Šī nabaga francūža apbedīšana notika nākamajā dienā. Bens Redls un Samijs Skims viņu pavadīja līdz kapsētai, kurā bija jau apglabāti tik daudzi upuri no šiem izceļotājiem uz Klondaikas āderēm. Pēc pēdējām lūgsnām, ko noskaitīja viens no Dousonas baznīcas priesteriem, uz kapa tika uzlikts koka krusts ar Žaka Lorjē vārdu.
Pēc atgriešanās, saskaņā ar mirējam doto solījumu, Bens Redls aizrakstīja uz Eiropu, uz Franciju, uz Bretaņu, uz Nanti nelaimīgajai mātei, kas nekad vairs neredzēs savu dēlu. Nav brīnums, ka Zelta kalna noslēpums sevišķi nodarbināja Benu Redlu. Ne mirkli viņam nenāca prātā doma, ka Žaka Lorjē atklājumam nebūtu zināms pamats. Viņš neapšaubīja, ka Makenzi pietekas Raberkrīka malā paceļas kalns, ko Kanādas teritorijas ziemeļos atklājis francūzis ar savu kompanjonu. Viņi bija izdibinājuši tā dabu. Tā bija it kā milzīga zelta kabata, kas kādu dienu iztukšosies pati. Miljoniem tīrradņu tiks izsviesti izvirdumā, ja tas notiks, un, ja tas nenotiks, ja vulkāns būs galīgi izdzisis, tad vajadzēs tikai tos savākt Zelta kalna krāterī.
Patiešām likās, ka Makenzi un tās pieteku apskalotajos apvidos atradās bagātīgi zelta smilšu rajoni. Ja indiāņi, kas apmeklēja šīs teritorijas pie Ziemeļu Ledus okeāna, nebija runājuši par šo kalnu, kas figurēja Žaka Lorjē kartē, viņi ziņoja, ka ūdens straumes tur nes zeltu. Arī sindikāti domāja paplašināt savus pētījumus tai Kanādas daļā, kas atrodas starp Ziemeļu Ledus okeānu un polāro loku. Zemesslāņu pētnieki jau sprieda turp pārvākties nākamajā kampaņā, un pirmajiem atnācējiem būs vislielākās priekšrocības. Un kas zina, vai tie nenonāks pie vulkāna, par kura esamību, pateicoties Žaka Lorjē noslēpumam, bez šaubām zināja vienīgi Bens Redls.
Saprotams, ka inženieris gribēja būt lietas kursā par visām ziņām, kas klīda apkārt, un meistars Loriks par tām interesējās ne mazāk kā viņš, nespēdams samierināties ar Četrdesmitjūdžu krīka iecirkņa zaudējumu, visbiežāk abi kopā pārsprieda šo tēmu. Bet Bens Redls vēl vilcinājās atklāt meistaram Zelta vulkāna noslēpumu, pat ar Samiju Skimu viņš par to taisījās runāt tikai tad, kad doma būs nobriedusi. Galu galā nekur nebija jāsteidzas. Bija pagājuši tikai trīs mēneši no tiem astoņiem, kuros rēķināms ziemas periods Klondaikā.
Tostarp komisija paziņoja robežas grozījumu darbu rezultātu. Balstoties uz rūpīgu izpēti, tā atzina, ka nav pieļaujami nekādi iebildumi ne no angļu, ne amerikāņu puses. Nebija pieļauta neviena kļūda uz līnijas, kam vajadzēja stiepties pa simt četrdesmit pirmo meridiānu uz rietumiem no Griničas. Taisni novilktā robeža starp Aļasku un Kanādu nedrīkstēja atkāpties ne uz rietumiem par labu Kanādai, ne uz austrumiem par sliktu tai, un pierobežas zemes gabali nedrīkstēja būt pamats nekādiem grozījumiem no nacionālās piederības viedokļa.
