Acīmredzot neiznīcināmajā likteņa grāmatā bija ierakstīts, ka Samijs Skims, pavadījis Benu Redlu uz Klondaiku, pavadīs viņu arī līdz pašai Ziemeļamerikas augšdaļai. Visus argumentus pret šo jauno pasākumu viņš bija licis lietā, visus pārmetumus izsacījis. Nekas nebija spējis grozīt inženiera nodomus, un, tā kā nebija iespējams viņu gaidīt Dousonā — Skimam nebūtu pacietības to darīt — vai doties atpakaļ uz Monreālu — Skims nebūtu varējis par to izšķirties — no tā izrietēja, ka viņš gatavojās sekot savam brālēnam, lai iekarotu Zelta kalnu.
«Piekāpties pirmo reizi,» viņš atkal un atkal pie sevis sprieda, «nozīmē būt gatavam piekāpties otro reizi, un kas zina, vai nevajadzēs piekāpties arī trešo!… Ak! Grīnvelejā!… Grīnvelejā, cik tu esi tālu, un cik daudz tālāk tu būsi vēl pēc dažām nedēļām!»
Jāpiezīmē, ka, pateicoties tik agrajai vasaras sezonai, Izlūks Dousonā atgriezās līdz ar pirmajām maija dienām. Pāreja pāri Čilkutai, kuģošana pa ezeriem un pa Lūisas upi šajos labvēlīgajos apstākļos varēja notikt agrāk. Saskaņā ar norunu Bils Stells bija gatavs stāties abu brālēnu rīcībā, lai aizvestu viņus uz Skagveju, no kurienes tvaikonis tos nogādātu Vankūverā.
Bils Stells nelikās diezko pārsteigts, uzzinot par Bena Redla nodomiem. Viņš labi zināja, ka tas, kurš sper kāju uz Klondaikas zemes, riskē tur iesakņoties, un, ja inženieris vēl nebija gluži tik tālu, tad noteikti nelikās, ka viņš taisītos sprādzēt ciet savu ceļasomu, lai dotos uz Monreālu.
— Tā nu… — Izlūks teica Samijam Skimam.
— Jā, tā tas ir, mīļo Bil!
Un tā bija visa atbilde, ko saņēma Izlūks.
Bet Samijam Skimam bija iemesls būt neapmierinātam, uzzinot, ka Bils Stells piekritis uzsākt šo jauno kampaņu.
Faktiski Bens Redls nedomāja, ka būtu jāslēpj Izlūkam, kuram viņš pilnībā uzticējās, kāds bija šīs ekspedīcijas mērķis. To, ko viņš nebija izpaudis citiem, pat doktoram Pilkoksam ne, — Žaka Lorjē noslēpumu — viņš nevilcinājās uzticēt Bilam Stellām.
Sākumā tas atsacījās ticēt Zelta kalna esamībai. Viņš zināja šo leģendu un tai ne mazākajā mērā neticēja. Bet, kad Bens Redls viņam bija pavēstījis visas no Zaķa Lorjē iegūtās ziņas, kad viņš bija parādījis karti, kur precīzi norādīta Zelta vulkāna atrašanās vieta, Izlūks sāka ieklausīties, un tik cieša bija inženiera pārliecība, ka Izlūks beidzot tai piekrita.
— Nu, lūk, — Bens Redls viņam teica, — tā kā tur ir neaprēķināmas bagātības, kādēļ jums nepiedalīties?…
— Jūs man piedāvājat pavadīt jūs uz Zelta kalnu?… — atvaicāja Bils Stells.
— Ne tikai pavadīt, Izlūk, bet vadīt, jo jūs jau esat izstaigājis šīs ziemeļu teritorijas. Jums ir viss šim pasākumam nepieciešamais inventārs, pajūgi, rati… Ja tas neizdosies, es par jūsu pakalpojumiem bagātīgi samaksāšu. Ja izdosies, kādēļ arī jums pilnām rokām nepagrābt no šī vulkāniskā naudasskapja?
Un, goda vārds, lai cik filozofiski noskaņots bija krietnais Izlūks, viņš jutās iešūpots. Patiesi šāda izdevība viņam nekad nebija pavērusies, ja vien francūža atklājumu varēja uzskatīt par nopietnu.
