Fortmakfērsona Amerikā tai laikā bija Hudzona līča kompānijas galējākais ziemeļu postenis simt trīsdesmit piektajā rietumu garuma un sešdesmit septītajā ziemeļu platuma grādā. Tā pārvaldīja visu teritorijas daļu, ko šķērso daudzas attekas, kuras sazarojas Makenzi estuārā, tekot uz Ziemeļu Ledus okeānu. Tur kažokzvēru medniekiem nācās papildināt pārtikas krājumus un arī aizstāvēties pret indiāņu bandām, kas klīda pa Augškanādas līdzenumiem.
Fortmakfērsona, uzcelta Pīlas labajā krastā, cik vien iespējams, uzturēja sakarus ar Fortgudhopu, [..] jūdzes augšup pa upi. No vienas uz otru tika transportēti kažokādu krājumi, lai beidzot krietnas apsardzes pavadībā tiktu aizgādāti uz kompānijas centrālo noliktavu.
Fortmakfērsona sastāvēja tikai no plaša veikala, virs kura atradās galvenā pārvaldnieka istaba, viņa vīru postenis un telpa ar vienkāršām gultām kādām divdesmit personām. Lejā, veikala priekšā, bija izvietoti staļļi zirgiem un mūļiem. Tuvējie meži sniedza nepieciešamo kurināmo, lai uzveiktu ziemas perioda lielos salus. Laimīgā kārtā jau gadu gadiem malkas nebija trūcis un netrūks arī vēl daudzus gadus uz priekšu.
Pārtiku vasaras sākumā regulāri piegādāja kompānijas sagādnieki, un bez tam bagātīgos krājumus papildināja arī zveja un medības.
Fortmakfērsonu komandēja galvenais pārvaldnieks, kuram bija pakļauti ap divdesmit kareivju no Kanādas un Britu Kolumbijas. Viņu dzīve bija visai skarba, ņemot vērā bargo klimatu un, protams, nemitīgos klīstošo bandu uzbrukumus. Arī ieroču skapji bija pilni ar karabīnēm un revolveriem, un kompānija nekavējās munīciju atjaunot, tā ka postenis ar to vienmēr bija apgādāts.
Piesardzības nekad nebija par daudz, un, patiešām, pirms dažām dienām pārvaldnieks un viņa vīri bija piedzīvojuši trauksmi.
Tas notika 4. jūnija rītā. Sargs bija signalizējis, ka tuvojas ļaužu pulks, kas kāpj lejup no Pīlas upes labā krasta. Šis pulks, likās, sastāvēja no kādiem piecdesmit indiāņiem un svešiniekiem, un to pavadīja vairāki oru pajūgi.
Kā tas notiek šādos apstakļos, un visai pamatotas piesardzības dēļ, Fortmakfērsonas vārti tika cieši noslēgti, tā ka iekšā varēja tikt ne citādi, kā rāpjoties pāri mūriem.
Kad viens no svešiniekiem, kurš šķita šī pulka vadonis, bija nonācis pie vārtiem, viņš pieprasīja, lai tos atver.
Tad uz mūra parādījās pārvaldnieks, un, protams, šie atnācēji viņam šķita aizdomīgi, jo viņa atbilde skanēja, ka neviens pa vārtiem iekšā netikšot.
Viņš nekļūdījās, jo tūdaļ atskanēja draudi un lamas. Pārvaldnieks secināja, ka svešinieki, kas ietilpa bandā, bija no tās dienvidamerikāņu sugas, kam allaž raksturīga nosliece uz galēju vardarbību. Hudzona līča kompānija jau vairākkārt ar tādiem bija saķildojusies, it īpaši, kopš krievi bija pārdevuši Aļasku Savienotajām Valstīm un bija izdota pavēle aizliegt šāda tipa ļaudis ielaist Augškanādas reģionā ierīkotajos fortos.
