Bils Stells un pārējie vēl nezināja, vai apmetne jau atklāta vai ne. No tās Zelta kalna pakājē viņi nevarēja saskatīt plato smaili. Viņi pat nezināja, ka Hanters uzkāpis vulkānā, nedz arī to, ka izbiedētais zirgs ticis pamanīts. Neluto metās tam sekot cauri līdzenumam un drīz vien pārveda atpakaļ.
Visiem tika pavēstīta jaunā ziņa, un neviens nešaubījās, ka būs jāatvaira drīzs uzbrukums.
— Mēs aizstāvēsimies, — paziņoja Izlūks, — neatdosim šo vietu nelietigajiem amerikāņiem!
Vienprātīgs «urā!» sekoja viņa vārdiem.
Vai uzbrukums notiks jau tajā pašā dienā? Tas bija iespējams. Hanters bija ieinteresēts pasteidzināt notikumu gaitu. Tiesa, viņš nerīkosies bez zināmas piesardzības, nezinot ar kādu pretspēku jārēķinās. Acīmredzot viņš centīsies to noskaidrot, pirms sanākt matos. Iespējams viņš pat gribēs vest pārrunas un gūt virsroku, ja viņa pusē būs skaitliskais pārākums. Katrā gadījumā Malone un Hanters vēl nezināja, ka viņiem darīšana ar senajiem kaimiņiem, Četrdesmitjūdžu krīka 129. iecirkņa īpašniekiem, ar kuriem jau smagi saplūkušies ne vienu reizi vien. Un līdzko Hanters nonāks aci pret aci ar savu pretinieku Samiju Skimu, diez vai šis apstāklis vienkāršos situāciju.
Tad nu Izlūks veica pēdējos sagatavošanas darbus aizstāvībai, paredzot, ka Hantera bandā bija divtik vīru, kā pēc saviem novērojumiem mežā bija teikuši Samijs Skims un Neluto.
Lūk, ko inženieris piedāvāja Bilam Stellām, kad tika apspriests šis jautājums:
— Mūsu apmetne pašreiz ir paslēpta un gandrīz nepieejama: no vienas puses to aizsargā Zelta kalna sāns, no otras — Raberkrīks, ko Hanters un viņa vīri nevarēs šķērsot, nenokļūstot zem mūsu karabīņu uguns.
— Taisnība, Redla kungs, — atbildēja Izlūks, — bet no priekšpuses mūs aizsargā tikai kanāls starp kriku un kalnu, un ne jau septiņu astoņu pēdu plats un tikpat dziļš grāvis apturēs aplencējus.
— Nē, kamēr šis grāvis ir sauss, tam es piekrītu, — paziņoja inženieris, — bet, ja tas līdz malām piepildīts ar ūdeni, to šķērsot būs jau grūtāk.
— Tam es arī piekrītu, Redla kungs, tātad jūs domājat to applūdināt, pārraujot upes krastu?
— Domāju gan, Bil, — atbildēja Bens Redls, — ūdens pilnībā piepildīs kanālu.
— Bet, ja vēlāk mēs gribēsim uzspridzināt starpsienu, kas joprojām šķir eju no krātera kanāla, kā mēs tur nokļūsim, ja eja būs pilna ar ūdeni? — piezīmēja Izlūks.
— Nebūs gan, jo tās atveri joprojām noslēdz šaurs aizsprosts, mēs to saglabāsim un ar dažiem kapļa cirtieniem pietiks, lai to nojauktu, kad pienāks īstais brīdis.
— Labi, Redla kungs, — Izlūks tad sacīja, — kas jādara, jādara, un nekavējoties. Mums vēl ir dažas stundas laika, līdz banda būs nokāpusi un parādīsies pie apmetnes. Pie darba!
Bils Stells pasauca savus vīrus un paziņoja viņiem, kas izlemts. Bruņojušies ar darbarīkiem, viņi ķērās klāt krastam vietā, kur sākās kanāls.
Ar pusstundu pietika, lai izraisītu ūdens noplūdi. Bet ejas atveres aizsprosta apturēta, ūdeņu plūsma pierima, līdzko līmenis starp upi un kanālu bija vienāds.
Tagad visa piekļūšana apmetnei bija norobežota ar šo trīsstūri, kurā kuploja koki, radot aizsegu.