Tomēr Bilu biedēja ceļojuma ilgums. Atzinis, ka vislabākais ceļš būtu caur Fortmakfērsonu, kurā pats pabijis pirms vairākiem gadiem, Stells paziņoja, ka šis attālums nebūšot mazāks par divsimt divdesmit jūdzēm.
— Labi, — atteica inženieris, — tas ir gandrīz tāds pats kā no Dousonas līdz Skagvejai, un jūs to vienmēr esat veicis bez pūlēm…
— Bez šaubām, Redla kungs, un piebildīšu, ka nokļūt no Dousonas līdz Fortmakfērsonai ir vieglāk. Bet tālāk, lai sasniegtu Makenzi ieteku…
— Tur augstākais ir ap simt jūdžu, — atteica Bens Redls.
— Kopā vismaz trīssimt piecdesmit… — Bils Stells sacīja.
— Ko varam veikt piecās vai sešās nedēļās, — apgalvoja inženieris, — un līdz ziemai mēs būsim atpakaļ Dousonā.
Jā, tas viss bija iespējams, ja neatgadīsies neviena no tām klizmām, kas itin bieži mēdz notikt tik augstos platuma grādos.
Jāsaka, tikpat dedzīgi kā Bens Redls, lūdzās arī meistars Loriks un Neluto, kurš priecājās, atkal ieraugot savu saimnieku Bilu Stellu. Un kādēļ gan neatzīt, ka arī Samijs Skims viņiem piebalsoja un zināmā mērā prata pārliecināt. Kopš brīža, kad ceļojums bija izlemts, Izlūka atbalsts kļuva ļoti vērtīgs un iespējas palielinājās.
Kas attiecas uz Neluto, ši ekspedīcija viņam bija kā Dieva dāvana. Kādas brinišķigas medības pavērās Samijam Skimam šajās līdz šim tik maz apmeklētajās teritorijās!
— Tikai, kas to zina, kam… — piezīmēja Samijs Skims.
— Nu mums tak… — atbildēja Neluto, drusciņ izbrīnījies par šo atbildi.
— Ja tikai mēs nebūsim tie, ko medī, jo ļoti iespējams, ka tā zeme nebūs visai viesmīlīga un ka to apmeklē visādi ļaundari!
Patiešām, ziemeļu apvidus vasaras laikā pārstaigā indiāņu bandas, no kurām nekas labs nav gaidāms, un Hudzo- na līča kompānijai bieži nācies aizstāvēties pret viņu uzbrukumiem.
Sagatavošanās notika ātri. Izlūks un viņa viri bija gatavi braukt tiklab uz ziemeļiem, kā uz dienvidiem ar savām mantām, orēm, pārnesamo laivu, teltīm, mūļu aizjūgiem, kas labāki par suņu aizjūgiem, jo šajos zaļojošajos līdzenumos tiem barība nodrošināta. Kas attiecas uz pārtiku, nemaz nerunājot par to, ko dos medības vai zveja, nebija grūti sagādāt vairākiem mēnešiem gaļu un konservētus dārzeņus, tēju, kafiju, miltus, cukuru, degvīnu. Dousonu ar produktiem atkal bija apgādājušas sabiedrības, kas apkalpoja Klondaikas iegulas, kopš bija atjaunota satiksme starp šo pilsētu un Skagveju vai Vankūveru. Ari munīcijas netrūka, un, ja nāktos ķerties pie karabīnēm, patronu pietiktu.
Karavānā, ko vadīja Izlūks, ietilpa abi brālēni, meistars Loriks, Neluto ar saviem divričiem un zirgu, seši kanādieši, kas bija strādājuši 129. iecirknī, deviņi kanādieši, kas kalpoja Bilam Stellām: kopā sešpadsmit cilvēku — pietiekams daudzums, lai apgūtu Zelta kalnu. Pēc Zaķa Lorjē sniegtajām ziņām, viss darbs aprobežotos ar vulkāna krāterī esošo tīrradņu vākšanu.