Taču šie dēkaiņi neaprobežojās ar vārdiem, tie pārgāja pie darbiem. Vai nu lai papildinātu pārtikas produktus vai arī lai sagrābtu Fortmakfērsonu, ļoti svarīgu atbalsta punktu, kas pārvaldīja Makenzi izteku, viņi mēģināja izlauzt vārtus. Tie tomēr nepadevās, un pēc zalves, kas dažus no viņiem ievainoja, banda atkāpās. Tomēr pirms tam viņi pret cilvēkiem, kas parādījās uz vaļņa, bija likuši lietā savas karabīnes, bet, par laimi, nevienam no tiem netrāpīja.
Pēc šī neveiksmīgā mēģinājuma banda nolēma atkāpties. Tomēr tā nedevās uz leju pa Pīlas upes labo krastu, bet uzņēma virzienu uz ziemeļrietumiem pa teritorijas kalnaino apvidu. Nav šaubu, ka Fortmakfērsonas ļaudis rīkojās gudri, tiem neuzticēdamies, un, tā kā viņiem bija pamats baidīties no atkārtota uzbrukuma, dienu un nakti tika pasludināts trauksmes stāvoklis. Un vai viņu piesardzība neattaisnojās, kad pēc piecām dienām, 9. jūnijā, viņi pamanīja jaunu ļaužu pulku, kas tāpat tuvojās for- tam, kāpdami lejup pa upes labo krastu? Liels bija Izlūka karavānas pārsteigums — jo tā bija viņa karavāna —, redzot uz vaļņa parādāmies duci kareivju, kas bija gatavi laist darbā ieročus.
Tiesa, kad izskaidrošanās rezultātā pārvaldnieks uzzināja, ka tie ir kanādieši, viņš piekrita uzsākt pārrunas. Un tā nu sagadījās, ka Bils Stells un pārvaldnieks bija seni paziņas, jo abi kalpojuši domīnijas zemessardzē.
Fortmakfērsonas vārti tūdaļ atvērās, un karavāna iekļuva iekšējā pagalmā, kur to lieliski uzņēma.
Pārvaldnieks nekavējoties sniedza dažus paskaidrojumus attiecībā uz savu rīcību, kad tuvojies svešinieku pulks. Vai viņa piesardzība un pat neuzticēšanās nebija attaisnojama pēc tā, kas noticis pirms dažām dienām? Viņš pastāstīja, ka kāda amerikāņu un indiāņu banda sarīkojusi uzbrukumu fortam, ka tā mēģinājusi tajā varmācīgi ielauzties un nācies to atvairīt ar karabīņu šāvieniem. Ko šie klaidoņi un laupītāji gribēja? Varbūt papildināt pārtikas krājumus uz forta rēķina, jo maz ticams, ka viņi būtu gribējuši tajā apmesties. Hudzona līča kompānija nekavētos viņus no turienes izsvēpēt.
— Un kas notika ar šo bandu? — Izlūks jautāja.
— Kad tās nodoms neizdevās, — atbildēja pārvaldnieks, — viņi turpināja ceļu…
— Kādā virzienā?…
— Uz ziemeļrietumiem.
— Tad labi, — teica Bens Redls, — mēs virzīsimies uz ziemeļiem un droši vien to nesastapsim.
— To es jums noveļu, — atbildēja pārvaldnieks, — jo man viņi likās īsts salašņu bars.
— Bet uz kurieni tad viņi tā iedami? — jautāja Samijs Skims.
— Bez šaubām, meklēt jaunas dzīslas, jo viņiem bija zeltraču aprīkojums.
— Vai tad jūs esat dzirdējis, ka šajā domīnijas apvidū būtu zelta dzīslas? — Bens Redls vaicāja.
— Noteikti ir, — atbildēja pārvaldnieks, — un nav brīnums, ka tās grib sākt izmantot.
