Kā zināms, Ziemeļkanādas un Aļaskas bagātības neaprobežojas ar Klondaikas zelta dzīslām. Tās drīz vien kļūs par pārmērīgas ekspluatācijas objektu. Pārdošanas cenas tai apgabala daļā, kur tecēja Bonanza un tās pietekas, kļuva jau nesamaksājamas. Amerikāņu un angļu sindikāti tās izcīnīja ar dolāru un mārciņu žūkšņiem. Ja ari iegulas vēl ne tuvu nebija izsmeltas, tad tomēr drīz vien nevienam citam kā tikai varenām sabiedrībām būs iespējams iegūt jaunus upju vai kalnu iecirkņus pat Doma reģionā un Augšjukonas pieteku izvagotajā teritorijā. Zemesdzlļu pārlūkotāji, grupām vai atsevišķi, būs spiesti paplašināt savus meklējumus līdz ziemeļzemēm, dodoties lejup pa Makenzi un Porkjupainas straumi. Turklāt droši, ka viņi neatkāpsies ne grūtību, ne briesmu priekšā. Cilvēka alkatībai nav robežu.
Bez tam jāatzīmē, ka visāda veida baumas nemitīgi uzkurināja zeltraču godkāri. Tālajās zemēs, vēl nepazīstamākās ka Austrālija, Kalifornija, Transvāla pirmo ieguvēju laikā pirmajā vietā bija godkāre… un ari vilšanās. Nāca ziņas, nezin no kā, nezin no kurienes. īpašā veidā tās cirkulēja, pateicoties indiāņu ciltīm, kas klejoja pa plašajiem ziemeļu klajumiem Ziemeļu Ledus okeāna rajonos. Nespēdami izmantot dzīslas paši savā labā, šie iedzimtie centās stāties izceļotāju kalpībā vai nu kā ceļveži vai kā strādnieki, tos pievilinādami ziemeļu apvidiem. Pēc viņu vārdiem, zelta strautu skaits esot jo lielāks tai Ziemeļamerikas daļā, kas plešas viņpus polārā loka. Indiāņi dažreiz atnesa tīrradņu paraugus, ko bija uzlasījuši Dousonas apkaimē, apgalvodami, ka tos savākuši teritorijā viņpus sešdesmit trešās paralēles. Saprotams, zeltračiem, savās cerībās bieži pieviltiem, bija liels vilinājums uzskatīt šos atradumus par autentiskiem, un tikpat liels, nepārvarams bija kārdinājums doties dēkās šajos vēl neizmantotajos zelta smilšu rajonos.
Jāpiemin pat, ka Zelta vulkāna eksistencei Klondaikā sāka ticēt jau kopš pirmajiem gadiem, kad kadastrētājs Ožilvi un viņa kompanjoni atklāja pirmās dzīslas Dousonas apkaimē. Iespējams, ka šis baumas būs mudinājušas Zaķu Lorjē noteikt tā precīzo atrašanās vietu un pēc tam to vienpersoniski izmantot, tāpat iespējams, viņš nebija vienīgais šī noslēpuma zinātājs, kaut arī viņam bija nopietni iemesli tā domāt. Kopš Lorjē bija pametis Makenzi piekrasti, kādēļ gan citi dēkaiņi nebūtu atklājuši Zelta kalna atrašanās vietu?…
Šā vai tā, patlaban likās, ka, izņemot Benu Redlu un viņējos, vēl neviens netīkoja mesties Zaķa Lorjē pēdās. Taču, jāuzsver — leģenda par Zelta vulkānu joprojām rada atbalsis, un daži zeltrači jau taisījās meklēt laimi domīnijas ziemeļu reģionos. Varbūt tas, kas bija vēl tikai hipotēzes stadijā, drīz vien kļūs par īstenību.
Tādējādi saprotams, kas inženierim lika ticēt, ka viņš savos nodomos nonākt līdz Ziemeļu Ledus okeāna piekrastei ir citiem priekšā, un kādēļ viņš dega nepacietībā doties ceļā, lai kā arī Samijs Skims censtos viņu atrunāt.
Tas, ka daži izceļotāji jau bija mēģinājuši atklāt jaunas atradnes no Dousonas lejup pa Jukonu, bija zināms, jo 127., 129. un daži citi iecirkņi pie Četrdesmitjūdžu krīka, kuri tagad bija izpostīti, atradās lejteces krastos. Vairāki, it īpaši amerikāņi, bija devušies Sērklsitijas virzienā, un, starp citu, te minami abi teksasieši Hanters un Malone.
