Zemestrīce, gan visai neliela, tikko kā bija izvandījusi šo Klondaikas daļu, kas atradās starp robežu un Jukonu un kam cauri stiepās Četrdesmitjūdžu krīka vidustece. Tā bija jūtama vēl pusjūdzi viņpus robežai.
Galu galā, ja arī Klondaika nav pakļauta biežiem seismiskiem satricinājumiem, tās dzīles slēpj kvarca slāņus un eruptīvas klintis, norādot, ka tās pirmsākumu veidojuši plu- toniski spēki; šie spēki, vienīgi iemiguši, reizēm pamostas ar neparastu sparu. Turklāt šai Klinšu kalnu apvidū, kuru pirmie atzari sākas Ziemeļpola tuvumā, slejas vairāki vulkāni, par kuriem nav droši zināms, vai tie ir pilnīgi izdzisuši. Ja apgabalam nedraudētu zemestrīču vai izvirdumu iespēja, nebūtu jābaidās arī no plūdiem, kas piepeši var izcelties krīkos, sniegam kūstot.
Patiešām, Dousonā no tiem nav bijusi pasargāta, un, ja ne Jukona, tad vismaz tās pieteka Klondaika, kas atdala pilsētu no priekšpilsētas, bieži ir pārplūdusi un aiznesusi tiltu, kas savieno vienu ar otru.
Un Četrdesmitjūdžu krīkam bija jācieš no divkāršas nelaimes. Sekas tā straumes pilnīgai virziena maiņai bija zemes gabalu sagrāvums vairākus kilometrus abpus robežai. Plūdos izveidojās upe, kas bija izrāvusi jaunu gultni šķērsām gravai pāri ziemeļu 127. un 129. iecirknim. Šķita pat, ka turpmāk tur nebūs vairs iespējama nekāda izmantošana.
Nelaimes apjoms pirmajā brīdī bija grūti nosakāms. Naktī, kaut arī saule tikai divarpus stundas bija pazudusi aiz apvāršņa, zemi klāja dziļa tumsa. Ja zeltraču mājiņas, būdas un teltis būtu nopostītas, ja vairums no tiem tagad būtu bez pajumtes, ja būtu ievērojams skaits ievainoto un mirušo, gan zem drupām sadragāto, gan upes jaunajā gultnē noslīkušo, to uzzinātu tikai rīt. Vai visa šī zelta smiltīs izkaisītā emigrantu masa būs spiesta atstāt šo reģionu, kura ekspluatāciju vairs nevarēs turpināt, uzzinās tikai pēc tam, kad būs konstatēti katastrofas apmēri.
Faktiski pilnīgi nelabojamās nelaimes cēlonis šķita Četrdesmitjūdžu krīka ūdeņu daļas gāšanās pār šo abu upju tuvējām iegulām. Iespējams, ka apakšzemes spēku grūdienu rezultātā tā gultnes pamats būs pacēlies, un šī gultne iztukšojusies pilnīgi, ja pamats būtu pacēlies līdz abu malu līmenim.
Bija iemesls domāt, ka šie plūdi nav pārejoši. Kā gan šādos apstākļos atsākt rakšanu zemē, ko piecu, sešu pēdu augstumā applūdinājis tekošs, nekādi nevadāms ūdens? Jaunā upe turpinātu plūst uz dienvidiem līdz vietai, kur tā ietecētu citā upē.
Kāda šausmu un izbaiļu nakts gan bija jāpārlaiž nabaga ļaudīm, kurus skāra šī pēkšņā katastrofa! Viņiem bija nācies rāpties kalnos, lai izvairītos no plūdiem. Viņiem nebija nekādas pajumtes, un vētra ilga līdz pieciem rītā. Zibens vairākkārt iespēra bērzu un apšu birzīs, kurās bija iebēgu- šas ģimenes. Tai pašā laikā nemitīgi gāzās lietus straumes kopā ar krusas graudiem. Ja Loriks nebūtu parādījis aizas labajā nogāzē izdobtu alu, kurp Samijs Skims un viņš nogādāja Benu Redlu, viņi nekur nebūtu atraduši patvērumu.