Kamēr tika veikti šie darbi, Samijs Skims un Loriks, Neluto piepalīdzot, ņēmās savest kārtībā ieročus: karabīnes, šautenes, revolverus un arī dunčus gadījumā, ja nāksies uzsākt tuvcīņu. Pulvera un ložu rezerve vēl bija pietiekama, arī patronu bija gana.
— Mums šiem neliešiem ir tik daudz ložu, cik tie pelnījuši — sacīja Samijs Skims, — un viņiem mēs tās netaupīsim.
— Iesaku viņus sagaidīti ar kārtīgu apšaudi, — bilda Loriks, — viņi taisīsies prom, kā nākuši.
— Iespējams, Lorik, un tā kā esam koku aizsegā, bet otrā kanāla malā viņiem tāda nav, tas pilnā mērā kompensēs to, ka neesam viens pret vienu. Ja kādreiz gadās izdevība labi notēmēt un neaizšaut garām, tad tas ir tagad! Neaizmirsti to, Neluto!
— Varat uz mani pajauties, Skima kungs, — atbildēja indiānis.
Sagatavošanās darbi drīz vien tika pabeigti, un atlika tikai gaidīt, uzmanot apkārtni. Vīri tika izvietoti arī kanāla priekšā, lai varētu pārredzēt visu Zelta kalna dienvidu pakāji.
Karavānā nebija neviena, kam nebūtu priekšstata par apmetnes izvietojumu. Vienīgā izeja tagad bija aizsprosts pie ejas atveres, pietiekami lielas, lai pajūgi varētu tikt cauri. Ja nāksies atkāpties, ja būs jāpiekāpjas teksasiešu priekšā, laukā varēs tikt tikai pa šo šauro eju, lai sasniegtu līdzenumu, dodoties augšup pa Raberkrīka kreiso krasto. Taču visi paļāvās uz to, ka Hanteram neizdosies pārvarēt kanālu. Kas attiecas uz eju, to bija viegli aizsprostot, atstājot tikai spraugu, kas tiktu noslēgta uzbrukuma brīdī.
Kamēr daži sardzes vīri uzturējās laukā, pārējie, gaidīdami savu kārtu tos nomainīt, zem kokiem pusdienoja. Ari Bens Redls, Samijs Skims un Izlūks ieturēja maltīti. Iepriekšējo dienu loms bija bagātīgs un konservi tikpat kā neskarti. Tika iekurta uguns, kas vairs neradīja nekādus traucēkļus, ņemot vērā, ka apmetne jau atklāta, un dūmi brīvi vijās starp koku zariem.
Šo maltīti nekas neiztraucēja, un nomainītie sardzes viri atgriezušies joprojām neziņoja par bandas tuvošanos.
— Varbūt šie nelieši labāk grib mums uzklupt naktī, — ierunājās Samijs Skims.
— Nakts ilgst labi ja divas stundas, — atbildēja Bens, — un viņiem nav ko cerēt mūs pārsteigt.
— Kādēļ ne, Ben? Vai viņi nevarētu domāt, ka nenojaušam par viņu klātbūtni Zelta kalnā? Viņi taču nezina, ka mēs tos pamanījām uz plato malas.
— Tas ir iespējams, — paziņoja Izlūks, — bet viņi redzēja izbēgušo zirgu. Vispirms suni mežā, tad zirgu līdzenumā — vairāk kā vajag, lai būtu skaidrs, ka šajā vietā apmetusies karavāna. Tātad vai nu pēcpusdienā, vai nu naktī gaidāms viņu apciemojums!
Ap pulksten vieniem Bils Stells šķērsoja aizsprostu un pievienojās vīriem, kas uzmanīja apkārtni.
Viņa prombūtnes laikā Bens Redls kopā ar Loriku atgriezās koku pudurī, no kura bija pamanījis Hanteru un Maloni uz plato smailes. No turienes bija samanāmi vulkāna dūmi, jo tie, spēcīgi mutuļodami, pacēlās kādas piecdesmit pēdas virs krātera. Dažkārt arī dažas liesmas uzšāvās tik augstu. Iekšējie uguņi pieteica sevi spēcīgāk. Vai bija pamats domāt, ka izvirdums nekavēsies, varbūt tas notiks jau pēc dažām dienām?
