Vislabākais, ko varēja darīt, bija ļaut Izlūkam gādāt par apmetnes organizēšanu uz dažām nedēļām. Kad Bens Redls bija meties šai jaunajā pasākumā, viņš nešaubījās — spriežot pēc Žaka Lorjē sniegtajām ziņām, starp citu, ļoti precīzām — atliks tikai aiziet līdz Zelta kalnam, krāterī pagrābties zelta gabalus, piekraut ar tiem ores un doties atpakaļ uz Dousonu. Šis nelielais darbiņš neprasītu vairāk par astoņām dienām, un ceļojums turp un atpakaļ nepārsniegtu trīs mēnešus. 7. maijā atstājusi Klondaikas galvaspilsētu, karavāna tur atgrieztos augusta pirmajās dienās. Pietiktu laika, lai pirms lielajiem saliem Bila Stella vadībā sasniegtu Skagveju, pēc tam Vankūveru, no kurienes vilciens aizvestu Benu Redlu un Samiju Skimu atpakaļ uz Monreālu.
— Un vēl kāds vilciens, — jokodams sacīja Samijs Skims, — un vēl kāds vilciens būs vajadzīgs, lai aiztransportētu mūs ar Zelta kalna miljoniem un kur tad vēl bagāžu!
Bet, ja arī šie miljoni bija krāterī norādītajā vietā, tos izdabūt laukā nevarēja.
Izlūks kā vienmēr bija uzdevumu augstumos un veica pasākumus, lai nodrošinātu savu ceļabiedru eksistenci un aizjūgiem barību līdz dienai, kad būs nepieciešams atstāt apmetni. Mēģināt tur pavadīt ziemu būtu neiespējami. Lai kas ari notiktu, vai šī kampaņa būtu veiksmīga vai neveiksmīga, nometne bija jāatstāj vēlākais līdz augusta vidum. Ja šis termiņš tiks novēlots, ceļš caur šo apvidu viņpus polārajam lokam, kur plosās sali un sniega vētras, kļūs neizbraucams.
— Un vai tad mēs neatceramies šos divus nelaimīgos francūžus, kuriem novembra sals ceļā atnesa nāvi! — piezīmēja Samijs Skims.
Šķita, ka turpmākā uzturēšanās šai vietā aizritēs vienā gaidīšanā, un, lai to panestu, bija nepieciešams bruņoties ar pacietību. Protams, vajadzēs novērot vulkānu, pārbaudīt, vai neveidojas izvirdums, un vēl vairākas reizes tajā uzkāpt. Bens Redls un vēl jo vairāk meistars neatkāpšoties šī grūtā uzdevuma priekšā un diendienā vērošot, kā attīstās vulkāniskā darbība.
Samijs Skims spēs īsināt garās stundas, medīdams vai nu dienvidu un rietumu līdzenumos, vai Makenzi deltas dumbrā- jos. Purvos netrūka putnu, starp tiem ari pīļu, tāpat kā četrkājaino medījumu pļavās un mežos. Un varbūt tikai Neluto un viņš būs tie, kam dienas neliksies bezgalīgas. Viņiem tikai būs jāuzmanās, lai neaizklīstu pārāk tālu. Vasaras laikā dažas indiāņu ciltis apmeklēja Ziemeļu Ledus okeāna piekrasti, un būtu prātīgi izvairīties no sastapšanās ar tām.
Tostarp karavānas ļaudis varēja nodoties zvejas priekiem, te tiem varēja ļaut pilnu vaļu. Šo upju labirintā, kas atradās starp Makenzi austrumu un rietumu atzaru, zivju bija pa pilnam. Vajadzīga tikai uzņēmība, un ēdiens būs nodrošināts līdz pirmajiem lediem.