Viegli iedomāties, ar kādām domām viņiem nācās nokau- ties! Vai tad lai kļūtu par šīs nelaimes upuriem, abi brālēni bija uzņēmušies ceļojumu uz Klondaiku! Visi viņu pūliņi bijuši veltīgi! Viņiem netiks vairs nekas no viņu tēvoča mantojuma, pat ne tas, kas gūts sešas nedēļas strādājot. No tirradņiem, no zelta putekļiem, kas savākti kopš darbu uzsākšanas inženiera vadībā, ņepalika vairs nekā. Kad sabruka Lorika namiņš, to jau bija sasnieguši plūdi. No tiem nevarēja izglābt nevienu priekšmetu, un pašlaik tā drupas aizpeldēja upes straumē.
Beigu beigās, kad vētra bija mitējusies, Samijs Skims un meistars, tikai uz brīdi pamezdami alu, jo nevēlējās atstāt Benu Redlu vienu, varēja konstatēt nelaimes apmēru. 127., tāpat kā 129. iecirknis, bija pazuduši zem ūdens. Kas noticis ar Hanteru un Maloni, tas Samiju Skimu it nemaz neuztrauca. Katrā ziņā, un lai nerunātu par to, kas attiecās uz viņiem, robežas jautājums šķita izlemts. Vai simt četrdesmit pirmais meridiāns tiktu pārcelts vairāk uz austrumiem vai rietumiem, tas abus iecirkņus vairs neskāra. Vai tā bija Aļaskas vai Kanādas teritorija, nebija vairs svarīgi. Pa to tecēja jauns krīks, un viss.
Vai zemestrīces upuru skaits bija liels, to uzzinās tikai pēc apsekošanas. Droši vien zemes grūdieni vai plūdi ģimenes pārsteiguši vai nu viņu būdiņās vai teltīs, un jābīstas, ka vairums būs aizgājušas bojā, nepaguvušas izbēgt. Bens Redls, Samijs Skims un Loriks bija izmukuši, tikai pateicoties brīnumam, turklāt vēl inženieris netika cauri ar veselu ādu.
Samijam Skimam tikai vajadzēja doties uz Dousonu un gādāt līdzekļus, lai visīsākajā laikā turp aiztransportētu Benu Redlu.
Skaidrs, ka par Hantera un Skima lietu vairs nevarēja būt ne runas. Rītdienas divkauja atkrita pati par sevi. Citas rūpes nu bija pārņēmušas abus pretiniekus, kas varbūt nekad vairs neredzēsies aci pret aci.
Starp citu, kad saule apgaismoja nelaimes vietu, neviens no abiem teksasiešiem netika manīts. Māja, kur viņi mita gravas iesākumā, kurai tagad šķērsām pāri tecēja Četrdesmitjūdžu krīka veidojums, vairs nebija redzama. 127. iecirkni tagad klāja ūdens, tāpat kā 129. un visus sekojošos krīka labajā krastā. No ierīcēm, kas slējās to virspusē, ba- lansierēm, slūžām vai sūkņiem pāri nebija palicis nekas. Straume izplatījās ar vēl lielāku ātrumu nekā vakardienas vētra bija sacēlusi ūdeņus, un labajā krastā izveidotā notece ūdens līmeni nepazemināja. Iespējams, ka bez tās ūdens būtu pārplūdinājis arī kreiso krastu un postijumi būtu krietni prāvāki.
