Raberkrīka kreisais krasts meta diezgan izteiktu līkumu apmēram piecdesmit tuāžu no vietas, kur atradās pazemes eja, kas savienojās ar krātera kanālu. Šai pašā leņķī, ko veidoja līkums, notiktu ūdens ievadīšana. Tātad šeit vajadzēja izrakt kanālu trīssimt pēdu garumā. Inženieris iezīmēja trasi, un 28. jūlija rītā visi ķērās pie darba.
Bija konstatēts, ka kanāla rakšana nesagādās īpašas grūtības, neprasīs lielus pūliņus. Septiņu pēdu dziļumā zeme bija diezgan irdena, tālāk sākās klints. Ar šādu dziļumu un apmēram tādu pašu platumu vajadzētu pietikt. Darbs būtu paveicams ar cērtes un lāpstas palīdzību, un nebūtu jāķeras pie spridzināšanas un jātērē pulvera krājumi. Jo, ja arī ne nometnes laikā, tad vismaz atceļā uz Dousonu vajadzēja būt apgādātiem ar munīciju, tādēļ ka, beidzoties sezonai, pa šo ceļu mēdza klejot indiāņi un dažādi dēkaiņi.
Visi karavānas ļaudis bija apņēmības pilni, un neviens no drosmīgajiem kanādiešiem nešaubījās par panākumiem. Viņi zināja, ka Redls mēģina izprovocēt izvirdumu, tāpat kā zināja, ka šis izvirdums reizē ar zelta lavu izspļaus zelta gabalus. Pietiks visiem, un nekad neviens Klondaikas iecirknis nebūtu devis tādus rezultātus. Un jāsaka, pat skeptiskais Samijs nodomāja:
«Patiešām, kādēļ gan ne?»
Kanāla rakšana veicās ātri, un gaisa temperatūra nebija pārāk augsta. Turklāt šajos platuma grādos augusta mēnesi saule nepacēlās vairāk kā [..] virs apvāršņa. Ļaudis cits citu nomainīja un, izmantojot garās novakares, daļēji strādāja arī pa naktīm. Viņi uzmanīgi vēroja, vai šo kanāla trasi nešķērso kāda zelta dzīsla, taču neko tamlīdzīgu nemanīja.
— Kā redzams, — atzīmēja meistars, — šis krīks nav salīdzināms ar Eldorado vai Bonanzu, un tā ūdeņi nesatur zeltu; bet tie mums sagādās Zelta kalna tīrradņus, un tas būs pavisam kas cits!
Pagāja trīspadsmit dienas, un 9. augustā divas trešdaļas kanāla bija izraktas. Bet, tuvojoties kalnam, zeme kļuva akmeņaina, mazāk irdena. Tomēr viņi tika galā ar darbarīkiem vien, neizmantojot sprāgstvielas.
Bens sprieda, ka vajadzēs sešas, septiņas dienas, lai darbu pabeigtu. Bija nepieciešams vairs tikai izrakties cauri krīka krastam piecu, sešu pēdu platumā no vienas puses un no otras puses — līdz vulkāna kanālam. Tad ūdeņi paši gāzīsies iekšā vulkānā.
Pēc cik ilga laika notiks sakrājušos tvaiku izraisītais izvirdums, nevarēja zināt. Bet inženieris to bija novērojis, tā pazimes pastiprinājās ar katru dienu. Dūmi virs vulkāna kļuva biezāki, liesmas pacēlās aizvien augstāk un ne- daudzajās tumsas stundās plaši apgaismoja apkārtni. Varēja taču cerēt, ka iztvaikojušie ūdeņi centrālajā uguns perēklī liks izsviest vulkāniskās vielas.
Šajā pēcpusdienā Neluto, atgriezies nometnē, uzmeklēja Samiju un, no ātrā skrējiena pavisam aizelsies, sauca:
— Ak, Skima kungs…
— Kas ir, Neluto?
— Tur ir… tur ir aļņi!
— Aļņi?!
— Jā, pusducis, es saskaitīju.
— Vai tālu?
— Kādu jūdzi no šejienes, tur.