Šī kampaņa, kuras mērķi zināja vienīgi Bens Redls, Samijs Skims, Izlūks un Loriks, tika gatavota tik centīgi, ka izbraukšanas termiņu varēja noteikt 6. maijā.
Nav brīnums, ka Bens Redls pirms aizbraukšanas no Dousonas, lai dotos šajā jaunajā ekspedīcijā, vēl pēdējo reizi gribēja ievākt ziņas par Četrdesmitjūdžu krīka iecirkņu stāvokli. Pēc viņa rīkojuma meistars un Neluto devās uz vietu, kur sākās straume, kas tecēja uz ziemeļiem.
Nekas nebija mainījies. 129. tāpat kā 127. un citi pierobežas iecirkņi bija pilnīgi applūduši. Jaunā upe vienmērīgā straumē tecēja pa zemestrīces izveidoto gultni. Lai to novirzītu citur, būtu vajadzīgs tik milzīgs, ar tādiem izdevumiem saistīts darbs, ka neatmaksājās to darīt, un neviens ari nedomāja to darīt.
Loriks atgriezās ar pārliecību, ka jāatmet visas cerības jebkad izmantot šīs dzīslas.
Sagatavošanās darbi tika pabeigti 5. maija pēcpusdienā. Šai pēdējā vakarā, atvadu vakarā, Samijs Skims un Bens Redls devās uz slimnīcu pateikt ardievas virsmāsai un abām mūķenēm. Māsa Marta un māsa Madlēna ar nopietnām bažām raudzījās uz savu tautiešu uzdrīkstēšanos šķērsot šos ziemeļu plašumus, kur francūzis Žaks Lorjē un Harijs Brauns bija pieredzējuši postu, kas beigu beigās novedis tos kapā.
Bens Redls nomierināja māsas, cik labi vien prazdams, un Samijs Skims gribēja izrādities tikpat paļāvīgs kā viņa brālēns. Turklāt pirms vasaras sezonas beigām nelielā karavāna sveika un vesela būšot atpakaļ Dousonā, un, ja tā pārnākšot «nospiesta», tad, domājams, tikai zem zelta nastas!
Kas attiecas uz doktoru Pilkoksu, viņš gluži vienkārši noteica:
— Es… esmu sajūsmā, redzot jūs ceļā uz ziemeļiem. Ja būtu devušies uz dienvidiem, jūs atgrieztos Monreālā, un mēs jūs nekad vairs neredzētu Klondaikā. Vismaz, kad no turienes pārnāksiet, mums atkal būs iespēja jūs redzēt…
— Lai Dievs dod! — nomurmināja māsa Madlēna.
— Lai Dievs jūs vada un atved atpakaļ! — piebilda māsa Marta.
— Lai tā būtu! — sacīja virsmāsa.
Otrā dienā piecos no rita karavāna izgāja no Dousonas un gar Klondaikas labo krastu virzījās uz ziemeļaustrumiem.
Labāku laiku nevarēja vēlēties — dzidra debess, maigs vējš, temperatūra kādi divpadsmit grādi virs nulles. Sniegs pa lielākai daļai bija nokusis, atstādams uz zemes, no kuras jau spraucās pirmie zāles asni, tikai dažus žilbinoši baltus plankumus.
Lieki būtu piebilst, ka maršruts bija rūpīgi nosprausts. Bens Redls, Loriks un Izlūks bija pārlikuši uz kartes Žaka Lorjē uzmetumā dotās norādes. Starp citu, Izlūks jau reiz bija veicis ceļojumu no Dousonas uz Fortmakfērsonu un varēja paļauties uz savu atmiņu drošumu par tiem divsimt divdesmit pieciem ljē, kas šķīra abas vietas.
Tas bija diezgan līdzens apvidus, ko šķērsoja dažas upes, sākumā Jukonas un Klondaikas pietekas vai pieteku pietekas, vēlāk — viņpus ziemeļu polārā loka, pietekas vai pieteku pietekas Pīlas upei, kas tek gar Klinšu kalnu pie- kāji, pirms ieplūst Makenzi.
