Tās dienas pēcpusdienā Samija Skima divriči apstājās slimnīcas vārtu priekšā. Vīrs, ko tie atgādāja, tika ievests vienā no palātām ar trīsdesmit gultām un ievietots bla- ku?>istabiņā, kurā Bens Redls bija mitis līdz pat izveseļošanās brīdim.
Šai istabā slimniekam nebūtu jāpanes citu gulētāju tuvums. Samijs Skims bija iejaucies, sacīdams priekšniecei:
— Tas ir francūzis, tas ir tikpat kā tautietis! To, ko jūs darījāt Bena labā, es jūs lūdzu darīt arī viņa labā, un es ceru, ka doktors Pilkokss viņu izārstēs, kā izārstēja manu brālēnu! Māsa Marta un māsa Madlēna bija runājušas tādā pašā garā, un tagad Žaks Lorjē atdusējās gultā, pie kuras doktors nevilcinājās ierasties.
Neluto brīdināts, pasteidzās atnākt Bens Redls un bija klāt doktora pirmajā vizītē. Francūzis nebija atguvis samaņu, un viņa acis palika aizvērtas. Doktors Pilkokss konstatēja, ka pulss ļoti vājš, elpa tikko jūtama. Uz ķermeņa, kas bija drausmīgi novājējis no bada, ciešanām un posta, viņš nemanīja nekādus ievainojumus. Nebija šaubu, ka nelaimīgais nespēkā nokritis pie koka, kur viņu atrada Samijs Skims, nebija arī šaubu, ka viņš aukstumā sabēris plaušu karsoni, pavadot nakti bez pajumtes un palīdzības.
— Šis vīrs ir pa pusei nosalis, — teica doktors Pilkokss.
Viņu satina segās, viņam lika dzert karstus dzērienus, viņu berzēja, lai atjaunotu asinsriti. Viss, kas bija darāms, tika darīts. Velti: viņu nevarēja ne izdabūt no pilnīgā bezspēka stāvokļa, ne piedabūt pie samaņas.
Tomēr ne jau līķi Samijs Skims bija atvedis; bet vai nelaimīgais atgūsies?… Par to doktors Pilkokss atteicās izteikties.
Žaks Lorjē — kā redzējām, tāds bija šī francūža vārds, spriežot pēc vēstulēm viņa kabatas portfelī. Visjaunākā bija jau piecus mēnešus veca, tā bija nākusi no Nantes. Māte rakstīja savam dēlam uz Dousonu Klondaikā, viņa gaidīja atbildi, ko varbūt arī nesaņēma…
Samijs Skims un Bens Redls izlasīja šīs vēstules. Tās sniedza dažas ziņas par adresātu, un, ja viņš atstās šo pasauli, vai tad nenāksies rakstīt viņa nabaga mātei, ka tā dēlu vairs neredzēs?… No šīm četrām vēstulēm varēja izdibināt, ka Žaks Lorjē bija atstājis Eiropu jau pirms diviem gadiem. Taču viņš nebija devies taisnā ceļā uz Klondaiku, lai tur kļūtu par zemes slāņu pētnieku. Dažas adreses norādīja, ka viņš sākumā būs meklējis laimi Ontārio un Kolumbijas zelta iegulās. Pēc tam, bez šaubām Dousonas avižu brīnumaino ziņu vilināts, bija pievienojies zeltraču baram. Turklāt nelikās, ka viņam būtu piederējis kāds zemes gabals, jo viņa kabatas portfelī nebija neviena īpašuma vērtspapīru. Tomēr starp šīm dažām vēstulēm atradās papīrs, kas īpaši piesaistīja Bena Redla uzmanību.
