1886. gadā, publicējis ap 30 romānu sērijā «Neparastie ceļojumi», Žils Verns ir slavas kalngalā. Taču šī gada laikā rakstnieku piemeklē nelaime pēc nelaimes — sava brāļadēla lodes ievainots, viņš līdz mūža galam paliek klibs, un viņa izdevējs Pjērs Žils Hecels ir pazudis. Romānistu gaida cita dzīve: viņš vairs nevar kuģot — tā bija Verna lielā aizraušanās — un, būdams brīvs no Hecela važām, savu literāro darbību viņš liek zem jautājuma zīmes.
Verns patiesi vēlas atsvabināties no «zinātniskajiem un ģeogrāfiskajiem rāmjiem», kuros «notiesāts darboties [1] ». mūža nogalē viņš raksta fantastiskos romānus (Le Sphinx des glaces — «Ledus sfinksa», Les Histoires de Jean- Marie Cabidoulin — «Žana Marijas Kabidulēna stāsti»), kaislību romānus {Li' Chāteau des Carpathes — «Karpatu pils»), satīriskos romānus (Sans dessus dessous — «Ačgārni»), bet šie darbi, kuru literārā vērtība šodien atzīta, tai laikā negūst atsaucību. Lasītāji no «Mēness zemes» autora pirmām kārtām gaida nākotnes fantastiku ar neparastu izgudrojumu aprakstiem.
Žila Verna nepabeigtie manuskripti
Pēc Zila Verna nāves 1905. gada 24. martā viņa dēls Mi- šels tūdaļ sastāda sarakstu ar 11 publicējamiem darbiem. Tie ir: viens ceļojumu romāns (Voyage en Angleterre et en Ēcos- se — «Ceļojums pa Angliju un Skotiju»), fantastisks romāns
Paris au XX1 siecle — «Parīze XX gadsimtā»), viens nove- j krājums un astoņi pabeigti romāni: Le Phare du bout du nonde — «Pasaules gala starmetis», L'Agence Thompson nd Co — «Tomsona un Co aģentūra», En Magellanie — Magelānijā», Le Secret de Wilhel.m Storitz — «Vilhelma Itorica noslēpums», La Chasse au meteore — «Meteora me- lības», Le Beau Danube jaune — «Skaistā, dzeltenā Dona- a», Le Volcati d'or — «Zelta vulkāns» un Voyage d'etudes - «Studiju ceļojums» — vienīgi šis, pēdējais, palicis kā uz- letums. Pakļaujoties izdevēja Žila Hecela spiedienam, Mi- els Verns darbus pārstrādā. Viņš tos pārraksta gandrīz lilnīgi par jaunu, tostarp «Zelta vulkānu», rada jaunus perso- lāžus, jaunas nodaļas un izdomā citus risinājumus. Tādējādi iriģināldarbu gars ir iznīcināts.
Līdz mūsu dienām šie pēc rakstnieka nāves izdotie ro- aāni bija pazīstami tikai to izkropļotajā veidā. Bet tad Žila /erna biedrība pie izdevēja pēcnācējiem atrada autora ori- ;inālrokrakstus; pēc pirmā bezpeļņas izdevuma ierobežotā netienā, kas tagad izpārdots, tā šodien plašai publikai niedz autentisko «Zelta vulkāna» versiju. Simt gadu pēc ediģēšanas romāns atguvis savu īsto seju.
<Zelta vulkāna» manuskripts
Tiklīdz 1896. gadā Jukonas apgabalos tika atklāti neiz- imeļami zelta iegulu krājumi, zelta meklētāji nebeidzamā itraumē traucās uz Klondaikas krastiem. Arī Verna dēls īodarbojas ar zemes slāņu izpēti. Rakstnieks tūdaļ apraksta Dostošo zelta drudzi, kuru ienīst kopš darbošanās biržā 1857. gadā, un kas sniegusi vielu romāniem «Magelānijā»* jn «Meteora medības»**. Tam viņš pieskāries vēl 1900. jadā izdotajā romānā Seconde Patrie — «Otrā tēvzeme».