Vai abi teksasieši bija spējuši izglābties no zemestrīces neskarti, vai bija kļuvuši par tās upuriem? Tas nebija zināms, tāpat kā par viņu ļaudīm. Kā jau teikts, Samijam Skimam ne prātā nenāca par to raizēties. Viņa vienīgā rūpe bija aizvest Benu Redlu uz Dousonu, kur par to tiktu gādāts, tur sagaidīt viņa izveseļošanos un, ja vēl iznāktu laiks, doties pa Skagvejas, Vankūveras, Monreālas ceļu uz mājām. Benam Redlam un viņam nebija nekāda iemesla ilgāk uzturēties Klondaikā. 129. iecirknis vairs nesagaidīs ieguvējus, kopš tas atradās septiņas vai astoņas pēdas zem ūdens. Vislabākais jau būtu, cik ātri vien iespējams, pamest šo drausmīgo zemi, kur, kā izteicās Samijs Skims, «ļaudīm ar veselu saprātu un miesu bez īpaša iemesla nekad nebūtu vajadzējis spert soli». Un vismokošākos prātojumus viņam sagādāja tik saprotamās bažas, ka Bena Redla veseļošanās varētu ieilgt vairākas nedēļas.
Augusta pirmā puse jau gāja uz galu. Otrā vēl nebūs beigusies, kad būs pienākusi ziema, tik agrīna šajos augstajos platuma grādos, un nebūs vairs iespējams šķērsot ezeru apgabalus un tikt pāri Čilkutai. Pati Jukona kļūs nekuģojama, un pēdējie tvaikoņi būs aizbraukuši, lai gaidītu, kad tā atvērsies no jauna.
Izredzes septiņus vai astoņus mēnešus palikt ieputinā- tiem Klondaikas sniegos piecdesmit, sešdesmit grādu salā bija gauži nepatīkama lieta. Tad nu, nevilcinoties ne dienu, vajadzēja atgriezties Dousonā, uzticēt Benu Redlu doktora Pilkoksa gādībai, nodot viņu māsas Martas un māsas Madlēnas rokās, iedvešot, ka ir jāizveseļojas, cik ātri vien iespējams.
Un vispirmām kārtām vajadzēja gādāt par transportu. Par laimi, Neluto atrada savus divričus neskartus, jo viņš tos bija novietojis uz paaugstinājuma, kur ūdens nesniedzās. Zirgs, kas ganījās savā vaļā, izbīlī bija atkal nokāpis pa gravas nogāzēm un tika atvests saimniekam.
— Brauksim, tūdaļ brauksim, — atkārtoja Samijs Skims.
— Jā, — atbildēja Bens Redls, — man ļoti žēl, ka esmu tevi iepinis šajā bēdīgajā lietā…
— Runa nav par mani, bet par tevi, — atteica Samijs Skims. — Mēs tev ievīstīsim kāju, cik labi vien iespējams, mēs tevi noguldīsim divričos labās siena cisās. Es tur apsēdīšos kopā ar Neluto, un Loriks mums pievienosies Dousonā, līdzko varēs. Mēs brauksim tik ātri, nē… es gribēju teikt, tik lēni, cik nepieciešams, lai tevi nekratītu. Kad tiksi slimnīcā, tev ne par ko vairs nebūs jāraizējas. Doktors Pilkokss tevi dabūs uz pekām, un, lai Dievs dod, ka mēs tiekam projām, pirms iestājies nelāgais gadalaiks…
— Mīļo Samij, — sacīja Bens Redls, — iespējams, ka mana veseļošanās ilgs vairākus mēnešus, un es saprotu, cik ļoti tu steidz atgriezties Monreālā… Kādēļ tev nebraukt?
— Nekad, — atbildēja Samijs Skims. — Es drīzāk lauztu sev kāju, un doktoram Pilkoksam viena vietā nāktos salāpīt divus!
Tai pašā dienā, braukdami pa ceļiem, pārpilniem ļaužu, kuri devās meklēt darbu citos zelta smilšu apvidos, divriči, kas veda Benu Redlu, nogriezās Fortkjūdahas virzienā. Tie brauca pa Četrdesmitjūdžu krīka labo krastu, lejup no vietas, kur tā veidojums stiepās pret dienvidiem. Visapkārt darbojās iecirkņi, ko nebija skāruši plūdi. Tomēr daži, ja arī tos nebija applūdinājis ūdens, šai bridi nebija izmantojami.
