Kā jau Izlūks bija teicis, situācija veidojās nopietna. Nebija droša pamata cerēt, ka teksasiešu banda neatklās Zelta kalnu, un tas notiks ātri vien, jo Hanters to pamanīs, līdzko būs šķērsojis meža rietumu malu — viņu taču pavadīja šis Krasaks, kura vārdu Samijs bija dzirdējis pieminam. Viņiem nebūs jāvirzās gar Ledus okeāna piekrasti, jo nāca taču no šīs puses, un tikuši garām Porkjupainai, nonāks tieši pie apmetnes. Bet, ja Hantera ļaudis būtu izvēlējušies to pašu ceļu, ko Izlūks, lai no
Dousonas nokļūtu pie Makenzi deltas, tie būtu redzami jau no tālienes: kopš divdesmit četrām stundām viņi būtu likuši sevi manīt un iznāktu tieši pie Zelta kalna. Tātad banda bija ieradusies no rietumiem, nākdama no Fortju- konas, kas atrodas lielās upes labajā krastā.
Jāņem vērā, ka banda sastāvēja no kādiem piecdesmit vīriem, bet Redlam to bija tikai divdesmit. Skaitlisko nevienlīdzību nevarēja kompensēt drosme, kaut gan viņi bija nolēmuši aizstāvēties līdz pēdējam vīram.
Atlika tikai gaidīt tālākos notikumus, un gaidīšana nebūs ilga. Augstākais pēc četrdesmit astoņām stundām, bet varbūt jau šajā pašā dienā Hanters tuvosies Zelta kalnam. Par to, ka varētu atstāt Makenzi apmetni un doties atpakaļ uz Klondaiku, piekāpjoties teksasiešiem, nevarēja būt ne runas. Ja Izlūks to būtu piedāvājis saviem biedriem, visi bez izņēmuma būtu atbildējuši noliedzoši. Pirmie ieņēmuši šo vietu, vai viņi sevi neuzskatīja par tās likumīgiem īpašniekiem? Un viņi nepadosies bez cīņas, pat Samijs Skims, prātīgais Samijs nebūtu piekritis piekāpties Hantera priekšā, kura rupjās izrīcības viņš nebija aizmirsis, vispirms, kad abi bija tikušies uz Vankūveras tvaikoņa, pēc tam pie Četrdesmitjūdžu krika, uz 129. un 127. iecirkņa robežas. Lieta bija jānokārto, un, tā kā šāda izdevība bija radusies, viņš to nokārtos personīgu interešu vārdā.
Un tagad, kad teksasieši būs ieradušies kalna pakājē, kas notiks? Lūk, ko par to domāja Bils Stells, un, lūk, ko viņš teica Benam, nākamajā dienā atsākot iepriekšējā vakara apspriedi:
— Man liekas, pēc dažām stundām mēs ieraudzīsim bandu tuvojamies Zelta kalnam. Kad tā tik tālu būs nonākusi, vai Hanters apstāsies, lai ierīkotu apmetni, vai ari dosies uz priekšu gar kalna pakāji, lai apmestos Makenzi krastā, kā mēs to darījām?
— Manuprāt, Bil, vispirms teksasieši gribēs uzkāpt Zelta kalnā, tas ir skaidrs kā diena — atbildēja inženieris. — Viņi gribēs pārliecināties, tāpat kā mēs to gribējām, vai tā virsotnē patiešām atrodams zelta kvarcs un tīrradņi.
— Bez šaubām, — atbildēja Izlūks. — Bet, apskatījuši krāteri un secinājuši, ka tajā iekļūt nav iespējams, un ieraudzījuši tvaikus un liesmas, viņi kāps lejā, un tad radīsies jautājums — vai viņi gribēs sagaidīt, kad izvirdums sāksies, vai arī sagaidīt, kad tas beigsies. Abos gadījumos viņi būs spiesti ierīkot apmetni.
— Ja viņi nelasīsies prom, no kurienes nākuši! — iesaucās Samijs, iejaukdamies sarunā. — Tas no viņu puses būtu prātīgākais lēmums.