Dažas dienas nekas nemainījās. Ja Bens Redls vairākkārt novēroja, ka izvirdumam nav tendence pastiprināties, viņš vismaz pārliecinājās, ka vulkāna kanāls ir dziļi kalna sānā. Tas bija izskaidrojams ar rietumu nogāzes pagarinājumu, pa kuru bija iespējams uzkāpt. No apmetnes, kas bija ierīkota gandrīz Zelta kalna pakājē austrumu pusē, bija diezgan skaidri dzirdama vulkāniskās darbības dobjā dunoņa. Tas, starp citu, izrietēja no krātera atrašanās vietas plakankalnē. Inženieris secināja, ka šis ļoti kraujais sāns nevarētu būt pārāk biezs. Meistars Loriks bija tādās pašās domās. Bet, ari pieļaujot, ka iespējams izrakt alu līdz šai sienai, tā tik un tā neļautu iekļūt šajā kanālā citādi kā caur augšējo atveri, jo kanālu visā garumā, iespējams, piepildītu dūmi un varbūt arī liesmas. Bet, tā kā vulkāna iekšējie trokšņi nonāca
arī līdz ārpusei, pat neuzkāpjot virsotnē, būtu viegli noteikt, vai drīza izvirduma simptomi pastiprinās.
Par nelaimi, šīs pirmās nedēļas laikā neviena liesma, neviens vulkāniskas vielas izmetums neizšāvās no Zelta kalna, kam apkārt vērpās tikai kvēpaini tvaiki.
Pienāca pirmais jūlijs. Nav grūti iedomāties, kādā nepacietībā dzīvoja Bens Redls un viņa līdzgaitnieki. Nespēja neko pasākt, lai mainītu stāvokli, viņus visus bez izņēmuma padarīja nervozus. Kad iekārtošanās tika pabeigta, Izlūkam un viņa ļaudīm no rīta līdz vakaram nekādu pienākumu nebija. Vieni pavadīja laiku zvejodami vai nu Raberkrikā, vai Makenzi deltas galvenajā atzarā; citi gāja mest tīklus līdz piekrastei, tā kā viņiem bija pa pilnam gan saldūdens, gan jūras zivju. Bet dienas, vienalga, šķita nebeidzamas.
Vairākas reizes Samijs aicināja Benu pavadīt viņu medībās. Bet inženieris vienmēr atteicās, un meistars, Izlūks un viņš vai nu palika nometnē vai klaiņoja kalna piekājē, tērzēdami, diskutēdami, vērodami, nerazdami mieru. Viņi veica vēl divus kāpienus un secināja, ka viss ir gluži tādā pašā stāvoklī — dūmu grīstes, dažreiz visai spēcīgi tvaiku mutuļi, bet nekādu izmešu.
— Vai tad nevarētu šo izvirdumu izprovocēt, — kādudien teica Izlūks, — un, ja tas nenotiek, vai nevarētu izgāzt šim kalnam iekšas ar spridzināšanas palīdzību?
Bens uzlūkoja Stellu, papurināja galvu un neteica ne vārda.
Bet Loriks sacīja:
— Visa vulkāna uzspridzināšanai nepietiktu ar visiem mūsu pulvera krājumiem, un bez tam, pieļaujot, ka robs tomēr tiktu izrauts, kas no tā nāktu laukā?
— Droši vien zelta gabalu straume. — Bils Stells bilda.
— Nē, Izlūk, — Loriks turpināja, — vienīgi tvaiki! Tie nāks nevis caur kanālu, bet caur turieni, un mēs necik nebūsim tikuši uz priekšu. Drošs ir tikai tas, ka Zelta kalns jau ilgu laiku bija snaudis, un ari tas, ka viņš tagad mostas! Ja mēs būtu ieradušies dažus mēnešus agrāk, varbūt būtu varējuši nokāpt krāteri. Bet laime no mums novērsusies, un, bez šaubām, būs jāpaiet laikam, pirms notiek izvirdums. Visbeidzot, gudrākais būtu bruņoties ar pacietibu…
— Pēc nepilniem diviem mēnešiem sāksies ziema, — zīmīgi paziņoja Bils Stells.
— Es zinu, Izlūk.
— Un, ja izvirdums nenotiek… tik un tā būs jādodas prom.
— To es arī zinu, — atkārtoja meistars. — Labi, mēs dosimies prom, atgriezīsimies Dousonā, un nāksim atpakaļ līdz ar nākamās vasaras pirmajām dienām.