Zemestrīce, kas bija notikusi piecus, sešus kilometrus no robežas, tos bija savandījusi, tie izskatījās nožēlojami: ierīces salauztas, akas pārplūdušas, stabi izgāzti, namiņi izpostīti. Taču tas tomēr vēl nebija pilnīgs posts, un darbus varēja atsākt bez ilgstoša pārtraukuma.
Divriči nebrauca ātri, jo slikto ceļu bedres ievainotajam radīja gaužas sāpes. Starp citu, nebija grūti iegādāties proviantu, gan dārgi par to maksājot — Klondaikas sabiedrības nesen bija apgādājušas iegulas ar pārtiku.
Trešajā dienā rati apstājās Fortkjūdahā.
Protams, Samijs Skims netaupīja pūļu, lai palīdzētu cietušajam, taču viņš nebūtu varējis salikt tā lauzto kāju. Turklāt Bens Redls skaudrās sāpes panesa nežēlodamies. Par nelaimi, Fortkjūdahā nebija neviena ārsta, tāpat arī Forthopā, kur divriči ieradās četrdesmit astoņas stundas vēlāk.
Samijs Skims raizējās ne bez pamata, baidīdamies, ka viņa brālēna stāvoklis bez ārsta palīdzības ar laiku varētu pasliktināties. Viņš labi redzēja, ka Bens, lai velti viņu nesatrauktu, turējās; taču reizēm tam izlauzās daži sāpju kliedzieni, Samijs bija pilnīgi drošs, ka to sagrābušas spējas drudža lēkmes.
Tad nu vajadzēja doties ceļā augšup pa Jukonas labo krastu, kas vistaisnāk veda uz Klondaikas galvaspilsētu. Tikai tur, Dousonas slimnīcā, Benu Redlu varētu pienācīgi aprūpēt. Pēc vēl divām ceļā pavadītām dienām viņš tur beidzot tika uzņemts 16. augusta pēcpusdienā.
Nav vērts attēlot sarūgtinājumu, ko izjuta māsa Marija un māsa Madlēna, ieraugot savu tautieti šādā stāvoklī. Viņas tik tikko to pazina, jo akūtais drudzis to bija novedis līdz murgiem. Pāris vārdos Samijs Skims priekšniecei un viņām pavēstīja, kas noticis. Slimnieks tika novietots nelielā blakusistabā, un steidzīgi tika ziņots doktoram Pilkoksam.
Un Samijs Skims steidzās atgādināt abām mūķenēm:
— Redzat nu, mīļās māsas, ka man, jūs aizvedot uz Dousonu, bija pamats sacīt, ka mums tur būs intereses… personīgas intereses!
— Skima kungs, — atbildēja māsa Marta, — jūsu brālēns tiks aprūpēts kā mums visdārgākais slimnieks… un izveseļosies… kad Dievam labpatiks…
— Labi, mīļā māsa, kaut Dievam labpatiktos, ka tas notiktu, cik vien ātri iespējams, pirms ziema aizkavēs mūsu aizbraukšanu!
Doktors Pilkokss, tūdaļ izsaukts uz slimnīcu, ieradās stundu pēc Bena Redla ierašanās. Ziņa par Četrdesmitjūdžu krīka reģiona zemestrīci bija pirms dažām dienām nonākusi Dousonā, un bija zināms, ka tā prasījusi apmēram trīsdesmit upuru. Bet doktors Pilkokss nevarēja iedomāties, ka viens no tiem būs inženieris.
— Ko, — viņš iesaucās savā parastajā straujumā, — tas esat jūs, Redla kungs, ar lauztu kāju!…
— Jā, doktor, — atbildēja Samijs Skims, — un mans nabaga Bens drausmīgi cieš…
— Labi… labi… tas būs nieks, — doktors atteica, — kāju viņam sadakterēs!… Viņam vairāk vajadzīgs ķirurgs nekā ārsts… Esiet bez raizēm, mēs viņam to sastiķēsim! Pēc visiem likumiem!