Un indiānis norādīja uz līdzenumu rietumos no Zelta kalna.
Kā zināms, kaislīga mednieka viskvēlākā vēlēšanās ir sastapties ar šiem brīnišķīgajiem Kanādas aļņiem un kādu nomedīt. Šo vēlēšanos Samijs kopš ierašanās Klondaikā vēl nebija varējis īstenot, tikai kādi divi vai trīs bija likuši sevi manīt Dousonas apkārtnē un Četrdesmitjūdžu krīka teritorijā. Tāpēc nav brīnums, ka jaunā ziņa satrauca Samiju gluži tāpat kā pašu indiāni.
— Ejam! — viņš teica Neluto.
Abi atstāja nometni un kādus simts soļus gāja gar Zelta kalna pamatni. Tad viņi apstājās, un Samijs pats savām acīm varēja ieraudzīt aļņu baru, kas pa plašo līdzenumu lēnām virzījās uz ziemeļrietumiem.
Protams, viņš tūdaļ vēlējās uzsākt medības, bet bija jau vēls un viņš savu nodomu atlika uz nākamo dienu. Galvenais, ka dzīvnieki ir tuvumā, un gan jau tos atkal manīs.
Atgriezies pie Bena, viņš darīja tam zināmu savu nodomu. Tā kā kanāla rakšanai darbaroku netrūka, inženieris neredzēja iemesla, kādēļ nevarētu vienu dienu iztikt bez Neluto. Tad tika norunāts, ka abi mednieki piecos no rīta dosies meklēt aļņu pēdas.
— Bet apsoli man, Samij, — piekodināja Bens, — ka pārāk tālu neaizklīdīsi.
— To tu labāk pasaki aļņiem, — smiedamies attrauca Samijs.
— Nē, Samij, to es saku tev. Tu nedrīksti klejot jūdzēm tālu no nometnes. Nedrīkst pieļaut, ka mēs būtu spiesti pārtraukt darbus, dodoties tevi meklēt. Bez tam vienmēr jāuzmanās no nevēlamas sastapšanās…
— Nē, Ben, apvidus ir drošs, jo ir tukšs.
— Lai tā būtu, Samij, bet apsoli man, ka pēcpusdienā būsi atpaka|.
— Sacīsim — vakarā, Ben.
— Vakari tagad ilgst līdz nakts vidum, — inženieris teica. — Samij, ja tu līdz sešiem nebūsi pārnācis, es sākšu uztraukties.
— Norunāts, Ben, norunāts. Sešos ar piecpadsmit žēlastības minūtēm.
— Ar noteikumu, ka tavas piecpadsmit minūtes neievel- kas līdz piecdesmit!
Benam tomēr bija iemesls bažīties, ka brālēns, dzīdamies pakaļ aļņu baram, varētu aizklīst pārāk tālu. Ja arī līdz šim pie Makenzi deltas nebija parādījušies ne indiāņi, ne kādi citi, tad par to varēja tikai priecāties. Taču jebkuru dienu tas varēja notikt. Bez tam, kad kampaņa būs beigusies, un beigusies laimīgi, inženieris gribēja steigšus doties atpakaļ uz Klondaiku.
Nākamajā dienā pirms pieciem Samijs un Neluto, apbruņojušies ar medību bisēm, apgādājušies ar pārtiku divām ēdienreizēm, ar suni Stopu, kurš riedams lēkāja tiem apkārt, atstāja nometni.
Laiks bija jauks, pat mazliet pavēss, kaut gan saule jau sāka mest savu plašo loku virs apvāršņa.