1899. gada oktobrī Verns raksta Hecelam dēlam:
«Es tagad esmu iegrimis Klondaikas raktuvēs. Vai tur atradīšu kādu vērtīgu tīrradni? Redzēsim. Vismaz roku kā kalnracis!»*
Kad spēcīgais un pesimistiskais darbs — «Zelta vulkāns» — ir pabeigts, publika to uzņem rezervēti. Šis ir vienīgais pēc rakstnieka nāves izdotais romāns, kas liecina par interesi, kādu tam veltījis autors. Darbs ir pilnīgs, un, to pārskatot nebija vajadzīgi ne labojumi, ne pārveidojumi. Taču darba liktenis ir citāds. «Zelta vulkāna» manuskripts ir nobeigts teksts, kaut arī tam pietrūkst pēdējās korektūras pārbaudes. Kā parasts, rakstnieks nav izšķīries, kādus vārdus piešķirt saviem personāžiem. Stāstījuma gaitā viņš tiem dažkārt maina rakstību, vai nu eksperimenta dēļ, vai arī aiz izklaidības, jo Verns strādā ar vairākiem romāniem reizē. Apzinādamies šādas kļūdas, viņš pēcāk tās labo, apšaubāmam personvārdam, attālumam vai datumam pielikdams jautājuma zīmi, lai pievērstu tam savu uzmanību. Šīs nejaušās kļūdas mēs tomēr izlabojām, kā to būtu darījis autors. Paliek tikai pāris neveiklību, atkārtojumu un iztrūkumu; tos mēs ņēmām vērā un teksta izlaidumus apzīmējām ar div- punkti iekavās. Tāpat iekavās pievienoti daži iztrūkstoši vārdi. Jebkuram citam labojumam veltīta zemsvītras piezīme. Mainītie personvārdi saglabā savu pirmējo rakstību, bet varianti uzrādīti lappuses apakšā. Vietvārdiem saglabāta senākā, Zila Verna laika rakstība. Nu jaunais izdevums ir pārlūkots un pārlabots.
Darba temats
Romānu raksturo viens formulējums — nāve un posts Lielajos Ziemeļos. Tajā tik tiešām tiek risinātas divas tēmas: zelta drudzis un gājiens caur mežonīgu, neviesmīlīgu zemi. Zelta drudzis aprakstīts kā slimība, balstoties uz medicīniskiem terminiem:
Bens nebija izbēdzis valdošajai epidēmijai, un, lai Dievs dod, ka tā neķertu arī mani! Kas par briesmīgu drudzi šis zelta drudzis, turklāt tas nav pārejošs un to nevar uzveikt ar hinīna pulveri! Es redzu, ka izveseļoties no tā nav iespējams.*
XIX gadsimta nogalē, kad kļūt bagātam ir visas buržuāzijas mērķis, vajadzīga drosme, lai dotos uzbrukumā kapitālistu dievam — zelta teļam. Tas, bez šaubām, ir piespiedis autoru atteikties no izpušķojumiem un izskaidro dažu labu viņa dēla un Zila Hecela veikto pārveidojumu, kurus biedēja rakstnieka nicinājums pret «mežonīgo metālu» un māca bažas, ka tas varētu kaitēt grāmatas pārdošanai.
Ja nepatika pret zeltu lasītājiem paliek apslēpta trīs pēc nāves iespiestajos romānos — «Magelānijā», «Meteora medībās» un «Zelta vulkānā», tā autora dzīves laikā parādās romānā «Otrā tēvzeme», kurā par šo sodību dots īss mājiens. Zelta atradņu atklāšana draud iznīcināt koloniju:
Lai tik uzzina par šīm zelta atradnēm, lai zina, ka Jaunā Šveice ir bagāta ar tīrradņiem, un tūdaļ turp bariem skries zelta meklētāji un viņiem pa pēdām nāks visas nelaimes, visas nekārtības un noziegumi, ko nes sev līdzi šī metāla iegūšana!**
Acīmredzot izdevēja prasības rezultātā kā uz burvja mājienu no stāstījuma pazūd šis «nemiera un posta ferments»***, tīrradņi vairs neeksistē, tagad lasāms:
[..] koloniju nepār plūdināja šie zelta meklētāji, kas aiz sevis atstāj tikai nekārtības un postu****,
tie paši zelta meklētāji, kas «Magelānijā» metas uz kolonistu salu kā siseņu mākonis, atstājot aiz sevis tikai postījumus, tāpat arī «Me teora medībās», kur parodijas
V * Pirmā daļa, XIV nod. ** «Otrā tēvzeme», XI nod. *** En Magellanie, XV nod. **** «Otrā tēvzeme», XXXII nod.
formā tiek paradīts, ka zelta komēta liek uzvirmot kaislībam un visneiespējamākajām spekulācijām.
