129748.fb2
Pēc tam, kad Samijs un Neluto bija devušies aļņu medībās, Bens Redls raudzīja, kā sokas darbi. Ja neradīsies neparedzēti kavēkļi, kanāls būs pabeigts pēc dažām dienām. Atliks tikai atvērt aizsprostu Raberkrīka kreisajā krastā, dot pēdējos cērtes cirtienus krātera kanāla starpsienām, un ūdeņi straumēm gāzīsies Zelta kalna iekšienē.
Vai izvirdums kavēsies? Inženieris tā nedomāja un ne mirkli nešaubījās par gala iznākumu. Šīs milzīgās ūdens masas, ko uguns pārvērtīs tvaikos, ātri vien izraisīs spēcīgu spiedienu, kas izspiedīs laukā vulkāniskās vielas. Bez šaubām, pamatā tās sastāv no lavas, izdedžiem un citām vielām, tomēr tām piejaukti arī tīrradņi un zelta kvarcs, un atliks vien tos uzlasīt bez sijāšanas pūlēm. Acīmredzot vajadzēja paredzēt, ka izvirduma dūmi piepildīs eju, kas savienos abus kanālus. Un, ja būs nepieciešams, apmetne tiks ierīkota Raberkrīka augštecē.
Pazemes spēku darbība arvien vairāk pastiprinājās. Iekšējā vibrācija bija spēcīga. Varbūt ūdeņu ieplūdināšana krāterī vispār nebija vajadzīga?
— To mēs redzēsim, — Bens Redls atbildēja Izlūkam, kurš bija viņam pievienojies un izteicis šo piezīmi. — Nedrīkst aizmirst, ka laika mums ļoti maz. Drīz jau augusts būs pusē…
— Un būtu nepiesardzīgi Makenzi ietekā uzkavēties ilgāk par piecpadsmit dienām, — piemetināja Bils Stells. — Lai atgrieztos Klondaikā, jārēķinās ar trim nedēļām, it sevišķi, ja mūsu rati būs smagi piekrauti.
— Par to nešaubieties, Izlūk!
— Un tādā gadījumā, Redla kungs, kad mūsu karavāna atgriezīsies Dousonā, sezona jau būs galā. Ja ziema būs pāragra, var rasties nopietnas grūtības šķērsot ezerus un tikt līdz Skagvejai, un jūs varbūt vairs neatradīsiet tvaikoni, kas dotos uz Vankūveru.
— Jūs runājat par zeltu, mans mīļais Izlūk, — jokodams atbildēja inženieris, — un tas ir normāli, ja apmetne ierīkota Zelta kalna pakājē. Un ticiet, es būšu pārsteigts, ja pēc astoņām dienām mūsu pajūgi nebūs devušies atpakaļceļā uz Klondaiku!
Skat, ar kādu pārliecību izteicās Bens Redls, un žēl, ka Samija nebija klāt, lai šajā sakarā apspriestos.
Diena aizritēja kā parasti, un, kad pienāca vakars, kanālu atlika rakt vēl tikai piecas vai sešas tuāzes. Laiks bija labs — sauli ik pa brīdim aizsedza mākoņi. Abi mednieki nebūtu varējuši par to sūdzēties.
Tomēr ap pulksten pieciem pēcpusdienā ne viens, ne otrs rietumu līdzenumā netika manīts. Tiesa gan, Samijam Skimam vēl bija laiks, lai atgrieztos, nelaužot solījumu. Izlūks vairākkārt pagājās pārsimt soļu paskatīties, vai viņus vēl neredz. Abu mednieku silueti pie horizonta neiezīmējās.
Stundu vēlāk Bens kļuva nepacietīgs un nosolījās izteikt brālēnam dažus aizrādījumus.
Kad nosita septīto stundu, Samija un Neluto vēl aizvien nebija, un Bena nepacietība pārvērtās satraukumā, kas vēl pastiprinājās pēc stundas, kad no abiem joprojām nebija ne miņas.