— Vari būt drošs, ka viņi to nedarīs, — Bens paziņoja.
— Gluži manas domas, Ben. Tomēr jācer, ka šiem neliešiem neienāks prātā doma izraisīt Zelta kalna izvirdumu, kā mēs to gribējām darīt…
— Nē, Samij, viņi pagaidīs.
— Un gaidīdami, tie apmetīsies tepat tuvumā, — Izlūks piemetināja, — turklāt neaizmirsīsim, ka suņa uzra- šanās mežā viesa viņos aizdomas. Viņi gribēs pārliecināties, vai kāda zeltraču ekspedīcija viņus nav jau apsteigusi pie Makenzi deltas, un savos meklējumos dosies līdz pat tās ietekai.
— Ar to jārēķinās, — atbildēja Samijs, — un drīz vien viņi būs atklājuši mūsu apmetni un centīsies mūs no tās patriekt, un es centīšos sastapties aci pret aci ar šo Hanteru. Nu ko, labs duelis franču vai amerikāņu stilā — es ļaušu viņam izvēlēties — varētu izbeigt šo lietu, un mēs būtu atpestīti no bandas, pēc tam, kad būšu mūs atpestījis no tās vadoņa…
Šāda iespējamība acīmredzot neīstenosies, jo, būdami vairākumā, teksasieši pratīs izmantot savu pārspēku, lai iznīcinātu Izlūka karavānu, vai vismaz liktu tai bēgt, un paliktu vienīgie Zelta kalna saimnieki.
Bija jābūt gataviem atsist viņu uzbrukumu, un, paredzot drīzu agresiju, tika veikti dažādi pasākumi. Vispirms Bils Stells lika ratus atvest līkumā starp patvērumu un kalnu.
Dzīvnieku barība bija zem klajas debess, un tie tika aizvesti otrpus kanālam zem kokiem kādu simt piecdesmit soļu attālumā, kur zāles barībai pietiktu pāris dienām. Pajūgi, par spīti visam, bija jāsaglabā un jānodrošina atgriešanās Klondaikā pirms pirmajiem ziemas saliem. Tika nojauktas teltis, lai naktī atkal tiktu uzslietas otrpus kanālam. Šis kanāls veidoja aizsardzības līniju, ko aplencēji zem karabiņu uguns tik viegli nesasniegs, kad krīka ūdeņi tur tecēs ar pilnu sparu.
Un patiesi, ja kļūs nepieciešams aizkavēt nometnes ieņemšanu, Bens Redls dos pēdējos cēršu triecienus Raberkrīka stāvajā krastā. Tomēr viņš nogaidīs, nebūdams ieinteresēts izraisīt izvirdumu, kamēr Hanters atradīsies Zelta kalna pakājē.
Liii varētu aizstāvēties, tika sagatavoti ieroči. Uz divdesmit karavānas vīriem bija kādas divpadsmit šautenes, revolveri un zobeni, neskaitot Bena Redla, Samija Skima, Lorika, Bila Stella un Neluto karabīnes.
No šī brīža mednieki atteicās no medībām, tomēr zvejnieki turpināja makšķerēšanu upēs vai piekrastes krīkos, lai tiktu ietaupītas karavānas pārtikas rezerves.
Piebildīsim — darbi pie kanāla netika pārtraukti. Tie tika virzīti vairāk uz kalna sāniem. Bija svarīgi kanālu piepildīt visā tā garumā starp kriku un kalna sānos izrakto ejas atveri. Bet inženieris neizmantos mīnas, kuru sprādzienus varētu sadzirdēt. Sprāgstvielas tiks liktas lietā tikai brīdī, kad būs nepieciešams uzspridzināt starpsienu, kas joprojām šķīra eju no krātera kanāla.
