Izlūkam un viņa kompanjoniem nevajadzēja ne divu stundu, lai veiktu attālumu, kas viņus šķīra no Zelta kalna. Likās, ka šis kalns viņus pievilktu, it kā tas būtu milzu magnēts un viņi būtu no dzelzs.
«Patiešām, vai mēs tādi neesam un vai tādiem nav jābūt, lai izturētu visu, ko līdz šim esam izturējuši?»
Tāda bija atbilde, ar ko, pēc Samija Skima domām, bija jāpapildina meistara pusizteiktais salīdzinājums.
īsi sakot, pulkstenis vēl nebija pieci, kad karavāna apstājās vulkāna pakājē, kura pamatne austrumu virzienā gāja gar Raberkrlku, ko bija uzrādījis Žaks Lorjē un kas tecēja uz okeānu. Pēdējos Zelta kalna pamatslāņus no ziemeļu puses apskaloja jau Ziemeļu Ledus okeāna ūdeņi.
Apvidus bija pilnīgi kails. Ne viņpus kalna, ne no Makenzi ieteku puses nerādījās neviens iedzimto ciems, nebija redzama neviena no tām indiāņu grupām, kas virzās gar piekrasti. Selgā nevienas pašas laivas, neviena paša vaļu mednieku kuģa, ne tvaikoņu dūmu. Un šis taču bija laiks, kad ziemeļu jūras apciemo vaļu un roņu mednieki. Nē, šajā tālajā pusē neviens pirms Bena Redla un viņa kompanjoniem nebija bijis. Varbūt Žaks Lorjē un Harijs Brauns bija vienigie, kas savos meklējumos aizkļuvuši līdz Makenzi ietekai un atklājuši Zelta kalna eksistenci?
Austrumu piekājē, ko no Raberkrīka šķīra bērzu un apšu birztala, Izlūks ierīkoja savu apmetni nepilnu pusjūdzi no piekrastes. Netrūka ne dzeramā ūdens, ne malkas karavānas vajadzībām. Turklāt rietumos un dienvidos pletās plaši, jau zaļojoši līdzenumi ar koku puduriem, kur, pēc Samija Skima domām, medījumu netrūka. Soļodams viņš bija konstatējis, ka te bija gan četrkājainās, gan spārnotās radības un, papildinot zvejas produktus ar medību produktiem, pārtika, nemaz nerunājot par rezervēm, šai Zelta kalna apmetnei bija nodrošināta. Zelta ādere nu piederēja inženierim, jo viņš pirmais to bija ieņēmis. Neviens līdz šim to savā ipašumā nebija pārņēmis, nevienam nebija tiesību iejaukties. Neviens stabs šo vietu nenorobežoja, nekādas nomas maksas nenonāks Kanādas administrācijas kasēs.
Bila Stella vadībā iekārtošanās noritēja ātri. Birzs malā tika uzslietas divas teltis. Divričus un ores novietoja klaju- miņā krīka krastā. Izjūgtie mūļi varēs ganīties savā vaļā tuvējās pļavās. Pats par sevi saprotams, ka, ievērojot piesardzības pasākumus, pieejas apmetnei tiks apsargātas dienu un nakti, kaut gan nelikās, ka būtu jābaidās no kādām briesmām, ja nu vienīgi no lāčiem, kuri bija šo Augškanādas teritoriju parastie iemītnieki.
Visi domāja, ka Zelta kalnu apgūs ātri. Vajadzēs tikai smelt šīs krāterī uzkrātās bagātības un kraut tās orēs. Nevajadzēs ne cēršu, ne kapļu, ne skalošanas. Pēc Zaķa Lorjē ziņām, tas bija zelts pulvera vai tīrradņu veidā. Visu smago darbu Zelta kalnā jau sen bija paveikuši zemes spēki.
Pie šāda secinājuma Bens Redls varēs nonākt tikai pēc tam, kad būs uzkāpis kalnā un izpētījis krātera izvietojumu, kur, pēc Žaka Lorjē stāstītā, nokāpt neesot viegli. Tiesa, bija parādījies jauns apstāklis, kas varētu radīt grūtības, un tieši tovakar meistaram Lorikam bija izdevība par to parunāt ar inženieri.
— Bena kungs, — viņš teica, — kad francūzis jums atklāja Zelta kalna esamību, vai viņš nerunāja par izdzisušu vulkānu?
— Izdzisušu… jā, vismaz tai laikā, kad viņš tur bija ieradies, tas neizvirda ne dūmus, ne liesmas.