Šīs kampaņas sākumā, kā jau sacīts, teksasieši bija strādājuši Aļaskas Sērklsitijas iegulās, gar Bērzu krīka, Jukonas kreisās pietekas, krastiem. Tā kā šī ekspluatācija bija devusi visai niecīgus rezultātus, viņi bija atgriezušies 127. iecirknī, kura koncesija viņiem piederēja jau gadu. Tad uznāca Četrdesmitjūdžu krīka katastrofa, zemestrīce, kas radīja plūdus, kuri applūdināja iecirkņus zem jaunās upes virpuļiem un pilnīgi izpostīja pierobežas iegulas.
Ne Hanters, ne Malone, ne kāds cits no viņu ļaudīm nekļuva par šīs nelaimes upuriem, un ja arī viņu īpašums tika iznīcināts, vismaz viņi paši tika cauri ar veselu ādu. Ja bija iemesls domāt, ka viņi gājuši bojā šai katastrofā, tad vienīgi tādēļ, ka viņi nolēma tūdaļ atgriezties Sērklsitijā, tiklīdz bija nosprieduši, ka nelaime ir nelabojama.
Viegli noprast, ka šādos apstākļos Hanters vairs nedomāja par savu lietu ar Samiju Skimu, un arī Samijs Skims par to nedomāja, jo, likās, tai nebija turpinājuma. Tiklīdz teksasieši bija atgriezušies Sērklsitijas atradnēs, vasaras periods vēl ilga divus mēnešus un beidzās tikai septembra sākumā. Viņi ar saviem ļaudīm atjaunoja pamesto saimniecību. Viņiem nebija bijusi laimīga roka, iegūstot šo atradni. Peļņa tur nepārsniedza izdevumus, un, ja Hante- ram nebūtu daži ietaupījumi no spēles, tā kompanjoni, bez šaubām, pavadot astoņus ziemas mēnešus Klondaikā, būtu nonākuši visai grūtos apstākļos.
Viens īpašs apstāklis — par ko nebrīnīsies neviens, kas viņus pazīst tādus, kādi viņi ir — taisījās šai ziņā atbrivot šo kompāniju no visām rūpēm.
Šie straujās dabas vīri visur, kur vien bija saskārušies ar sev līdzīgiem — amerikāņiem vai citu tautību pārstāvjiem — bija strīdējušies un ķildojušies. Ar savām nekaunīgajām pretenzijām ikvienam uzspiest savu gribu, nerespektēt neviena tiesības, uzskatīt, ka, lai kur viņi ietu, viņi atrodas iekarotā zemē, viņi nemitīgi iekūlās ķezā. «Mēs redzējām, kā viss notika Četrdesmitjūdžu krīka iecirkņos.» Pirms viņu atnākšanas ļaudis no 127. iecirkņa jau bija meklējuši kašķi ar ļaudīm no 129. iecirkņa, un Hantera un Malones klātbūtne situāciju tikai bija saasinājusi.
Tas pats nu notika Bērzu krika iecirknī. Ja arī viņi lika mierā ārzemniekus, tad vismaz tautieši dabūja ciest no viņu nelāgā garastāvokļa un vardarbības.
Nonāca tik tālu, ka vajadzēja iejaukties Aļaskas gubernatoram, turklāt nostāties pret viņiem. Iesaistījās policija, pēc tam notika tiesa. Pēc sadursmes starp policistiem un Hantera ļaudīm visi — kā saimnieki, tā strādnieki — tika arestēti, notiesāti uz desmit mēnešiem ieslodzījumā un ietupināti Sērklsitijas cietumā.
Šādos apstākļos teksasiešiem un viņu kompanjoniem vairs nebija jāraizējas par ziemas mitekli un pārtikas jautājums vairs nesagādāja nekādas raizes. Varas iestādes pat uzskatīja, ka nav lietderīgi viņus transportēt uz Aļaskas galvaspilsētu Sitku, un viņi izcieta sodu Sērklsitijā. Hante- ram un Malonem nācās atteikties no visiem priekiem, kādus ziemas sezonā sniedz Vankūvera, Skagveja vai Dousonā, un abu tik cienījamo teksasiešu klātbūtne šo trīs pilsētu kazino izpalika.