Tas būtu visai nejauks apstāklis, ļoti nelabvēlīgs inženiera plāniem. Vulkāns kopā ar lavu un izdedžiem izsviestu ari zelta vielas: tīrradņus un zelta putekļus, un teksasiešiem atliktu vien tos uzlasīt. Izvirdums notiktu par labu Hanteram, un kā gan Bens Redls varētu apstrīdēt šo īpašuma piesavināšanos? Partija būtu zaudēta neatgriezeniski. Apmetnē karavānai bija kādas izredzes uz panākumiem. Klajā laukā būtu neiespējami cīnīties, gūstot virsroku.
Inženieris atgriezās ļoti norūpējies, taču tīri labi saprata, ka pret šo apstākli neko nespēj pasākt.
Bridi, kad viņš ieradās, Samijs Skims norādīja uz Izlūku, kurš skrēja šurp, cik aši vien spēja, un abi brālēni devās viņam pretī līdz aizsprostam.
— Viņi nāk! — Bils Stells iesaucās.
— Vai vēl tālu? — jautāja inženieris.
— Kādu pusjūdzi, apmēram, — atbildēja Izlūks.
— Vai mums vēl ir laiks iet un paskatīties? — jautāja Loriks.
— Jā, — Bils Stells atbildēja.
Tūdaļ visi četri šķērsoja kanālu un ātri sasniedza vietu, kur daži viri atradās novērošanas posteni.
Bija viegli pārraudzīt šo līdzenuma daļu, kas robežojās ar Zelta kalnu, sevi neatklājot.
Gar pakāji virzījās ļaužu grupa. Tur bija jābūt visai bandai. Varēja redzēt, kā mirdz ieroču stobri. Ne zirgu, ne ratu neredzēja. Viss aprīkojums tika atstāts apmetnē, kur teksasieši bija ieradušies kopš divām dienām.
Hanters, Malone un meistars soļoja priekšgalā. Viņi kustējās ar zināmu piesardzību, dažkārt apstādamies un pat atkāpdamies vairākus simtus soļu, lai saskatītu Zelta kalna virsotni.
— Pēc stundas viņi būs šeit, — sacīja Loriks.
— Acīmredzot viņi zina par mūsu apmetni, — Samijs Skims atbildēja.
— Un viņi nāk to ieņemt, — piemetināja Izlūks.
— Ja es te pagaidītu, līdz šis Hanters ir laba šāviena attālumā, — Samijs Skims iesaucās, — es viņu sveiktu ar bises šāvienu un no simt soļiem nokniebtu kā cāli.
— Nē… atgriezīsimies, — pavēlēja Bens Redls.
Patiesību sakot, tas bija prātīgākais, ko varēja darit, jo
teksasieša nāve neaizkavētu pārējos doties uzbrukumā.
Bens Redls, Samijs Skims, Izlūks un Loriks, viņu viri aiz viņiem, atgriezās pie kanāla. Līdzko viņi cits aiz cita bija tikuši garām aizsprostam, sprauga barikādē tika noblī- vēta ar akmeņiem, kas šim nolūkam jau bija sagatavoti. Abus kanāla krastus nekas vairs nesavienoja.
Visi atkāpās sešdesmit soļu aiz pirmajiem kokiem, kur bija pasargāti, ja nonāks līdz šaušanai, kas likās gluži iespējams. Ieroči bija pielādēti, un sākās gaidīšana.
Pēc Izlūka ieteikuma, vajadzēja ļaut bandai pietuvoties līdz kanālam un iejaukties tikai tad, ja tā mēģinās to šķērsot.
Pusstundu vēlāk Hanters, Malone un viņu biedri nogriezās gar kalna sānu. Vieni sīkiem solīšiem gāja gar pakāji, otri virzījās līdz krīkam, nokāpdami tā kreisajā krastā, ieroči gatavībā tikt norauti no pleca, revolveri — izvilkti no makstim, kas bija apjoztas ap gurniem.