Katrs mednieks sapratīs tik dabisko godkāri, ko izjuta Samijs Skims, atrast vakar manītos aļņus un nogāzt kaut vienu no šiem varenajiem zālēdājiem. Klejojumi Dousonas apkārtnē vai Četrdesmitjūdžu krīka apkaimē viņam bija sagādājuši tikai parastu, sīku medījumu — strazdus, rubeņus, irbes. Lielie dzīvnieki pirms zeltraču invāzijas noteikti bija atkāpušies vairāku desmitu jūdžu attālumā, un Klondaikā nav tādu meža resursu, kādi ir Kasjārā vai pie Peli krastiem. Samijs gan bija sastapis dažus lāčus, starp citu, «sudrabaino» ar balto rikli, brūno lāci, melno lāci un grizli lāci. Bet viņam nekad vēl nebija gadījies raidīt lodi uz mufloniem, dzīvniekiem, kas vislabprātāk mitinās Klinšu kalnu teritorijā. Tāpat viņam nebija gadījies piešaut aci uz Kanādas aļņiem, kas ar savu raženo augumu atšķiras no tiem, ko viņš jau bija medījis domīnijas mežos.
Kopš ierašanās Klondaikā viņam tik tiešām nebija gadījies medīt nevienu no šiem dzīvniekiem.
Kanādas alnim ir lieliski ragi, un ja tas kādreiz Jukonas un tās pieteku apvidū bija bieži sastopams, pēc Klondaikas zelta atklāšanas šo zālēdāju manīja reti. Sekas ir tādas, ka Kanādas alnis kļuvis ļoti piesardzīgs. Pietuvoties tam grūti, nošaut to iespējams tikai ļoti labvēlīgos apstākļos, un ļoti žēl, jo tā āda ir vērtīga, gaļa lieliska, līdzvērtīga vērša gaļai, un Dousonas tirgū maksāja līdz pieciem frankiem mārciņā.
Samijs ļoti labi zināja, cik tramīgs ir alnis. Dzīvniekam ir ļoti smalka dzirde un oža. Pie mazākās trauksmes tas metas bēgt tādā ātrumā, ka jebkura pakaļdzīšanās kļūst veltīga, lai gan tas var svērt deviņsimt līdz tūkstoš mārciņu. Abiem medniekiem vajadzēja ievērot vislielāko piesardzību, lai piekļūtu baram šāviena attālumā.
Tas bija apstājies mežmalā pusotru jūdzi no Zelta kalna. Šur tur slējās pa koku pudurim, un nāksies pārvietoties vai, pareizāk sakot, rāpties no viena pie otra, lai viņi netiktu pamanīti, sadzirdēti vai saosti. Tiesa, meža tuvumā šis manevrs būs veltīgs, un nepamanīti mednieki nevarēs spert ne soli. Aļņi mestos bēgt, un vairs nebūtu iespējams atrast to pēdas.
Apspriedušies Samijs un Neluto nolēma virzīties vairāk uz dienvidiem, lai nonāktu meža dienvidu stūri. No turienes, ejot no koka pie koka, varbūt izdotos piekļūt pie bara, nepiesaistot tā uzmanību. Svarīgi tikai bija novaldīt suni, kas izrādīja dzīvu interesi.
Pēc trīsceturtdaļstundas, ievērojuši visus iespējamos piesardzības pasākumus, Samijs un indiānis apstājās meža stūrī. Ajņi joprojām ganījās mežmalā, un paejot kādas tūkstoš tuāzes uz priekšu, viņi nonāktu to tuvumā.
— Iesim pa mežmalu, bet tikai starp kokiem, — sacīja Samijs, — un turi Stopu, Neluto, lai viņš neskrien uz priekšu un tos neaiztramda.
— Protams, Skima kungs, bet jūs savukārt turiet mani, jo ari man ir vajadzīgs, lai mani tur! — jokoja indiānis.
Samijs nevarēja nepasmaidīt par Neluto sacīto, viņš indiāni saprata, jo ari pats tik tikko valdījās.
Gājiens sākās un nenoritēja viegli. Apses, bērzi un priedes šeit auga cieši kopā, un virzīties uz priekšu traucēja biezi brikšņi. Bija jāsargās uzmīt sausajiem zariem, kas klāja zemi. Troksnis būtu vēl jo dzirdamāks tādēļ, ka gaisā nebija ne vēsmiņas. Saule, kļuvusi karstāka, lēja gaismu pār nekustīgajiem zariem. Nedzirdēja čiepstam pat putnus, no meža dziļumiem nenāca ne skaņas. Vai tas aizstiepās tālāk cauri apvidum, pa kuru tecēja Porkjupaina un tās pietekas, piemēram, Oldkrova, to Samijs nezināja, un bez tam viņam nebija nodoma attālināties no mežmalas.