— Tie aļņi viņus ir aizvilkuši… — viņš atkārtoja. — Velns parauj to Skimu, kad viņa priekšā ir dzīvnieks un rokā bise, ar viņu ir cauri. Viņš iet, iet, un nekas uz pasaules viņu nevar apturēt.
— Un, kad dzenas pa pēdām aļņiem, — paziņoja Bils Stells, — nekad nevar zināt, kur dzīvnieks jūs aizvedis.
— Man nevajadzēja ļaut viņam iet, — piemetināja Bens Redls.
— Nakts iestāsies tikai pēc desmitiem, — piebilda Izlūks, — un nav pamata baidīties, ka Skims varētu apmaldīties. Zelta kalnu var pamanīt jau pa gabalu, un tumsā liesmas kalpos par orientieri.
Šis apgalvojums bija vietā. Ja mednieki būtu trīs jūdžu attālumā no apmetnes, viņi pamanītu Zelta kalna atblāzmu, un iespējamība, ka viņi apmaldījušies, nebija pieļaujama. Bet, ja viņiem bija kas atgadījies… ja viņi nespēja turpināt ceļu? Un, ja naktij pienākot, viņi neatgriezīsies, ko tad lai iesāk?
Pagāja vēl divas stundas, un varat iedomāties, kādā stāvoklī bija Bens Redls. Izlūks un viņa biedri neslēpa satraukumu. Saule taisījās pazust aiz apvāršņa, un apkārtni apgaismoja tikai Ziemeļu Ledus okeāna augsto platuma grādu ilgā krēsla. Ja Samijs Skims un Neluto neatgriezīsies pirms nakts iestāšanās? Un ja viņi nebūs atgriezušies pirms rītausmas?
Mazliet pēc desmitiem, arvien vairāk uztraukušies, Bens Redls un Izlūks atstāja apmetni un virzījās gar kalna pakāji, brīdī, kad saule pazuda aiz apvāršņa. Pēdējais skatiens ko viņi bija pārlaiduši līdzenumam, bija atklājis, ka tas ir tukšs. Nekustīgi, sasprindzinājuši dzirdi šajā virzienā, vai viņi varēja cerēt, ka Samijs Skims sakarā ar šo novēloto atgriešanos paziņos par savu ierašanos ar kādu bises šāvienu? Vai Neluto un viņam nevajadzēja paredzēt, ka inženieris un Izlūks nāks viņiem pretī, un vai viņi būtu piemirsuši tos brīdināt, aiztaupot draugiem piecas vai sešas minūtes satraukuma?
Velti Bens Redls un Bils Stells gaidīja, kad atskanēs šāviens. Līdzenums bija tikpat kluss, cik tukšs.
— Viņi ir apmaldījušies! — sacīja Izlūks.
— Apmaldījušies, — bilda inženieris, purinādams galvu, — apmaldīties teritorijā, ja Zelta kalns ir redzams no visām pusēm, turklāt vairāku jūdžu attālumā…
— Ko tad lai domā, Redla kungs? Aļņu medības nav bīstamas, ja vien Skima kungs un Neluto nav saķērušies ar lāčiem…
— Ar lāčiem vai laupītājiem, avantūristiem, indiāņiem vai vēl kādu, Bil… Jā! Man ir nojauta, ka viņiem gadījusies nelaime.
Šajā brīdī, ap pusvienpadsmitiem, atskanēja rējieni.
— Re, kur Stops! — iesaucās Bens.
— Viņi nav tālu! — atbildēja Izlūks.
Vēl joprojām bija dzirdamas rejas, bet tajās ieskanējās kaut kas žēlabains, it kā suns būtu ievainots un atgriešanās viņam sagādātu lielas mokas.
Bens Redls un viņa biedrs metās pretī Stopam, un viņi nebija spēruši ne divsimt soļu, kad atradās nabaga dzīvnieka tuvumā.
Suns atgriezās viens, un viņa pakaļējās ķepas bija sarkanas no asinīm, kas tecēja no brūces pakaļkājā. Likās, viņam vairs nav spēka paiet, un ka viņš nebūtu spējis tikt līdz apmetnei.