Tas bija ar zīmuli skicēts kartes uzmetums, kur diezgan neveikli vilktās līnijas iezīmēja ūdensceļu, kurā ieplūda dažas ietekas un kurš virzījās uz austrumiem. Bija pamats tā domāt, sekojot kartes dabiskajai orientācijai. Tomēr nelikās, ka šis ūdensceļš varētu būt Jukona vai tās pieteka Klondaika. Cipars uz uzmetuma malas liecināja par augstākiem platuma grādiem, viņpus polārā loka. Ja nu šī karte attiecās uz kādu no domīnijas reģioniem, tad šo reģionu šķērsoja sešdesmit astotais meridiāns. Bet garuma grādu cipara nebija. Tādēļ nevarēja zināt, kurā Ziemeļamerikas daļā tas atradās. Vai Žaks Lorjē devās uz šo apgabalu vai atgriezās no tā, kad Samijs Skims viņu uzgāja Dousonas apkaimē?… Tas paliks noslēpums, ja nāve paņems šo nabaga francūzi, pirms viņš būs atguvis samaņu.
Turklāt nav šaubu, ka viņš piederēja ģimenei, kas ieņēma noteiktu sabiedrisku stāvokli. Par to droši liecināja viņa mātes vēstules, rakstītas labā stilā. Viņš nebija strādnieks, bet kādas pārmaiņas, kādas nelaimes pārdzīvojis, kamēr nonāca līdz šādam postam, kas, liekas, izbeigsies šajā slimnīcas gultā?…
Pagāja dažas dienas, un, par spīti doktora Pilkoksa ārstēšanai un mūķeņu gādībai, Žaks Lorjē tik tikko spēja atbildēt uz Bena Redla jautājumiem. Un, kaut arī viņš vēl būtu pie pilnas apziņas, diez vai viņa prāts būs spējis izturēt šī dēkainā dzīvesveida pārbaudījumus, kas prasa tik daudz upuru zelta meklētāju pasaulē!
Un, kad doktoram Pilkoksam šai sakarā tika uzdots jautājums:
— Jābaidās, — viņš atbildēja, — ka mūsu slimnieka gars ir stipri sašķobījies… Tiklīdz viņa acis paveras, es ieraugu nenoteiktu skatienu, kas mani biedē!…
— Bet vai viņa fiziskais stāvoklis… neuzlabojas?… — jautāja Samijs Skims.
— Līdz šim brīdim ne, — noteica doktors, — un tas man šķiet tikpat smags kā viņa garīgais stāvoklis.
— Jūs tomēr viņu izglābsiet, šo nabaga francūzi! — atkārtoja māsa Marta un māsa Madlēna…
— Mēs pieliksim visus pūliņus, — atbildēja doktors, — tomēr cerības mazas. — Un, ja doktors Pilkokss, parasti tik paļāvīgs, runāja šādi, tad tas nozīmēja tikai to, ka viņš neticēja Zaķa Lorjē izveseļošanās iespējai.
Tomēr Bens Redls nezaudēja cerības. Pēc viņa vārdiem, atlabšana notiekot pamazām. Ja arī Žakam Lorjē neatgrieztos veselība, viņš vismaz atgūs saprātu, viņš runās, viņš atbildēs… No viņa mēs uzzināsim, kurp viņš devies, no kurienes nācis. Tiks aizrakstīts viņa mātei… Ja viņam nāktos aiziet, viņš būs pavēstījis savu pēdējo gribu… un mirstot viņam būtu mierinājums, ka tā uzticīgi tiks izpildīta. Viņš zinās, ka draugi, gandrīz tautieši, būs stāvējuši pie viņa nāves gultas!…
Ak, varbūt bija iemesls domāt, ka doktors Pilkokss pārāk šaubās par savu pūliņu iedarbīgumu. Divas dienas vēlāk šķita, ka sākās Bena Redla tik nepacietīgi gaidītā atlabšana. Zaķa Lorjē pilnīgā bezspēka stāvoklis mazinājās. Viņa acis ilgāk palika atvērtas. Viņš raudzījās noteiktāk. Jā! Tās vaicāja, pauzdamas izbrīnu, redzot šo istabu, cilvēkus ap gultu, doktoru, Benu Redlu un Samiju Skimu, abas mūķenes… Tās šķita sakām: «Kur es esmu?… Kas jūs esat?…» Taču bija manāms, ka tās drīz atkal aizvērsies… ka tajās bija pavīdējis tikai plaiksnījums, viena no pēdējām dzīvības reakcijām pret tuvojošos iznīcību… ka šis nelaimī
gais bija uz nāves sliekšņa… Arī doktors papurināja galvu kā cilvēks, kas šai ziņā nevar maldīties. Ja saprāts uzplaiksni, tad mirējs tūdaļ izdzisīs.