Šai pirmajā posmā starp Dousonu un Fortmakfērsonu ceļojumam vajadzēja noritēt bez lielām grūtībām. Pēc pēdējo sniegu nokušanas upju ūdeņi nokristos līdz viszemākajam līmenim, tie būtu viegli šķērsojami braslos un vienmēr saglabātu pietiekami daudz veldzes nelielās ļaužu grupas vajadzībām. Kad tas būs sasniedzis Pīlas upi, kādas simt jūdzes pirms Fortmakfērsonas, varētu izlemt, kā veikt ceļa otro pusi.
Kādēļ gan to neatzīt? Visi, varbūt izņemot Samiju Skimu, kas bija mazticīgs un saņēma atmaksu par to, ka tāds bija, visi devās ceļā cerību spārnoti. Un vai gan būtu jābrīnās par tik cilvēciskām jūtām?… Bens Redls, Loriks, Neluto, pat Bils Stells, kurš nekad nebija ticējis Zelta kalna esamībai, tagad to nenoliedza, balstoties uz francūža Zaķa Lorjē pārliecinošajiem apgalvojumiem un precīzajām norādēm. Vairāk par visu, ne jau alkatības, bet ziņkāres dēļ, Izlūks dega vēlmē ieraudzīt šo slaveno vulkānu, un viņš liks lietā visu, lai to sasniegtu.
Atstājot Dousonu, Neluto vadītie divriči, kuros sēdēja abi brālēni, brauca diezgan ātri. Bet gaitu nācās palēnināt, jo smagi piekrautie pajūgi nespēja tiem sekot. Tomēr šis ceļa posms bija veicams, pārāk nenogurdinot cilvēkus un dzīvniekus. Plašais, viendabīgais līdzenums nesagādāja nekādus šķēršļus, un vējš, pūzdams no dienvidrietumiem, ceļojumu netraucēja. Bieži vien Izlūks un viņa ļaudis, lai mūļiem būtu vieglāk, daļu ceļa veica kājām. Bens Redls, Loriks un Izlūks tad nu runāja par lietu, kas nodarbināja viņu prātus. Samijs Skims un Neluto klaiņoja pa labi un kreisi, un tā kā medījumu bija pa pilnam, gan meža pīļu, gan meža irbju, pulveri viņi nešķieda velti. Tika ietaupīti konservi maltītēm, ko ieturēja pusdienas un vakara apstāšanās reizēs. Pēc tam, vēl pirms bija pienākusi nakts, kas šajā gadalaikā un šajos platuma grādos iestājās nu jau aizvien vēlāk, viņi ierīkoja apmetni līdz rītam.
Virzīšanās uz ziemeļaustrumiem attālināja karavānu no teritorijas, ko apskaloja Porkjupainas augšteces ūdeņi. Upe meta līkumu, veidodama platu loku uz ziemeļiem, un pie Fortjukonas kļuva milzīga. Tātad nebija jāraizējas, ka Bens Redls un viņa kompanjoni sastapsies ar Hantera bandu, kas bija nonākusi viņpus Porkjupainai krietnu gabalu zemāk. Turklāt viņi nezināja, ka arī teksasieši indiāņa Krasaka vadibā uzsākuši ceļojumu uz Ziemeļu Ledus okeāna apkaimes teritorijām. Pēc Četrdesmitjūdžu krīka nelaimes tūdaļ bija paklīdušas baumas, ka tie esot upuru skaitā. Taču pēc Sērklsitijas lietas, pēc viņu tikšanās ar policiju un notiesāšanas kļuva zināms, ka tie no šīs kataklizmas izkļuvuši sveiki un veseli. Tomēr to, ka viņu soda termiņš izbeidzies un banda atguvusi brīvību, Bens Redls un Samijs Skims nezināja, turklāt it nemaz nedomāja par 127. iecirkņa bijušajiem īpašniekiem.
29. maijā, divdesmit trīs dienas pēc izbraukšanas no Dousonas, karavāna mazliet viņpus sešdesmit sestajai paralēlei šķērsoja polāro loku. Nekādi starpgadījumi šī pārgājiena pirmajā daļā, apmēram simt divdesmit jūdžu garumā nebija atgadījušies. Nebija pat sastaptas indiāņu bandas, ko Hudzona līča kompānijas aģenti, dzīdami tās uz rietumiem, vēl aizvien vajāja pa šiem apvidiem.