Atrazdamies ieslodzījumā, Hanters un Malone visu laiku varēja domāt par nākotni. Ko viņi darīs ar savu personālu un ko šie ļaudis paši darīs, kad būs iznākuši no cietuma? Nebija vairs nekādu cerību atsākt Četrdesmitjūdžu krīka iecirkņa ekspluatāciju. Sērklsitijas iegulas izmantošana ienesa maz. Viņu ietaupījumi drīz vien būs izsmelti, ja negadisies kāds labs darījums, un, tā kā viņi bija cilvēki bez sirdsapziņas un aizspriedumiem, bez jebkādiem morāles principiem, tad viņiem tas nevarētu būt sarežģīti. Viņu kompanjoni darītu visu, ko viņi gribētu, pavadītu viņus visur, kur viņi liktu, drīzāk uz pašiem tālākajiem Aļaskas vai Kanādas apvidiem, nevis atpakaļ uz savu dzimto zemi, no kuras viņi droši vien bija bēguši, varas iestāžu vajāti.
Jā, Hanters un Malone bija pārliecināti par savas dēkaiņu bandas padevību, kuru bija savākuši jau pirms vairākiem gadiem. Tiesa, šoreiz tai bija gadījusies neveiksme. Viņi bija konstatējuši, ka Aļaskas policija nav iecietīgāka par Kanādas policiju. Savu īsto dabu viņi nu bija atklājuši, un spriedums bija uz kādu laiku zemi no viņiem atslogojis.
Bet, sākoties nākamajai vasaras sezonai, sodam vajadzēja beigties, un ko viņi darīs, tikuši brīvībā? Vai radīsies izdevība iegūt sev kādu labumu?
Šī izdevība radās, un, lūk, kādos apstākļos.
Starp cietumniekiem, ar kuriem teksasieši dalīja kopdzīvi cietumā, Hanters bija ievērojis kādu indiāni, vārdā Kra- saks, kas savukārt, likās, īpaši novēroja Hanteru. Tās ir ļoti dabiskas simpātijas starp blēžiem, kas viens otru prot novērtēt. Šie abi vīri bija kā radīti, lai saprastos, un drīz starp viņiem bija nodibinājusies zināma draudzība.
Šis Krasaks bija ap četrdesmit gadu vecs, drukns, spēcīgs, ar nežēlīgu skatu, mežonīgu ģīmi, vispār ar tādu dabu, kas nevarēja nepatikt tiklab Hanteram, kā Malo- nem.
Šis indiānis bija notiesāts par zagšanu, un viņam bija jāsēž vēl vairāki gadi. Viņš pēc izcelsmes bija aļaskietis un labi pazina šos apvidus, pa kuriem klejoja kopš jaunības. Viņš droši būtu bijis lielisks ceļvedis, un varētu paļauties uz viņa saprašanu, ja visa viņa personība nebūtu iedvesusi gluži pamatotu neuzticību. Zeltračiem, kuru kalpībā viņš bija iestājies, vienmēr par viņu bija sūdzības, un kādas smagas zādzības dēļ, kas bija notikusi Bērzu krika iegulās, viņš tika ieslodzīts Sērklsitijas cietumā.
Tomēr pirmā mēneša laikā Hanters un indiānis viens pret otru saglabāja zināmu atturību. Viņi viens otru neatlaidīgi vēroja. Hanters šķita sapratis, ka Krasaks grib viņam kaut ko uzticēt, un gaidīja. Viņš starp citu nebija maldījies, domādams, ka šis indiānis, tik ilgi staigājis pa visām šīm Augšaļaskas un Augšdomīnijas teritorijām, varētu būt viņam noderīgs un sniegs kādas ziņas par šiem reģioniem. Un tiešām, kādu dienu indiānis viņam pastāstīja par saviem klejojumiem pa šo gandrīz nezināmo Ziemeļamerikas daļu. Toreiz viņš bija kalpojis par ceļvedi Hudzona līča aģentiem. Tas bija apvidus starp Fortjukonu, Porkjupainu, Fort- makfērsonu un Ziemeļu Ledus okeānu. Hanteru īpaši interesēja, vai viņpus polārā loka sastopamas iegulas. Viņš jau bija dzirdējis indiāņu nostāstus, un varbūt Krasaks viņam sniegs konkrētāku informāciju.