Māsa Marta bija noliekusies pie gultas galvgaļa un ļoti klusā balsī, ko pārtrauca nopūtas un kas tikko bija dzirdama, Žaks Lorjē nomurmināja dažus vārdus, uz kuriem saņēma atbildi:
— Jūs šeit esat slimnīcas istabā…
— Kur? — turpināja slimnieks, mēģinādams uzslieties.
Bens K'edls viņu atbalstīja un teica:
— Dousonā… Pirms sešām dienām jūs atrada uz ceļa… gulošu… bez samaņas… un atgādāja šurp…
Dažas minūtes Žaka Lorjē plakstiņi nolaidās. Šķita, šī piepūle izsmēlusi viņa spēkus. Doktors lika viņam ieņemt dažas piles kordiāla, kas viņa bālajiem vaigiem atgrieza sārtumu un lūpām vārdus. — Kas jūs esat?… — viņš jautāja.
— Kanādas francūži, — atbildēja Samijs Skims, — Francijas draugi… Ticiet… mūsu pūliņi jūs izglābsi…
Tāds kā smaids iezīmējās slimnieka lūpās, un atskanēja daži vārgi «paldies…» Tad viņš atkrita spilvenā, un, paklausot doktoram, viņam vairs citus jautājumus neuzdeva. Labāk ļaut viņam atpūsties. Kāds pastāvīgi sēdēs pie viņa gultas, lai atbildētu, tiklīdz vājinieks būs atguvis spēku runāt. Bet varbūt viņš juta, ka gals ir tuvu, jo acis viņam aizmiglojās ar asarām.
Turpmākajās divās dienās Žaka Lorjē stāvoklis ne pasliktinājās, ne uzlabojās. Viņa nespēks joprojām nepārgāja, un bija bažas, ka viņam sākusies paralīze. Tomēr ar gariem intervāliem, taupot spēkus, viņš atguva spēju runāt, atbildēt uz jautājumiem, kurus pats, kā likās, izprovocēja. Bija jūtams, ka viņam daudz kas sakāms un ka viņš gribēja to pasacīt.
Bens Redls viņu neatstāja. Vienmēr bija viņam blakus, gatavs uzklausīt. Tā viņam izdevās uzzināt šī francūža stāstu, gan no tā, ko Žaks Lorjē pastāstīja, gan no tā, ko uztvēra murgu brīžos. Tomēr šķita, ka viņš vilcinājās izskaidroties, ka viņam bija kāds noslēpums, ko viņš neatklās, kamēr vien ticēs, ka ir kāda iespēja izbēgt no nāves.
Lūk, viņa dzīvesstāsts, nekavējoties pie detaļām.
Žaks Lorjē bija četrdesmit divus gadus vecs ar spēcīgu ķermeņa uzbūvi, un laikair^ gan bija pārcietis drausmīgu postu, ja tā bija pārvērties.
Viņš bija bretonis, dzimis Nantē, kur viņa māte dzīvoja joprojām, pārtikdama no niecigās atraitnes pensijas, ko saņēma pēc vīra nāves, kurš bija bijis infantērijas virsnieks un nebija ticis augstāk par kapteini.
Žaks Lorjē sapņoja par jūrnieka profesiju. Smaga slimība tai laikā, kad viņš būtu varējis nokārtot eksāmenus, lai iestātos jūrskolā, viņu apstādināja pie šīs karjeras pirmajiem soļiem. Tā kā viņš bija pārsniedzis attiecīgo vecumu, nācās iestāties darbā par jungu uz kāda tirdzniecības kuģa, un pēc diviem braucieniem uz Melburnu Austrālijā un Sanfrancisko Kalifornijā viņš kļuva par tālbraucēju kapteini. Ar šo pakāpi viņš kā palīgmič- manis iestājās kara flotē, cerēdams iegūt mičmaņa pakāpi. Dienests ilga trīs gadus. Bet viņš bija palicis iepakaļ saviem biedriem no Borda. Viņš saprata: ja negadīsies kāda reta iespēja, kas jūrniekam ļaus izcelties, viņš vienmēr atpaliks. Viņš iesniedza atlūgumu un meklēja komer- ca vietu uz Nantes ostā pierakstītiem kuģiem.