— Ievainots… ievainots un viens! — atkārtoja Bens Redls, kura sirds stipri dauzījās no domas, gandrīz vai pārliecības, ka Samijs Skims un Neluto krituši par upuri katastrofai, kuru izraisījuši vai nu cilvēki vai plēsīgi zvēri.
Tomēr Izlūks izteica šādu iespējamību:
— Varbūt Stopu negribot ievainojis saimnieks vai Neluto? Kāda apmaldījusies lode būs trāpījusi…
— Un kādēļ tad viņš nepalika pie Skima? Samijs būtu varējis parūpēties par viņu un atvest atpakaļ, — iebilda Bens.
— Labāk aizvedīsim suni uz apmetni, — sacīja Bils Stells. — Apskatīsim viņa brūci, un, ja tā ir viegla, varbūt viņš varēs mums sekot un uzvest uz Skima kunga pēdām.
— Jā, — piebilda inženieris, — jo es negribu gaidīt līdz rītam. Mēs dosimies vairāki, labi apbruņoti, un, kā jau jūs teicāt, Izlūk, Stops varbūt varēs mums parādīt ceļu.
Izlūks paņēma dzīvnieku uz rokām, un desmit minūtes vēlāk kopā ar Benu Redlu atgriezās apmetnē.
Suni ienesa teltī. Tika apskatīts viņa ievainojums. Tas nelikās bīstams un skāra tikai audus, neskarot iekšējos orgānus.
Izlūkam, kurš bija ļoti pieredzējis šāda veida operācijās, izdevās lodi izņemt.
Paņēmis lodi, Bens to rūpīgi apskatīja gaismā. Tad no- bālis, trīcošām rokām, viņš iesaucās:
— Šī nav Samija ieroča lode! Tā ir lielāka un nenāk no medību karabīnes!
Tā bija taisnība, un Bilam Stellām, kad viņš bija apskatījis lodi, nācās to atzīt.
— Viņiem bijusi darīšana ar avantūristiem, ļaundariem! — iesaucās inženieris. — Viņiem bija jāaizstāvas pret uzbrukumu ar šaujamieročiem! Uzbrukuma laikā Stops ticis ievainots… un, ja viņš nav palicis kopā ar saimnieku, tad tādēļ, ka viņa saimnieks ticis aizvests vai gājis bojā kopā ar Neluto! Ak! Mans nabaga Samijs, mans nabaga Samijs!
Bens nevarēja apslāpēt elsas. Un ko gan būtu varējis atbildēt Bils Stells? Lode, ko nebija izšāvuši abi mednieki, suns, kurš bija atgriezies viens pats, vai tas viss nedeva inženierim iemeslu domāt, ka notikusi nelaime? Vai nu Samijs Skims un viņa biedrs bija gājuši bojā aizstāvoties, vai arī nokļuvuši savu uzbrucēju nagos, jo aizvien vēl nebija parādījušies.
Pulkstenis jau vienpadsmit, un ne Samijs, ne Neluto vēl nebija atgriezušies apmetnē. Gar apvārsni bija savilkušies mākoņi, un krēsla sabiezēja.
Tika nolemts, ka Bens Redls, Izlūks un viņu biedri dosies meklēt pazudušos. Tūdaļ tika sagatavots viss nepieciešamais. Nemt līdzi pārtiku nebija jēgas, jo karavāna neattālināsies no Zelta kalna, vismaz pirmajos meklējumos. Bet visi cilvēki bija bruņoti gadījumam, ja tiem ceļā uzbruktu, kā arī, ja nāktos atbrīvot abus gūstekņus ar spēku.
Stops tika rūpīgi pārsiets. Lode izvilkta, ievainojums apsaitēts un suns labi pabarots, jo spēki viņam bija izsīkuši galvenokārt aiz bada un slāpēm. Bet nu jau viņš izrādīja vēlmi doties sava saimnieka meklējumos.
— Mēs viņu vedīsim, — teica Izlūks, — ja vajadzēs, nesīsim, ja viņš ir pārāk piekusis, un varbūt Stops atradis Skima kunga pēdas.