Nekas neliecināja par izvirduma pazīmju pastiprināšanos. Iekšējā vibrācija nekļuva spēcīgāka. Ne liesmas, ne tvaiki nekļuva biezāki un necēlās augstāk. Varēja paiet nedēļas un mēneši, līdz Zelta kalns sasniegtu izvirduma stadiju.
Visu šo dienu Izlūks un viņa draugi bija modri. Viri uzturējās visnomaļākajā apmetnes stūrī. Lai viņus pamanītu, būtu bijis jāvirzās līdz Raberkrīka kreisajam krastam, pat līdz rietumu atzaram, kas robežojās ar Makenzi deltu.
Vairākkārt Bens Redls, Samijs Skims, Bils Stells un Loriks gāja novērot līdzenumu. Nemanīdami nekā aizdomīga, viņi devās līdz pat kalna pakājes austrumu galam.
No šejienes skatiens sasniedza tikai pirmās koku rindas mežā, kas noslēdza horizontu kādu pusotru jūdzi no viņu atrašanās vietas.
Līdzenums bija kā izmiris. Neparādījās neviena ļaužu grupa. Tāpat neviens netika manīts piekrastes pusē, gar kuru banda būtu varējusi virzīties, sekojot tās kontūrām.
— Pavisam droši, — sacīja Izlūks, — ka teksasieši vēl nav atstājuši mežu.
— Jā, — piebilda Samijs Skims, — viņi devušies uz rietumiem.
— Es nespēju tam noticēt, — sacīja inženieris. — Viņu gids zināja Zelta kalna atrašanās vietu, un viņiem vajadzēja to pamanīt no mežmalas. Iespējams, ka šie aizvien uzturas tajā klajumā, kur tu viņus redzēji, Samij.
— Bet tad jau viņi nemaz nesteidzas, Ben!
— Varbūt, paredzot, ka zeltrači aizsteigušies tiem priekšā, viņi grib rūpīgi apsvērt situāciju, pirms mesties šajā pasākumā, un pie Zelta kalna ieradīsies tikai nākamnakt?
— Tas ir iespējams, — paziņoja Bens Redls, — jo doma, ka viņi to nebūtu pamanījuši, nav pieļaujama.
— Mums jāsargās no visa veida pārsteigumiem! — sacīja Bils Stells.
Pēdējo reizi secinājuši, ka līdzenumā neviena nav, Bens Redls, Samijs Skims, Izlūks un Loriks atgriezās apmetnē, un, vakaram pienākot, Bils Stells bija veicis visus piesardzības pasākumus gaidāmajai naktij.
Tās miers netika traucēts. Bet, ja Samijs Skims gulēja savu ierasto ciešo miegu, Bens Redls tikai ar mokām nogulēja dažas stundas. Viņa prātā jaucās satraukums un dusmas. Jā, dusmas, jo ļaunā vēsts vērsās pret viņu bridi, kad mērķis gandrīz jau bija sasniegts. Viņš bija satraukts, jo ne mirkli nešaubījās, ka par Zelta kalnu nāksies grūti cīnīties, un vai karavāna spēs pretoties Hantera bandai? Turklāt viņš bija .uzņēmies lielu atbildību, kuras smagumu tagad izjuta.
Vai šī ekspedīcija uz Makenzi ieteku netika organizēta tikai pēc viņa iegribas? Vai viņš neorganizēja šo kampaņu, kas draudēja beigties tik slikti? Vai viņš nebija piespiedis Samiju Skimu jau otro gadu pavadīt domīnijas nomaļajos apvidos? To, ka pēc tēvoča Žozijas nāves viņš bija gribējis doties uz Klondaiku, lai savā īpašumā pārņemtu mantojumu, varēja saprast, ka, viņaprāt, gluži dabiski Samijam viņš jāpavada, arī to varēja saprast. Un to, ka, ieradies Četrdesmitjūdžu krīka teritorijās, viņš nevarēja pretoties vēlmei ekspluatēt 129. zemes gabalu un gūt no tā visus labumus, jā, sliktākajā gadījumā arī to varēja saprast un nodomāt, ka viņš nav rēķinājies ar iebildumiem, ko viņam toreiz izteica prātīgais Skims. Bet pēc zemestrīces un plūdiem, pēc tam, kad visi iecirkņi tajā Klondaikas daļā, kas atradās līdzās robežai, tika iznīcināti, ko vēlēja darīt saprāts? Uz visiem laikiem atteikties no zelta meklētāja darba, un, ziemai beidzoties, viņam pilnīgi izveseļojoties, nekavējoties atstāt Dousonu, nevis lai dotos uz Ledus okeānu, bet lai atgrieztos Monreālā!