Ieņemt vadošu amatu bija grūti, un viņam vajadzēja samierināties ar otrā kapteiņa palīga pakāpi uz burinieka, kas devās uz dienvidu jūrām.
Pagāja četri gadi. Viņam bija divdesmit deviņi. Tēvs tikko bija miris, atstādams Lorjē kundzi, kā ļaudis runāja, diezgan spiedīgos apstākļos. Veltīgi Žaks Lorjē mēģināja mainīt savu otrā kapteiņa palīga vietu pret tirdzniecības flotes kapteiņa vietu. Viņam nebija nepieciešamo līdzekļu, lai uzņemtos savu daļu kuģī, ko viņš piedāvājās komandēt. Paliekot otrajam stūrmanim, kāda necila nākotne viņam pavērās! Kā gan lai viņš tiek pie tās rocības, lai cik pieticīgas,' ko sapņoja sagādāt savai mātei!… Jā… it īpaši viņai!
Tālie reisi viņu bija noveduši tajos Austrālijas un Kali- fornijas apvidos, kur zelta āderes pievilka tik daudz izceļotāju. Kā vienmēr, vismazāk bija to, kas tur kļuva bagāti, vairums sastapās ar sabrukumu un postu. Un tomēr Žaks Lorjē, daudzu citu piemēra apžilbināts, nolēma gūt panākumus šajā tik bīstamajā zelta meklētāju ceļā.
Tieši šajā laikā pasaules uzmanību piesaistīja Kanādas raktuves, pirms vēl Klondaikas atradumi tik apbrīnojami bija savairojuši ši dārgmetāla bagātības. Citās mazāk attālās daļās ar vieglāku piekļūšanu Kanādai atradās zelta atradņu teritorijas, kur ekspluatācija noritēja labākos apstākļos, kur to nepārtrauca Jukonas reģiona šausmīgās ziemas, — tādas bija Ontārio un Britu Kolumbijas apvidos. Viena no šim raktuvēm, varbūt pati nozīmīgākā, Le Roi, iegūta 1890. gadā par smiekla cenu — trīs sū par akciju, divos gados saražoja četrus miljonus piecsimt tūkstošus franku dividendēs, un bez tam tā vēl sadalīja piecsimt tūkstošus franku ikmēneša peļņas.
Tieši šīs sabiedrības dienestā iestājās Žaks Lorjē. Bet tas, kurš pārdod tikai savu intelektuālo vai materiālo darbu, šajos apstākļos parasti nekļūst bagāts. Ir nepieciešama dalība darījumā, nepieciešams figurēt peļņas sadalē. Bet neviens nekļūst par akcionāru, ja nepērk akcijas, un tieši naudas pietrūka šim drosmīgajam un varbūt pārāk nesaprātīgajam francūzim. Viņš sapņoja, ka laimīgs likteņa pavērsiens strauji atnesīs bagātību, bet kā pie tās tikt, paliekot vienam no Le Roi kalpotājiem vai pat strādniekiem.
Tad nu sākās runas par atklājumiem Jukonas apskalotajās teritorijās. Klondaikas vārds žilbināja, kā žilbinājuši bija Kalifornijas, Austrālijas vai Transvālas vārdi. Kalnraču pūlis nesās uz turieni, un Žaks Lorjē sekoja pūlim.
Strādādams Ontārio iegulās, viņš bija iepazinies ar kādu angļu izcelsmes kanādieti Hariju Braunu. Abus bija saviļņojusi tā pati godkāre, sagrābušas tās pašas panākumu alkas. Šis Harijs Brauns spēcīgi ietekmēja Žaku Lorjē. Tas viņu pārliecināja atstāt savu vietu, lai mestos nezināmajā — tai nezināmajā, kas sevī slēpj vairāk vilšanās nekā labuma. Ar nedaudz ietaupījumiem, kas bija viņu rīcībā, abi devās uz Dousonu.