Taču neko vairāk viņš nezināja, tikai atkārtoja nostāstus, ko bija dzirdējis no Hudzona līča kompānijas medniekiem, kas klejoja pa Makenzi deltu un Ziemeļu Ledus okeāna piekrasti. Viņš pat neieminējās par Zelta kalnu, kam vajadzēja atrasties tikai kādu simt jūdžu attālumā no Fortmakfērsonas.
Bens Redls, protams, uzskatīja, ka vislabāk būtu, ja par Zaķa Lorjē noslēpumu nezinātu neviens; tas mazliet izbrīnīja Samiju Skimu, kurš joprojām apšaubīja Zelta vulkāna eksistenci.
Un, kad viņš pārvaldniekam vaicāja, vai šai pusē esot kādi vulkāni, tas atbildēja, ka par tādiem nekad neesot dzirdējis.
Izlūks viņam pateica vienīgi to, ka karavāna dodoties tieši uz Makenzi ieteku meklēt zelta iegulas.
Atstājuši Dousonu pirms sešām nedēļām, viņi lūdza divas, trīs dienas ļaut atpūsties Fortmakfērsonā, un, ja vien iespējams, Bils Stells un viņa kompanjoni pārvaldniekam būtu ļoti pateicīgi.
Tas tika ātri nokārtots. Fortā šobrīd mita tikai tā nelielais pastāvīgais garnizons. Mednieki atgriezīšoties ne ātrāk kā pēc mēneša. Vietas pietika, un karavāna varēja mierīgi apmesties, bez jebkādiem sarežģījumiem. Pārtikas netrūka, un Izlūka ļaudīm nevajadzēja izmantot forta rezerves, ko parastajā laikā allaž atjauno kompānijas sagādnieki.
Bens Redls sirsnīgi pateicās pārvaldniekam par jauko uzņemšanu, un nepilnas stundas laikā ļaužu un mantu izvietošana bija pabeigta.
Šīs trīs dienas pagāja pilnīgā atpūtā, vienīgi Samijs Skims un Neluto nespēja pretoties kārdinājumam. Viņi lieliski pamedīja. Medījumu bija papilnam, un vasaras sezonā tas bija galvenais iztikas avots: tur pārpārēm bija gan mež- irbes, gan mežaplles, gan citi spārnoto saimes pārstāvji. Viņi redzēja ari retus eksemplārus, tiesa gan nedaudz, un tiem piekļūt bija grūti. Samijam ar dziļu nožēlu nācās atteikties tiem sekot, jo viņš riskētu aizmaldīties pārāk tālu. Tomēr viņš bija tik apmierināts, ka, otrā dienā atgriezies, teica savam brālēnam:
— Zini, Ben, es labprātāk pavadītu vasaras sezonu Fortmakfērsonā nekā Dousonā… Vismaz nav jāpinas ar šiem pretīgajiem zelta meklētājiem…
— Kas esam arī mēs, Samij.
— Kas esam mēs, ja gribi. Bet šeit, īstos laukos, kur tu nedzirdi ne akmens šņirkstēšanu, ne cērtes klaudzienus, un kur es jūtos tuvāk Grinvelejai… ko mēs, cerams, vēl šovasar atkal ieraudzīsim.
Un tiešām, kaut arī bija nācies jau piedzīvot dažu labu vilšanos, Samijs Skims nešaubījās, ka četru mēnešu laikā atgriezīsies atpakaļ Monreālā.
Kamēr vien karavāna uzturējās Fortmakfērsonā, nekādi starpgadījumi neradās, un, kad pienāca aizbraukšanas laiks, visi, labi atpūtušies, bija gatavi atkal ceļu turpināt.
Tā nu 12. jūnija rītā nelielais pulciņš Izlūka vadībā sāka posties. Tas atvadījās no pārvaldnieka un viņa biedriem ar tikpat sirsnīgiem, cik pelnītiem pateicības vārdiem un cerību viņus atkal redzēt atceļā. Tad vārti atvērās, aizvērās, un karavāna ātrā gaitā devās lejup gar Pīlas labo krastu.