Pulkstenis bija apmēram deviņi, kad abi mednieki apstājās pie nelielas lauces nepilnas trīssimt pēdas no vietas, kur atradās aļņi. Dzīvnieki bija mierīgi. Vieni ganījās un dzesēja slāpes pie upes, kas iztecēja no meža, citi bija no- gūlušies zālē un likās iemiguši. Bet nebija nekādu šaubu, vismazākais troksnītis liks tiem bēgt, un, ļoti iespējams, dienvidu virzienā, uz Porkjupainas teritorijām.
Lai gan Samijs un Neluto bija noguruši, viņi neatpūtās, un tā kā pēc pirmā azaida bija pavīdējusi izdevība laimīgam ķērienam, viņi taču to neizlaidīs no rokām.
Lūk, viņi ar karabīnēm šaušanas gatavībā lavās caur brikšņiem gar mežmalu. Vēlāk Samijs atzinās — viņš vēl nekad neesot izjutis šādu pārdzīvojumu — pārdzīvojumu bez jebkādām bailēm, jo te jau nebija darīšana ar plēsoņām. Bet šīs gaidas, ka nu beidzot varēs apmierināt vienu no viskvēlākajām mednieka vēlmēm, bija tādas, ka sirds viņam strauji dauzījās un roka drebēja tā, ka viņš baidījās netrāpīt. Nē, patiešām, ja viņš palaistu garām gadījumu nogāzt tik ļoti kāroto alni, būtu jānomirst no kauna!
Samijs ar Neluto aizmugurē lēnām virzījās uz priekšu, nesaceldami lielāku troksni kā čūska, kas lien caur zāli. Dažas minūtes klusu līzdami, viņi nonāca šāviena attālumā, vismaz sešdesmit soju no vietas, kur atpūtās dzīvnieki. Stops, Neluto saturēts, elsoja, bet nerēja.
Aļņi, likās, abus medniekus nebija saoduši. Tie, kas bija izstiepušies zemē, augšā necēlās, pārējie turpināja plūkt zāli. Tomēr viens no tiem, varens tēvainis, kura ragi žubu- rojās kā jauna koka zarotne, šai brīdī pacēla galvu un pagriezās uz mežmalas pusi. Tā ausis kustējās un purns pastiepās, it kā gribētu ievilkt gaisu, kas nāca no meža.
Vai dzīvnieks bija saodis briesmas, vai tas netaisījās bēgt, aizraujot pārējos sev līdzi? Samijs it kā to nojauta, un asinis sastinga dzīslās. Taču saņēmies, viņš klusā balsī teica:
— Uguni, Neluto, un šaujam abi uz vienu, drošs paliek nedrošs.
Šajā brīdī atskanēja rējiens, un Stops, ko Neluto bija palaidis vaļā, lai pieliktu pie pleca karabīni, metās bara vidū.
Ak! Tas bija tikai mirklis, un ne Samijs Skims, ne indiānis nepaguva notēmēt un izšaut. Pat irbju bars neaizlaižas ātrāk, kā metās mukt šie aļņi.
Apjucis, Samijs Skims piecēlās.
— Nolādētais suns! — viņš iesaucās.
— Man vajadzēja turēt viņu pie rīkles! — piebilda indiānis.
—1 Un arī nožņaugt! — sacīja Samijs Skims, no tiesas pārskaities, un, ja šis lopiņš būtu pa rokas tvērienam, tam labi neklātos.
Bet Stops jau bija vairāk nekā simt tuāžu attālumā, kad abi mednieki šķērsoja mežmalu. Suns bija meties pakaļ aļņiem, un veltīgi bija saukt to atpakaļ, jo viņš nebūtu atgriezies uz saimnieka saucienu, pat ja spētu to sadzirdēt.