Šoreiz viņi bija nolēmuši strādāt tikai sev. Bet, saprotams, Bonanzas, Eldorado, Sešdesmitjūdžu upes vai Četrdesmitjūdžu krīka zeltsmilšu rajonos, kaut arī to cenas nebija pārmērīgi sacēlušās, viņi nebūtu atraduši brīvu vietu. Par zemes gabaliem solīja jau tūkstošiem dolāru. Vajadzēja doties tālāk, uz Aļasku vai domīnijas ziemeļiem, krietni viņpus lielajai upei, kur daži drosmīgi zemes slāņu pētnieki signalizēja par zelta atradņu apgabaliem. Vajadzēja iet tur, kur vēl neviens nebija gājis. Vajadzēja atklāt kādu jaunu āderi, kuras krājumi piederētu pirmajam, kas to pārņēmis, un kas zina, vai viņi netiktu atalgoti ar tikpat auglīgu cik ātru ieguvi?…
Tā sprieda Žaks Lorjē un Harijs Brauns. Bez ierīcēm, bez ļaudīm, nodrošinājuši savu eksistenci uz astoņpadsmit mēnešiem ar to naudu, kas viņiem bija palikusi, viņi atstāja Dousonu un, pārtikdami no medībām, riskēja doties uz Jukonas ziemeļdaļu cauri apvidum, kas stiepjas viņpus polārā loka. Vasara iesākās līdz ar pirmajām jūnija nedēļām, tieši sešus mēnešus pirms tās dienas, kad 1897. —1898. gada ziemā Zaks Lorjē mirstošs tika atrasts Dousonas apkārtnē. Cik tālu kampaņa bija novedusi abus dēkaiņus?… Vai viņi bija aizkūlušies līdz kontinenta robežām, līdz Ledus okeāna krastiem?… Kāds āderes atklājums būtu atalgojis viņu pūliņus, ko divkāršoja tik daudz grūtību?…
Nelikās, ka tā būtu bijis, vērojot šo spēku izsīkuma, šo galējās nabadzības stāvokli, kādā tika atrasts viens no abiem!… Un viens pats… Vai no viņa kompanjona nebija nekādu ziņu?… Vai Harijs Brauns bija aizgājis bojā šajos tālajos apvidos, tā ka nebija atgriezies kopā ar
Žaku Lorjē? Jā, bet, ja viņš bija miris, dodamies atpakaļ uz Dousonu, tad viņam un viņa kompanjonam ceļā būs uzbrukuši indiāņi… nozaguši viņiem kādu vērtīgu tīrradni, ko viņi atraduši… kur?… To Žaks Lorjē neteica. Tā bija pēdējā informācija, ko Bens Redls spēja no viņa iegūt. Un bez tam visu šo skumjo stāstu tas spēja sadabūt kopā tikai pa gabaliņam, kad slimniekam, kura spēki, kā to bija paredzējis doktors Pilkokss, diendienā zuda, uzplaiksnīja neliela gaismiņa.
Kādi bija šī pasākuma rezultāti, vai tie bija lieli vai niecīgi, kurā apvidū bija nonākuši Žaks Lorjē un Harijs Brauns un no kurienes viņi atgriezās, kad indiāņi bija nozaguši tīrradni, tam vēl inženieris nebija ticis klāt, un varbūt viņš nekad par to neko vairāk neuzzinās, jo šis noslēpums riskēja nonākt kādā Dousonas kapsētas atdusas vietā, kur nabaga francūzis drīz vien tiks guldīts!…
Un tomēr eksistēja dokuments — tiesa gan, nepilnīgs, bet ko šī stāsta beigas bez šaubām būtu papildinājušas. Tas bija šis uzmetums, ko atrada Žaka Lorjē kabatas portfeli, tā droši vien bija tā apvidus karte, kur viņa kompanjons un viņš bija pavadījuši pēdējo sezonu. Kāds tas bija?… Kurp tecēja krīks, kura līkumotā līnija zīmējās no austrumiem uz rietumiem?… Vai tā bija Jukonas vai Porkjupainas pieteka?