Bens Redls un Samijs Skims bija ieņēmuši vietu Neluto vadītajos divričos, un pārējie pajūgi Izlūka vadībā viņiem sekoja. Viņš, kā zināms, teritoriju, kas pletās uz ziemeļiem no forta, nepazina, jo nekad nebija gājis tālāk par šo punktu. Faktiski tagad nācās sekot inženiera norādījumiem. Viņa karte diezgan precīzi uzrādīja Zelta kalna atrašanās vietu, ņemot vērā francūža Zaķa Lorjē atklājumus.
Šim kalnam bija jāatrodas sešdesmit astotajā ziemeļu platuma un simt trīsdesmit sestajā rietumu garuma grādā. Tādējādi ceļam no Fortmakfērsonas būtu mazliet jānogriežas uz ziemeļrietumiem pa kreisi no Pīlas, kas apmēram sešdesmit jūdzes no turienes izzustu Makenzi estuāra daudzajās ietekās.
Pusdienas laikā apstāšanās notika pie kādas upes egļu meža malā. Lopiņi tika palaisti ganībās tuvējās pļavās. No ziemeļaustrumiem pūta svaigs vējš, un debesis redzēja dažus mākoņus.
Visapkārt pletās līdzenums, un skatiens apstājās tikai austrumos, kur sākās Klinšu kalnu pirmie ieapaļie apveidi. Pēc kartes attālums līdz Zelta kalnam varēja būt tikai ap septiņdesmit piecas līdz astoņdesmit jūdzes, un to varētu veikt kādās astoņās dienās, ja ceļā negadītos aizkavēšanās.
Apmešanās laikā tērzēdams, Bils Stells teica:
— Galu galā, Skima kungs, lai notiktu kas notikdams, mēs savu ceļojumu būsim beiguši, un mums nekas cits neatliks, kā domāt par atgriešanos…
— Mīļais draugs, — atbildēja Samijs Skims, — ceļojums patiesi ir beidzies tikai tad, kad cilvēks ir atgriezies mājās, un tam, ka šis ceļojums beidzot ir galā, es ticēšu tikai dienā, kad aiz mums aizvērsies mūsu nama durvis Zaķa Kartjē ielā!
Un kurš gan būtu varējis viņam pārmest šos prātīgos, nosvērtos vārdus?
Lai sasniegtu Pīlas un Makenzi sateku, karavānai vajadzēja četras dienas. Viņi tur nonāca 16. jūnija pēcpusdienā.
Šajos garajos ceļa posmos, kas pa līdzenumu gar upes malu tika veikti bez īpašām pūlēm, nekas neatgadījās. Zeme bija neapdzīvota, un tikai retumis nācās sastapt indiāņu grupiņas, kuri pārtiek no zvejas lielās upes deltā. Ar bandu, par kuru bija stāstījis Fortmakfērsonas pārvaldnieks, negadījās sastapties, un, jāteic, ka Izlūks, labi pazīdams salašņas, centās izvairīties no jebkuras saskarsmes ar to.
— Nonāksim vieni paši pie Zelta kalna, — viņš atkārtoja, — atgriezīsimies vieni paši, un viss būs vislabākajā kārtībā!
— Bet aizstāvēties taču vajadzēs, — atbildēja meistars Loriks.
— Labāk ir, ka nav jāaizstāvas, — Bils Stells noteica.
— Un ka neviens mums neseko! — piebilda Bens Redls.
Tomēr ceļa posmos Izlūks izmantoja visus piesardzības līdzekļus. Divi no viņa vīriem pastāvīgi izlūkoja apvidu karavānai pa priekšu un gar sāniem. Bez tam, lai izsargātos no jebkura veida pārsteigumiem, apstāšanās laikā apmetne no visām pusēm tika rūpīgi uzraudzīta.