— Mums laimējies! — sacīja Samijs Skims dienā, kad saņēma šo ziņu. — Nav svarīgi, vai 129. iecirknis būs amerikāņu vai angļu teritorijā, kopš brīža, kad tas vairs neeksistē…
— Tas eksistē zem upes, kas radusies no Četrdesmitjūdžu krīka, — atbildēja meistars, negribēdams atteikties no jebkādas cerības.
— Labi! Lorik, tad ejiet un izmantojiet to piecas vai sešas pēdas zem ūdens! Ja nu vienīgi jauna zemestrīce visu atkal nenoliks vietā!…
Šādi spriezdams, Samijs Skims paraustīja plecus un piebilda:
— Bez tam, ja Plūtonam un Neptunam vēl nāktos sadarboties ar Klondaiku, tad lai tie reiz dara galu šai bries- rnīgajai zemei un savanda un applūdina to tā, lai nevar vairs iegūt nevienu pašu tīrradni!
— Ai, Skima kungs! — novaidējās meistars.
— Tev nav pamata šādi runāt, Samij, — sacīja Bens Redls.
— Nē… man ir pamats, un zemeslode tādēļ nebeigs griezties, ka tai pietrūks Klondaikas miljonu!…
— Nu zini! — atteica Bens Redls, kā tāds, kas atturas sacīt kaut ko vairāk, nekā vēlas, — Klondaika nav vienīgā ādere Kanādā…
— Turklāt, — atteica Samijs Skims, mazliet iekarsis, — katastrofas notiek arī citur, kā Aļaskā, tā domīnijā… un, atklāti sakot, visā pasaulē…
— Bet Skima kungs, — atsāka meistars, — zelts ir zelts…
— Nē, Lorik, zelts nav nekas un kalpo tikai tam, lai krāptu nabagos, jaukdams tiem smadzenes, un radītu tūkstošiem upuru!
Saruna šai jomā būtu varējusi turpināties ilgi bez jebkāda labuma tās dalībniekiem. Sā vai tā, Samijs Skims to izbeidza, secinādams:
— Galu galā es nodarbojos tikai ar to, kaš attiecas uz mums… un pietiek, ka simtu divdesmit devitais iecirknis ir pazudis, lai mums neatliktu nekas cits kā doties atceļā uz Monreālu… Samijam Skimam nenāca ne prātā, ka šis nodoms varētu tikt apstrīdēts, kad būs pienācis brīdis to īstenot.
Un šis brīdis vēl bija tālu, jeb, pareizāk sakot, laiks, kad abi brālēni varētu doties atceļā, braucot vai nu pār ezeriem līdz Vankūverai vai lejup pa Jukonu līdz tās iztekai. Gads tikko kā bija beidzies. Samijs Skims nekad neaizmirsīs šo Ziemsvētku nedēļu. Lai gan sals nepārsniedza divdesmit grādu zem nulles, tas tādēļ nebija mazāk drausmīgs. Varbūt labāk būtu bijis, ja temperatūra būtu zemāka ar asiem un sausiem ziemas vējiem.
Šai gada pēdējā nedēļā Dousonas ielas bija gandrīz tukšas. Nekāds apgaismojums nebūtu spējis izlauzties caur šiem trakojošajiem virpuļiem, kas ielas padarīja neizbriena- mas, un sniegs tās pieblīvēja vairāk nekā sešu pēdu augstumā. Neiespējami pa tām izbraukt nekādiem transporta līdzekļiem, nekādiem pajūgiem, un, ja atsāksies sals savā parastajā stiprumā, nekāda cērte nespēs izcirst eju šajās sanestajās sniega masās: vajadzēs spridzināt. Dažos kvartālos, blakus Jukonai un Klondaikas upei, vairākās mājās, kas bija aizputinātas līdz otrajam stāvam, varēja iekļūt tikai pa logiem. Laime, ka Frontstrītas nami nebija tik ļoti ieputinā- ti, un abi brālēni būtu varējuši iziet no viesnīcas, ja virzīšanās pa ielām nebūtu pilnīgi neiespējama. Sperot kaut dažus soļus laukā, būtu jāiegrimst sniegā līdz kaklam. Šīs sniega vētras ziemā ļoti bieži piemeklē Ziemeļameriku, bet ne ar tādu spēku, kāds tām ir Aļaskas apgabalā un Augš- domīnijā.