Tātad tas izrādījās nožēlojams fakts, ka viņš, Bens Redls, iepazinies ar šo francūzi Zaķu Lorjē un ka tas viņam atklājis Zelta kalna esamību. Bet ne mazāk nožēlojams bija lēmums izmantot šo atklājumu, kura noslēpumu zināja ne tikai viņš vienīgais, un ko avantūristu banda viņam atņems ar varu.
Luk, ko Bens Redls pie sevis prātoja šajās ilgajās bezmiega stundās, gaidīdams, kad sardzes vīri dos trauksmes signālus. Tāpat divas vai trīs reizes viņš bija gājis izlūkot apmetnes apkārtni.
Nenoliedzami, karavānai draudēja vislielākās briesmas. Ja Hanters uzbruks, tai nebūs diezcik lielas izredzes veiksmīgi aizstāvēties, jo uzbrucēji bija divi pret vienu. Vai nebija drošāk atbrīvot tiem vietu, pirms tikt patriektiem? Jau šonakt, ņemot vērā, ka teksasieši vēl nebija parādījušies, būtu bijis viegli nojaukt apmetni, aizvest pajūgus uz Dousonas ceļu, un karavāna vēl pirms ausmas būtu ārpus redzamības. Bet atteikties no šīs ekspedīcijas ienākumiem, tik daudz veltu pūļu, tik daudz veltīgi izciestu pārbaudījumu, un tas viss izdošanās priekšvakarā, nē! Nekad Bens Redls nebūtu varējis izšķirties dot pavēli aizbraukšanai, un viņa biedri, bez šaubām, nebūtu spējuši viņu paklausīt.
Piecos no rīta, neaizejot līdz Zelta kalna rietumu sānam, Bens Redls un Izlūks atradās kādas simt tuāzes otrpus kanālam. Viņi atgriezās, nepamanījuši neko jaunu.
Laiks rādījās labs, un barometrs turējās virs vidējā. Visai augsto temperatūru spirgtais jūras vējš darīja maigāku. Pūšot šai dzestrajai brīzei, krātera tvaiki novirzījās uz dienvidiem. Inženieris un Bils Stells ievēroja, ka tie vairs nav tik biezi kā iepriekšējā vakarā, un arī ne tik kvēpaini.
— Vai vulkāniskā darbība mazinātos? — bilda Bens Redls.
— Nudien, — atbildēja Izlūks, — ja krāteris apdzistu, tas vienkāršotu mums darbu.
— Ari Hanteram, — piebilda inženieris. — Katrā ziņā darbus nepārtrauksim un pabeigsim kanālu.
— Tas būs pabeigts šodien, Redla kungs.
— Jā, Bil, un atliks vien tikai izrakt upes krastu un nojaukt starpsienu ejas beigās. Kad tas būs jādara, mēs to darīsim, viss būs atkarīgs no apstākļiem.
Karavānas ļaudis ķērās pie darba, un tiem vajadzēja tikai dažas stundas, lai dotu pēdējo kapļa cirtienu un izmestu pēdējo lāpstu ar zemi. Tagad trīssimt pēdu garumā pa kanālu un sešsimt pēdu garumā pa eju upes ūdeņi varēja ieplūst Zelta kalna krāteri.
Pēc brokastīm tika atļauts mazliet atpūsties, tomēr nepārtraucot apmetnes uzraudzīšanu.