Vairums šo vīru bija tie paši zeltrači, ko Bens Redls, Samijs Skims, Loriks un Neluto bija redzējuši strādājam Četrdesmitjūdžu krika 127. iecirknī, kādi trīsdesmit gabali, neskaitot vēl kādus divdesmit indiāņus, ko Hanters šai Ledus okeāna piekrastes kampaņai bija savervējis Sērklsitijā un Fortjukonā.
Banda apvienojās, lidzko sasniedza krastu, kur Hanters un Malone apstājās.
Abi divi un meistars iegrima sarunā, kam, spriežot pēc spēcīgajiem žestiem, vajadzēja būt visai dzīvai. Par to, ka aiz šiem kokiem ierīkota apmetne, viņi nešaubījās, un viņu rokas stiepās šajā virzienā. Bet patiesu vilšanos viņiem sagādāja kanāls, radot visai grūti pārvaramu šķērsli, it īpaši, ja sešdesmit soļu attālumā atskanētu apšaude.
Viņi tūdaļ secināja, ka kanāls izrakts nesen, redzot svaigi sarakņāto zemi un nospiedumus tajā. Bet ar kādu mērķi, to viņi nespēja uzminēt. Kas attiecas uz ejas atveri, zaru ceri darīja to neredzamu, un vai gan viņi būtu varējuši iedomāties par šo eju, kas paredzēta krīka ūdeņu ieplūdinā- šanai Zelta kalna dzīlēs?
Tikmēr Hanters un Malone staigāja šurpu turpu pa krastu, bez šaubām, prātodami, kā lai tiek pāri. Viņi par katru cenu gribēja nokļūt līdz birzij, vai nu, lai satiktos ar tiem, kas to ieņēma, vai lai pārliecinātos, ka tie jau iepriekšējā vakarā atstājuši šo vietu, kas galu galā ari bija iespējams.
Tai bridi viņiem pievienojās meistars, norādīdams uz aizbarikādēto aizsprostu, vienīgo pāreju, kas ļāva pārvarēt kanālu sausām kājām.
Visi trīs virzījās uz šo pusi. Redzot barikādi, kurā nepa- vērās neviena sprauga, viņiem vajadzēja apzināties, ka mežs nenoliedzami ir ieņemts, un, nojaucot šo barikādi, viņi nonāks apmetnē.
Paslēpušies aiz kokiem, Bens Redls un viņa vīri sekoja katrai bandas kustībai. Viņi noprata, ka Hanters grasījās atbrīvot sev eju, pārkrāmējot uz aizsprosta sakrautos akmeņus. Bija pienācis brīdis iejaukties.
— Es nesaprotu, kas mani attur sašķaidīt viņa pakausi! — klusā balsī nošņāca Samijs Skims. — Es turu viņu uz grauda.
— Nē… nešauj, Samij, — iesaucās Bens Redls, nolaizdams viņa ieroci. — Pat ja vadonis būs beigts, viņi neapstāsies, un varbūt labāk ielaisties pārrunās, pirms atklāt uguni? Ko jūs par to domājat, Izlūk?
— Es domāju, ka to vienmēr var mēģināt, — atbildēja Bils Stells. — Stāvoklis no tā sliktāks nekļūs. Ja nevarēsim vienoties, tad redzēs.
— Katrā gadījumā, — piezīmēja Loriks, — neparādīsimies visi. Nedrīkst pieļaut, ka Hanters uzzina, cik mēs esam.
— Tas ir prātīgi, — atbildēja inženieris, — tikai es…
— Un es, — piebilda Samijs Skims, kurš nemūžam nebūtu piekritis nepavadīt Benu Redlu pārrunās ar teksasiešiem.
Brīdī, kad Hantera vīri jau grasījās izjaukt barikādi, Bens Redls un Samijs Skims parādījās birzs malā.
Viņus ieraudzījis, Hanters deva saviem vīriem zīmi atkāpties, un visa banda, gatava aizstāvēties, turējās kādus desmit soļus no kanāla malas.
Vienīgi Hanters un Malone pietuvojās ar ieročiem rokās.
Benam Redlam un Samijam Skimam katram bija sava karabīne, kuras tie nolika zemē.
Abi teksasieši sekoja viņu piemēram, un pirmais, kurš ierunājās, ne bez zināmas pārsteiguma pieskaņas, bija Hanters.
— Ah! — viņš iesaucās, — tie esat jūs, kungi no 129. iecirkņa?