Doktors izmeklēja Benu Redlu. Atgūlies gultā, viņš bija pie pilnas samaņas, taču ļoti cieta. Tika konstatēts vienkāršs lūzums virs ceļa — lūzums, ko doktors salika ļoti veikli; tad loceklis tika novietots ietaisē, kas nodrošināja tā pilnīgu nekustīgumu, un doktors varēja sacīt:
— Manu dārgo klient, jūs būsiet vēl veselāks nekā iepriekš, un jums būs brieža kājas vai pat paša kājas… vismaz viena…
— Bet kad?… — jautāja Samijs Skims.
— Pēc mēneša vai sešām nedēļām… Saprotiet, Skima kungs, kauli, tie nesakūst kā divi dzelzsgabali, izkausēti sarkanbaltā ugunī!… Nē… tur vajadzīgs savs laiciņš, tāpat kā visam citam.
— Laiciņš… laiciņš! — norūca Samijs Skims.
— Ko jūs gribat, — atteica doktors Pilkokss, — tā ir daba, kas darbojas, un, kā jūs zināt, daba nemīl steigties! Un tieši tādēļ tā ir izgudrojusi pacietību…
— Un samierināšanos, — piebilda māsa Madlēna. Samierināties, lūk, labākais, ko Samijs Skims varēja darīt! Un viņš labi redzēja, ka nelāgais gadalaiks pienāks, pirms Bens Redls būs uzdabūts uz kājām! Un vai tad kādam ir priekšstats par zemi, kur ziema sākas ar pirmajām septembra nedēļām, un vēl kāda ziema ar saviem sniegiem un lediem, kas apvidu padara neizbrienamu! Un kā Bens Redls, pat ja būs pilnīgi izveseļojies, spētu' panest šāda ceļojuma grūtības Klondaikas zemajās temperatūrās, pāriet Čilkutas pārejas, lai Skagvejā sēstos Vankūveras tvaikonī?… No tiem, kas brauc lejup pa Jukonu līdz Sentmišelai, pēdējais būs aizbraucis pēc dienām piecpadsmit, atstādams aiz sevis viļņu gredzenus!… Izlūks pēc dažādiem izvadājumiem, ko viņš bija veicis šai kampaņā, Dousonā atgriezās tieši šā mēneša 20. datumā. Bila Stella pirmās rūpes bija uzzināt, vai Bens Redla kungs un Samijs Skima kungs beiguši savu darbu sakarā ar 129. iecirkni, vai viņi bija pārdevuši savu īpašumu un vai gatavojās doties atpakaļ uz Monreālu.
Vislabākais bija griezties pie abām mūķenēm, un viņš devās uz slimnīcu. Kāds bija viņa pārsteigums, uzzinot, ka Bens Redls tur ārstējas un varēja izveseļoties ne ātrāk kā pēc sešām nedēļām.
Un vaigu vaigā ar Samiju Skimu:
— Jā, Bil, — tas viņam pavēstīja, — lūk, kur nu mēs esam! Ne tikai nevarējām pārdot 129., bet 129. vispār vairs nav!… Un ne tikai vairs nav 129., bet nav iespējams atstāt šo mežonīgo Klondaiku, lai atgrieztos kādā apdzīvojamā zemē!…
Tad nu Izlūks uzzināja, jo viņš nezināja, par katastrofu, kuras norises vieta bija bijis šis Četrdesmitjūdžu krika reģions, un kā šajā sakarā Bens Redls ticis smagi ievainots.
— Un tas ir pats bēdīgākais, — sacīja Samijs Skims, — jo galu galā mēs būtu pasērojuši par 129., un es jau nebiju pieķēries šim 129., un man nebija svarīgi, ko domājis tēvocis Žozija, nopirkdams šo 129. un nomirdams, lai mums atstātu šo 129. iecirkni!…
Vajadzēja tik paklausīties, kā Samijs Skims izrunāja šo skaitli, šo «viens», kam sekoja «divi» un «deviņi», kas viņam iedvesa šausmas!