Bez tam šai gada posmā dienas ilgums bija tikai dažas stundas. Saule ap dienas vidu tik tikko parādījās virs pakalniem, kas ieskauj pilsētu rietumos un austrumos. Pat kad šīs brāzmas bija mitējušās, tās stari neiesniedzās Dousonas iekšienē. Viesulis dzenāja tik biezas pārslas, ka elektriskā gaisma tām nebūtu varējusi izlauzties cauri. Divdesmit stundas no divdesmit četrām pilsēta tātad bija iegrimusi dziļā tumsā.
Tā kā satiksme kļuva neiespējama, Samijs Skims un Bens Redls palika ieslēgti savās istabās. Meistars un Neluto, kuri kopīgi mita vienkāršā iebraucamā vietā vienā no zemienes kvartāliem, nevarēja kā parasti viņus apciemot. Doktoram Pilkoksam bija nācies iekārtoties slimnīcā — par laimi gan savam kārtējam ikdienas darbam —, abi brālēni viņu vairs neredzēja. Kad Samijs Skims reiz mēģināja iziet no mājas, spītējot brāzmām, viņu tik tikko neapraka sniegs, un tikai ar pūlēm Ziemeļu viesnīcas ļaudīm izdevās viņu no tā izvilkt laukā sveiku un veselu. Viņu ienesa istabā, norīvēja, un, tikko atguvis samaņu, viņš iesaucās:
— Tikpat labi mēs būtu varējuši pavadīt ziemu deviņdesmitajā platuma grādā!… Mums vismaz būtu slava, ka mūsu kājas spērušas soļus uz Ziemeļpola!
Pats par sevi saprotams, ka dažādie pakalpojumi Klondaikā vairs nefunkcionēja. Vēstules nepienāca, avīzes netika piegādātas, un, protams, telegrammas, skrienot pa telegrāfa vadiem, sasala. Pastāvēja arī nopietnas bažas, ka iemītniekiem aptrūksies pārtika. Ja viesnīcās un privātna- mos, paredzot šīs bīstamās varbūtības, nebūtu uzkrātas rezerves, Dousonai nāktos mirt badā. Lieki sacīt, ka kazino spēļu nami nedarbojās. Nekad vēl pilsēta nebija atradusies tik satraucošā stāvoklī, un amatpersonas tur nekā nevarēja darīt. Gubernatora rezidence bija nesasniedzama, un tiklab Kanādas, kā Amerikas teritorijā bija pārtrūkuši visi administratīvie ziņojumi. Kas attiecas uz upuriem, ko katru dienu prasīja epidēmijas, — kā gan lai tos aizvestu uz pēdējo mājvietu? Un sals nebija tik liels, lai tos pasargātu no pūšanas. Ja parādītos mēris, tad Dousonā drīz nebūtu vairs neviena iedzīvotāja. 1899. gada pirmā diena bija vienkārši šausmīga. Iepriekšējā naktī un visu dienu sniegs bija snidzis tādā daudzumā, ka draudēja pacelties līdz namu otrajam stāvam. Klondaikas labajā krastā dažviet ārā rēgojās tikai jumts. Bija jābaidās, ka visa pilsēta pazudīs šīs sniega vētras baltajās cisās, kā pazudušas bija Pompeji un Herku- lāna zem Vezuva pelniem. Un, ja vētrai sekos četrdesmit vai piecdesmit grādu sals, šīs masas sacietēs, un pilsēta, kuras iemītnieki būtu aizgājuši bojā, atkal parādītos tikai dienā, kad aprīļa vai maija saulē nokustu sniegs.