Bars drāzās uz ziemeļiem tādā ātrumā, ka suns tam netika līdzi, lai ari bija spēcīgs un ātrs skrējējs. Vai aļņi atgriezīsies mežā vai bēgs pāri līdzenumiem uz austrumiem? Otra iespēja bija labāka, jo tad tie tuvotos Zelta kalnam, kura dūmi mutuļoja pusotras jūdzes attālumā. Tikpat labi iespējams, ka tie virzās šķērsām uz Pīlas krastu un meklē patvērumu Klinšu kalnu aizās. Šajā gadījumā uz visiem laikiem būtu jāatsakās no iespējas dabūt tos rokā.
— Seko man, — Skims uzsauca indiānim, — mēģināsim tos neizlaist no acīm!
Abi, skriedami gar mežmalu, metās aļņiem pakaļ četrsimt, piecsimt tuāžu atstatumā.
Uz ko gan viņi cerēja? Un vai viņiem pašiem nebūtu grūti uz to atbildēt? Bet nepārvarama kaislība dzina viņus uz priekšu, neļaujot daudz prātot, tāpat kā viņu suni Stopu.
Pēc ceturtdaļstundas Samijs Skims izjuta spēju satraukumu. Aļņi beidzot bija apstājušies. Viņi nevarēja turpināt bēgt uz ziemeļiem, uz piekrasti, jo būtu spiesti griezties atpakaļ. Vai viņi taisījās atkal doties uz dienvidaustrumiem? Tādā gadījumā Samijam un Neluto no spēles jāatsakās. Bet vai drīzāk tie nenolems atgriezties mežā un pazust tā dziļumos?
Bridi vilcinājušies, viņi tā ari darīja. Ar slaidu lēcienu barvedis šķērsoja mežmalu, un pārējie viņam sekoja.
— Labāk vairs nevar vēlēties! — iesaucās Samijs Skims. — Līdzenumā mēs nevarēsim tiem pietuvoties šāviena attālumā, toties mežā nebūs iespējams tik ātri izmukt, un varbūt šoreiz mēs tos dabūsim rokā!
Vai nu šis spriedums bija pareizs vai ne, tā rezultātā abi mednieki tiktu aizvilināti uz rietumiem daudz vairāk nekā vajadzētu, cauri mežam, kuru nepazina un no kura, iespējams, būtu grūti atrast atpakaļceļu.
Stops bija darījis tāpat kā viņi. Tas bija meties mežā, un, ja viņa rējieni bija vēl dzirdami, tad redzams viņš vairs nebija.
Un, lūk, abi jau spraucās cauri biezajiem zariem, un viņu vienīgais vadonis bija suņa rējieni. Saprotams, aļņi vairs nevarēja attālināties tik strauji, jo lielie ragi apgrūtināja gaitu cauri biežņai. Tur, kur tiem bija grūti vai neiespējami tikt cauri, sunim klājās daudz vieglāk. Viņš tos panāktu, un medniekiem būtu jāvirzās tikai turp, kur bija dzirdami viņa rējieni.
Tā arī viņi darīja veselas divas stundas, tomēr nespēdami panākt baru. Neprātīgas kaislības dzīti, viņi metās avantūrā. Bet ļaunākais bija tas, ka viņi nemitīgi attālinājās uz rietumiem, un kā spēs atrast ceļu, kad būs laiks atgriezties?
Tikmēr Samijs, virzīdamies uz priekšu, secināja, ka dziļāk mežs kļūst arvien caurredzamāks. Joprojām tie paši koki: bērzi, apses un priedes, bet retāki, un zemi vairs neklāja tik daudz sakņu un krūmāju.
Kaut arī saskatīt aļņus viņi nevarēja, Stops pēdas nebija pazaudējis. Joprojām bija dzirdami tā rējieni, un tie neskanēja tālāk kā tikai kādu astotdaļjūdzi no saimnieka.
Neluto un Samijs Skims devās arvien tālāk meža dziļumos. Bet mazliet pēc divpadsmitiem suņa rējieni vairs ne- nonāca līdz viņu ausīm.