Un patiesi, indiānis bija izdomājis projektu, kura īstenošanai teksasiešu iesaistīšanās kļuva nepieciešama. Hanters un viņa kompanjoni tiks atbrīvoti pēc dažiem mēnešiem, bet viņš brīvībā nokļūs tikai pēc dažiem gadiem. Tad nu viņš gribēja, lai teksasietis būtu ieinteresēts viņam palīdzēt izkļūt no cietuma, sagatavojot bēgšanu. Vienam izbēgt būtu grūti. Ar palīgspēkiem no ārpuses mēģinājums varētu izdoties.
Tādējādi Krasaks pasacīja tikai to, ko vajadzēja sacīt, lai uzkurinātu Hantera tieksmes. Viņš starp citu runāja tīri ciešamā angļu valodā, ko bija apguvis, pateicoties sakariem Hudzona līča kompānijas dienestā.
— Jā, — indiānis kādu dienu teica, — ziemeļos Ledus okeāna apkaimē zelts atrodams bagātīgi, un drīz vien okeāna piekrastē būs tūkstošiem zeltraču.
— Tad vienīgais, kas jādara, — atbildēja Hanters, — ir viņus apsteigt…
— Bez šaubām, — Krasaks atteica, — bet jāzina vēl arī, kur atrodas āderes…
— Un tu zini?
— Es zinu vairākas, bet šī zeme ir viltīga… tur var maldīties mēnešiem un paiet garām atradnēm, tās neieraugot… Ak! Ja es būtu brīvs…
Hanters viņam raudzījās tieši acīs.
— Un ko tu darītu, ja būtu brīvs? — viņš jautāja.
— Es ietu tur, kur gāju, pirms mani saņēma ciet, — atbildēja Krasaks.
— Kaut kāda nožēlojama zelta gabala dēļ, kas tevi iekārdinājis, būdams kādā atradnē, un ko tu piesavinājies…
— Tīrradņi pieder visiem, — noteica indiānis.
— Protams, — atteica Hanters, gribēdams viņu uzkurināt, — bet tikai tad, ja tie vēl nav atklāti…
— Jā, — apstiprināja Krasaks, kam acīmredzot bija ļoti savdabīgs viedoklis par īpašuma tiesībām.
— Bet man tas maksāja šo ieslodzījumu! Ak! Ja es būtu brīvībā!… viņš atkārtoja, izstiepdams dūri ziemeļu virzienā.
— Kurp tu gāji, pirms policija tev uzlika roku dzelžus?…
— Tur… zeltu var vākt ķerrām! — atbildēja indiānis.
Taču, lai kā Hanters urdīja viņu ar jautājumiem, Krasaks vairāk neizteicās.
Hanteram Zelta kalna leģenda nebija sveša. Bet tam, par ko kalnrači bija gandrīz vienisprātis, viņš neticēja. Varbūt viņš sprieda, ka indiānis domāja to, kas, viņaprāt, bija ilūzija. Tomēr Krasaks nebilda ne vārda par šo Klondaikas nostāstos tik slaveno kalnu, kura esamība šķita neticama. Vai viņš to darīja aiz nezināšanas vai aiz piesardzības, un, visbeidzot, vai viņš bija iesaistīts šajā noslēpumā, par kura vienīgo zinātāju sevi uzskatīja Žaks Lorjē?… Neviens to nebūtu varējis pasacīt. Tomēr ne Hanteram, ne Malonem, kas arī tika turēts lietas kursā, nebija ne mazāko šaubu, ka Krasaks zināja zelta iegulu izvietojumu Ziemeļu Ledus okeāna apkaimē, un abiem bija viena un tā pati doma — no indiāņa vajadzēja izdabūt visu, ko tas zināja, lai, tiklīdz viņi un viņu kompanjoni būs iznākuši no cietuma, varētu sākt rikoties.
Tādēļ šis nebeidzamās sarunas ilgajos vaļasbrīžos. Tomēr, ja indiānis joprojām tikpat noteikti apgalvoja, ka šie zelta rajoni eksistē, viņš joprojām nebilda ne pušplēsta vārda par to atrašanās vietu pie Ziemeļu Ledus okeāna.