2. janvāri atmosfērā notika straujas pārmaiņas. Vējam pārsviežoties, temperatūra uzkāpa līdz nullei. Visas bažas, ka sniega blāķi varētu sacietēt, izgaisa. Pāris stundās tie nokusa, un, kā saka, lai tam ticētu, vajadzēja to redzēt. Taču sekoja īsti plūdi, kas nodarīja lielu postu. Ielas pārvērtās par straumēm, un ūdeņi, nesdami visādas drazas, traucās uz Jukonas un Klondaikas upju gultnēm, skaļi dārdot pa aizsalušo virskārtu. No pakalniem ap Dousonu gāzās lavīnas. Šie plūdi skāra visu apgabalu. Četrdesmitjūdžu krīks pārplūda un apslīcināja lejteces iecirkņus. Tā bija jauna nelaime, un, ja Benam Redlam būtu palikusi kāda cerība atgūt 129. iecirkni, viņam no šīs cerības vajadzētu pilnīgi atteikties. Tiklīdz pa ielām varēja staigāt, meistars un Neluto ieradās Ziemeļu viesnīcā, tikpat izslāpuši dzirdēt jaunumus no abiem brālēniem, cik tie no viņiem.
Tad Samijs Skims un Bens Redls aizkūlās līdz slimnīcai, kur māsa Marta un māsa Madlēna viņus sirsnīgi uzņēma. Doktors Pilkokss nebija zaudējis nekā no savas ierastās labās omas.
— Nu, vai jūs joprojām esat lepns par savu mītnes zemi? — viņam jautāja Samijs Skims.
— Kā nu ne, Skima kungs, — atbildēja doktors. — Apbrīnojama ir šī Klondaika, apbrīnojama!… Gandrīz pazuzdama zem sniega, tā tomēr guva virsroku un būs atkal uz pekām! Bet man šķiet, ka, cik tālu vien sniedzas ļaužu atmiņa, tie nebūs pieredzējuši tādus sniega kvantumus! Lūk, kas paliks jūsu ceļojuma atmiņās, Skima kungs…
— Uz galvošanu, doktor!
— Ja, piemēram, lielais sals būtu iestājies pirms atkušņa, mēs visi būtu mumificēti. Kas par sensāciju vecā un jaunā kontinenta avīzēm!…
— Jūs tā to uztverat, doktor?…
— Jā, Skima kungs, un tā tas jāuztver! Tā ir filozofija…
— Jā, — noteica Samijs Skims, — filozofija piecdesmit grādos zem nulles!
Pilsēta drīz atguva savu parasto izskatu, arī savus paradumus, bet cik gan epidēmijas upuru, ko nebija varēts aprakt, turpmākajās dienās tika aizvests uz Dousonas kapsētu! Tomēr janvāra mēnesī salam Klondaikā vēl ne tuvu nav gals. Turpmākajās divās nedēļās tas atkal kļuva bargs. Taču galu galā, ja vien piesargājās, izkustēties varēja. Temperatūra nokritās līdz piecdesmit grādiem, bet tas netraucēja Samijam Skimam pāris reižu doties medībās Neluto pavadībā. Bens Redls, doktors un māsas nebija varējuši viņu atrunāt doties šai pasākumā pilsētas apkaimē. Laiks viņam likās tik garš, viņam, ko nevaldzināja ne spēles azarts, ne kazino izklaides. Un kādu dienu, kad tie viņu pārāk tirdīja, viņš vislielākajā nopietnībā atbildēja:
— Labi, es nemedīšu, es jums apsolu, bet vienīgi tādā gadījumā, ja…
— Ja?.. — doktors Pilkokss vaicāja.
— Ja būs tik auksts, ka pulveris vairs nevarēs aizdegties!
Šis mēnesis aizritēja labākos apstākļos tai ziņā, ka sniega vētras nebija tik biežas un spēcīgas. Klondaikas iedzīvotājiem drīzāk bija jācieš no aukstuma. Kad laiks bija rāms, sals vēl bija panesams, bet tiklīdz vējš, nākdams no ziemeļiem, šķērsojis Ziemeļpola reģionus, pūta pilnā sparā, tas ļaudīm koda sejā, elpu pārvēršot sarmā, un prātīgi bija palikt istabā.