— Viņš būtu varējis pa to uzrāpties līdz virsotnei, ja nemaldos?
— Un pat ieiet krāteri, — piebilda Bens Redls.
— Vai Žaks Lorjē nedomāja, ka būtu jābaidās no driza izvirduma?
— Nē… No krātera nebija nākuši nekādi tvaiki… Taču kopš tā laika pagājuši vairāk nekā seši mēneši, un tikmēr vulkāniskie spēki varēja atkal sākt darboties.
— Par to nav šaubu, — atbildēja meistars, — jo kalna galā ceļas dūmu mutuļi, un es domāju, kā gan mēs spēsim nokāpt krāteri.
Pats par sevi saprotams, ka ari Bens Redls kopš pēdējās apstāšanās reizes bija domājis par šo iespējamību. Vairs nevarēja runāt par izdzisušu vulkānu, tikai par iemigušu, kas palēnām mostas. Bet gadījumā, ja nebūtu iespējams iekļūt krāterī, inženieris bija sev teicis un atkārtoja arī Lorikam:
— Vai gan izvirdums mums neaiztaupīs visu darbu, iz- sviezdams no Zelta kalna tajā ieslēgtos tīrradņus? Mums atliks tos tikai uzlasīt kalna pakājē, un atkritīs milzīga noņemšanās. Galu galā pagaidīsim un rīt, kad būsim uzkāpuši, rīkosimies pēc apstākļiem.
Vakarēšana beidzās ļoti jaukos apstākļos. Vējš bija norimis krietnu bridi pirms saulrieta. Pilnīgi skaidrajās debesīs iedegās zvaigznes, un Polārzvaigzne laistījās gandrīz zenītā virs ziemeļu apvāršņa.
Apmetnes apsardzi organizēja Izlūks, un naktsmieru nekas netraucēja, ja nu vienīgi daži attāli lāču rūcieni — šie dzīvnieki neuzdrošinājās tuvoties Zelta kalnam.
Piecos visi bija kājās.
Iztēlei piepalīdzot, Samijs Skims ar interesi bija vērojis šo slaveno Zelta kalnu. Un, kas zina, vai ari viņš nebija padevies kārdinājumam smelt pilnām rokām no šīs milzīgās bagātību krātuves?
«Labi,» viņš prātoja, «ja mūsu tēvocis Žozija būtu izdarījis līdzīgu atklājumu, varbūt viņam būtu pieticis ar dažām nedēļām, lai sagrābtu miljonus; viņš nebūtu vis Klondaikā nomiris, bet atgriezies savā zemē līksmot kopā ar jaunās pasaules miljardieriem! Liktenis tā nebija lēmis, un šāda izdevība radās viņa brāļadēliem, no kuriem vismaz vienam ambīcijas nekad tik tālu nebija sniegušās, pat ne sapnī! Tad nu, ja reiz esam papūlējušies apciemot Ziemeļu Ledus okeāna krastus, pamēģināsim atgriezties ar krietni pilnām riekšavām, un mūsu ores un divričus piekraut līdz malām ar zeltu. Patiesību sakot, es tik tiešām varu aplūkot šo kalnu no visiem redzesleņķiem un sev iegalvot, ka tas sevī ietver tādus šī dārgmetāla kvantumus, ka nobāl visa Austrālija, Kalifornija un Āfrika, tomēr man neliekas, ka tas būtu pietiekami drošs seifs.»
Taču, lai šai ziņā viņu apmierinātu, Zelta kalnam būtu jālīdzinās Anglijas vai Amerikas bankas kasēm. Tas būtu paralēlskaldnis ar aizvērtām durtiņām priekšpusē, un, tā kā Bens Redls nezināja šifru, kā gan viņš būtu spējis tās atvērt?
Nē, Zelta kalns bija gluži vienkāršs vulkāns, neregulārs konuss, kas slējās pāri šai piekrastes daļai. Tā augstums bija deviņsimt līdz tūkstoš pēdu, un, kā varēja spriest, apkārtmērs pamatnē ne mazāks par piectūkstoš pēdām. Pašā sākumā nācās konstatēt, ka kalna atklātā sānu nogāze ar vertikāli veido vismaz septiņdesmit grādu leņķi, un šādos apstākļos uzkāpšana būs saistīta ar lielām grūtībām. Bet galu galā tā bija iespējama, jo Zaks Lorjē un viņa kompanjons tomēr spēja pacelties līdz vulkāna krāterim.