Tomēr, ja nakts meklējumi būs veltīgi, ja vienas vai divu jūdžu atstatumā pēdas netiks atrastas, tad, pēc Izlūka domām, vajadzēs atgriezties pie Zelta kalna. Tiktu sacelta kājās apmetne, karavāna atsāktu meklējumus cauri milzīgajam līdzenumam, tiktu pārbaudīta visa apkārtne starp Ziemeļu Ledus okeānu un Porkjupainu. Par Zelta kalnu vairs nebija ne runas, kamēr Bens Redls nebūs atradis Samiju, kamēr nebūs atklājis, kas ar viņu noticis, un, kas zina, vai viņš to vispār spēs!
Veikuši piesardzības pasākumus, lai aizjūgi nevarētu atstāt apmetni, Izlūks un viņa biedri devās ceļā. Viņi virzījās gar kalna pakāji, kura dobjā dunoņa lika drebēt zemei. Tā virsotnē, ko ietina tvaiki, šaudījās garas liesmu mēles, ko puskrēslā varēja redzēt jau pa gabalu. Bet vulkānisko vielu izsviešana nenotika.
Bens Redls gāja līdzās Bilam Stellām, suns viņiem blakus. Pārējie sekoja, turēdami gatavībā ieročus. Kad karavāna bija sasniegusi kalna pakājes galu, no kurienes kāpa vulkānā, tā apstājās.
Kādā virzienā lai dodas? Vai sekot nejaušai izvēlei? Jebšu nebija citas izejas, kā paļauties uz suņa instinktu. Gudrais suns saprata, ko no viņa gaida, un pāris reižu apslāpēti ierējās. Tas ir droši, ja viņš tiks uz saimnieka pēdām, viņš nekļūdīsies un Samiju atradīs!
Brīdi vilcinājies, Stops devās ziemeļrietumu virzienā. Bet Samijs Skims un Neluto, atstādami Zelta kalnu, uz to pusi nebija devušies.
— Iesim viņam pakaļ, — Izlūks teica, un tas bija labākais, ko varēja darīt.
Pēc stundas nelielā gupa šķērsoja līdzenumu. Tā sasniedza mežmalu, kur abi mednieki kādu jūdzi tālāk bija devušies iekšā mežā.
Kā rīkoties? Vai doties mežā, dziļajā koku krēslā? Vai labāk bija atgriezties apmetnē, ņemot vērā, ka nekādas pēdas netika atrastas, un sagaidīt rītu, lai turpinātu pamatīgāku meklēšanu?
Bens Redls, Izlūks un Loriks nezināja, ko darīt. Inženieris nespēja izšķirties, vai nepieciešams atgriezties, kaut gan labi saprata, cik nepiesardzīgi būtu doties cauri mežam. Bils Stells, vairāk valdīdams pār sevi, labāk novērtēja situāciju un pastāvēja uz tūlītēju atgriešanos. Starp citu, likās, ka Stops par kaut ko šaubās. Viņš mežmalas tuvumā apstājās, un apslāpētos rējienus vairs nedzirdēja.
Pēkšņi viņš lēca. Pavisam droši, viņš vairs nejuta savu ievainojumu, viņš skrēja starp kokiem, riedams cik spēka, un nebija šaubu, ka suns atradis līdz šim velti meklētās pēdas.
— Sekojam viņam… sekojam! — iesaucās Bens Redls.
Un visi metās mežā pakaļ sunim.
— Pagaidiet, — pavēlēja Bils Stells, apstādinādams savus biedrus.
Gandrīz tūdaļ parādījās divi vīrieši, un mirkli vēlāk Samijs Skims bija inženiera apkampienos.
Viņa pirmie vārdi bija:
— Uz apmetni… uz apmetni!
— Kas noticis? — jautāja Bens.
— To, kas notika, es izstāstīšu tur, — atbildēja Samijs Skims, — bet jārūpējas tikai par to, kas vēl var notikt…. Uz nometni, es jums saku, uz nometni!