Bens Redls un Loriks bieži tikās viesnīcā, un nepagāja neviena diena, kad tie viens otru nebūtu apciemojuši. Parasti, kad Samijs Skims un Neluto atgriezās no medībām, viņš tos atrada kopā. Gluži dabīgi, viņu sarunas grozījās ap nelaimi, kura bija notikusi uz Četrdesmitjūdžu krika. Taču cerēt, ka tas jebkad varētu kļūt izmantojams, nozīmētu piedzīvot vilšanos.
Samijs Skims ar zināmām bažām prātoja, vai brālēns un meistars netērgā par kādu jaunu pasākumu, un šīs domas viņu krietni vien nodarbināja.
«Par ko gan viņi runā?» viņš sev vaicāja. «Vai Benam jau nebija diezgan… Vai viņam nebija ticis pārpārēm no šīs briesmīgās zemes?… Vai viņš gribēja izmēģināt laimi uz kādas jaunas dzīslas?… Vai viņš ļaus Lorikam sevi savaņ- ģot?… Vai viņš taisās rakņāties zemes dzīlēs arī nākamajā sezonā?… Taču nē! Un kaut vai ar varu, es piespiedīšu viņu braukt prom, kā norunāts, kad Izlūks būs atgriezies, lai pavadītu mūs uz Skagveju!… Ja maijā es vēl atradlšos šai briesmīgajā pilsētā, tad vienīgi tādā gadījumā, ja krietnais Pilkokss man būs amputējis abas kājas un man nāktos doties ceļā, šļūcot uz dibena!…»
Samijs joprojām nezināja, ko francūzis Žaks Lorjē bija uzticējis Benam Redlam. Bet to, par ko Bens viņam nebija bildis ne vārda, zināja meistars. Kopš Četrdesmitjūdžu krīka katastrofas meistars inženieri nemitīgi bija mudinājis uzsākt jaunu kampaņu. Ja jau reiz viņš bija uzņēmies ierasties Klondaikā, kādēļ lai nemēģinātu iegūt citu zemes gabalu?… Bo- nanzas un Eldorado raktuves joprojām deva lieliskus rezultātus… Dodoties vairāk uz augšu, varētu atklāt jaunas zelta dzīslas, tikpat labas kā 129. iecirknis… No Doma puses stiepās plašs zelta apvidus, kur zeltrači vēl nebija ciemojušies… Tā zeltsmilšu rajoni piederētu pirmajam atnācējam… Meistars uzņēmās vākt ļaudis, un, nerunājot par upju iecirkņiem, vai nebija arī kalnu iecirkņi, no kuriem ieguvums bieži bija bagātāks?… Viegli iedomāties, ka inženieris šos vārdus uzklausīja ar dzirdīgu ausi un tādējādi tika pavedināts atklāt Lorikam Zelta kalna noslēpumu.
Efekts, ar kādu šis atklājums iedarbojās uz meistaru, bija tāds, kādam tam vajadzēja būt. Viņš ne mirkli neapšaubīja tā patiesumu, kā arī nozīmīgumu… vesels iecirknis, vairāk nekā iecirknis, vesels kalns, kas savos sānos slēpa miljoniem tīrradņu… vulkāns, kas pats atdeva savas bagātības, atlika tik vien, kā tās savākt… Šo izdevību nedrīkst izlaist no rokām… Nedrīkstēja atstāt peļņu citiem… Zelta meklētāji sāka virzīties uz Klondaikas augšējiem reģioniem… Pēc Žaka Lorjē augšup uz Makenzi un tās pietekām dosies amerikāņi, kanādieši… Viņi nonāks līdz kalnam. Dažās nedēļās viņi savāks vairāk zelta nekā visas Jukonas pietekas bija sagādājušas divu gadu laikā!… Nē! Kavēties nedrīkstēja. Nepaies ne trīs mēneši, un visi ziemeļu ceļi būs vaļā, un kāds tad būs ieguvums drosmīgajiem jeb, pareizāk sakot, zinātājiem, kas pirmie pa tiem dosies!