Viņi atradās kādā klajumā, kur iespīdēja saules stari. Par attālumu, kas viņus šķīra no mežmalas, Samijs Skims varēja spriest tikai pēc pagājušā laika, pēc viņa domām, tā varēja būt kāda jūdze. Viņiem bija laiks atgriezties apmetnē. Viņi bija noguruši, izsalkuši un apsēdās kāda koka pakājē. No mednieku somas tika izvilkts ēdamais, un nevilcinoties var apgalvot, ka apetīte abiem bija lieliska. Tiesa, pusdienas tiem būtu likušās krietni vien gardākas, ja ēdienkartē parādītos arī aļņa cepetis.
Ko tagad pavēlēja darīt saprāts un piesardzība? Vai tas nelika doties atpakaļ uz apmetni, pat ja nācās to darīt tukšām rokām? Šoreiz, liekas, virsroku vajadzēja gūt saprātam. Tomēr, ja bija nepatīkami atgriezties bez aļņa, vēl nepatīkamāk bija atgriezties bez suņa. Jo Stops vēl aizvien nebija parādījies.
— Kur viņš varētu būt? — domīgi vaicāja Samijs Skims.
— Skrien zvēriem pa pēdām, — atbildēja indiānis.
— Par to es mazliet šaubos, Neluto. Kur tad ir zvēri?
— Varbūt ne tik tālu, kā varētu likties, — indiānis sacīja.
Vai šī atbilde neliecināja, ka indiānis nebija kā Samijs Skims nolēmis klausīt saprāta balsij un pamest šo mežu? Patiesību sakot, viņš nespēja samierināties, ka visu rīta cēlienu bijis jāskrien bez kādiem panākumiem.
No otras puses, Samijs Skims pavisam noteikti izjuta zināmu gandarījumu, dzirdot viņu tā runājam. Tomēr viņš uzskatīja par nepieciešamu izteikt sekojošu piezīmi:
— Ja aļņi nebūtu tālu mežā, mēs dzirdētu Stopa riešanu.
Un šajā mirklī atskanēja viņa rējieni, pēc dzirdes spriežot, nepilnu trīssimt tuāžu attālumā.
Un, lūk, abi mednieki, nepārmijuši ne vārda, kā atsperes bija kājās, paķēra savas mednieku somas un bises un devās virzienā, no kura bija dzirdama riešana.
Šoreiz ne piesardzībai, ne saprātam nebija tā laime tikt uzklausītiem, un tas šos abus pārgalvniekus varēja aizvest krietni tālu.
Viņi vairs nedevās ne uz ziemeļiem, ne austrumiem. Aļņu bars bija meties dienvidrietumu virzienā, un acīmredzot šajā virzienā mežs turpinājās vairākas jūdzes, līdz pat Porkjupainas pirmajām pietekām. Samijs Skims un Neluto arvien vairāk attālinājās no Zelta kalna. Galu galā saule tikai sāka virzīties uz rieta pusi. Ja mednieki apmetnē neatgriezīsies piecos, atbilstoši savam solījumam, nu tad viņi tur ieradīsies septiņos vai astoņos, kad diena vēl nebūs beigusies. Turklāt varat būt droši, ka viņi nekavēja sevi ar šiem prātojumiem. Viņi dzirdēja Stopa balsi, viņi skrēja tam paka], nešaubīdamies, ka viņš seko tik kārotajiem aļņiem.
Šiem dzīvniekiem kaut kur tepat bija jābūt, un abi mednieki tagad viņiem bija uz pēdām. Mežs vairs nebija tik biezs, un viņiem bija vairāk vietas. Viņi varēja joņot ar lielāku ātrumu. Tad nu Samijs Skims un Neluto sekoja tiem tik ātri, cik vien bija viņu spēkos. Viņi pat nedomāja pasaukt suni, kurš, bez šaubām, nebūtu klausījis, savā mednieka trakumā neatpalikdams no saimnieka. Samijs Skims un Neluto vairs nejuta, kā paiet laiks. Viņi joprojām devās dienvidrietumu virzienā, un nekas nerādīja, ka viņiem drīz jāsasniedz šī plašā meža rietumu robeža. Viņi skrēja, ko kājas nes, un palēnināja gaitu tikai, lai atvilktu elpu, ne reizi neapstādamies. Nogurumu, to viņi nejuta. Samijs Skims pilnīgi aizmirsa, ka atrodas Klondaikas kaimiņu teritorijās, it kā viņš medītu Monreālas apkārtnē. Tikai, ja viņam ne reizi nebija radušās grūtības, lai atgrieztos Grin- velejas fermā, vai tāpat notiks, kad būs jāatgriežas Zelta kalna apmetnē?