— Tie esam mēs, — atbildēja Samijs Skims.
— Nemaz ar necerēju jūs sastapt pie Makenzi ietekas, — teksasietis turpināja.
— Tāpat kā mēs necerējām jūs ieraudzit šeit ierodamies pēc mums, — piebilda Samijs Skims.
— Nudien, mums abiem kārtojami veci rēķini.
— Tikpat labi šeit, kā Četrdesmitjūdžu krika iecirkņos.
Un, tā kā Hanters, kurā pārsteigumu nomainīja niknums,
sastopoties aci pret aci ar Samiju Skimu, pacēla savu ieroci, Samijs Skims darīja tāpat.
Visa banda sakustējās, bet Hanters šo kustību apturēja ar vienu rokas mājienu. Pirms uzsākt šo lietu, viņš būtu gribējis uzzināt, cik vīru ir Bena Redla rīcībā, bet velti viņa skati centās pārmeklēt birzi. Starp kokiem nemanīja nevienu no karavānas vīriem.
Bens Redls nosprieda, ka pienācis brīdis iejaukties, un pietuvojās kanāla malai. Viņus šķīra divpadsmit soļi, viņu un Hanteru, Malone bija palicis nopakaļ.
— Ko jūs gribat? — Bens Redls noprasīja skaļā balsī.
— Mēs gribam zināt, kas jums meklējams pie Zelta kalna.
— Un ar kādām tiesībām jūs to gribat?
— Tas nav tiesību jautājums, bet fakts, fakts, ka jūs esat šeit, astoņdesmit septiņu jūdžu attālumā no Dousonas.
— Mēs šeit esam ieradušies tādēļ, ka mums tā labpatika, — enerģiski attrauca Samijs Skims, vairs nevaldīdams pār sevi.
— Un ja nu mums nepatīk jūs šeit sastapt? — Hanters turpināja balsī, kurā jautās ar grūtībām apslāpēts niknums.
— Vai nu jums tas patīk vai nepatīk, mēs esam te, un itin labi iztikām bez jūsu atļaujas, lai šeit nokļūtu, — piebilda Samijs Skims, — un mēs bez tās iztiksim arī, lai šeit paliktu!
— Prasu vēlreiz, — teksasietis neatlaidās, — kas jums darāms pie Zelta kalna?
— Tas, ko jūs paši esat nākuši te darīt, — atbildēja Bens Redls.
— Jūsu mērķis ir ekspluatēt šīs atradnes?
— Kas ir kanādiešu, nevis amerikāņu, — atbildēja inženieris, — jo tās atrodas dominijas teritorijā!
Nebija grūti iedomāties, ka ne jau nacionalitāšu jautājums apturēs teksasiešus. Un, norādīdams vulkāna virzienā, Hanters atbildēja:
— Šis Zelta kalns nepieder ne kanādiešiem, ne amerikāņiem. Tas pieder visiem.
— Lai tā būtu, — atbildēja Bens Redls, — taču pirmajam, kurš to ieņēmis.
— Runa nav par tā ieņemšanu pirmajam, — paziņoja Hanters, pamazām zaudēdams aukstasinību.
— Un par ko tad ir runa? — jautāja inženieris.
— Par spēju to aizstāvēt, — enerģiski attrauca Hanters ar draudīgu žestu.
— Un pret ko gan?
— Pret mums! — Hanters iesaucās.
— Tad pamēģiniet! — atbildēja Bens Redls.
Pēc Malones zīmes atskanēja vairāki šāvieni. Bet neviens nesasniedza ne Samiju Skimu, ne Benu Redlu. Abi nogriezās uz birzs pusi, un šai mirkli Samijs pagriezās un, spēji norāvis šauteni no pleca, izšāva uz Hanteru.
Teksasietis metās sāņus un izbēga lodei, kas krūtis nāvīgi ievainoja vienu no viņa vīriem.
Apšaude gāja vaļā no abām pusēm. Bet Izlūka ļaudis, patvērušies aiz kokiem, no tās necieta tikpat lielā mērā kā Hantera vīri. Ja starp pirmajiem bija daži ievainotie, starp otrajiem bija mirušie.