«Zelta vulkāns» visnotaļ veltīts šai ļaunajai dziņai. Verns precīzi apraksta zemes dzīļu apgūšanas metodes un zeltraču dzīves apstākļus, viņu neveiksmes, pagrimumu, nāvi. Lai savu ieceri padarītu kolorītāku, viņš stāstījumā ievieš sekundāru līniju par Žaku Lorjē, nelaimīgo zelta meklētāju, kurš, dodamies dzeltenā metāla medībās, nokļūst drūmajā Dousonas slimnīcā, no kuras slimnieki «tiek ārā tikai, lai dotos uz kapsētu ar suņiem aizjūgtos līķratos [2] ». Šis traģiskais atzinums, šķiet, mudinājis uz pārdomām viņa dēlu Mi- šelu: no labas ģimenes nākušajam Žakam Lorjē uzvārds tulkojumā nozīmē koku (fr. laurier — lauru koks) un Ver- nam tāpat (fr. verne — alksnis); tāpat kā Verns, Lorjē ir dzimis francūzis un nantietis. Vai Mišels saprot tēva mājienu? Šā vai tā, viņš apmaina Lorjē ar Ledeņu un izmet vārdus «ar suņiem aizjūgtos līķratos».
«Lielo Ziemeļu poēzija»
Šajā dēku romānā rakstnieks uzbur — kā vēlāk to darīja Džeks Londons un Džeimss Olivers Kērvuds — Kanādas Lielo Ziemeļu poēziju, poēziju par šo skarbo un mežonīgo zemi, kurai cauri dodas divi brālēni no Monreā- las, lai tiktu pie iecirkņa, kas, domājams, satur zeltu. Mēs it kā skatāmies vesternu — karavāna šķērso pārejas, kuģo pa ezeriem un upēm, dodas medībās, piedzīvo lāču un bandītu grupas uzbrukumus. Tas viss veido romāna poētisko un ekoloģisko pasauli.
Skarbajā zemē, kur valda sals, sievietēm ar šādām briesmām nav jāsastopas. Vienīgi divas mūķenes, uzticīgas aicinājumam, ir uzņēmušās garo ceļojumu uz Dousonu, lai sniegtu mierinājumu un palīdzību auri sacra fames nelaimīgajiem upuriem.**
Mišela Verna pārveidojumi
Mišels Verns pārraksta romānu un uzskata par nepieciešamu — aiz antiklerikālisma? — aizstāt žēlsirdīgās māsas ar divām burvīgām māsīcām, kas kļuvušas par zelta meklētājām un tinas ap abiem varoņiem līdz pat laimīgām dubult- laulībām! No skarba un vīrišķīga piedzīvojumu romāna ar simboliskiem meklējumiem tas kļūst par sentimentālu vode- viļu… Lai piešķirtu gleznieciskumu un komiskumu, Mišels Verns māsīcai Žannai blakus noliek grotesku personāžu Patriku Ričardsonu, cirkus stiprinieku, kas savu kundzi vienmēr sauc par «Žana kungu», nespēdams zeltrača biksēs iedomāties sievieti! Par kroni visam Neluto, cēlais indiānis, kas pavada karavānu uz noslēpumaino Zelta vulkānu, tiek padarīts smieklīgs kā normandiešu zemnieka karikatūra:
«Re!… Re!… Dūmi!» viņš sauca.
Bet tūdaļ nožēloja tik drosmīgu apgalvojumu.
«Vai arī mākonis.»
Un, brīdi padomājis, piebilda: «Vai arī putns!»
