Skims.
— Klau, Samij, — Bens uzsita viņam uz pleca, — tev jānomierinās. Ej medībās, paņem līdzi Neluto, kurš to vien gaida, un atnesiet mums šim vakaram pāris lielisku irbju. Mēs pa to laiku izkratīsim balansieres, un būsim paveikuši labu darbiņu.
— Kādēļ lai ar mums neatgadītos tas pats, kas 1897. gada oktobrī atgadījās pulkvedim Ērvejam Griplkrīkā? — piemetināja meistars.
— Un kas tad viņam atgadījās, tam jūsu pulkvedim Ērvejam? — Samijs Skims vaicāja visai nievīgā tonī.
— Savā iecirknī tikai septiņu pēdu dziļumā atrast zelta stieni septiņtūkstoš dolāru vērtībā.
— Phe! — iesaucās Samijs Skims, — nelaimīgie piecsimt tūkstoši franku…
— Paņem bisi, Samij, un ej pamedī līdz vakaram un cīksties ar lāčiem, — uzstāja Bens Redls.
Nekas cits viņam neatlika, to Samijs saprata. Abi ar Neluto viņi devās augšup pa gravu, un pēc ceturtdaļstundas jau bija dzirdami pirmie šāvieni.
Bens Redls savukārt ķērās pie darbiem, neaizmirsdams piekodināt strādniekiem, lai nekādā gadījumā neatbild uz provokācijām, ko varētu sagaidīt no 127. iecirkņa apsaimniekotāju puses.
Citādi todien neradās nekādi starpgadījumi, kas varētu sanaidot abu iecirkņu ļaudis.
Samija Skima prombūtnes laikā Benam Redlam bija iespēja pavērot Hanteru un Maloni. Mājiņa, ko ieņēma abi teksasieši, atradās pretējās nogāzes pakājē. Robežlīnija, gaidot, kad tā tiks vai netiks pārvietota, gāja tieši gar gravas eju, virzienā augšup uz ziemeļiem. No savas istabas Bens Redls varēja novērot Hanteru un viņa kompanjonu, kad tie bija ieradušies 127. iecirknī, kur strādnieki strādāja amerikāņu meistara vadībā. Abi divi slīpi šķērsoja zemes gabalu, dodamies lejup pa taciņu, kas bija ierīkota starp šahtām. Tobrīd darbojās gan balansieres, gan slūžas, un svaru kāršu klabēšana un mutuļojošais ūdens, kas plūda krikā, radīja apdullinošu troksni.
Bens Redls negribēja pievērst ne mazāko uzmanību tam, kas norisinājās 127. iecirknī, tomēr, pat nemēģinādams paslēpties, palika atspiedies pret loga rāmi mājiņas pirmajā stāvā.
Tikuši līdz robežstabam, Hanters un Malone apstājās. Viņi par kaut ko dedzīgi sarunājās. Likās, ka savus ļaudis viņi nesaudzēja, jo ne reizi vien tiem rupji uzbļāva, un ari meistars šad tad dabūja pa ādu. Pievērsuši skatienu krīkam un novērojuši iecirkņus labajā krastā, kam bija pāra numuri, viņi paspēra dažus soļus uz gravas pusi. Par to, ka abi bija vissliktākajā garastāvokli, nebija nekādu šaubu, un cēlonis bija tāds, ka kopš kampaņas uzsākšanas 127. iecirknī visai viduvējie ienākumi gandrīz nesedza izdevumus. Un kā gan lai tas viņus nesaniknotu, ja nelieši labi zināja, ka pēdējo nedēļu laikā Lakostas zemes gabals ienesis -diezgan labu peļņu.
Hanters un Malone turpināja virzīties augšup pa gravu un apstājās aptuveni Lorika mājokļa augstumā. No turienes viņi pamanīja Benu Redlu, kurš bija atspiedies pret logu un nelikās pievēršam viņiem uzmanību. Tomēr Bens labi redzēja, ka nelieši norādīja uz to ar roku, un viņu asie žesti, niknās balsis centās to izprovocēt.
Būdams prātīgs, Bens Redls par to nelikās ne zinis, un, kad abi teksasieši bija aizgājuši, viņš kopā ar Loriku atsāka balansieru darbināšanu.