Bija pienākušas aprīļa pēdējās nedēļas, un līdz ar to beidzās ziema, tikpat barga Sērklsitijā kā Klondaikā ar savām drausmīgajām sniega vētrām un ārkārtīgo salu. Arī cietumnieki bija dabūjuši to izbaudīt. Hanters un viņa kompanjoni trauktin traucās tikt brīvībā, cieši nolēmuši uzsākt ekspedīciju uz Amerikas kontinenta ziemeļu reģioniem.
Bet, ja viņiem nebija paredzams ilgs ieslodzījums, ja viņiem vajadzēja tikt atbrīvotiem pēc dažām nedēļām, tad ar Krasaku bija citādi, tas vēl vairākus gadus pavaditu Sērklsitijas cietumā, ja neizdotos no tā izkļūt. Un, lai to panāktu, tam bija vajadzīga Hantera palīdzība. Indiānis viņam to lūdza, apsolīdams būt viņa rīcībā un aizvest uz iegulām, kas tam bija zināmas Klondaikas ziemeļos. Bēgšana bija iespējama, tikai izrokot eju zem viena no pagalma mūriem, kas nožogoja cietumu no pilsētas. No iekšpuses šo izeju nevarēja izrakt bez darbarikiem, turklāt nepiesaistot sargu uzmanību. Bet no ārpuses, nakti, ar zināmu piesardzību šis darbs šķita paveicams. Darījums tika noslēgts. 13. maijā Hantera un viņa bandas sods izbeidzās, un viņi šķirās no Krasaka.
Indiānim tikai vajadzēja palikt nepamanītam. Tā kā viņš nebija ieslodzīts kamerā, viņam bija viegli atstāt guļamtelpu un nemanītam pārslīdēt pāri pagalmam.
To viņš nākamajā naktī arī darīja un, nogūlies pie mūra, gaidīja.
Nācās bruņoties ar pacietību, jo starp saules rietu un lēktu līdz viņa ausīm nenonāca ne troksnītis.
Hanters un Malone vēl nebija varējuši sākt rīkoties. Varbūt policija, brīnīdamās, ka neredz viņus tūdaļ atstājam Sērklsitiju, bija sadomājusi tos uzmanīt. Viņiem taču bija jāizmanto daži piesardzības līdzekļi, lai palīdzētu indiānim izbēgt. Darbariku netrūka, viņi bija apgādājušies ar cērtēm no savas pēdējās kampaņas. Tās viņi atrada iebraucamajā vietā, kurā, iznākuši no cietuma, atkal bija apmetušies.
Starp citu šis miestiņš jau uzrādīja zināmu atdzīvošanos: maija otrajā pusē Aļaskas zelta dzīslu meklētāji no Jukonas lejteces, pateicoties agrajai vasaras sezonai, jau sāka plūst uz turieni. Nākamajā naktī Krasaks jau no sešiem vakarā varēja ieņemt savu vietu pie mūra. Sāka tumst, un no ziemeļiem pūta diezgan stiprs vējš.
Ap vienpadsmitiem, pielicis ausi pie zemes, indiānis šķita saklausām troksni pie mūra pamatnes. Viņš nebija maldījies. Hanters un Malone bija ķērušies pie darba. Ar cērti tie izdoba eju, lai varētu pakļūt zem mūra pamatnes, tā lai nenāktos izkustināt akmeņus.
Savukārt Krasaks raka zemi ar rokām, līdz varēs samanīt izraudzīto vietu. Teksasiešiem vajadzēja dzirdēt viņu strādājam, kā tos dzirdēja viņš.
Trauksmes signāla nebija. Sargu uzmanību pagalmā nekas nepiesaistīja, arī neviens no cietumniekiem, kam naktī bija iespējams tur nokļūt, nelikās ne zinis: asais un aukstais vējš tos noturēja telpā, no kuras Krasaks bija varējis nemanīts aiziet.
Beidzot, mazliet pirms pusnakts, eja bija izrakta, turklāt pietiekami plata, lai vidēja auguma cilvēks varētu tikt tai cauri.
— Nāc, — teica balss, kas piederēja Hanteram.
— Vai ārā neviena nav? — indiānis jautāja.
— Nē, nav.
Pēcmirkļa Krasaks bija izlidis pa caurumu, beidzot brīvs.
Šajā pusē Jukonai, kuras kreisajā krastā atrodas Sērklsitijā, pletās plašs klajums, kurā šur tur vīdēja pēdējā sniega plankumi. Ledus iešana jau bija sākusies, un pa upi peldēja ledusgabali. Braukt ar laivu bija riskanti, un bez tam Hanters droši vien nebūtu varējis pagādāt peldamrīku, nemodinot aizdomas.