Ceļvedis padomāja vēl. Dūmi, mākonis, putns… Vai viņš jau bija izsmēlis savu hipotēžu krājumu?… /../
«Vai itin nekas!» indiānis nobeidza.[3]
Šī asredzīgā indiāņa necienīgā interpretāciju kaskāde aizstāj Verna kodolīgumu:
Migla izklīda un atskanēja Neluto sauciens:
«Lūk… lūk… dūmi!…»
Un tai pašā laikā kļuva redzams kalns, Zelta vulkāns, no kura krātera šāvās kvēpaini tvaiki.[4]
Tātad visi pievienojumi [5] un pārveidojumi romānu nevis uzlabo, bet padara bezgaumīgu un muļķīgu. Vēl ļaunāk, Mišela Verna nobeigums ar četrām papildnodaļām pārvērš sakāvi uzvarā. Šāds darbības pavērsiens rada izbrīnu, ja atceramies, ka Žils Verns zelta meklēšanu aprakstījis tikai tādēļ, lai parādītu dzeltenā metāla lāstu: nelaimīgus meklējumus, no kuriem cilvēks atgriežas — ja vispār atgriežas — nabagāks, nekā ceļu uzsākot.
Atzīsim, savā pārveidošanas darbā Mišels Verns parāda neparastu veiklību, modificēdams romāna pēdējās frāzes tā, ka izdodas tiem pašiem vārdiem piešķirt pretēju jēgu; dusmu izvirdums tādējādi kļūst par vitalitātes pārbagātību. Zila Verna variantā Bens Redls nepieņem savu sakāvi:
Likās, ka tūdaļ viņam gāzīsies laukā lāsti par šo neveiksmi.
Un tad Samijs Skims sacīja:
«Jā… mans nabaga Bens allaž gatavs izvirdumam!… Galu galā, ja dzīvē bijusi darīšana ar vulkānu, jums vienmēr no tā kaut kas paliek!»
Savukārt Mišela Verna interpretācijā:
Šis laimīgais cilvēks nekad nav uz vietas, [..] viņš parādās un pazūd kā zibens. [..] Samijs Skims [..] nepūlas apkraut Benu ar visdedzīgākajiem pārmetumiem. [..]
Samijs, kad brālēns atkal devies jaunā ceļojumā, starp citu, ir pirmais, kas viņu atvaino.
«Nav ko dusmoties uz manu nabaga Benu,» viņš mēdz sacīt Edītei, «ja viņš allaž gatavs izvirdumam. Galu galā, ja jums dzīvē ir bijis vulkāns, jums vienmēr no tā kaut kas paliek.»
Pretī beigu eksplozijai
Šodien beidzot Žila Verna darbs var iznākt tāds, kādu to autors iecerējis, attīrits no sārņiem, kas to pārveidoja. «Zelta vulkāna» lasījums oriģinālvariantā atdod romānam tā spēku, skaistumu un svaigumu.
Vernu vienmēr valdzinājusi vulkānu simbolika — to atbrīvojošā eksplozija, grandiozie izvirdumi. «Neparastajos ceļojumos» saukti par «ugunsvēmējiem», tie, mežonīgas kveldes pārņemti, spļauj nevaldāmu uguni. Vai «Zelta vulkānā» viņš neparaksta Zelta kalnam vemjamās zāles, lai palīdzētu izsviest no pārpilnā kuņģa tīrradņus? Jau romānā «Ačgārni» «vulkāni izmanto izdevību [..], lai vemtu kā pasažieris, kuram uznākusi jūras slimība, un izvemtu tās vielas, kas to iekšās nav savā vietā»*.
Ar brīnumainām ugunīm piepildīdams zemi un debesis, vulkāns apmirdz visus Verna darbus. Romānā «Piecas nedēļas gaisa balonā», pirmajā romānā, kas izdots Hecela apgādā, misionārs mirst, vērodams šo brīnumu:
/../ uguns krāteri, no kura grandēdami verda tūkstošiem apžilbinošu kūļu.
«Cik tas ir skaisti,» viņš sacīja. «Dieva varenība ir bezgalīga pat savās visdrausmīgākajās izpausmēs…»[6]
Verns nepazīst robežu un ar iztēli iekaro gaisu, zemi, ūdeni un uguni. Vulkāns — varenības, kaislību un dzīvības simbols — atbrīvo savus iekšējos spēkus varenā izvirdumā! Bet vulkāns dažkārt snauž; sargāsimies no tā atmodas.
Olivjē Dimā, Žila Verna biedrības prezidents