Vienu vai divas reizes Neluto un viņam likās, ka beidzot ir pie mērķa. Virs krūmiem bija parādījušies dzīvnieku ragi, un aļņi no viņiem bija nepilnu simt soļu attālumā. Bet izmanīgie dzīvnieki nekavējās pazust, un tā arī neradās iespēja raidīt tiem nopakaļ šāvienu.
īsi sakot, aizritēja vairākas stundas, tā ka nepiesardzīgie to pat nepamanīja. Bet Stopa riešana, kas kļuva arvien vājāka, liecināja par to, ka aļņi attālinās. Tos panākt līdz ar to būtu neiespējami. Beidzot rējieni mitējās — vai nu tādēļ, ka Stops bija pārāk tālu, vai nu tādēļ, ka viņš pats, tik ilga un dedzīga skrējiena nokausēts, vairs nebija spējīgs pariet.
Samijs Skims un Neluto apstājās, spēkiem izsīkstot, un nogāzās zemē kā maisi, nezinādami, vai spēs vairs piecelties.
Bija astoņi vakarā, kā to varēja konstatēt pēc Samija Skima pulksteņa.
— Cauri! — viņš teica, tiklīdz varēja izdabūt vārdus pār lūpām.
Šoreiz Neluto pamāja ar galvu par zīmi, ka piekrīt un atzīst neveiksmi.
— Kur mēs esam? — turpināja Samijs Skims.
Jā, jautājums bija vietā, un nebūs viegli uz to atbildēt.
Šajā meža daļā pavērās diezgan plašs klajums, un tam cauri tecēja neliela upe, bez šaubām, lai dienvidrietumos sasniegtu kādu no Porkjupainas pietekām. Saule to apgaismoja no vienas puses, bet otrā, koki likās esam saauguši ciešāk viens pie otra, tāpat kā mežmalas austrumu pusē.
— Jādodas ceļā, — sacīja Samijs Skirns.
— Uz kurieni? — indiānis jautāja.
— Uz apmetni, jādomā, — piezīmēja Samijs Skims, paraustīdams plecus.
— Un uz kuru pusi ir apmetne?
— Uz to, Neluto, — sacīja viņa biedrs, uzgriezdams muguru saulei, kas taisījās uz rietu.
— Mēs nevaram doties ceļā, pirms neesam paēduši, Skima kungs!
Tas nu bija skaidrs kā diena, abi mednieki nebūtu varējuši paspert ne piecsimt soļu, lai bezspēkā nepakristu.
Medību somas tad nu tika atvērtas. Tika vakariņots tāpat kā brokastots no rīta, turklāt tik bagātīgi, ka no ēdamā nekas vairs nepalika pāri. Un tā kā medījumu mežā nebija daudz, būtu bijis grūti ko sagādāt, vienīgi, ja gadītos atrast ēdamas saknes, ko varētu izcept uz oglēm.
Bet likās, ka uguns šai vietā jau tikusi kurta, jo, iedams gar klajuma malu, Neluto apstājās pie mazas pelnu čupiņas. Viņš pasauca Samiju Skimu un teica:
— Redziet nu, Skima kungs.
— Šajā vietā bijis iekurts ugunskurs, Neluto.
— Nav nekādi* šaubu.
— Šai mežā fatad ir indiāņi vai arī vēl kāds cits?
— Protams, tie te ir nākuši, — atbildēja Neluto, — katrā ziņā tas bijis sen.
Patiesi, šie baltie, jau dubļainie pelni, ko mitrums bija sacementējis, pierādīja, ka ugunskurs ticis sakurts diezgan pasen. Mēneši, varbūt gadi bija pagājuši, kopš šajā vietā aizdegta uguns. Nebija iemesla brīnīties, nedz arī baidīties par kādu cilvēku klātbūtni Zelta kalna tuvumā.