Tā nu Bens Redls un meistars stundām ilgi studēja francūža rokas zīmēto skici. Viņi to bija pārnesuši uz Klondaikas vispārējo karti. Viņi pēc platuma un garuma grādiem bija aprēķinājuši attālumu no Dousonas līdz Zelta vulkā
nam, un šis attālums nepārsniedza divsimt astoņdesmit jūdžu, tātad apmēram simtu divdesmit piecus ljē…
— Redla kungs, — Loriks atkārtoja, — ar labu ori, ar labu aizjūgu līdz Makenzi ietekai var nonākt desmit dienās, un doties ceļā var, sākot ar maija otro nedēļu…
Un kamēr meistars skubināja inženieri uz šo kampaņu, Samijs Skims, nesacīdams ne vārda, pie sevis domāja:
«Bet kas gan tiem abiem padomā?…»
Un, lai gan Samijs nebija lietas kursā, viņš bažījās, vai tik šo biežo sarunu objekts nebūs kāda jauna ekspedīcija, un bija nolēmis ar visiem līdzekļiem tai pretoties. Ja Bens Redls nebūtu bijis ievainots zemestrīcē, viņi abi jau pirms trim mēnešiem būtu atgriezušies Monreālā… Bet prombraukšana bija izlemta, un ja tā nebija varējusi notikt pērn septembrī, tā vismaz notiks šā gada maijā. Pienāca marts un atnesa lielu temperatūras kritumu. Divas dienas termometrs rādīja sešdesmit grādus zem nulles pēc Celsija. Samijs Skims lika savam brālēnam par to pārliecināties pēc daikta, ko bija nopircis Vankūverā, piebilzdams, ka, ja tas tā turpināsies, tad ar esošajām iedaļām noteikti vairs nepietiks.
Bens Redls sākumā nekā neatbildēja, bet beigās norūca:
— Piesalst pamatīgi, bet, tā kā nav vēja, tas panesams vieglāk, nekā domāju…
— Jā, Ben, jā… tāds sals patiešām ir ļoti svētīgs… un gribas ticēt, ka tas mikrobus iznīcina miljoniem…
— Piebildīšu, — sacīja Bens Redls, — ka pēc šejieniešu novērojumiem tas, rādās, nebūs ilgstošs… Pēc Lo- rika sacītā, ir pat cerība, ka šogad ziemas periods nebūs pārāk ilgs un darbus varēs atsākt ar maija pirmajām dienām…
— Par darbiem mums maza bēda… — noteica Samijs Skims, — mēs izmantosim šo agrīno pavasari, lai dotos ceļā. Izlūks tai laikā būs atgriezies.
— Tomēr, — atzīmēja inženieris, kas, bez šaubām, domāja, ka nu ir pienācis laiks izpaust noslēpumu, — varbūt pirms aizbraukšanas derētu apmeklēt 129. iecirkni…
— 129. iecirknis tagad, Ben, līdzinās vecam kuģa karkasam, kas nogrimis jūras dibenā, nav vairs ar to ko noņemties…
— Bet tomēr tur pazaudēti miljoni…
— Vai miljoni, es nezinu, Ben, bet ka tie ir pazaudēti, turklāt pilnīgi pazaudēti… tas nu ir neapstrīdams. Es neredzu nepieciešamību vēlreiz redzēt Četrdesmitjūdžu kriku, kas tev uzvandītu nelāgas atmiņas…
— 0! Es esmu atveseļojies, un labi atveseļojies, Samij…
— Varbūt ne tik labi, kā tu apgalvo, Ben, un man šķiet, ka drudzis… slavenais drudzis… tu zini., zelta drudzis, ja tu nepiesargāsies, varētu atkārtoties…
Bens Redls uzlūkoja savu brālēnu, tad aizgriezās, un, beidzot izšķīries, sacīja:
— Uzklausi mani, Samij, un neskaities jau pēc pirmajiem vārdiem…
— Skaitīšos gan, — iesaucās Samijs Skims, — un nekas nespēs mani no tā atturēt… ja tu kaut ar vārdu ieminēsies par kaut kādu projektu… vai par gaidīšanu…
— Klausies, ko tev saku, man tev jāuztic noslēpums…
— Noslēpums?… No kurienes tas tev nācis?…
— No tā francūža, ko tu savāci un pusdzīvu atvedi uz Dousonu…
— Žaks Lorjē tev uzticēja noslēpumu, Ben?…
— Jā, Samij…
— Un tu man par to vēl nekā neesi teicis?…
— Nē… tāpēc ka tas man ieteica ideju projektam, kas jāpārdomā…
— Tā, tā, sākumā noslēpums, un pēc tam mēs runāsim par projektu, — atbildēja Samijs Skims, labi juzdams, ka tas būs par lietu, pret ko viņam jācīnās.