Pēcpusdienā Neluto izmeta līkumu uz līdzenuma pusi. Stops viņu pavadīja, vairs tikpat kā nejuzdams savu ievainojumu.
Ja ne visa banda, bet kāds no Hantera vīriem būtu nokļuvis līdz kalna pakājei, gudrais dzīvnieks zinātu, kā tikt tam uz pēdām.
Ap pulksten trijiem Bens Redls un Samijs Skims ņēmās novērot krīka krastu, netālu no vietas, kur vajadzēja nojaukt aizsprostu, kad viņi izdzirda trauksmi.
No tās puses, uz kuru bija devušies indiānis un Stops, atskanēja rējieni.
— Kas tur notiek? — iesaucās Izlūks.
— Droši vien medījums, ko trenkā mūsu suns, — sacīja Bens Redls.
— Nē, — atbildēja Samijs Skims, — tad viņš rietu savādāk.
— Nāc! — sacīja inženieris.
Viņi nepaguva paspert ne simt soļu, kad ieraudzīja Neluto steigšus atgriežamies.
Dažus mirkļus vēlāk indiānis cik spēka sauca:
— Trauksme… trauksme!
Pievienojies Benam Redlam, Izlūkam un Samijam Skimam:
— Viņi ierodas, — viņš sacīja.
— Vai visi? — jautāja Bils Stells.
— Visi, — atbildēja indiānis.
— Cik tālu viņi ir? — prašņāja inženieris.
— Septiņus vai astoņus simtus soļu no vulkāna, Bena kungs.
— Viņi tevi nepamanīja? — taujāja Samijs Skims.
— Nedomāju vis, — atbildēja Neluto, — bet es viņus labi redzēju. Viņi virzījās barā ar saviem zirgiem un ratiem.
— Un viņi virzījās uz… — turpināja Izlūks.
— Uz kriku.
— Tad jau viņi dzirdēja suņa riešanu? — Samijs satraucās.
— Nē, tas nav iespējams. Viņi bija pārāk tālu.
— Uz apmetni, — pavēlēja Bens Redls, — un ieņemsim aizsardzības pozīcijas.
Dažas minūtes vēlāk visi četri bija tikuši līdz kanālam, kuru šķērsoja pa krika krastu, un patvērās zem kokiem.
Vai Hanters, Malone un banda apstāsies, kad būs sasnieguši Zelta kalna stūri? Vai viņi apmetīsies šajā vietā vai turpinās ceļu līdz Makenzi estuāram?
Pirmā iespēja bija krietni vien pieņemamāka. Ari viņiem uz pāris dienām bija kaut kur jāapmetas, un viņi meklēja vietu, kur netrūktu dzeramā ūdens. Un, kā zināms, līdzenumu uz rietumiem no Zelta kalna neapskaloja neviens krīks, un Hanters nevarēja nezināt, ka lielā upe netālu ietek okeānā. Tātad vajadzēja būt gataviem ieraudzīt viņu virzāmies uz es- tuāru. Vai gan darbi pie kanāla nepiesaistīs viņa uzmanību, vai gan varēja cerēt, ka viņš zem kokiem neatklās apmetni?
Bens Redls un viņa biedri varēja sagaidīt drīzu uzbrukumu, un viņi sagatavoja visu nepieciešamo, lai varētu to atvairīt.
Tomēr pēcpusdiena pagāja mierīgi. Ne teksasieši, ne viņu vīri Raberkrīka apkārtnē netika manīti.
Vai no tā izrietēja, ka Hanters izvēlējies apmešanos Zelta kalna pakājes otrā pusē? Tomēr šī vieta apmetnei nebija labvēlīga.
— Iespējams, ka Hanters grib uzkāpt vulkānā, pirms apmesties tā pakājē, — piezīmēja Izlūks.
— Vispār tas ir iespējams, — atbildēja Samijs Skims. — Vai gan viņš negribēs atrast krāteri… pārliecināties, vai tajā ir tīrradņi, kā arī redzēt, cik tālu ir izvirdums?