Visstāvākā, gandrīz perpendikulārā nogāze atradās pret līdzenumu vērstajā ziemeļu pusē. No šejienes nebija ko mēģināt kāpt, turklāt šajā pusē kalna pamatne bija iegrimusi jūrā. Tā piekājē neslējās neviens klintsrags, un kalnu, ja tā sastāvs būtu iebalts, nevis melnīgsnējs kā vulkāniskiem iežiem, varētu noturēt par krīta klinti.
Tad nu Bens Redls un Loriks ņēmās spriest, no kuras puses mēģināt uzkāpt Zelta kalna virsotnē, jo Žaks Lorjē nebija norādījis, pa kurieni viņš bija spējis sasniegt krāteri.
Lai nonāktu pie pamatnes, vajadzēja noiet tikai pārsimt soļu, jo apmetne bija ierīkota tieši stūrī, ko veidoja Raber- krīks un kalna austrumu sāns. Tā nogāzes bija apaugušas ar īsu zāli un retiem krūmu puduriem, pie kuriem kāpjot varētu pieturēties. Taču augšdaļā zālāja vietā bija tāda kā melnzeme, varbūt pelnu un kvēpu atliekas. Starp citu, nekas neliecināja, ka nesen būtu noticis izvirdums. Acīmredzot tādēļ Lorjē bija uzskatījis Zelta kalnu par sen izdzisušu vulkānu.
Kad Bens Redls un Loriks atgriezās apmetnē, viņi iepazīstināja pārējos ar sava gājiena rezultātiem. Kāpšanai būs jānotiek pa rietumu nogāzi, jo tā bija mazāk stāva.
— Lai notiek, — Izlūks piekrita — bet jāuzkrāj spēki, pabrokastosim.
— Laba doma, — Samijs piebalsoja, — jo, lai sasniegtu krāteri, varbūt vajadzēs divas, trīs kārtīgas stundas, un, tā kā vismaz tikpat daudz paies, lai nokāptu, mēs atpakaļ tiksim tikai pēcpusdienā.
Brokastis tūdaļ tika pagatavotas. Vakardienas pārgājiena laikā gūto medījumu pataupīja citai reizei. Bens, Samijs un viņu biedri ieturējās ar gaļas konserviem, šķiņķi, biskvītiem un tēju. Nepagāja ne četrdesmit minūšu, kad viņi savu izsalkumu bija remdinājuši.
Pēc Bila Stella ierosinājuma, proviantu tika nolemts paņemt līdzi gadījumam, ja pēc tā rastos nepieciešamība; a/ atšķaidītu viskiju un džinu tika piepildītas arī blašķes. Tāpat līdzi bija jāņem cirtņi, dzelkšņi un virves, ko varbūt vajadzēs likt lietā, ja nogāzes būs pārāk kraujas.
Laiks pasākumam bija labvēlīgs. Diena solījās būt jauka — saule slēpās aiz mākoņiem, ko dzina viegls ziemelis, un pārāk nekarsēja.
Neluto pirmajā kāpienā nepiedalījās. Viņš ar ļaudīm sargāja apmetni un nekādā gadījumā nedrīkstēja to atstāt. Nešķita gan, ka uztraukumam būtu iemesls, jo zeme taču bija neapdzīvota. Tomēr piesardzība nekad nav lieka.
Ap pulksten astoņiem Bens, Samijs, Loriks un Izlūks devās ceļā. Lai nokļūtu rietumu malā, viņi gāja gar kalna dienvidu pamatni. Savādi, ka visgarām gar šo nogāzi neredzēja vulkānisku izmešu pēdas, pat zem zāles ne. Par pēdējo izvirdumu — kurā laikā gan tas bija noticis? — neliecināja nekādas pazīmes, nebija ne miņas arī no zelta putekļiem. Vai jāsecina, ka šis metāls ticis izsviests jūras pusē un guļ piekrastes dziļajos ūdeņos?
— Šā vai tā, nav svarīgi! — Bens atbildēja meistaram, kurš šo piezīmi bija izteicis. — Diezgan droši var apgalvot, ka, kopš Zaks Lorjē pirms gandrīz astoņiem mēnešiem šo vulkānu apmeklēja, izvirdums nav noticis, un tos zelta gabalus, ko viņš redzējis krāterī, mēs vēl tur atradīsim!
Pusdeviņos biedri apstājās tās malas piekājē, kura bija vērsta pret austrumiem un stiepās līdz pašai piekrastei. Pamatīgu novērojumu rezultātā tika atzīts, ka visnolaidenākais sāns ir tajā daļā, kas slīpi noliecas uz ziemeļiem. Tad nu vispirms nāksies doties šai virzienā, vajadzības gadījumā to mainot.