Bens Redls tad nu pavēstīja par kalnu, Zelta kalnu, kura atrašanās vietu pie Makenzi ietekas un Ziemeļu Ledus okeāna krastiem Žaks Lorjē precīzi atklājis. Samijam Skimam nācās uzmest acis skicei, pēc tam kartei, uz kuras inženieris bija pārnesis šo kalnu. Distance starp to un Dousonu bija iezīmēta ar pārtrauktu līniju ziemeļu—ziemeļaustrumu virzienā gandrīz pa simt trīsdesmit sesto meridiānu. Beidzot viņam tika pavēstīts, ka šis kalns ir vulkāns… vulkāns, kura krāterī bija zelta slāņu masas un dzīlēs slēpās tūkstošiem tīrradņu.
Un tu tici šim tūkstoš un vienas nakts vulkānam?… — diezgan ironiskā tonī jautāja Samijs Skims.
— Tūkstoš un vienas nakts, Samij, lai neteiktu tūkstoš un viena miljona, — atbildēja Bens Redls, kurš šķita apņēmies nepieļaut šai sakarā nekādas diskusijas.
— Nu labi, — atsāka Samijs Skims, — es pieļauju šī vulkāna eksistenci… bet ko mums ar to iesākt?…
— Ko mums ar to iesākt?… — atvaicāja Bens Redls iekaisdams. — Kā, mums atklāts tāds noslēpums, un mēs lai to neizmantotu… ļautu, lai labumu gūst citi?…
Samijs Skims, savaldīdamies, lai saglabātu aukstasinību, aprobežojās ar atbildi: — Tātad tu, Ben, esi ar mieru izmantot Žaka Lorjē atklājumu?…
— Vai tad drīkstētu vilcināties, Samij?…
— Bet, viņam atgriežoties no ceļojuma, mēs viņu atradām ceļmalā, un tieši šī ceļa grūtības bija viņa nāves cēlonis!…
— Tādēļ, ka viņu pārsteidza ziema…
— Bet, lai sāktu izmantot šo kalnu, nāksies doties kādus simt ljē uz ziemeļiem…
— Kādus simt ljē gan.
— Bet mūsu prombraukšana uz Monreālu ir nolikta maija pirmajās dienās…
— Nu tad tā par dažiem mēnešiem aizkavēsies, un viss.
— Bet tad jau būs par vēlu doties ceļā.
— Ja būs par vēlu, mēs vēlreiz pārziemosim Dousonā…
— Nekad!… — iesaucās Samijs Skims tik noteiktā tonī, ka Benam Redlam likās, ka laiks pārtraukt šo pārāk interesanto sarunu.