— Vai jūs domājat, ka Skima kungs būs ar mieru pavadīt otru ziemu Klondaikā?
— Samijs varēs atgriezties Monreālā, ja viņam tā tīk, — sarunā iejaucās inženieris. — Kas attiecas uz mani, es uzturēšos Dousonā, un viņš, ja gribēs, varēs atbraukt nākamā gada maijā. Agri vai vēlu vulkāns sāks darboties ar pilnu jaudu, un es gribu būt tur klāt.
Kā redzams, inženiera plāni pēc krietnām pārdomām bija visai noteikti, bet ko darīs Samijs Skims?
Izlūks tomēr vēl nebija nomierinājies un piebilda:
— Jā, agri vai vēlu Zelta kalns izsviedīs savus tīrradņus un zelta smiltis. Bet labāk būtu, ja tas notiktu agri. Un vai tomēr nevarētu šo izvirdumu izprovocēt? — Izlūks noprasīja vēlreiz.
Taču vēlreiz Bens Redls aprobežojās ar to, ka neatbildēdams uzlūkoja viņu.
Nākamajās dienās iestājās diezgan nelāgs laiks. No dienvidiem brāzās lielas vētras, un likās, ka atmosfēras procesu iedarbībā vulkāns aktivizējas. Starp tvaikiem parādījās dažas liesmas, bet tās nerāva sev līdzi vielas, kas atradās krāterī.
Taču vētras nebija ilgstošas, un tām sekoja lietusgāzes. Makenzi delta daļēji applūda, un starp abiem galvenajiem upes atzariem ūdeņi izgāja no krastiem.
Saprotams, ka šajā nelāgajā periodā Samijs Skims nevarēja turpināt savas ikdienišķās medības un ka dienas viņam likās bezgala garas. Savukārt Izlūks iepazīstināja viņu ar Bena nodomiem: ja vajadzēs atgriezties, palikt pa ziemu Dousonā, jaujot brālēnam brīvu izvēli braukt uz Monreālu, kā arī atgriezties šeit atpakaļ, lai turpinātu nākamvasar.
Samija pirmā doma bija sadumpoties; taču viņš savaldījās un tikai noteica:
— Es jau to zināju!
Un tā kā Bens ar viņu par to nerunāja, klusēja arī Samijs, gaidīdams brīdi, kad būs nepieciešama izšķirošā izskaidrošanās.
5. jūlija pēcpusdienā Bens aicināja Samiju, meistaru un Izlūku teltī. Tiklīdz viņi bija apsēdušies, inženieris, pēdējo reizi pārdomājis projektu, par ko prātoja jau labu laiku, iesāka:
— Tagad klausieties, draugi.
Viņa seja bija nopietna. Grumbas pierē liecināja par apsēstību, kas viņu bija pārņēmusi, un savas patiesās draudzības dēļ pret brālēnu Samijs jutās dziļi satraukts. Vai gan Bens būtu nodomājis pamest šo pasākumu, atteikties no cīņas ar dabu, kas liedzās nākt viņam talkā? Samijs par to būtu tik laimīgs, cik Loriks izmisis. Vai varbūt viņš taisījās pavēstīt savu lēmumu atgriezties Monreālā, ja stāvoklis līdz ziemas sezonai nemainītos ātrāk par sešām nedēļām?
— Draugi, — turpināja Bens, — nevar būt nekādu šaubu par Zelta kalna esamību un par vērtīgajām vielām, kuras tajā atrodas. Žaks Lorjē nav kļūdījies. Mēs paši ar savām acīm par to pārliecinājāmies. Kā par nelaimi, jauna izvirduma pirmās pazīmes neļauj mums iekļūt krāterī. Ja mēs būtu varējuši tur nokāpt, šis pasākums jau būtu beidzies, un mēs būtu atceļā uz Klondaiku.
— Šis izvirdums notiks, — apgalvoja meistars, — un, cerams, pirms ziemas iestāšanās!
— Lai tā būtu, — Bils Stells piebalsoja, — tad viss būs bijis uz labu.