Secinājums bija trāpīgs, un Bens Redls piekrītoši pamāja ar galvu.
Lai kā arī būtu, līdz pat vakaram teksasieši joprojām nebija ieradušies apmetnē. Vai Makenzi tuvumā viņi neie- kārtosies tikai nākamajā dienā, pēc tam kad būs uzkāpuši Zelta kalnā? Bija pamats tam ticēt.
Tomēr, lai būtu gatavi iespējamiem uzbrukumiem, Izlūks un viņa biedri nolēma palikt nomodā visu nakti. Uz maiņām viņi šķērsoja kanālu un iekārtojās kalna pakājē, tā lai varētu pārredzēt visu tuvējo apkārtni.
Līdz pulksten pusdivpadsmitiem krēsla nebija tik bieza, lai nevarētu pamanīt cilvēkus virzāmies uz upi, un no pulksten diviem parādījās ausmas blāvā gaisma.
Šīs īsās nakts laikā nebija notikuši nekādi starpgadījumi, un, saulei lecot, stāvoklis bija tāds pats kā iepriekšējā vakarā.
Vai šīs dienas laikā Hanters un Malone uzkāps vulkāna virsotnē, lūk, ko bija svarīgi uzzināt. Vai būs iespējams viņus pamanīt, pašiem paliekot nemanītiem?
Nebija ko domāt doties lejup uz lauku dienvidu virzienā. No šis puses līdzenums nepiedāvāja koku pudurus, kuros varētu patverties. Atkāpjoties līdz vietai, kur Raberkrīks atdalījās no Makenzi galvenā atzara, tāpat neiespējami atrast jelkādu patvērumu un izbēgt Hantera un Malones skatienam, līdzko viņi būs sasnieguši Zelta kalna plato.
Iekārtoties varēja tikai vienā vietā, no kuras būtu iespējams viņus novērot, pašiem paliekot nepamanītiem, kad viņi kāps krāteri. Tā bija veca bērzu birzs, divsimt pēdas no apmetnes, krika kreisajā krastā, kur vajadzēja izveidot atteku. Starp apmetni un šo birzi biezs krūmājs ļāva paslēpties, lienot no viena krūma pie otra.
No agra rīta Bens Redls un Bils Stells devās pārliecināties, vai no šīs vietas ikviens, kurš tuvotos plato smailei, būtu labi saredzams. Smaile, kā viņi jau bija pamanījuši pirmajā kāpšanas reizē, bija veidota no kvarca bluķiem, no sacietējušas lavas, uz tās bija iespējams noturēties.
— Vieta ir laba, — sacīja izlūks. — Mēs netiksim pamanīti, ne kamēr turp nokļūsim, ne kamēr no turienes atgriezīsimies. Ja Hanters uzkāps plato, viņš noteikti gribēs no šīs smailes pavērot Makenzi estuāru.
— Un kāds no mūsu vīriem tur allaž būs sardzē, — bilda Bens Redls.
— Jāpiebilst, Bena kungs, ka no augšas mūsu apmetni vairs nevar pamanīt. Tā tagad ir koku aizsegā. Mēs uzmanīsim, lai visi uguņi tiktu apdzēsti un lai neviens dūms netiktu laukā. Jādomā, šādos apstākļos Hantera banda to nevarēs atklāt.
— Tas būtu vēlams, — atbildēja inženieris, — tāpat kā būtu vēlams, lai šie teksasieši, apjēguši, ka iekļūt krāterī ir neiespējami, atmestu savus nodomus un atgrieztos, no kurienes nākuši.
— Un lai velns viņus rauj! — Izlūks iesaucās.
Tad piemetināja:
— Ja vēlaties, Bena kungs, es palikšu šeit, bet jūs at- griezīsieties apmetnē.
— Nē, Bil, es labāk gribētu, lai jūs mani atstājat šeit sardzē. Ejiet nomieriniet pārējos, ka mūsu aprēķini bijuši pareizi, un raugiet, lai neviens no dzīvniekiem nenomaldās.