Izlūks gāja pa priekšu, pārējie viņam sekoja. Sākumā malas slīpums nebija lielāks par četrdesmit grādiem. Piekājē par pietiekami stingru atbalstu kalpoja zāle, un lietot dzelkšņus vai virves nebija vajadzības. Bils Stells, kas jau bija pieredzējis dažu labu ekskursiju Klinšu kalnos, rādījās lielisks pavadonis. Viņu vadīja drošs instinkts, viņš bija tik spēcīgs, tik rūdīts šāda veida vingrinājumos, ka pārējiem bija krietni jāsaņemas, lai neatpaliktu.
— Lūk, ko nozīmē divdesmit reižu šķērsot Čilkutas pārejas! — bilda Samijs Skims. — Tas dod kalnu kazas kājas!
Patiesi, pēc pirmās ceļa trešdaļas pieveikšanas droši vien pat kalnu kaza justos nogurusi. Te derētu grifa vai ērgļa spārni. Nogāze bija tāda, ka nācās likt lietā ceļgalus, kājas un rokas, tveroties aiz tievo krūmu puduriem. Drīz vajadzēja izmantot dzelkšņus un virves. Izlūks devās uz priekšu, iesprauda dzelksni zemē, atritināja pie tā piesieto virvi, un pārējie, tveroties pie tās, kāpa augšup. Tas tika darīts ar maksimālu piesardzību, jo kritiens no kalna lejā būtu nāvējošs.
Ap deviņiem, kad pusceļš bija veikts, Bens, Samijs un meistars pievienojās Bilam Stellām. Viņi uz brīdi apstājās, lai atvilktu elpu. Iedzēra dažus malkus no blašķēm un atsāka gājienu jeb drīzāk — rāpšanos pa nogāzi.
Lai gan vulkāna virsotne bija ietinusies dūmos, kas liecināja par pazemes spēku darbošanos, kāpjot pa nogāzi, nebija dzirdama ne skaņa, ne jūtama vibrācija. Šajā pusē vulkāna sienas, bez šaubām, bija pārāk biezas, lai justu vulkānisko darbību, un krātera izeja drīzāk bija vai nu kalna ziemeļu vai rietumu daļā.
Kāpšana ar katru brīdi kļuva arvien grūtāka un bīstamāka, bet viņi bija pārliecināti par to, ka sasniegs virsotni. Vai to, ko abi francūži [8] bija veikuši pirms dažiem mēnešiem, nespēs Izlūks un viņa kompanjoni?
Tomēr vienu brīdi Samijs atradās lielās briesmās. Viņš rāpās aiz Izlūka virs vienas no visstāvākajām kraujām, kad izslīdēja dzelksnis, pie kura bija piesieta virve, kas viņu turēja.
Kādās šausmās Bens Redls iekliedzās! Viņš redzēja savu brālēnu ripojam pa krauju, riskējot novelties līdz pat kalna pakājei, kur Samiju gaidītu droša nāve. Par laimi, Loriks, kurš noslēdza gājienu, spēja ieķerties ļoti stiprā krūmu pudurī, un tai mirklī, kad Samijs noripoja viņam līdzās, ar stipru roku viņu satvert un apstādināt. Laimīgā kārtā ari puduris izturēja satricinājumu un starpgadījums palika bez sekām.
— Ak, mans nabaga draugs! — iesaucās Bens, nolaizdamies līdz viņam.
— Jā, Ben, šoreiz es izspruku cauri sveikā!
— Tu neesi ievainots?
— Nē… tām pāris skrambām nav nepieciešama ne krietnā daktera Pilkoksa klātbūtne, ne jauko māsu Martas un Madlēnas gādība! Vai zini, ko es sev sacīju ripodams?
— Nu ko tad?
— Ka es jūtos kā zelta tīrradnis, kuru izspļauj vulkāns…
— Vēl pusstunda, — Bils Stells ierunājās, — un mēs būsim augšā.
— Nu tad dodamies ceļā! — attrauca Samijs.