īsi sakot, līdz šim nekādi ekscesi nebija notikuši. Netika pat manītas nekādas aizdomīgās bandas pēdas, un, domājams, banda virzījās pa teritorijas kalnaino daļu, kas plešas uz austrumiem no Makenzi.
Šīs lielās upes grīva veido nozīmīgu hidrogrāfisku tiklu, kam varbūt nav līdzīga nevienā Jaunās un Vecās pasaules reģionā. Tās atzari plešas kā vēdeklis. Tos savā starpā saista milzums sīkāku atteku, kaprīzu kanālu, ko ziemas lielie sali pārvērš par milzīgu ledus klajumu. Šajā gadalaikā pēdējās ledus atliekas jau bija izkusušas, un Pīlas ūdeņos nepeldēja neviens ledusgabals.
Vērojot sarežģīto Makenzi estuāra izvietojumu, jājautā, vai tās rietumu atzarus neveido pati Pīla, kas pievienojusies Makenzi ar atteku tīklu, kas plešas starp abām upēm.
Svarīgi bija tas, ka karavāna atkal varēja pāriet uz rietumu atzara kreiso krastu, jo Zelta kalns atradās tuvu šim krastam, pie paša Ziemeļu Ledus okeāna.
16. jūnijā viņi apstājās pie upes. Pāreja norisinājās ar grūtībām. Par laimi, ūdens līmenis nebija cēlies, un pēc rūpīgas meklēšanas Izlūks atrada braslu, kuram cilvēki un lopi varēja pārbrist pāri pat ar visiem ratiem, piesardzības labad tos iepriekš izkraujot.
Tas aizņēma visu pēcpusdienu, un, kad iestājās vakars, Bils un viņa kompanjoni jau bija iekārtojušies otrā krastā. Milzīgas koku audzes sniedza pajumti, un, ja šajā brīdi atskanēja daži šāvieni, tad ne tādēļ, lai aizsargātos pret divkājainiem ienaidniekiem, bet gan, lai padzītu gaļ- ēdāju dzimtas četrkājainos. Trīs vai četri lāči, nenovērtēdami tik labu uzņemšanu, šoreiz atkāpās, neatstādami otru zvērādu komplektam.
Nākamajā dienā, 17. jūnijā, trijos no rīta Bils Stells deva signālu, un pajūgi devās tālāk gar upes kreiso krastu.
Pēc Izlūka domām, ar trim dienām pietiktu, lai sasniegtu piekrasti pie Makenzi deltas. Ja karte bija daudzmaz precīza, karavānai tad vajadzētu ieraudzīt Zelta kalnu. Pat pieļaujot neprecizitātes Žaka Lorjē uzrādītajos garuma un platuma grādos, kalns noteikti būtu redzams, jo tam vajadzēja pacelties pāri apkārtnei.
Ceļa posmos gar lielās upes rietumu atzaru nekādi šķēršļi negadījās. Vienīgi laiks vairs nebija tik labs. No ziemeļiem lielā ātrumā traucās mākoņi, un reizēm lija spēcīgs lietus. Tas aizkavēja virzīšanos uz priekšu. Uz dažām stundām nācās meklēt pajumti piekrastes mežos, un nakts apmetnes kļuva mokošas. Bet visas ķibeles bija panesamas, jo mērķis vairs nebija tālu.
Labi bija tas, ka karavānai nebija jādodas šķērsām pāri deltas hidrogrāfiskajam tiklam. Izlūks pamatoti brīnījās, kā viņš no tā izvairījies. Šķērsot tik daudzas upes, kurām nav braslu, sagādātu visnopietnākās grūtības. Daļu mantu vajadzētu atstāt un paņemt tās vēlāk. Ja gadījumā vētras nestu sev līdzi arī lietusgāzes, šis tikls varēja pārplūst, un pāri tikt nevarētu ne kājāmgājēji, ne oru, ne divriču pajūgi.