Hanters saprata, ka riskē ļaut iznicināt savu bandu, ja neizdosies pārvarēt kanālu, lai atsistu Izlūka karavānu un patriektu to, pateicoties skaitliskajam pārākumam, kas, viņaprāt, bija viņa pusē — kā patiesībā arī bija.
Malone un divi trīs citi metās uz aizsprostu, lai nojauktu barikādi. Noliekušies aiz klints gabaliem un sakrautajiem akmeņiem, viņi mēģināja atbrīvot pietiekami lielu spraugu.
Visa aizsardzības uzmanība tika vērsta uz šo punktu. Ja eja tiks izrauta, ja bandai izdosies nokļūt līdz mežmalai, ja tā ieņems apmetni, pretošanās kļūs neiespējama, virsroku gūs skaita ziņā prāvākā puse.
No otras puses, Hanters saprata, ka nevar pakļaut savus vīrus intensīvai apšaudei, un pavēlēja tiem gulties zemē. Izraktā zeme kanāla malā veidoja kaut ko līdzīgu aizsargval- nim, kas ļāva aiz tā patverties ar noteikumu, ka jāpaliek guļus. Tur ierīkojuši nelielas šaujamlūkas, viņi varēja raidīt uguni uz mežu, kaut gan nebija neviena, uz ko tieši mērķēt. Divus vai trīs ievainotos starp Izlūka vīriem bija skārušas uz labu laimi raidītas lodes.
Malone un divi viņējie, līzdami uz vēdera, virzījās uz aizsprostu. Viņi spēja to sasniegt un pie barikādes klinšu aizsegā sāka palēnām bīdīt akmeņus, kas sakrita kanālā.
Vairums šāvienu no birztalas nespēja tos skart. Par katru cenu gribēdams viņus aizkavēt pārvarēt aizsprostu, Bils Stells bija nolēmis uzsākt tuvcīņu.
Būtu bīstami atrasties uz šī atklātā, kādas sešdesmit pēdas lielā laukuma, kas atdalīja mežu no kanāla. Bet Hanteram un viņa ļaudīm nebija mazāk bīstami, atstājot barikādes, doties uz apmetni.
Bens Redls ieteica Izlūkam vēl nogaidīt, pirms iet laukā no meža. Nodarbināti barikādes nojaukšanā, Malone un citi bija ārpus cīņas. Turklāt nekā pārsteidzoša, ja Hanters atteiksies no līdzdalības šajā cīņā, baidīdamies bezjēdzīgi upurēt savus vīrus. Taču nemitīgi bija jāraida uguns uz aizsprostu par atbildi daudzajiem šāvieniem no kanāla uzbēruma puses.
Kādas desmit minūtes pagāja šādos apstākļos. Neviens no tiem, kas noņēmās gar barikādi, netika ievainots, bet līdzko sprauga kļuva lielāka, lodes lidoja tiešā trāpījumā.
Viens no indiāņiem tika nogāzts, un, kad viņu aiznesa prom, nelaimīgā vietā stājās kāds cits līdzās Malonem.
Tai brīdī Neluto gadījās laimīgs šāviens. Viņš varēja notēmēt uz Maloni un trāpīt tam tieši krūtis.
Teksasietis nokrita, un viņa kritiens izraisija briesmīgas klaigas visā bandā.
— Labi, labi, — Samijs Skims uzslavēja Neluto, kas bija iekārtojies viņam līdzās. — Teicams šāviens! Bet atstāj man Hanteru! Tā lieta kārtojama starp mums abiem, un es to uzņemšos.
Taču, kad Malone bija aiznests un novietots aizmugurē, nelikās, ka Hanters gribētu turpināt uzbrukumu. Patiesi, šādos apstākļos tas nevarētu izdoties, un beigu beigās uzbrucēji visi līdz pēdējam tiktu nogalināti. Nevēlēdamies ilgāk pakļaut savus vīrus briesmām, viņš iesaucās pa vidu šāvieniem, kas turpinājās kā vienā, tā otrā pusē.
Tas bija atkāpšanās signāls, un, nesot savus ievainotos zem apšaudes, kas sveica tās bēgšanu, banda devās augšup pa Raberkrīka kreiso krastu un tālāk pa līdzenuma ceļu, līdz nozuda aiz Zelta kalna līkuma.