— Norunāts, — atbildēja Izlūks, — un pateikšu Skima kungam, lai nāk jūs nomainīt pēc divām stundām.
— Jā… pēc divām stundām, — atbildēja Bens Redls, izstiepdamies kāda bērza pakājē, aizvien paturot acis vulkāna smaili.
Nelielajā mežiņā Bils Stells atgriezās viens pats. Kopš rīta teltis bija nojauktas, un nekas neliecināja par karavānas klātbūtni šajā leņķī, ko Raberkrīks veidoja ar Zelta kalna sānu.
Ap pulksten deviņiem, Izlūka mudināts, Samijs Skims lavījās starp akmeņiem ar šauteni pār plecu, it kā dotos medībās, lai sastaptu inženieri. Tūdaļ viņš nogūlās tam līdzās, un viņa pirmais jautājums gluži dabiski bija:
— Nekā jauna, Ben?
— Nekā, Samij.
— Neviens no šiem Teksasas stulbeņiem nav nācis tur augšā uz klintīm?
— Neviens.
— Kaut gan es ar prieku būtu notriecis vienu vai divus, — Samijs Skims turpināja, rādīdams savu karabīni, pielādētu ar divām lodēm.
— No šāda attāluma, Samij? — piezīmēja inženieris.
— Patiešām… tev taisnība… tas ir mazliet par augstu un mazliet par tālu.
— Turklāt, ne jau izveicīgiem, bet piesardzīgiem mums jābūt, Samij. Ja banda zaudēs vienu vīru, tā mums nekļūs mazāk bīstama, un, ja netiksim atklāti, es ceru, ka Hanters un viņa kompanjoni mūs atbrīvos no savas klātbūtnes, kad būs sapratuši, ka šeit nekas nav pasākams.
Tā joprojām bija Bena Redla cerība, bet pastāvēja pārāk ticami iemesli, lai tā nevarētu īstenoties.
Uzkavējies dažas minūtes — pulkstenis bija deviņi — Bens Redls piecēlās, lai atgrieztos apmetnē.
— Uzmani labi, Samij, — viņš teica, — un, ja pamani teksasiešus, nekavējoties nāc mūs brīdināt, raugot, lai tevi nepamana.
— Norunāts, Ben.
— Izlūks tevi nomainīs, lai vari atgriezties uz pusdienām.
— Bils Stells vai Neluto, — piebilda Samijs Skims, — mēs pilnībā varam paļauties uz šo drosmīgo vīru, un viņam ir ērgļa skatiens… vai, pareizāk sakot, indiāņa skatiens.
Bens Redls jau grasījās nozust starp klintīm, kas beidzās pie apmetnes, kad Samijs Skims enerģiski pamāja ar roku:
— Pagaidi, — viņš teica.
— Kas tad ir?
— Rau… tur augšā… skaties!
Inženieris pacēla acis pret Zelta kalna plato.
Smailes malā parādījās kāds vīrs, tad otrs.
— Tie ir viņi… tie ir viņi! — atkārtoja Samijs Skims, stiepdams roku.
— Jā… Hanters un Malone! — atbildēja Bens Redls, žigli atgriezdamies koku pudura aizsegā.
Patiesi, tie bija abi teksasieši, un daži no viņu ļaudīm noteikti atradās uz plato. Ļoti iespējams, ka, novērtējuši krātera stāvokli, viņi nolēmuši izpētīt ari austrumu pusi un plašo hidrogrāfisko tīklu, ko veidoja Makenzi delta. Un acīmredzot viņiem ienāks prātā doma nogādāt turp savu aprīkojumu, ja bandīti nolems gaidīt izvirdumu līdz pat dienai, kad pirmie sali liks doties projām.
— Ah! — čukstēja Samijs Skims, — šie divi nelieši! Un, ja padomā, ka man viņiem aiztaupītas divas lodes, ja vien tās varētu tik tālu sniegties! Nudien, man ar šo Hanteru kārtojama goda lieta… jā, goda! Un nebijis šo Četrdesmitjūdžu krīka plūdu, tā, cerams, būtu beigusies man par labu!