Kopumā laiks bija jauks un veselība laba. Šie spēcīgie ļaudis, izbēguši grūtiem darbiem, nevarēja žēloties par ceļojumu šādos apstākļos, šai gadalaikā un tik augstos platuma grādos.
Mūļi viegli atrada barību zaļojošajās pļavās. Nakts apmetnes vienmēr izdevās ierīkot pie dzidras upes bērzu, apšu vai priežu mežu malā, kuri stiepjas nepārredzami ziemeļaustrumu virzienā.
Tad apvidus ainava sāka mainīties. Gar apvārsni austrumos pacēlās Klinšu kalnu grēdas. Šai Ziemeļamerikas daļā no šis grēdas izspraucas pirmie atzari, lai pēc tam turpinātos gandrīz visas Jaunās pasaules garumā.
Tur iesākās kāda Porkjupainas pieteka, gar kuru Izlūks nedevās uz leju, jo tā viņus būtu aizvedusi pārāk tālu uz rietumiem. Bet, tā kā reljefs kalnu tuvumā kļuva nelīdzenāks, gan kriku tīkla, gan viļņojumu dēļ, viņš devās pāri aizām kalnu grēdā, kas savā sākumā šai Augškanādas daļā nebija necik augsta, tā lai nonāktu pie Pilas upes Fortmakfērsonas tuvumā.
Turklāt, būdami uz polārā loka robežas, Bils Stells un viņa kompanjoni vēl bija apmēram simt jūdzes no forta, kas atradās gandrīz kalnu grēdas pakājē. Gājiens kļuva diezgan grūts, un bez Neluto pūliņiem divriču ass vai riteņi vairākkārt būtu salūzuši. Tas, ka tur nebija izveidota ceļa, un Hudzona līča kompānijas pajūgu transports nebija noblīvējis zemi, bija paredzams, un Bils Stells zināja, ko par to sacīt.
— Šis ceļš, — viņš kādu dienu, kad karavāna devās pa šauru aizu, izteicās, — man nebija licies tik slikts, kad es pa to gāju pirms gadiem divdesmit…
— Tomēr kopš tā laika tam nevajadzēja pārmainīties, — atzīmēja Samijs Skims.
— Tas varbūt tādēļ, ka ziema bija tik barga… — sacīja inženieris.
— Tieši tā es domāju, Bena kungs, — atbildēja Izlūks, — un sals bija tik milzīgs, ka dziļi izārdījis zemi.
— Jāsargās pat no nobrukumiem, — ieteica Loriks, — no šis aizas sāniem viegli varētu atdalīties klinšu gabali.
Un, patiešām, divas vai trīs reizes tā arī notika. Izskalo- juma izkustināti, milzīgi kvarca un granīta bluķi atlēkdami ripoja uz nogāzēm, plīsdami un nogāzdami kokus, kas gadījās ceļā. Šie masivie veidojumi tik tikko neiznīcināja vienu no orēm kopā ar aizjūgu.
Divas dienas pārgājieni bija grūti, veiktie ceļa posmi atpalika no vidējā līmeņa. Notika aizkavēšanās, par ko lādējās Bens Redls un meistars, un ko Samijs Skims uzņēma filozofiskā mierā.
— Zelta kalns, ja tāds eksistē, — viņš teica, — būs tai pašā vietā kā pēc piecpadsmit, tā pēc astoņām dienām, un, starp citu, es uzskatu, ka jāizmanto atpūta, ko mums piešķīrusi Fortmakfērsona. Pēc šādas rikšošanas taču būs atļauts atlaisties naktsmītnes mīkstajā gultā…
— Ja Fortmakfērsonā vispār ir naktsmītnes! — atbildēja Bens Redls, kurš šo trīs nedēļu laikā nebija žēlojies par nakšņošanu svaigā gaisā.
— Tur ir kur apmesties? — Loriks vaicāja Izlūkam.