— Ak! Bil, — viņš iesaucās, — ja šis nabaga Bens nebūtu tās upuris, kā patiesībā es būtu svētījis šo zemestrīci!… Tā būtu mūs atbrīvojusi no apgrūtinoša mantojuma!… Nebūtu vairs zemes gabala, nebūtu, ko apsaimniekot, un mans brālēns būtu spiests atteikties kļūt par zemes slāņu izlūkotāju… un pat vest sarunas ar kaut kādu sindikātu!…
— Tātad, — teica Izlūks, — jūs taisāties pavadīt visu ziemu Dousonā?…
— Tikpat labi es varētu sacīt — ziemeļpolā, — attrauca Samijs Skims.
— Tāpat kā es, — noteica Bils Stells, — kas esmu atnācis ar saviem ļaudīm jums pakaļ…
— Jums nav mūs jāsavāc, Bil, jūs brauksit viens…
— Vismaz ar Neluto?…
— Nē, jo šis krietnais indiānis man apsolīja palikt kopā ar mums…
— Lai tā būtu, — teica Izlūks, — bet, ja gribu nokļūt Skagvejā, es nevaru gaidīt ilgāk kā līdz 1. septembrim, lai dotos ceļā…
— Tad nu brauciet, mīļo Bil!… — teica Samijs Skims rezignētā tonī, kurā jautās izmisums. Tas notika tai dienā, kad Izlūks atvadījās no abiem kanādiešiem, solīdamies pavasari atbraukt tiem pakaļ…
— Jā… pēc astoņiem mēnešiem! — nepatikā bija norūcis Samijs Skims.
Pa to laiku Bena Redla ārstēšana ritēja savu gaitu. Nekādas komplikācijas nebija radušās. Doktors Pilkokss pavēstīja, ka esot apmierināts. Viņa klienta kāja būšot tikai vēl stiprāka, tā viena pati būšot tikpat vērts kā divas, viņš atkārtoja.
Galu galā Bens Redls, abu mūķeņu labi aprūpēts, šo stāvokli panesa pacietīgi. Kamēr viņa brālēns ar uzticīgo Neluto gāja medībās, tiklīdz laiks to atļāva, viņš ievāca ziņas par Dousonas tirgiem un jauniem atklājumiem zelta atradņu reģionos. Un kā gan lai viņš nebūtu smalki informēts, pateicoties tādām avīzēm kā Le Soleil du Yukon, Le Soleil de Minuit, La Pēpite du Klondike! Vai no tā, ka 129. iecirknis vairs neeksistēja, izrietēja, ka nekas vairs nav darāms šai zemē? Vai nebija nopērkams kāds cits izmantojams iecirknis? Inženierim bija iepatikusies darbi Četrdesmitjūdžu krikā… Tomēr viņš sargājās par to runāt ar Samiju Skimu, kurš šoreiz nespētu valdīt savu patiesi pamatoto sašutumu. Kā redzams, ja arī ievainojuma izraisītais drudzis bija izzudis, tad zelta drudzis — šis endēmis- kais drudzis, kas prasīja tik daudz uporu — nebija atstājies no Bena Redla, un it nemaz nelikās, ka viņš no tā izveseļotos. Viņam ne tik daudz nozīmēja dārgā metāla ieguvums, kā vēlme izlūkot šos bagātīgos zelta smiltājus.