… Vai tas aizņēma daļu no Hudzona līča kompānijas teritorijām, kas ieskāva Fortmakfērsonu pie Makenzi, šīs lielās upes, ietekas Ziemeļu Ledus okeānā?… Kad Bens Redls pie viņa acīm pielika šo, kā liekas, viņa paša zīmēto karti, Žaka Lorjē skatiens uz brīdi atdzīvojās; viņš to pazina… tas šķita sakām: «Jā! tas ir tur…» Un ne Bens Redls, ne meistars nešaubījās, ka viņš šai vietā izdarījis kādu svarīgu atklājumu. Tiem pat šķita, ka, ja viņam būtu spēks runāt, slimais negribētu pateikt visu, ko par to zināja…
Jā, varbūt viņa dvēselē, kas bija gatava atstāt novārgušo miesu, bija palikusi vēl kāda cerība atgriezties dzīvē? Varbūt šis nelaimīgais domāja nezaudēt atalgojumu par tādām mocībām un atkal ieraudzīt savu māti, kurai viņš sniegs atbalstu vecumdienās?… Varbūt viņš sapņoja, ziemai paejot, atsākt kampaņu, kad būs izveseļojies?…
Aizritēja vairākas dienas. Bija pats spelgonis. Vairākiem lāgiem temperatūra pazeminājās līdz piecdesmit grādiem zem nulles pēc Celsija, valdīja tāds sals un sausums, ko laukā nevarēja izturēt. Tās stundas, ko nepavadīja slimnīcā, abi brālēni nosēdēja savā viesnīcas istabā. Dažreiz, ietuntu- ļojušies kažokādās līdz degungalam, viņi devās uz kādu kazino vai spēļu namu, bet nespēlēja. Apciemoti viņi netika bieži, jo vairums zeltraču bija jau pirms lielajiem saliem, kad ceļi vēl bija izbraucami, sasnieguši Daiju, Skagveju vai Vankūveru. Spēļu namos mutuļoja neiedomājamas kaislības. Varbūt arī Hanters un Malone bija iekārtojušies uz ziemu kādā no šim pilsētām. Skaidrs bija tas, ka kopš Četrdesmitjūdžu krīka katastrofas Dousonā neviens viņus nebija redzējis. No otras puses, nelikās, ka viņi būtu bijuši zemestrīces upuri, kuru identitāte tika noskaidrota ar Kanādas un Amerikas policijas pūliņiem.
Pats par sevi saprotams, ka šajās dienās, kad bieži plosījās sniega vētras, par lielu nožēlu Samijs Skims un Neluto nevarēja iet medībās, bet lāči atklejoja līdz pat Dousonas nomalēm. Šī ārkārtīgā temperatūras krituma ietekmē pilsētā nemitīgi plosījās slimības. Slimnīca vairs nespēja uzņemt slimniekus, kuru vietā tūdaļ nāca citi, tiklīdz nāve tos bija aizgādājusi uz kapsētu, un Žaka Lorjē aizņemtajā istabā vieta nepaliktu brīva. Protams, gādības viņam netrūka. Viņš bija īpašas aprūpes objekts. Māsas bija savu uzdevumu augstumos, doktors Pilkokss centās visiem līdzekļiem atgriezt spēkus nabaga novārdzinātajam ķermenim. Bens Redls un Samijs Skims par viņu gādāja kā par draugu. Bet viņš vairs nevarēja uzņemt barību, un viņa dzīvība acīm redzami dzisa no dienas dienā, varētu pat sacīt, no stundas stundā. 27. novembri no rīta Žaku Lorjē sagrāba spēja krīze. Bija domājams, ka viņš to nepārcietīs. Viņš cīnījās, un, lai cik viņš bija vārgs, nācās spert piesardzības soļus, lai noturētu viņu gultā. Pār viņa lūpām gandrīz nemitīgi lauzās vārdi:
— Tur… tur… vulkāns… izvirdums… zelts… zelta lava!…
Bez tam vēl arī kā izmisuma saucieni skanēja viņa
kliedzieni
— Māt… māt!… tas tev… tev vienīgai!