— Jūs viņus redzējāt, Redla kungs? — Loriks ierunājās.
— Jā, Lorik, — atbildēja Bens, — bet viņu izaicinošā uzvedība neizvedīs mani no pacietības.
— Tomēr Skima kungs nešķita esam tik savaldīgs.
— Būtu labi, ja viņš nomierinātos, — paziņoja Bens Redls, — mums pat nevajag izrādīt, ka pazīstam šos ļaudis.
Nākamās dienas pagāja bez konfliktiem. Samijs Skims — viņa brālēns viņu uz to mudināja — no paša rīta kopā ar indiāni devās medībās un atgriezās tikai vēlā pēcpusdienā. Ar Hanteru ticies viņš tātad nebija. Tomēr arvien grūtāk bija novērst amerikāņu un kanādiešu strādnieku sadursmes.
Darbi pie dzīslas ar katru dienu tos tuvināja robežstabiem. Acīmredzami tuvojās mirklis, kad viņi, meistara vārdiem runājot, būs «kapli pret kapli, cērti pret cērti». Mazākās domstarpības varēja radīt diskusijas, diskusijas — konfliktu, konflikts — ķildu, kas drīz vien pārvērstos kautiņā. Līdzko šie vīri būtu metušies viens otram virsū, kas spētu viņus apturēt? Vai Hanters un Malone necentās izprovocēt sacelšanos visos savu tautiešu īpašumos pret domīnijas iecirkņiem līdzās robežai? No tādiem tipiem visu varēja sagaidīt. Fortkjūdahas un Dousonas policija būtu bezspēcīga nodibināt kārtību.
Četrdesmit astoņas stundas abi teksasieši nerādījās, un, iespējams, tobrīd apstaigāja Četrdesmitjūdžu krika iecirkņus, kas atradās Aļaskas teritorijā.
Viņu prombūtnes laikā strādnieku starpā izcēlās strīdi. Radās pat domstarpības, kā rezultātā Loriks saķildojās ar 127. iecirkņa meistaru. Zeltrači bija jau gandrīz gatavi iestāties par saviem saimniekiem, tomēr tik tālu netika.
Tā kā laiks bija diezgan nenoteikts un pūta spēcīgs ziemeļu vējš, Samijs Skims nebija devies medībās. Tomēr Bens Redls bija aizkavējis viņa iesaistīšanos konfliktā, kas Benam, bez šaubām, nebūtu izdevies, ja Hanters un Malone paši būtu bijuši klāt.
Vēl trīs dienas viņam bija liegts nodoties savai iemīļotajai nodarbei. Lietus dažkārt gāza kā ar spaiņiem, un vajadzēja patverties mājiņā. Šādos apstākļos grants skalošana kļuva ļoti grūta; šahtas piepildījās līdz pat atverei, un to saturs tecēja uz iecirkņa zemes, pārvērzdams to biezos dubļos, kur ļaudis iegrima līdz pat ceļiem.
Darbus pārtrauca abās pusēs, un atsākt tos varēja tikai 3. augusta pēcpusdienā. No rīta laiks bija apmācies, bet tad dienvidaustrumu vēja ietekmē debesis noskaidrojās. Taču varēja notikt, ka tas atnes vētras, kas šajā gada laikā bieži vien ir briesmīgas un dažkārt nodara lielu postu. Iepriekšējā vakarā abi teksasieši bija atgriezušies 127. iecirknī un tikai nākamajā dienā atstāja meistara māju.
Bet Samijs Skims, laikam noskaidrojoties, atkal bija devies medībās. Tika ziņots, ka Četrdesmitjūdžu krika lejtecē manīti grizli lāči, un viņa karstākā vēlēšanās bija sastapties ar kādu no šiem briesmīgajiem ķepaiņiem. Turklāt viņam tas nebūtu pirmais mēģinājums, ne viens vien jau bija kritis no viņa lodes Grīnvelejas mežos.
«Es viņu labāk redzu cīkstamies ar lāci, nekā ar Hanteru!» pie sevis nosprieda Bens Redls.
4. augustā Lorikam bija gadījies laimīgs ķēriens. Izrokot bedri gandriz pašā dzīslas galā pie iecirkņa robežas, viņš atrada tīrradni, kura vērtība nevarēja būt mazāka par četrsimt dolāriem jebšu diviem tūkstošiem franku.