Tiesa, gandrīz tai pašā mirklī jauns starpgadījums lika Samijam Skimam bažīties, un šoreiz nopietni.
Kādus desmit soļus no apdzisušā ugunskura viņa skatiens pievērsās kādai lietai, kas mirdzēja zālē. Viņš tai pietuvojās, pieliecās, pacēla priekšmetu un nespēja apslāpēt pārsteiguma saucienu.
Tas bija duncis, kura asmenim bija pielikts vara spals.
— Vai redzi, Neluto? — sacīja Samijs Skims, rādīdams biedram dunci.
To nopētījis, viņš teica:
— Ja ugunskurs sakurts jau sen, šis duncis pazaudēts nesen…
— Jā, jā… — Samijs atbildēja, — asmens ir pavisam spožs. Uz tā nav nekādu rūsas pēdu. Zālē tas nokritis pavisam nesen!
Šis fakts nebija apstrīdams.
Apskatījis ieroci no visām pusēm, aplūkojis to tuvumā, Samijs secināja, ka tas darināts Spānijā. Uz spala bija iegravēts iniciālis «M» un uz asmens Teksasas galvaspilsētas Ostinas vārds.
— Pirms pāris dienām, varbūt dažām stundām, šajā klajumā nakšņojuši svešinieki! — secināja Samijs Skims. — To, ka viņi nav kurinājuši šo uguni, es neapšaubu. Bet viens no viņiem pazaudējis šo dunci.
— Un tie nav bijuši indiāņi, — piezīmēja Neluto, — jo indiāņi nenēsā šāda veida ieročus.
— Un, kas zina, vai, šķērsojuši mežu, viņi nevirzās uz Zelta kalna pusi, — sacīja Samijs.
Šī hipotēze bija pieļaujama, un, ja cilvēks, kuram piederēja šis duncis, pārstāvēja kādu lielāku grupu, kas zina, vai Benam Redlam un viņa biedriem nedraudēja nopietnas briesmas, un vai šī grupa jau šobrīd neklaiņo Makenzi deltas apkaimē.
— Ejam! — sacīja Samijs Skims.
Skaļā balsī, griezdamies uz visām pusēm, indiānis sauca suni. Bet viņa sauciens netika sadzirdēts, un Stops nerādījās.
Par aļņu medībām vairs nebija ne runas. Pēc iespējas ātrāk vajadzēja sasniegt apmetni, lai Izlūka karavāna būtu modra un gatava aizstāvēties. Bet, lai tur ierastos pēc iespējas ātrāk, bija jāiet pa īsāko ceļu, un īsākais ceļš bija taisnā līnijā.
Svarīgi bija orientēties ar iespējami lielāku precizitāti, bet Samijam Skimam nebija kompasa. Taču viņam bija pulkstenis, un, lūk, kādu paņēmienu viņš lietoja — šādu paņēmienu viņš jau bija izmantojis ne reizi vien medībās Monreālas teritorijās.
Saule, kā jau tika minēts, spīdināja starus klajumā, un uz zemes projicējās kādas egles stumbra ēna. Šo līniju Samijs Skims izmantoja, lai orientētos. Viņš nostājās uz minētās līnijas, un, uzgriezis saulei muguru, izvilka savu pulksteni.
Bija seši, būtu pieticis uzlikt īso rādītāju tieši uz līnijas, lai atrastu ziemeļus. Bet tā kā šis pulkstenis bija iedalīts divpadsmit stundās, lai iegūtu tādu pašu rezultātu, mazais rādītājs bija jāpagriež uz trijiem. Un līdzko tas novietojās paralēli ēnas līnijai, ziemeļi atradās tieši uz pulksten divpadsmitiem.
Noteicis virzienu, kurā jādodas, Samijs Skims pastiepa roku uz austrumu pusi.
— Ceļā! — viņš teica.
Tieši šajā mirkli atskanēja šāviens, kas tika raidīts no aptuveni trīssimt pēdu attāluma.