Pēc ilgas baiļu lēkmes nemiers mitējās un nelaimīgais iekrita pilnīga bezspēka stāvoklī. Dzīvība viņā bija jaušama tikai kā viegla dvesma. Bet nelikās, ka būtu iestājusies agonija. Katrā ziņā, kā apgalvoja doktors, viņš nespētu pārciest otru šādu krīzi un tā izbeigtos ar viņa pēdējo elpas vilcienu. Pēcpusdienā Bens Redls bija atnācis pasēdēt pie slimnieka gultas. Viņam likās, ka tas ne tikai kļuvis mierīgāks, bet ka tam atgriezusies pilna apziņa. Bija iestājusies tāda kā uzlabošanās, kā tas reizēm notiek, tuvojoties nāvei.
Žaks Lorjē atkal bija atvēris acis, un viņa skatiens, dīvaini ciešs, pievērsās Benam Redlam, Benam Redlam, kam viņš vissīkāk bija izstāstījis savu dēkaino dzīvi, Benam Redlam, kas viņam bieži bija teicis:
— Uzskatiet mūs par draugiem… par draugiem, kas jūs nepametīs… Visu, ko spēsim darīt jūsu labā… jūsu mātes labā… mēs darīsim.
Un tad, saņēmis Bena Redla roku, viņš tam teica:
— Uzklausiet mani… es miršu, dzīvība manī dziest… es to jūtu…
— Nē… mans draugs… nē! — atbildēja inženieris, — jūs atgūsiet spēkus…
— Es miršu, — atbildēja Žaks Lorjē. — Panāciet tuvāk, Redla kungs, klausieties un labi iegaumējiet, ko jums teikšu!
Un balsī, kas kļuva arvien vārgāka, tomēr palikdama skaidra, tāda cilvēka balsī, kuram gars nav aptumšojies, lūk, ko, būdams pie pilna saprāta, viņš uzticēja Benam Redlam:
— To karti, ko jūs man bijāt uzlicis virsū… ko jūs man rādijāt… parādiet man to vēlreiz. Bens Redls paklausīja šim lūgumam.
— Šī karte, — atsāka Žaks Lorjē, — ir tā apgabala karte, no kurienes es atgriezos… Tur atrodas visas pasaules visbagātākās āderes… Nemaz nevajadzēs rakt zemi, lai no tās dabūtu ārā zeltu… Pati zeme to izsviedīs no savām dzīlēm!… Jā!… tur… Es esmu atklājis kalnu, vulkānu, kurā slēpjas milzīgs daudzums zelta… Jā! Zelta vulkānu… Zelta kalnu…
— Zelta vulkānu?… — atjautāja Bens Redls mazliet neticīgā tonī.
— Ticiet man, — iesaucās Zaks Lorjē savādā kaismē, mēģinādams gultā uzslieties, — ticiet man, un ja ne jūsu dēļ, tad manas mātes dēļ… mantojums, kurā jūs dalīsieties ar viņu! Esmu uzkāpis šai kalnā. Esmu nokāpis tā izdzisušajā krāterī… Tas ir pilns ar zelta kvarcu, ar tīrradņiem… Vajag tik paņemt… Pēc šīs piepūles slimnieks atkrita bezspēkā, no kura viņš atģidās pēc dažām minūtēm. Viņa pirmais skatiens pievērsās inženierim.
— Labi, — viņš nomurmināja, — jūs vēl esat šeit… joprojām tepat… pie manis… jūs man ticat… un jūs aiziesit turp., turp… uz Zelta kalnu!…
Viņa balss kļuva arvien klusāka, un Bens Redls, ko viņš ar roku pievilka sev klāt, bija noliecies pār viņa seju.
— Tas ir tur… — viņš teica, — tai punktā, kas kartē atzīmēts ar X… apvidū… pie krīka, Raberkrīka, kas sākas no Makenzi kreisā atzara… tieši uz ziemeļiem no Klondaikas… vulkāns, kura nākamais izvirdums izsviedīs tīrradņus… kuru sārņi ir zelta putekļi… tur… tur… Un Žaks Lorjē, puspaslē- jies starp Bena Redla rokām, pastiepa roku ziemeļu virzienā… Tad no viņa zilganbālajām lūpām izlauzās pēdējie vārdi:
— Manas mātes dēļ!… Manas mātes dēļ!
Viņš sakustējās pēdējā konvulsijā un atkrita gultā.
Viņš bija miris.