Turklāt viņš domāja to atsākt vēlāk, un atsāka ari, lai ko viņam teica brālēns. Argumentu Benam netrūka, un, protams, viņš atrada ne mazāk apņēmīgu palīgu meistarā. Ceļojums pēc atkušņa norisināšoties bez grūtībām… Divos mēnešos varētu sasniegt Zelta kalnu, iemantot dažus miljonus un atgriezties Dousonā… Būtu vēl laiks doties ceļā uz Monreālu, un šī Klondaikas kampaņa vismaz nebūs izvērtusies par tīru zaudējumu…
Un beidzot Bens Redls minēja vēl pēdējo iemeslu. Ja Žaks Lorjē bija izdarījis šo atklājumu, tad tas nebija tikai viņa, Bena Redla labā… francūzis Eiropā bija atstājis māti, kuru dievināja… nabaga nelaimīgu sievieti, kuras dēļ bija gribējis iegūt bagātību un kuras vecumdienas būtu nodrošinātas, ja piepildītos viņas dēla pēdējā vēlēšanās.
Samijs Skims bija ļāvis Benam Redlam runāt, to nepārtraucot, sev jautādams, kurš no viņiem ir traks — Bens, tādēļ ka runāja tik briesmīgas lietas, vai viņš, tādēļ ka bija ar mieru tās uzklausīt! Un beidzot, kad runājamais bija izrunāts un brālēns jautāja, ko viņš par to domājot:
— Ar to, Ben, — atbildēja Samijs Skims, vairs nevaldīdams pār sevi, — ar to tu man liksi nožēlot, ka palīdzēju šim nelaimīgajam francūzim un neļāvu viņam paņemt kapā līdzi savu noslēpumu! Pats par sevi saprotams, vēl daudzas reizes starp brālēniem notika lielas diskusijas, kurās bieži piedalījās arī meistars. Un viņš ne mazāk dedzīgi piebalsoja par labu šim projektam doties uz augšu līdz Zelta kalnam. Velti Samijs Skims mēģināja aizstāvēties, pretoties, likdams lietā vislabākos argumentus, atgādinādams dotos solījumus, pat apgalvodams, ka Žaka Lorjē atklājumiem neesot nopietna pamata… Nē! Tā būtu jauna vilšanās, kas pievienotos tik daudzām citām, nemaz nerunājot par jaunām briesmām, kas būtu jāpārcieš, šādi metoties pretī nezināmajam… Pēc Četrdesmitjūdžu krīka nelaimes, pēc 129. iecirkņa izpostīšanas neatliekot nekas cits, kā laisties prom no šīs nolādētās Klondaikas, tiklīdz vasaras periods to atļaus, un, tā kā tas rādās iestājies agrāk, izdevīgie apstākļi jāizmanto, lai jo drīzāk atstātu šo briesmīgo zemi.
Bet Bens Redls neatlaidās. Samijs Skims itin labi saprata, ka tas nolēmis šo lietu novest līdz galam. Atrunāt to neizdosies… Vai ļaut Benam doties vienam šajā otrajā kampaņā?… Vai viņš bez Bena atgriezīsies Monreālā?… Un tad, kādā nemierā, kādās bailēs viņam būtu jādzīvo?… Doktors Pilkokss, pats par sevi saprotams, bija jau lietas kursā par šīm biežajām un nebeidzamajām diskusijām. Ja arī viņš nezināja, ka runa bija par Zelta vulkānu, viņš vismaz zināja, ka Žaks Lorjē nāves brīdi bija uzticējis Benam Redlam svarīga atklājuma noslēpumu — brīnum bagātu zelta dzīslu domīnijas ziemeļos.
Un kad Samijs Skims viņam kādu dienu deklarēja, ka noteikti spēšot aizkavēt savu brālēnu doties dēkā līdz pašiem galējiem ziemeļiem:
— Nē, jūs nespēsiet viņu aizkavēt, — atbildēja doktors Pilkokss.
— Es viņam vismaz nedošos līdzi.
— Nē… jūs dosieties viņam līdzi, mīļo Skim. Negribēdams jūs esat atnācis no Monreālas uz Dousonu, un negribēdams jūs dosieties līdz pašai Klondaikas malai un, ja Bens Redls gribēs, pat līdz Ziemeļpolam!
Un varbūt viņam bija pamats šādi runāt, šim krietnajam doktoram Pilkoksam!