— Vēlākais, pēc sešām nedēļām, — piezīmēja Samijs.
Pāris mirkļus valdīja klusums. Ņemot vērā katra viedokli, visi savu sakāmo bija izteikuši. Taču inženierim droši vien bija kāds priekšlikums, un likās — viņš vilcinās saviem biedriem to izklāstīt.
Uzlicis roku uz pieres, kā tāds, kas sev vaicā, vai paredzējis visas ilgi pārdomātā projekta sekas, viņš atsāka:
— Draugi, jau labu laiku esmu atstājis bez atbildes mūsu Izlūka priekšlikumu. Iespējams, viņš to toreiz izmeta, sašutis par mūsu nevarību novest lietu līdz galam. Kopš tā brīža esmu daudz domājis, esmu meklējis līdzekļus, kā to izdarīt. Šķiet, esmu tos atradis. Un, ja Izlūks pirms nenotikušā izvirduma iesaucās: «Kādēļ to neizprovocēt?», es jums savukārt saku: «Nudien! Kādēļ gan ne?»
Ari meistars strauji piecēlās, gaidīdams, ka Bens Redls papildinās savu skaidrojumu, jo patiešām, bez spridzināšanas varbūt bija vēl kāda cita iespēja?
Samijs Skims un Izlūks saskatījās, it kā vaicādami, vai inženieris vēl ir pie pilna prāta, un vai viņu nav satrieku- šas visas šis vilšanās un raizes.
Nē, viņš turpināja tāda cilvēka apņēmībā, kurš pilnīgi valda pār sevi, tiklīdz Izlūks bija pajautājis:
— Kādā veidā jūs domājat izprovocēt Zelta kalna izvirdumu?
— Tad klausieties, — Bens Redls atsāka. — Visi vulkāni, kā jūs zināt, atrodas jūras malā vai piekrastes tuvumā. Piemēram, Vezuvs, Etna, Hekla, Čimboraso, [..] kā Jaunajā, tā Vecajā kontinentā. Tādējādi var secināt, ka pazemē tiem jābūt savienotiem ar okeānu vai jūru. Tajos strauji vai lēnām, atkarībā no zemes slāņa biezuma, iesūcas ūdeņi. Tie ietiecas līdz pat iekšējās uguns centriem, tur sakarst, pārvēršas par tvaikiem, un, kad šie tvaiki, ieslodzīti vulkāna iekšās, sasnieguši augstu spiedienu, tie izraisa iekšēju satricinājumu, mēģina izlauzties uz āru, raudami sev līdzi pa vulkāna kanālu kvēpus, pelnus, klinšu gabalus, dūmu un liesmu mutuļus. Tas, bez šaubām, ir izvirdumu un katrā ziņā ari zemestrīču cēlonis. Tātad, ja to dara daba, kādēļ lai to nedarītu cilvēki?
Var teikt, ka šai brīdī visi vai aprija inženieri ar acīm. Skaidrojums, ko viņš bija devis vulkāniskajām parādībām, protams, bija pareizs. Noteikti arī Zelta kalna iekšās iesūcās Ziemeļu Ledus okeāna ūdens. Un, ja ilgākā vai īsākā laikā pēc pēdējā izvirduma savienojumi bija aizsprostoju- šies, tad tagad tas tā vairs nebija, jo zem iztvaikojušo ūdeņu spiediena vulkāns sāka izgrūst tvaika mutuļus.
Bet vai tad bija iespējams tikt klāt šiem pazemes savienojumiem, ievadīt straumēm jūras ūdeņus vulkānā? Vai inženieris bija tik pārdrošs, ka gribēja mēģināt veikt šādu darbu… un ticēja, ka tas ir paveicams?
Viņa līdzgaitnieki negribēja tam ticēt, un Bils Stells šai sakarā uzdeva jautājumu.
Un, lūk, ko atbildēja Bens Redls:
— Nē, mani draugi, runa nav par darbu, kas ietu pāri maniem spēkiem. Mums nav jādodas milzīgos dziļumos meklēt savienojumu starp vulkānu un jūru. Viss būs ļoti vienkārši.