Jāatzīst, ka par to jau nu vismazāk Samijam Skimam šai brīdī bija jālauza galva, un ne mazāko šaubu, ka Bens Redls ne tuvu nedomāja par to, kas noticis pagājušajā gadā 127. un 129. zemes gabalā. Viņa uzmanību saistīja tikai šie divi vīri, kas bija ieradušies, lai atņemtu viņam Zelta kalnu. Un beigu beigās, kaut arī citu iemeslu dēļ, naids, ko viņā iesvēla Hanters un Malone, līdzinājās tam, ko izjuta Samijs Skims.
Apmēram kādu pusstundu viņš varēja vērot teksasiešus staigājam šurpu turpu pa smaili. Bija redzams, ka apkārtni viņi vēroja sevišķi uzmanīgi, dažkārt noliekdamies, lai saskatītu vulkāna pakāji no estuāra puses.
Ja abi būtu atklājuši apmetni kalna pakājē un būtu pārliecināti, ka cita karavāna tos pārsteigusi pie Makenzi ietekas, to varētu pamanīt jau pēc viņu izturēšanās. Bet viens bija drošs — Hanters un Malone neatlaidīgi vēroja kriku, kas tecēja pakājē, un tikpat droši viņi tur saskatīja labu apmešanās vietu uz pāris nedēļām.
Tai brīdī viņiem pievienojās divi vīri. Viens bija 127. zemes gabala meistars, kuru Bens Redls un Samijs Skims pazina. Otrs bija kāds indiānis, kuru viņi nepazina.
— Droši vien tas gids, kas viņus šurp atvedis, — sacīja inženieris.
— Tas ir tas pats, ko redzēju klajumā! — Samijs Skims atbildēja.
Vērojot nīstos vīrus uz plato smailes, Samijam iešāvās prātā doma — ja viņiem zustu līdzsvars, ja viņi nokristu no astoņu līdz deviņu simtu pēdu liela augstuma, tas varbūt vienkāršotu situāciju, to atrisinātu. Pēc savu vadoņu nāves banda varētu atteikties no šīs kampaņas.
Taču tie nebija vis teksasieši, kas nogāzās no vulkāna augšas, bet visai liels, no smailes atšķēlies, kvarca bluķis. Viņi paspēja veicīgi atkāpties, lai netiktu aizrauti tam līdzi.
Klints gabals kritienā atsitās pret kādu sāna izcilni un sašķīda vairākos gabalos, un tie nokrita starp kokiem, kas aizsedza apmetni.
Samijs Skims nespēja apslāpēt kliedzienu, un Bens Redls aizspieda viņam muti ar roku.
— Apklusti, Samij, apklusti!
— Ja vien kāds no mūsu biedriem nav ticis saspiests!
Jācer, ka tā nebija noticis. Bet akmens gabala kritiens
bija izbiedējis kādu no karavānas zirgiem. Pārrāvis pavadu, kas viņu saistīja, dzīvnieks metās laukā no birzs un, dodamies augšup uz kanālu, ar vienu lēcienu bija tam pāri un aizrikšoja līdzenuma virzienā.
Atskanēja kliedzieni, tiesa, vāji sadzirdami lielā attāluma dēļ. Tie nāca no Zelta kalna augšas.
Hanters un Malone sauca savus biedrus.
Pieci vai seši tūdaļ saskrēja uz smailes, un pēc viņu žestiem nebija grūti uzminēt, ka Hanters nu zināja par karavānas esamību Makenzi ieteku tuvumā. Zirgs varēja izmukt tikai no apmetnes, un šī apmetne atradās tur, zem viņu kājām.
— Nāc, — Bens Redls sacīja Samijam Skimam.
Atstājuši koku puduri un līzdami starp klintīm, abi virzījās uz mežu, kur satraukušies ne pa jokam viņus gaidīja Izlūks, Neluto, Loriks un viņu biedri.