Meistars nespēja apslāpēt prieku, un cik jaudas kliedza:
— Nāciet paskatīties… nāciet paskatīties!
Viņu ielenca strādnieki, un tūdaļ klāt bija arī Bens Redls.
Tīrradnis rieksta lielumā bija gluži kā iedarināts kvarca ietvarā.
127. iecirknī bez grūtībām tika noprasts, kādi bijuši kliedzienu iemesli. Tam sekoja skaudīga niknuma eksplozija, ko zināmā mērā varēja saprast, jo jau kādu laiku strādnieki nevarēja uztrāpīt dzīslai, un ekspluatācija kļuva arvien smagāka.
Tad atskanēja kāda balss — tā bija Hantera balss, kas atkārtoja:
— Tie tiek tikai šitādiem prēriju suņiem no tālajiem rietumiem!
Tā viņš savā vulgārajā valodā apzīmēja kanādiešus.
Bens Redls, dzirdējis apvainojumu, kļuva bāls. Tad asinis viņam sakāpa galvā, un viņš metās uz priekšu.
Loriks viņu saķēra aiz rokas, un Bens, nicīgi paraustīdams plecus, pagrieza tiem muguru.
— Ei, — tad iesaucās Hanters, — es to saku jums, kungs no Monreālas.
— Jūs esat bezkauņa, — atcirta Bens Redls, — un es negribu nekādas attiecības ar tādu nelieti kā jūs.
— Jums tomēr tādas būs, — enerģiski sauca teksasietis, — un es nezinu, kas mani atturēs…
Viņš jau grasījās šķērsot robežlīniju un mesties virsū Benam Redlam. Bet Malone lika teksasietim apstāties. Iecirkņu strādnieki bija gatavi mesties cits citam virsū, un viņus izšķirt vairs nebūtu iespējams.
Vakarā Samijs Skims pārradās bezgala laimīgs, jo bija pieveicis lāci, un savu mednieka varoņdarbu izstāstīja visos sīkumos. Bens Redls negribēja pieminēt šīs dienas incidentu, un pēc vakariņām abi devās uz savu istabu, kur Samijs Skims tūdaļ ieslīga mednieka ciešajā miegā.
Vai bija pamats domāt, ka šim incidentam sekos turpinājums? Vai Hanters un Malone, aizvien vēl iekarsuši, meklēs ķildu ar Benu Redlu? Vai viņi kūdīs 127. iecirkņa vīrus pret 129. vīriem? Tas bija iespējams, jo nākamajā dienā kapļi un cērtes satiksies uz abu zemes gabalu robežas.
Par sarūgtinājumu savam brālēnam, Samijs Skims todien nedevās medībās. Laiks bija sutīgs. Dienvidaustrumu pusē gūzmējās lieli mākoņi. Diena nepaies bez vētras, un labāk bija neaizmaldīties pārāk tālu no mājas.
Viss rīta cēliens pagāja, skalojot jau darbojošās šahtas, un Lorika brigāde raka jaunas pie pašas robežlīnijas, gandrīz pie staba, uz kura plāksnītes vienā pusē bija uzrakstīts numurs 127, bet otrā — 129.
Ari Hantera strādnieki darbojās gar robežu, tomēr priekšpusdienā nekādi sarežģījumi neradās. Tiesa, daži visai piedauzīgi izteicieni no amerikāņu puses izraisīja vairāk vai mazāk trāpīgas atbildes kanādiešu pusē. Tomēr viss aprobežojās ar vārdiem un žestiem, un meistariem nebija jāiejaucas.
Par nelaimi, pēcpusdienā darbu atsākot, tik mierīgi vairs negāja. Tā kā pūles joprojām nenesa augļus, Hanters un Malone nēsājās pa savām atradnēm šurpu turpu, un Samijs Skims savā pusē tāpat. Bens Redls viņam pievienojās, jautādams sev, vai abi teksasieši neturpinās vakardienas draudus.
— Skat, — Samijs sacīja brālēnam, — viņi ir atpakaļ, šie nelieši. Es viņus vēl nebiju redzējis. Un tu, Ben?
— Jā… vakar, — Bens izvairīgi attrauca, — bet dari kā es un neliecies par viņiem ne zinis.