Nav grūti iedomāties, ka Lorika un Izlūka ziņkāre bija sakāpināta līdz pēdējam, un var apgalvot, tā piemita arī Samijam Skimam, kurš labi zināja, ka Bens Redls ir pārāk pieredzējis, lai balstītu savu lietu uz šaubīgiem pamatiem.
— Kad bijām Zelta kalna virsotnē, — inženieris turpināja, — jūs, tāpat kā es, būsiet pamanījuši, ka krāteris ir novirzīts uz kalna austrumu malu, tur, kur atrodas kanāla atvere. Turklāt vulkāniskās darbības troksnis sevišķi labi dzirdams no šīs puses, un tai pašā laikā skaidri saklausāma iekšējā dunoņa.
Un patiešām, inženierim piekrītot, šī dunoņa izlauzās uz āru ar īpašu spēku.
— Tad nu, — turpināja Bens Redls, — mums jāatzīst par neapgāžamu faktu, ka kanāls, kas iet no vulkāna iekšienes uz tā krāteri, atrodas sānmalā netālu no mūsu nometnes. Lūk, ja mums izdotos caur šo sānu izrakt kanālu līdz krātera kanālam, mums būtu viegli tur ieplūdināt ūdeni.
— No kurienes, — iesaucās Loriks, — no jūras?
— Nē, — atbildēja inženieris, — nebūs vajadzīgs to gādāt šurp tik tālu. Vai tad mums nav Raberkrīks, kas savienots ar vienu no Makenzi atzariem, ar neizsmeļamu atzaru, kas spētu piepildīt visu deltas tīklu un ko mēs ieplūdināsim Zelta kalnā?
Vai inženieris nebija teicis: «ko mēs ieplūdināsim», it kā viņa plāns jau tiktu īstenots, it kā kanāls jau ietiektos kalnā, it kā būtu vajadzīgs vairs tikai pēdējais cērtes cirtiens, lai tajā ievadītu Raberkrīka ūdeņus!
Bens Redls bija iepazīstinājis ar savu projektu. Lai cik tas bija pārdrošs, nevienam no viņa kompanjoniem, pat Samijam Skimam, neradās doma iebilst. Ja tas izgāzīsies, jautājums būs izšķirts, un atliks atmest jebkuru ideju par Zelta kalna izmantošanu, gadījumā ja mākslīgi provocētais izvirdums nenotiktu. Ja tas izdosies, ja vulkāns atdos savas bagātības, jautājums tāpat būs izšķirts, un piekrautās ores dosies atpakaļceļā uz Klondaiku. Tiesa, vai ieplūdinot ūdens masas vulkāna centrā, tas neizraisīs tik spēcīgu efektu, ka to vairs nebūs iespējams savaldīt? Vai, stājoties dabas vietā, cilvēks neiet pretī katastrofai? Vai nebija jābaidās, ka izvirdumam sekos kas vairāk — zemestrīce, kas izvandītu visu apvidu un iznīcinātu apmetni ar tās iemītniekiem?
Taču šādas briesmas neviens negribēja saskatīt, un, sākot ar 6. jūlija rītu, visi ķērās pie darba.
Darbu vadību uzņēmās inženieris, un viņš pamatoti sprieda, ka vispirms jāķeras klāt Zelta kalna sānam. Patiešām, ja cērte sastaps ciršanai pārāk cietu klinti, ja nevarēs izcirst eju līdz krātera kanālam, tad atkritīs arī kanāla rakšana krīka derivācijai, jo ūdens vulkānā neiekļūs.
Ejas sākums tika iezīmēts pēdas desmit zem krika viszemākā ūdenslīmeņa, lai veicinātu ūdens tecēšanu. Laimīgas nejaušības dēļ darbarīkiem nenācās apstrādāt cietus iežus, vismaz ejas sākumā ne. Šie ieži sastāvēja no akmens šķembām, no sacietējušiem, sen zemē iegrimušiem lavas fragmentiem, no kvarca gabaliem, kas neapšaubāmi sabirzuši kādu iepriekšēju satricinājumu rezultātā.