Visi, orientēdamies pēc Zelta kalna liesmām, ātri devās ceļā. Pēc stundas viņi bija sasnieguši Raberkrīku.
Bija pāri pusnaktij. ' Pirms teltī pievienoties Benam, Lorikam un Izlūkam, Samijs mirkli uzkavējās. Viņš vēl pēdējo reizi gribēja nopētīt Zelta kalna apkārtni. Inženieris un Bils Stells sekoja viņa piemēram. Viņi zināja, ka ir apdraudēti, un tas bija vienīgais, ko varēja izdabūt no Samija ātrā gājiena laikā no meža uz kalnu.
Līdzko viņi bija palikuši vieni, Samijs Skims īsi pastāstīja, kas noticis laika posmā starp sešiem rītā un pieciem vakarā, kā viņi ieradušies mežmalā, kā sekojuši aļņiem, kā veltīgi medījuši līdz pusdienai, kā apstājušies, līdz atkal kļuvusi .dzirdama Stopa riešana, par pārgurumu, apstāšanos klajuma malā, kur atraduši sen aizdegta ugunskura pelnus.
— Bija acīm redzams, — viņš teica, — ka indiāņi vai kāds cits bija tur apmetušies, un tas nav nekas pārsteidzošs. Turklāt, spriežot pēc pelniem, ugunskurs bija ticis kurināts sen, un mums it kā nebija, par ko uztraukties.
— Jā, gadās, ka vaļu mednieki piestāj Ziemeļu Ledus okeāna krastā, nemaz nerunājot par indiāņiem, kuri to apmeklē vasaras laikā.
— Bet brīdī, kad mēs grasījāmies atgriezties pie Zelta kalna, — Samijs Skims turpināja, — Neluto zālē atrada, lūk, šo te ieroci.
Bens Redls un Izlūks apskatīja dunci, un, tāpat kā Samijs, atzina, ka tas ražots Spānijā. Tāpat sekoja spriedums, ka duncis pazaudēts nesen, jo uz spala nebija rūsas pēdu.
— Vai burts «M», kas iegravēts rokturī, jums neko neizteica, Skima kungs? — pajautāja Bils Stells.
— Nē, Bil, bet es zinu, kā vārds sākas ar šo burtu.
— Kā tad? — jautāja Bens Redls.
— Teksasieša Malones…
— Malones?
— Jā, Ben, tā paša!
— Viņi šeit pirms pāris dienām bijuši? — inženieris turpināja izjautāt.
— Viņi joprojām ir šeit, — Samijs atbildēja.
— Jūs viņus redzējāt? — jautāja Loriks.
— Noklausieties manu stāstu līdz beigām, un jūs visu uzzināsiet!
Samijs Skims stāstīja:
— Es un Neluto, mēs jau taisījāmies doties prom, kad netālu atskanēja šāviens. Mēs apstājāmies un darījām visu, lai netiktu pamanīti. Nebija šaubu, ka mežā ir mednieki, un, iespējams, ārzemnieki, jo indiāņi nelieto šaujamieročus. Bet, lai kas tie būtu, piesardzība lika būt modriem. Es ticēju, ka šāviens raidīts uz kādu no aļņiem, kuriem mēs ar Neluto bijām dzinušies pakaļ, līdz pat brīdim, kad jūs man darījāt zināmu, kas atgadījies ar nabaga Stopu, es jau vairs necerēju viņu ieraudzīt. Jā, tātad šis šāviens tika raidits uz viņu.
— Kad mēs viņu redzējām atgriežamies bez tevis, ievainotu ar svešu lodi, tik tikko turamies uz kājām, iedomājies, kā es jutos! — sacīja Bens. — Kad pulkstenis bija desmit vakarā, un tu vēl aizvien nebiji parādījies, es biju satraucies ne pa jokam! Ko gan citu varēju domāt, ja ne to, ka jums ar Neluto uzbrukuši, un šī uzbrukuma laikā tavs suns ticis ievainots! Ak Samij! Kā lai aizmirst, ka es biju tas, kas tevi atvilka šurp…
Tā runājot, Benu pāršalca jūtu vilnis, ko viņš necentās apslāpēt. Samijs labi saprata, kas norisinājās brālēna dvēselē, un apzinājās atbildību, kas gūlās uz viņa pleciem, dodoties tādos piedzīvojumos! Un Samijs sacīja:
— Ben… mans mīļais Ben, kas izdarīts, izdarīts! Nepārmet sev neko, un kaut arī situācija ir smaga, tā nav bezcerīga, mēs no tās izkulsimies, es ļoti ceru!