Taču nekas tāds, kas varētu kaut vai par diennakti aizkavēt Izlūka un viņa kompanjonu nonākšanu Ziemeļu Ledus okeāna piekrastē, neatgadījās. 19. jūnija pēcpusdienā viņiem līdz mērķim bija atlikušas ne vairāk kā piecas vai sešas jūdzes, un viņi apmetās rietumu atzara krastā. Rit grupa, bez šaubām, apstāsies pie krastmalas pirmajām smiltīm.
Piecos pēcpusdienā saule vēl bija diezgan augstu virs apvāršņa. Bet, kā par nelaimi, ziemeļu pusē sāka biezēt migla.
Skaidrs, visu skatieni meklēja Zelta kalna virsotni. Ja tā augstums būtu tikai piecsimt vai sešsimt pēdu, kalnam jau vajadzēja būt redzamam, un, bez šaubām, ja virs krātera paceltos liesmas vai dūmi, tas būtu redzams arī naktī.
Taču nepacietīgie skati neko neieraudzīja, un likās, ka apvārsnis noslēdzies ar loka līniju, it kā virs tā debesis būtu savienojušās ar ūdeni.
Bens Redls, tāpat meistars, kas dalīja ar viņu visas cerības un ilūzijas, bija kļuvuši nervozi. Viņi nespēja palikt uz vietas. Ja Izlūks un Samijs nebūtu atturējuši, viņi būtu devušies tumsā, lai apstātos tikai tur, kur izbeidzas cietzeme, tas ir, uz tās domīnijas robežas, ko apskalo Ziemeļu Ledus okeāna ūdeņi.
Viņi nemitējās ar tālskati vērot ziemeļus, austrumus un rietumus, zemi, ko sedza nakts, taču vieglajā dūmakā, kas plīvoja gaisā, nekā nemanīja.
— Bet nomierinies taču, Ben, — atkārtoja Samijs Skims, — un pacietīgi nogaidi līdz rītam. Ja Zelta kalns tur ir, tu to atradīsi, un veltīgi ir atstāt apmetni, lai pie tā nonāktu dažas stundas agrāk!
Tas bija gudri sacīts, Samiju atbalstīja arī Bils Stells, un Benam Redlam un Lorikam vajadzēja paklausīt. Kā vienmēr tika veikti piesardzības pasākumi pret iespējamo sastapšanos ar indiāņiem un, kas zina, varbūt ari ar šo dēkaiņu baru, kas bija atstājis Fortmakfērsonu.
Šādi pagāja nakts, un, kad atausa rīts, migla vēl nebija izklīdusi.
Taču divu vai trīs jūdžu atstatumā Zelta kalns nebija redzams.
Samijs gaužām loģiski sprieda:
— Ja nu šis Zelta kalns neeksistē, tad pat skaidrā laikā mēs to nesaskatīsim!
Tas tikai pierādīja, ka viņš francūža Lorjē atklājumu nemitīgi apšauba, un Bilu Stellu māca līdzīgas šaubas.
Savukārt Bens Redls, pieri savilcis, drūmu vaigu un nemieru sejā tik tikko spēja valdīties.
Četros no rīta visi jau bija kājās. Saule jau bija pacēlusies virs apvāršņa. Tā vīdēja aiz miglas, ko stari vēl nebija izkliedējuši.
Karavāna devās ceļā.
Vienpadsmitos tai vajadzēja būt ne vairāk kā divas jūdzes no piekrastes, bet Zelta kalns nekur vēl nebija redzams.
Samijs Skims sāka bažīties, vai viņa brālēns nesajuks prātā. Tik daudz grūtību un briesmu izciests, un beigās — šāda vilšanās!…
Bet nē, pirms pusdienas laika ziemeļos pavīdēja gaišums. Migla izklīda, un atskanēja Neluto sauciens:
— Lūk… lūk… dūmi!…
Un tai pašā laikā kļuva redzams kalns, Zelta vulkāns, no kura krātera šāvās kvēpaini tvaiki.