Cits citu nomainīdami, cilvēki nemitējās strādāt dienu' un nakti. Nedrīkstēja zaudēt ne stundu. Kāds būs rokamā sāna biezums, Bens Redls nevarēja paredzēt, un varēja gadīties, ka eja būs garāka, nekā viņš bija aprēķinājis. No šīs puses trokšņi bija diezgan sadzirdami, un, darbam virzoties uz priekšu, tie kļuva arvien spēcīgāki. Bet kad vēl šī eja sasniegs vulkāna kanālu?
Samijs Skims un Neluto bija atlikuši medības. Sekodami Izlūka un Lorika piemēram, viņi palīdzēja darbā, tāpat kā inženieris, un ik dienu rakums virzījās uz priekšu pa piecām, sešām pēdām.
Kā par nelaimi, pēc dienām desmit viņi uzdūrās kvarca slānim, pret kuru cērtes un kapļi bija bezspēcīgi. Tie vairs nebija zemē iegūluši atsevišķi gabali. Šis ārkārtīgi cietais vienlaidus slānis varēja turpināties līdz krātera sienām, un cik tādā gadījumā vajadzēs laika, lai tam izlauztos cauri?
Bens Redls nevilcinājās. Lai izlauztu kvarcu, viņš nolēma lietot sprāgstvielu. Karavānas rezervēs bija neliels pulvera daudzums, kas arī tika izmantots sprādziena sagatavošanai. Tiesa, šis pulveris veidoja ne tikai medibu, bet arī aizsardzības vajadzībām domāto munīciju. Tomēr nešķita, ka Izlūks un viņa kompanjoni būtu pakļauti kaut kādām briesmām, jo apvidus joprojām bija tukšs, un kopš nedēļām piecām nometnei nemanīja tuvojamies nedz iedzimtos, nedz ari kādas citas ļaužu grupas.
Spridzināšana deva diezgan labus rezultātus, un, ja ari virzīšanās uz priekšu caurmērā bija kļuvusi ievērojami lēnāka, tā vismaz neapstājās. Nevajadzēja pat nostiprināt sienas pret zemes nogruvumiem; eja stiepās cauri šiem cietajiem slāņiem, neizraisot nobrukumus. Turklāt inženieris darīja visu nepieciešamo, lai izvairītos no šāda veida katastrofām.
27. jūlijā pēc divdesmit vienas dienas darba eja šķita pietiekami gara. Tās dziļums bija desmit tuāzes četru pēdu diametrā, tas bija pietiekami, lai varētu ieplūst ievērojams ūdens daudzums. Dunoņa un vibrācija vulkāna kanālā bija tik stipra, ka sienas biezums nevarēja būt lielāks par trijām pēdām. Tātad pietika dažu cērtes cirtienu vai dažu sprādzienu, lai siena būtu izlauzta un darbs pabeigts.
Tagad bija skaidrs, ka Bena Redla nodomu piepildīšanos nekas nevar aizkavēt. Kanālu, pa kuru novadīt Raberkrika ūdeņus, bez pūlēm varēs izrakt grunti, kas sastāvēja tikai no zemes un smiltīm, un, kaut arī tā garums būs ap trīssimt pēdu, Bens rēķināja, ka to varēs veikt dienās desmit.
— Visgrūtākais ir paveikts, — sacīja Bils Stells.
— No rītdienas, — Bens Redls atteica, — mēs Raberkrika kreisajā krastā sāksim rakt kanālu.
— Ļoti jauki, — piemetināja Samijs, — tā kā mums ir atpūtas diena, es ierosinu to izmantot…
— Medībām, Samija kungs? — smiedamies jautāja Izlūks.
— Nē, Bil, — Samijs atbildēja, — lai pēdējo reizi uzkāptu Zelta kalnā un paraudzītos, kas notiek tur augšā.
— Tev taisnība, Samij, — ierunājās Bens, — liekas gan, ka izvirdumam ir tendence pastiprināties, un būtu labi par to pārliecināties savām acīm.