Un kā gan viņa iztēli nebūtu rosinājušas ziņas, ko katru dienu sniedza avīzes par Bonanzas, Eldorado un Mazā Skukuma kalnu zemes gabaliem! Te viens strādnieks vienā stundā izskaloja līdz simt dolāriem! Tur no divdesmit četru pēdu garas un četrpadsmit pēdu platas bedres ieguva astoņus tūkstošus dolāru! Kāds Londonas sindikāts nupat bija nopircis divus zemes gabalus uz Bēras un domīnijā par tūkstoš septiņsimt piecdesmit frankiem! 26. iecirknis Eldorado bija dabūjams par diviem miljoniem, un strādnieki tur katru dienu nopelnīja līdz sešdesmit tūkstošiem franku! Vai ļoti kompetentais Ožilvi kungs neapgalvoja, ka šķirtnē starp Klondaikas un Indiāņu upi varētu iegūt simtu piecdesmit miljonus franku?…
Un tomēr, par spīti šai mirāžai, vai drīkstēja aizmirst, ko Dousonas kirē atkārtoja kādam francūzim, Arni Semirē kungam, vienam no ceļotājiem, kas vislabāk izpētījuši šos zelta reģionus:
— Ja arī jūs savas ekskursijas laikā saslimsit ar zelta drudzi, man jānodrošina jums vieta hospitālī. Jūs pārpūlēsities, it īpaši, ja atradīsit kādu zelta kripatu, un tādas ir visur tai zemē. Pavisam droši, ka jūs saķersiet skorbutu. Par divsimt piecdesmit frankiem gadā es pārdodu abonementus, kas jums dod tiesības uz gultu un bezmaksas medicīnisku aprūpi. Tos no manis pērk visi. Lūk, jūsu karte!
Kas attiecas uz aprūpi, Bens Redls to izbaudīja slimnīcā. Bet vai viņa neatvairāmā kaislība viņu neaizvilinās tālu no Dousonas, jaunajos reģionos, kur atklāja iegulas? Vai viņu nepiemeklēs to daudzo ļaužu posts, kuri aizgāja bojā, nespēdami atgriezties? Jā, avīzes skandināja: Klondaika 1896. gadā ienesusi septiņus miljonus piecsimt tūkstošus franku, 1897. gadā divpadsmit miljonus piecsimt tūkstošus franku un 1898. gadā šī summa nebūs mazāka par trīsdesmit miljoniem! Starplaikā Samijs Skims no gubernatora bija ievācis ziņas, vai teksasieši Hanters un Malone ir redzēti pēc Četrdesmitjūdžu krīka katastrofas.
Droši, ka ne viens, ne otrs nebija atgriezies Dousonā, citādi par viņu klātbūtni, kā parasts, signalizētu simtiem ekscesu. Viņi būtu sastapti kazino, spēļu namos, visās izpriecu vietās, kur turējās pirmajā rangā. Vai šis nebija gadalaiks, kad tie, kuri pēc bagātības iegūšanas palika Klondaikas galvaspilsētā, nevis atgriezās savā zemē, uzskatīja par labāku tur sagaidīt nākamo kampaņu? Un tur septiņu, astoņu mēnešu laikā visāda veida pārmērīgos tēriņos, milzīgos zaudējumos dažādās spēlēs viņi atstāja lielāko daļu sapelnītā! Tā Hanters jau bija darījis, tā viņš darītu atkal, ja būtu šeit. Taču nekādu ziņu! Neviens nezināja, kas noticis ar viņu un viņa kompanjonu. Iespējams, ka viņi aizgājuši bojā šai Četrdesmitjūdžu krīka zemestrīcē, aizrauti jaunās upes virpuļos. Tomēr, tā kā neviens no amerikāņiem, kas strādāja 127. iecirknī, nebija atrasts, tā kā nebija domājams, ka visi būtu kļuvuši par nelaimes upuriem, iespējams, ka Hanters un Malone ar saviem ļaudīm aizbraukuši uz Sērklsitijas un Bērzu krīka iegulām, kur viņi savu kampaņu bija sākuši.