Pēc sirsnīgas rokas spiedienu apmaiņas ar Izlūku Samijs Skims turpināja stāstu:
— Kad izdzirdējām šo šāvienu, kas nāca no austrumiem, proti, no puses, uz kuru mums vajadzēja doties, lai atgrieztos apmetnē, es pavēlēju Neluto man sekot, un mēs steidzāmies atstāt klajumu, kur mūs viegli varēja pamanīt.
Turklāt bija dzirdamas balsis, vairākas balsis, un kļuva skaidrs, ka no šīs puses tuvojas vīru grupa.
Kaut ari mēs negribējām tikt pamanīti, mēs vēlējāmies uzzināt, kas tie ir par ļaudīm, un tu vari iedomāties, Ben, cik ieintriģēti mēs bijām! Ko darīja šie vīri? Viņi atradās stundas gājiena attālumā no Zelta kalna. Vai viņi zināja
par vulkāna esamību? Vai viņi devās turp? Vai mums bija jābaidās no sadursmes, kurā spēki būtu nevienlīdzīgi?
Mežā drīz sāka krēslot. Un, lai nekristu šo cilvēku rokās, es uzskatīju, ka, pirms doties ceļā, prātīgāk būs pagaidīt, lidz sabiezē tumsa. Tikuši līdz mežmalai, mēs varētu iet uz vulkāna blāzmas pusi.
Mums nebija daudz laika pārdomām. Grupa tuvojās… Bez šaubām, tā gribēja iekārtoties šajā klajumā, līdzās upei, kas to šķērsoja. Vienā mirklī mēs paslēpāmies krūmos kādus desmit soļus sāņus. Nomaskējušies starp zālēm un krūmājiem, mēs bijām droši, ka netiksim atklāti, un, pats galvenais, varējām visu dzirdēt un redzēt.
Grupa parādījās gandrīz tajā pašā mirklī. Tā sastāvēja no kādiem piecdesmit vīriem, no kuriem trīsdesmit bija amerikāņi, pārējie divdesmit — indiāņi.
Es nebiju kļūdījies. Viņi bija nākuši, lai tur apmestos, sāka kurt ugunskurus un gatavot maltīti.
No šiem viriem es nevienu nepazinu, Neluto ne tik. Viņi bija bruņojušies ar karabīnēm un revolveriem, ko nolika zemē zem kokiem. Viņi tikpat kā nerunāja savā starpā, vai ari darīja to tik klusi, kas es nevarēju neko sadzirdēt.
— Bet Hanters un Malone? — ieminējās Bens Redls.
— Viņi ieradās pēc stundas ceturkšņa, turpināja Samijs,
— kāda indiāņa un 127. iecirkņa meistara pavadībā.
Mēs viņus labi pazinām, Neluto un es. Jā! Šie nelieši ieradušies Zelta kalna apvidū, un vesela avantūristu banda acīmredzot viņus pavada.
— Bet ko viņi pasāks? — jautāja Izlūks. — Vai viņi zina par Zelta kalnu? Vai viņi zina, ka turp devusies zeltraču karavāna?
— Tieši šādus jautājumus es sev uzdevu, mans brašais Bil,
— atbildēja Samijs, — un beigās dabūju atbildi uz visiem.
Šai mirklī Izlūks deva Skimam zīmi apklust. Viņam likās, ka ārpusē dzirdējis troksni, un, izgājis no telts, viņš nopētīja apmetnes apkārtni.
ŠO troksni bija sacēlis kāds no viņa biedriem, šķērsojot kanālu. Jau svīda gaisma, šajos platuma grādos tas notika agri.