Priekšlikums patiesi bija prātīgs, tas tika pieņemts, un nolēma, ka pēcpusdiena tiks ziedota kāpšanai Zelta kalnā, piedaloties, tāpat kā pirmajā reizē, abiem brālēniem, Izlūkam un Lorikam.
Visi četri gāja gar vulkāna konusa ziemeļu pamatni apmēram trīs ceturtdaļjūdzes un nonāca pie nogāzes izstieptā gala, pa kuru jau bija kāpuši. Kā parasti, viņi bija apbruņojušies ar dzelkšņiem un virvēm, lai varētu tikt augstākajā, ļoti kraujajā malā.
Izlūks gāja pa priekšu, pārējie aiz viņa, un šoreiz, tā kā ceļš bija zināms, uzkāpšana līdz krāterim prasīja tikai pusotras stundas.
Sākumā viņi tam piegāja tik tuvu, cik vien iespējams, taču ne tik tuvu kā pirmajā reizē. Biezi un kvēpaini tvaiki, kas nāca no krātera, pacēlās divtik augstu. Tagad tajos šaudījās liesmas, taču ne lava, ne sārņi ārā netika sviesti.
— Patiešām, — Samijs sprieda, — šis Zelta kalns nav devīgs, tas sargā savus zelta gabalus kā acuraugu!
— Mēs tos viņam atņemsim ar varu, ja negrib atdot labprātīgi! — atbildēja Loriks.
Šā vai tā, bet tika konstatēts, ka vulkāniskā darbība norit enerģiskāk. Pēc dārdiem iekšienē varēja secināt par karstumu, kas jau nonācis zem noteikta spiediena, un likās, ka sienas dreb, ugunij rūcot. Gatavojās izvirdums, taču varbūt paies nedēļas vai mēneši, kamēr vulkāna iekšienē sablīvējušās vielas tiks izsviestas laukā.
Novērojis krātera pašreizējo stāvokli, Bens Redls nedomāja pārtraukt iesāktos darbus, kam vajadzēja paātrināt procesu vai pat izraisīt eksploziju.
Pirms došanās lejup kāpēji aplaida skatienu apkārt. Ne uz zemes, ne jūrā nekas nebija manāms. Neviens nomet- nieku dūmu mākonītis nepacēlās virs līdzenuma, neviena bura neparādījās pie apvāršņa. Tādējādi viņiem bija pamats justies pilnīgā drošībā. Pat indiāņi nebija parādījušies pie Makenzi deltas. Acīmredzot Zelta kalna noslēpums Klondaikā nebija nācis gaismā.
Nokāpšana noritēja bez starpgadījumiem. Pēcpusdiena bija tikpat skaista kā rīts. Valdīja šiem platuma grādiem neparasts siltums, un Lejaskanādā varētu iedomāties, ka ir pats vasaras vidus. Taču, ja arī laiks bija tikpat silts kā Grīnvelejā, kā sprieda Samijs, Grīnvelejā bija tālu, un, pat ja Zelta kalns būtu desmit, simt vai tūkstoš reižu augstāks, Monreālu, kas atradās piecsimt jūdžu uz austrumiem, tomēr saskatīt neizdotos pat ar tādu tālskati, kas mēnesi pievilktu rokas stiepiena attālumā!
Bet Samijs Skims neteica nekā. Tuvojās šī pasākuma beigas, lai kādas tās būtu, un droši, ka līdz septembra vidum karavāna būs atpakaļ Klondaikā.
Ap pieciem Bens ar biedriem atgriezās nometnē, kur ar rītdienu tiks atsākts darbs.
Pusdienas bija lieliskas, jo Neluto, Samijam promesot, bija praties sagādāt skaistu medījumu. Tomēr pirms gulētiešanas Samijs izteica šādas pārdomas:
— Bet, mīļo Ben, ja mums līdz ar ūdens ieplūdināšanu gadītos vulkānu izdzēst?
— Tas būtu lieliski, — pievienojās Loriks, — ja vulkāns apdzistu, mēs varētu nokāpt krāterī.
— Un, protams, atbrīvot vulkānu no viņa zelta krājumiem, — turpināja Samijs, — un noteikti vienmēr atradīsies atbilde visam kam.