Taču indiāni šāds sīkums nemulsknāja. Viņš prastu uzlēkt uz peldoša ledusgabala krasta tuvumā un, ja vajadzīgs, pārlēkt no viena uz otru, lai sasniegtu labo krastu. Tur viņa priekšā pavērtos visi plašumi, tie neapdzīvotie plašumi, kurus viņš tik labi pazina, un viņš būtu jau tālu, kad sargi atklātu, ka viņš izbēdzis.
Bet bija svarīgi, lai viņš netiktu panākts pirms saullēkta, tādēļ nedrīkstēja vilcināties ne stundu. Hanters viņam teica:
— Viss norunāts?…
— Norunāts, — atbildēja Krasaks.
— Kur satiekamies?…
— Kā teicu, desmit jūdžu no Fortjukonas Porkjupainas krastā.
Tas nu bija izlemts. Pēc divām vai trim dienām Hanters un viņa kompanjoni atstās Sērklsitiju un virzīsies uz Fort- jukonu, kas atrodas lejtecē ziemeļrietumos [..] ljē attālumā. Pēc tam viņi dosies gar Porkjupainu uz augšu, uz ziemeļaustrumiem, līdz vietai, kur viņus sagaidīs indiānis. Tas, šķērsojis lielo upi, virzīsies uz ziemeļiem taisnā līnijā uz tās pieteku.
Bet Krasaks nevarēja doties ceļā bez naudas, un Hanters viņam iedeva divdesmit dolāru. Tāpat viņš nedrīkstēja kulties cauri šiem apvidiem, nespēdams aizstāvēties kā pret laupītājiem, tā pret zvēriem, un Hanters viņam iedeva šauteni, revolveri un pilnu patronsomu. Tad, šķiršanās brīdī:
— Viss norunāts?… — viņš atkārtoja.
— Viss.
— Un tu mūs aizvedīsi… — teica Malone.
— Tieši uz zelta rajoniem.
Un piebilda:
— Un kas zina?… Varbūt uz Zelta kalnu?
Un tā bija pirmā reize, kad viņš runāja par Zelta vulkānu. Tātad viņš ticēja tā esamībai… vai pat zināja, kur tas atrodas?… Viņi paspieda viens otram roku. Tad Krasaks uzlēca uz ledusgabala, ko, tiklīdz tas bija atdalījies no blāķa, tūdaļ sagrāba straume. Par spīti tumsai, Hanters un Malone varēja redzēt, kā viņš pārlēca no viena ledusgabala uz otru un beidzot spēra soli upes labajā krastā. Viņi atgriezās iebraucamajā vietā un jau nākamajā dienā sāka gatavoties šai jaunajai kampaņai. Pats par sevi saprotams, jau nākamajā rītā bija zināms, ka indiānis izmucis. Bet veltīgi policija mēģināja atrast viņa pēdas, un turklāt tai nevarēja būt nekādu aizdomu, ka teksasieši būtu veicinājuši šo bēgšanu.
Pēc trim dienām Hanters un viņa kompanjoni, kopumā cilvēku trīsdesmit, ar ļoti nedaudz mantām iekāpa šalandā, platā laivā, būvētā tā, lai spētu izturēt ledus gabalu triecienus, un gatavojās braukt lejup pa upi līdz Fortjukonai. Tas bija apmēram tāds pats attālums, kāds šķir Fortselkērku no Dousonas, [..] ljē garš, un viņi to veica četrdesmit astoņās stundās. 22. maijā, no jauna apgādājušies ar pārtiku Fortjukonā, piekrāvuši ar provīziju ratus, ko vilka spēcīgu suņu aizjūgs, karavāna devās uz augšu gar Porkjupainas kreiso krastu ziemeļaustrumu virzienā. Ja indiānis precīzi ievēros norunāto satikšanos, tie viņu sastaps vēl tai pašā vakarā.
— Ja viņš tur būs, — sacīja Malone.
— Viņš tur būs, — atbildēja Hanters, — un neviens savu solījumu netur labāk kā krietnie šīs sugas ļaudis.
Indiānis bija tur, kur viņam vajadzēja būt, un viņa vadībā banda turpināja virzīties gar šīs svarīgās Jukonas pietekas kreiso krastu.