— Nē, — atbildēja Bils Stells. — Fortmakfērsona ir tikai pret indiāņiem nostiprināts postenis kompānijas aģentiem, taču tajā ir ari istabas.
— Un tā kā tur ir istabas, tur ir arī gultas, — atteica Samijs Skims, — un man nekas nebūtu pretī kādas divas vai trīs naktis tajās izstiept kājas…
— Sāksim ar to, kad tur nonāksim, — atbildēja Bens Redls, — un nekavēsim sevi ar lieku apstāšanos.
Karavāna nu virzījās uz priekšu tik ātri, cik to atļāva aizu likumi un šķēršļi. Vēl straujāka tās gaita kļuva viņpus grēdas atzara, kas norobežoja Pīlas upes ieleju.
Taču, pirms tā bija sasniegta, Izlūkam nācās izvairīties no nelāgas sastapšanās, kaut gan Samijs Skims varbūt būtu sliecies to kvalificēt pavisam citādi.
Izejot no aizas, Izlūks bija iekārtojis apmetni Pīlas upes kreisajā krastā zem lielām piejūras priedēm.
Pašā sākumā radās jautājums, vai ir vērts taisīt plostu, lai nobrauktu lejup pa upi līdz Fortmakfērsonai. Bet Bils Stells atzina, ka tā nav kuģojama. Tā bija vēl pilna ar ledusgabaliem. Uztaisīt plostu, kas spētu vest ļaudis un mantas, prasitu laiku, un vadit to caur peldošajiem ledusgabaliem nebūtu viegli. Vai nu tik grūti bija veikt atlikušās trīsdesmit jūdzes gar Pīlas krastu?
— Tomēr, — Bils Stells sacīja Benam Redlam, — izmantojot šos ledusgabalus, mēs varētu nokļūt labajā krastā, un tas būtu daudz izdarīts, jo tur atrodas Fortmakfērsona.
Bet tikko visi bija apmetušies zem kokiem, Loriks, kurš bija nogājis mazliet lejup gar upi, skriešus metās atpakaļ un, tiklīdz nonāca dzirdamības attālumā, kliedza:
— Briesmas… Briesmas!
Samijs Skims, būdams rūdīts mednieks, tūdaļ piecēlās un, gatavs šaut, pagrāba karabīni.
— Vai indiāņi? — viņš atkliedza.
— Nē, — atbildēja meistars, — lāči…
— Tas ir ko vērts! — piebilda Bils Stells.
Acumirklī visi bija mežmalā, mūļi sprauslāja un suns
Stops nikni rēja.
Patiešām, uzkāpuši kreisajā krastā, apmetnei tuvojās trīs lāči. Tās malā tie apstājās un izslējās stāvus. Šie zvēri bija vareni milži un piederēja pie grizli sugas, kas parasti uzturas Klinšu kalnu aizās.
Vai lāčus šurp bija atdzinis izsalkums? Vai tie gatavojās uzbrukt ļaudīm? Tas bija iespējams, jo no viņu rēkoņas satrakojās pat aizjūga lopi.
Beigu beigās Samijs Skims un Neluto metās uz priekšu. Atskanēja divi šāvieni, kas nogāza vienu no trim lāčiem. Trāpīts krūtīs un galvā, tas smagi nogāzās zemē un vairs necēlās.
Tas bija vienīgais upuris, jo abi pārējie lāči tūdaļ laida ļekas vaļā, un, ja ari viņus sveica vēl dažas lodes, tad nepanāca, jo viņi, ko nagi nes, muka projām gar kreiso krastu. Tomēr tika norunāts, ka viens no vīriem visu nakti paliks nomodā, gadījumā, ja zvēri uzbruktu vēlreiz.
Nošautais dzīvnieks bija varens. Tā gaļa ar brīnum gardiem labākajiem gabaliem bija nākusi īstajā laikā, lai papildinātu pārtikas rezerves. Lielisko ādu apņēmās nodīrāt Neluto.
— Kaut arī ziema ir garām, — sacīja Samijs Skims, — neļausim tai aiziet zudumā. Ar šādu mājas tērpu varētu paciest to sešdesmit grādu salu, kāds sastopams mūsu brīnišķīgajā Klondaikā!