— Tomēr, Ben, man nepatīk, kā viņi uz mums skatās.
— Samij, tu taču tam nepievērsīsi uzmanību.
Teksasieši bija mazliet pietuvojušies. Ja arī viņi uz brālēnu pusi meta nekaunīgus skatus, tiem nesekoja apvainojoši lamu vārdi, uz kuriem viņi bija meistari.
Samijs Skims tātad bija prātīgi nolēmis nelikties par viņiem zinot.
Tikmēr abu iecirkņu strādnieki strādāja uz robežas, rokot zemi, savācot dubļus, lai nestu tos uz balansierēm un slūžām. Viņus šķīra tikai viena tuāze, un viņu cērtes gribot negribot kuru katru mirkli draudēja sadurties, un dažbrīd otrpus šķirtnes līnijai ripoja akmeņi.
Neviens tam nepievērsa īpašu uzmanību, kad ap pulksten pieciem viens no akmeņiem, ko bija izkustinājis kāds no Lorika vīriem, strauji atrāvies no zemes, nokrita pie amerikāņu meistara kājām.
Tas bija kvarca gabals, kas svēra četras līdz piecas mārciņas, un izskatījās pēc tāda, kas satur zelta daļiņas, iespējams, tajā slēpās kāds vērtīgs tīrradnis.
Tad nu Loriks pieprasīja to atpakaļ — likumīgi pieprasīja, bet par atbildi saņēma rupji formulētu noraidījumu.
Līdz šim bija norisinājusies tikai vārdu apmaiņa. Bet Loriks, cieši apņēmies atgūt to, kas piederēja viņam, pārkāpa robežu.
Tūdaļ trīs vai četri amerikāņi metās uz viņu, lai apturētu, un vairāki tautieši steidzās viņam palīgā.
Sākās cīniņš, skanēja kliedzieni, kas atbalsojās kaimiņu iecirkņos, un bija jābaidās, ka sāksies vispārējs kautiņš starp amerikāņiem un kanādiešiem.
Loriks, atbrīvojies no tiem, kas viņu aizturēja, tikmēr skrēja uz vietu, kur bija aizripojis kvarca gabals.
Tai mirklī viņš nonāca aci pret aci ar Hanteru, kurš to spēcīgi pagrūda un nogāza gar zemi.
Redzēdams šādu vardarbību, Samijs Skims steidzās palīgā meistaram, kuru teksasietis turēja pie zemes.
Bens Redls sekoja viņam pa pēdām un apstādināja Maloni, kurš devās palīgā savam kompanjonam.
Tas nu bija pilns komplekts. Kapļi un cērtes kalpoja par ieročiem, briesmīgiem ieročiem šajās spēcīgajās rokās, un neiztiktu bez asinsizliešanas, ievainotajiem un, iespējams, arī mirušajiem, ja notikuma vietā neparādītos policija, kas tieši veica apgaitu šajā Četrdesmitjūdžu krika daļā.
Pateicoties šiem piecdesmit labi organizētajiem vīriem, nekārtības dažos mirkļos tika likvidētas.
Bens Redls, Samijs Skims un abi teksasieši nu bija nostādīti aci pret aci. Bens Redls pirmais vērsās pie Hantera, kurš aiz niknuma nespēja parunāt.
— Ar kādām tiesībām, — viņš tam teica, — jūs gribējāt liegt mums atgūt mūsu īpašumu?
— Tavu īpašumu, — Hanters iesaucās, nepieklājīgi uzrunājot savu pretinieku uz «tu», — tavu īpašumu, kas atradās uz manas zemes, un kas man piederēja!
— Nožēlojamais! — iesaucās Samijs, gandrīz uzgriezdamies Hanteram.
— He! — tas nošņāca, — sieviešu aizstāvis!
— Sieviešu, pret kurām jūs varmācīgi izturējāties, būdams nelietis, un salīdzinājumā ar īstiem vīriešiem — pēdējais gļēvulis!
— Gļēvulis?! — atkārtoja Hanters.
Un viņš jau grasījās mesties Samijam virsū, kad Malone viņu atturēja.
— Jā… — atkārtoja Samijs Skims, kurš vairs nevaldīja pār s^vi, — pārāk gļēvs, lai atbildētu par apvainojumiem.