Oktobra vidū Bens Redls varēja atstāt gultu, un doktors Pilkokss neslēpa savu lepnumu par viņa izveseļošanos. Protams, to bija veicinājuši viņa pūliņi, taču ne mazāk ari māsas Martas un māsas Madlēnas aprūpe. Un tomēr šis padevīgās mūķenes bija nemitīgi šķērdējušas savus spēkus arī citiem slimniekiem, kuri piepildīja slimnīcu un no kuriem lielākā daļa to atstāja, vienīgi lai dotos uz kapsētu ar suņiem aizjūgtos līķratos. Tomēr jāsaka, lai arī Bens Redls bija uz kājām, viņam vēl vajadzēja apmeklēt dažādas procedūras un viņš neuzdrošinātos doties ceļojumā no Dousonas uz Skagveju. Starp citu, bija jau par vēlu. Dāsni sniga ziemas sniegi, ūdensceļi sāka aizsalt, kuģošana nebūtu vairs iespējama ne pa Jukonu, ne pa ezeriem. Samijs Skims labi zināja, ka ir notiesāts pavadīt Klondaikā visu šo septiņu, astoņu, mēnešu ziemas periodu. No šī brīža vidējā temperatūra sasniedza piecpadsmit grādu zem nulles, bija gaidāms, ka tā nokritīsies līdz piecdesmit vai sešdesmit. Abi brālēni bija izraudzījušies istabu kādā Frontstrītas viesnīcā un ieturēja maltītes French Royal restorānā par pārmērīgām cenām, tomēr neatļaudamies pasūtīt cāļus, kas maksāja simtu piecdesmit frankus.
Un, kad Samijs Skims reizēm, galvu purinādams, sacīja:
— Visnelāgākais ir tas, ka mēs pirms ziemas nevarējām atstāt Dousonu! — Bens Redls vienīgi atbildēja:
— Visnelāgākais ir tas, ka mēs nepārdevām savu iecirkni pirms katastrofas, un varbūt vēl nelāgāk ir tas, ka nav iespējams turpināt tā izmantošanu!
Un pēc tam, lai neuzsāktu gluži veltīgu diskusiju, Samijs Skims paņēma savu šauteni, pasauca Neluto un devās medībās pilsētas apkārtnē. Jāatzīmē arī, ka Loriks bija atgriezies Dousonā dažas dienas pēc Bena Redla ierašanās, un abi nodevās ilgām sarunām, un viegli uzminams, par ko runāja inženieris un meistars pilnīgā ideju kopībā attiecībā uz vienīgo darba kārtības jautājumu.
Pagāja vēl mēnesis. Termometra stabiņa svārstības patiešām bija ārkārtīgas. Tas nokrita līdz trīsdesmit vai četrdesmit grādiem un uzkāpa līdz piecpadsmit vai desmit zem nulles atkarībā no vēja virziena. Sals mijās ar sniegputeņiem.
Katru reizi, kad vien laiks atļāva, Samijs Skims medīja kopā ar Neluto, un viņam palaimējās nogāzt vairākus lāčus, ko aukstums dzina no kalniem uz pilsētas pusi.
Kādu dienu, 17. novembrī, viņš ar Neluto atradās apmēram jūdzi uz ziemeļiem no Dousonas. Medības bija bijušas veiksmīgas, un viņi grasījās atgriezties, kad indiānis apstājās un, rādīdams uz koku apmēram piecdesmit soļu attālumā no kādas upes, sacīja:
— Cilvēks… tur…
— Cilvēks?… — atjautāja Samijs Skims.
Un tiešām, pie bērza sniegā gulēja cilvēks. Viņš nekustējās. Varēja būt, ka viņš miris, nosalis, jo temperatūra bija ļoti zema.
Samijs Skims un Neluto pieskrēja viņam klāt. Tas bija vīrs ap četrdesmit ar garu bārdu, aizvērtām acīm un milzīgu ciešanu grimasi sejā. Tomēr viņš vēl elpoja, bet tik vāji, ka tie varēja būt viņa pēdējie elpas vilcieni.
Samijs Skims bija pavēris vaļā kažokādas apmetni, kas vīram bija mugurā, un vienā no kabatām atrada ādas portfeli ar vairākām vēstulēm. Tās bija adresētas Zakam Lorjē kungam, ar pastmarkas zīmogu no Parīzes.
— Francūzis! — iesaucās Samijs Skims.
Pēc brīža vīrs tika ievietots divričos, kas pilnā gaitā devās uz Klondaikas galvaspilsētu.