Plašais līdzenums bija kā izmiris. Nekādi sveši ļaudis netuvojās kalnam, tikai tā grandoņa iztraucēja nakts klusumu. Turklāt suns neizrādīja nekādas satraukuma pazīmes un palika ierāvies telts stūrī.
Atgriezies Izlūks varēja nomierināt Benu un viņa brālēnu.
Samijs Skims stāstīja tālāk:
— Abi teksasieši apsēdās tieši klajuma malā, desmit soļus no krūma, kurā bijām paslēpušies. Es varēju dzirdēt, ko viņi saka, un vispirms viņi runāja par kādu suni, ko esot satikuši, bet nepieminēja, ka šāvuši uz to. «Tā ir neparasta tikšanās!» teica Hanters. «Jā! Neparasta… šā meža vidū! Nav iespējams, ka viņš būtu atnācis viens.» «Šeit ir mednieki,» atbildēja Malone, «par to nav šaubu! Bet kur viņi ir? Vai suns varējis tiem pievienoties? Viņš devās tai virzienā…» Un to sacīdams, Malone pastiepa roku uz rietumiem. «Ek!» iesaucās Hanters, «kā gan lai zinām, ka cilvēki, kam pieder suns, bijuši mednieki? Liii dzītu dzīvniekus, tik tālu nedodas!» «Esmu vienisprātis, Hanter,» piekrita Malone. «Šeit ir zeltrači, kas dodas meklēt jaunas iegulas. Vai gan netiek apgalvots, ka tādas atrodas Augškanādā?» «Jā,» atbildēja Hanters, «bagātas atradnes, ko šie nolādētie kanādieši grib ekspluatēt vieni paši! Bet mēs viņiem aizliksim kāju priekšā, un tad viņi redzēs, kas viņiem no tā zelta paliks!» «Pat ne ko piepildīt bļodu vai sietu!» piezīmēja Malone, smiekliem piejaukdams savas nožēlojamās lamas.
— Un vai viņi ieminējās par Zelta kalnu? — jautāja Bens Redls.
— Jā, atbildēja Samijs Skims, — jo Hanters drīz vien piebilda: «Starp citu, Zelta kalnam, kuru indiāņi tik bieži piemin un un par kuru zina mūsu gids Krasaks, jābūt kaut kur tepat tuvumā, Ziemeļu Ledus okeāna krastā, un, kad mēs būsim izstaigājuši piekrasti no Barova zemes raga līdz Hudzona līcim, gan jau to atradīsim.
Inženieris kļuva domīgs. Bija noticis tas, no kā viņš baidījās. Francūzis Zaks Lorjē nebija vienīgais, kas zināja par Zelta kalna eksistenci. Tātad indiānis Krasaks to atklājis teksasiešiem, un viņi nekavēsies noskaidrot kalna atrašanās vietu; un lai to izdarītu, viņiem nemaz nevajadzēs pārstaigāt visu Ziemeļu Ledus okeāna piekrasti! Viņi pamanīs vulkānu, līdzko būs tikuši laukā no meža, kurā nakšņoja. Tad ieraudzīs dūmus un liesmas, kas ietin tā krāteri. Pēc stundas viņi sasniegs Zelta kalna pakāji, un, kad nonāks līdz apmetnei, kurā apmetušies viņu senie Četrdesmitjūdžu krīka kaimiņi, kas tad notiks?
Un viņš vērsās pie Samija Skima:
— Tu redzēji, ka Hanteru pavada liela grupa?
— Kādi piecdesmit bruņoti vīri, — Samijs Skims atbildēja, — un, man jādomā, viņš nav tos savervējis no godīgākajiem Klondaikas ļaudīm, kuru jau tā ir maz!
— Tas ir iespējams, pat droši, — Izlūks apstiprināja, — un no visa tā izriet, ka mūsu situācija ir nopietna.
Apspriede tika beigta ar šo Bila Stella paziņojumu. Veica pasākumus apmetnes apsargāšanai naktī, un līdz rītausmai nekādi starpgadījumi nenotika.