No Zelta kalna virsotnes kāpējus šķīra ne vairāk kā divsimt pēdu, taču tās veikt bija smagi. Zāle auga tikai retumis; tā kā šādā augstumā krūmus vairs neredzēja un uz klinšainās virsmas bija grūti atrast atbalsta punktu, vajadzēja apbruņoties ar milzu piesardzību. Taču plaisās iedzītie dzelkšņi turējās, un ar virvju palīdzību, šūpodamies te uz vienu, te otru pusi, Izlūks un viņa biedri turpināja kāpienu, ik pa brīdim apstādamies atpūsties. Dūmi, kas nāca no krātera pretējā pusē, viņus netraucēja.
Bena Redla pulkstenis rādīja tieši pusvienpadsmit, kad viņi visi nostājās vulkāna virsotnē. Visi, vairāk vai mazāk nomocīti, apsēdās uz malējām kvarca klintīm, kas ieskāva šī nošķeltā konusa plakano virsotni trīssimt četrsimt pēdu apkārtmērā. Krāteris atvērās centra vienā malā, un no tā plūda laukā kvēpaini tvaiki un dzeltenīgi dūmi.
Pirms virzīties uz šo uguni dvesmojošo kanālu, kurš nesvieda laukā ne pelnus, ne šķembas, un no kura netecēja arī lava, Bens un pārējie, atvilkdami elpu, vēroja plašo panorāmu, kas pavērās viņu acīm. No šī augstuma skats aptvēra apgabalu piecu līdz sešu jūdžu attālumā līdz pat apvārsnim.
Vērsdamies uz dienvidiem, skatiens pārslīdēja zaļojošajiem līdzenumiem, ko karavāna bija šķērsojusi, atstādama Pīlas upes sateku, lai dotos lejup pa tās kreiso krastu. Tas apstājās virs tālēs viļņojošajiem plašumiem, aiz kuriem virs apkārtnes pacēlās Fortmakfērsona. Ziemeļu Ledus okeāna piekraste ziemeļrietumos iezīmējās kā smilšaini klajumi, ko ziemeļos starp Štatu Aļasku un Lielbritānijas domīniju šķērsoja simt četrdesmit pirmais meridiāns. Aizmugurē apmēram pusotras jūdzes attālumā bija redzams plašs meža masīvs.
Austrumos, Zelta kalna piekājē vīdēja Makenzi deltas hidrogrāfiskais tīkls; tās daudzējie atzari ieplūda plašā līcī, ko aizsargāja neauglīgu saliņu un melnīgsnēju rifu arhipelāgs.
Tad piekraste pacēlās taisnā virzienā uz ziemeļiem, un to kā drūms koloss noslēdza priekškalne, kas no šīs puses aizsedza apvārsni. Viņpus deltas pletās plaši līdzenumi, kurus šķērsoja daži strauti, bet šie klajumi vairs nebija tik līdzeni. Starp koku puduriem varēja manīt paugurus, un tālāk bija redzami Klinšu kalnu sistēmas pirmie atzarojumi.
Zelta kalna ziemeļos, sākot no vertikālās klints, kuras pamatne pazuda ūdenī, jūrai nebija citas robežas, kā vien apvārsnis.
Dūmaka saules staros bija izklīdusi, un vēja attīrītais gaiss kristāldzidrs. Saulei paceļoties zenītā, jūra vietumis mirguļoja. Šajā joslā, kas stiepās vismaz [..] jūdžu garumā, skatienu neaizkavēja neviens šķērslis. Skatiens gan sniedzās arī desmitreiz tālāk, un vienīgi arktisko jūru le- duskalni varētu to apturēt.
Vasaras laikā pa šo milzīgo okeānu nemitīgi braukā vaļu zvejnieki, kamēr roņu un valzirgu mednieki dodas uz krastmalām un salām.
Medniekus Bens Redls un viņa kompanjoni nemanīja, un, cik tālu spēja sniegt viņu skats, līčos, līcīšos un saliņās neredzēja neviena cilvēka. Nebija redzami ne ieceļotāji, ne vietējie, kaut arī Makenzi delta ir bagāta ar jūras zīdītājiem un zivīm. Bet citādi izskatījās selgā, un, ņemot palīgā tālskati, Izlūks varēja ziņot par dažām burām un dūmu grīstēm, kas ziemeļos parādījās virs apvāršņa.
— Tie ir vaļu mednieki, — viņš teica, — kas šķērsojuši Beringa šaurumu un sasnieguši šo Ledus okeāna krastu. Pēc diviem mēnešiem tie dosies atpakaļ uz šaurumu. Vieni izmetīs enkuru Sentmišelā pie Jukonas ietekas, otri Petropavlovskā, Kamčatkā, Āzijas pusē, un pēc tam dosies pārdot savu sazvejoto un samedīto Klusā okeāna ostās.