— Nu ko, to tu vēl redzēsi, — iesaucās Hanters, — un rīt es tevi dabūšu rokā..
— Rīt no rīta, — piebilda Samijs Skims.
— Rīt! — sacīja Hanters.
Tad zeltrači atgriezās katrs savās raktuvēs, un Loriks tā arī nedabūja atpakaļ savu kvarca gabalu. Viens no amerikāņiem to bija iemetis Četrdesmitjūdžu krika ūdeņos. Bens Redls un Samijs Skims atgriezās savā miteklī, un pirmais lika lietā visas pūles, lai pielauztu otro neturpināt šo lietu.
— Samij, — viņš atkārtoja, — tu nevari cīnīties ar šo nelieti.
— Tomēr es to darīšu, Ben!
— Nē, Samij, nē!
— Es to darīšu, kad es tev saku, un, ja man izdosies ielaist viņam lodi pierē, tās būs manas labākās medības, kurās būšu nomedījis tikai pretīgu zvēru!
Un, par spīti tam, ko Bens Redls brālēnam sacīja, viņš labi saprata, ka nespēs novērst šo dueli.
Tomēr pavisam negaidīta liksta darīs neiespējamu šīs lietas atrisinājumu vai vismaz novilcinās.
Laiks, dienai ritot, bija kļuvis arvien spiedīgāks. Ap pulksten pieciem vakarā debesīs parādījās zibeņi, un dienvidaustrumos nogranda pērkons. Mākoņiem sabiezējot, iestājās dziļa krēsla, kaut gan saule joprojām bija pie apvāršņa.
Pēcpusdienā Četrdesmitjūdžu krika iecirkņos tika konstatētas savādas dabas pazīmes, kas izraisīja satraukumu.
Zemei cauri gāja neskaidra viļņošanās, ko pavadīja ilgstoša rīboņa. Krīka ūdeņi dažbrīd putoja, no šahtām izdalījās sēra gāzes. Acīmredzot sevi pieteica vulkāniskie spēki.
Samijs Skims, Bens Redls un meistars devās pie miera ap pusvienpadsmitiem, kad pēkšņi bija jūtami stipri grūdieni.
— Zemestrīce! — iesaucās Loriks.
Un tikko viņš bija paspējis izrunāt šos vārdus, kad māja sagāzās, it kā tai pēkšņi būtu zudis pamats.
Ar pūlēm abi brālēni un meistara palīgs izķepurojās no gruvešiem, par laimi netikdami ievainoti.
Bet kāda aina viņiem pavērās ārā, debesu uguņu gaismā! Viss zemes gabals pazuda zem strauja ūdens. Daļa krīka bija pārplūdusi un nesās cauri iegulām, izraujot sev jaunu gultni.
No visām pusēm atskanēja izmisuma un sāpju kliedzieni. Zeltrači abos krīka krastos, pārsteigti savās būdās, centās izbēgt no šiem plūdiem, kas sekoja viņiem pa pēdām, un tie bija tik spēcīgi, ka zemes konvulsijām vajadzēja būt bijušām briesmīgām. Tuvējie koki izrauti ar visām saknēm, tika aiznesti Četrdesmitjūdžu krīkā pa tā jauno gultni ar ātrumu, kāds vērojams ledum ejot.
— Bēgam… bēgam! — iekliedzās Loriks, kam pievienojās Neluto, — vai arī mūs aizraus straume!
Patiesi,- ūdens gandrīz jau sniedzās līdz vietai, kur gulēja zemestrīces sagrautā māja. Vēl varēja just, kā zem kājām viļņojas zeme, it kā tā būtu jūra.
Tajā brīdī kāds bērza stumbrs, ko nesa straume, tika sviests pret gruvešiem. Nelaimīgā kārtā tas trāpīja Benam Redlam, apgāza viņu, un, ja Samijam Skimam un Lorikam neizdotos viņu satvert, viņš ietu bojā virpulī.
Bens Redls vairs nevarēja paiet, trieciens izrādījās tik spēcīgs, ka viņa labā kāja virs ceļa bija lauzta.
Un zemes gabali, vai nu apgriezti kājām gaisā, vai pazuduši zem plūdiem pusjūdzes garumā un abās robežas pusēs lielākoties bija iznīcināti.