— Vai ir arī tādi, kas izmet enkuru Vankūverā? — vaicāja Samijs.
— Ir gan, — Bils Stells atbildēja, — bet tie rīkojas nepareizi, ļoti nepareizi, jo ir visai grūti noturēt ekipāžas, vairums matrožu dezertē, lai dotos uz Klondaiku.
Tā tas patiešām bija; matrožus, kas atgriezās no smagās zvejas vai medībām, sagrāba zelta drudzis. Tādēļ, lai glābtu viņus no šis epidēmijas, vaļu medību kuģu kapteiņi, cik iespējams, vairījās mest enkuru Britu Kolumbijas ostās, dodami priekšroku Āzijas kontinenta ostām.
Pēc ļoti vajadzīgās pusstundu ilgās atpūtas visi cēlās kājās, lai dotos uz priekšu pa Zelta kalna plato.
Krāteris bija izveidojies nevis pašā centrā, bet austrumu daļā. Tā apkārtmērs bija kādas sešdesmit piecas, astoņdesmit pēdas. Tvaiki un dūmi no tā nāca spējiem grūdieniem. Bet, kā bija vēstījis Zaks Lorjē, un cik vien iespējams, tam pietuvodamies, konstatēja arī Bens Redls un Loriks, pa to varēja kāpt lejup. To francūzis arī bija darījis, jo izvirduma nebija. Viņš pat bija uzskatījis to par izdzisušu. Šai krāteri viņš bija atklājis zeltu saturošu kvarcu, tīrradņus un zelta putekļus, kas it kā veidoja šī krātera kvēpus. Bet no tā, ko bija darījis Zaks Lorjē, Benam Redlam vajadzēja atteikties, lai neriskētu nosmakt vulkāniskajās gāzēs.
Krātera malās bija manāmi zelta putekļi, sajaukušies ar lavas pelnu nogulsnēm. Bet kopumā tas, ko no tiem varēja iegūt, kā Loriks teica, kas gan tas bija salīdzinājumā ar tām brīnumainajām tīrradņu masām, kas slēpās Zelta kalna iekšienē?
Un, kad viņš par to ierunājās, Bens Redls piebilda:
— Mums vajadzēs iekļūt pašā krāteri. Ja šī vulkāniskā darbība aprims, ja tvaiki izklīdīs, mēs tur nokāpsim, kā tur nokāpa Žaks Lorjē.
— Un ja tie neizklīdīs, — jautāja Samijs Skims, — ja nokāpt nebūs iespējams?
— Mēs gaidīsim, Samij…
— Un ko tad mēs gaidīsim, Ben?
— Lai izvirdums izdara to, ko mēs paši nebūsim varējuši izdarīt, un izsviež vielas, kas atrodas Zelta kalna iekšās.
Bija redzams, ka tas būs vienīgais, ko viņi varēs darīt. Cilvēkiem, kuriem nebūtu jāskaita ne dienas, ne stundas, kuri varētu iekārtoties pie Makenzi deltas kā daudzi citi Dousonā, kuri varētu pārlaist briesmīgu ziemas sezonu šajos augstajos platuma grādos ciešamos apstākļos, jā, tādiem šī iespēja bija gluži apsveicama. Bet, ja izvirdums kavēsies, ja divu mēnešu laikā vulkāns pats nebūs iztukšojis savu tīrradņu krātuvi, vai Bens Redls un Samijs Skims nebūs spiesti atstāt šo apmetni, doties atceļā uz Dousonu, un, ja viņi neatgriezīsies Monreālā, pavadīt sešus, septiņus mēnešus šai Klondaikas galvaspilsētā?
Šī doma visiem bija ienākusi prātā, un Samijs Skims sacīja skaidri un gaiši:
— Ja šis izvirdums kavējas, Ben… ja tas nenotiek, pirms iestājas ziema?
Bens Redls novērsās, un Samijs Skims negribēja uz- plīties. Viņš juta, ka apstākļi būs stiprāki par Bena Redla gribu un neatlaidību!
Pēc divu stundu ilgas atrašanās vulkāna virsotnē kāpēji aplūkoja Zelta kalna sānus. Ja arī nokāpšana saistījās ar lielām biesmām, ja tā prasīja nopietnus piesardzības pasākumus, tā vismaz norisināsies divreiz īsākā laikā nekā uzkāpšana.
Pēc stundas Izlūks un viņa pavadoņi, diezgan noguruši, bet sveiki un veseli, atgriezās apmetnē.