129748.fb2 ZELTA VULK?NS - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 32

ZELTA VULK?NS - читать онлайн бесплатно полную версию книги . Страница 32

XIII IZVIRDUMS

Tā beidzās Hantera pirmais mēģinājums ieņemt apmetni. Tas viņam maksāja zināmu skaitu ievainoto, starp tiem bija arī Malone, tai pašā laikā divus vai trīs Izlūka vīrus lodes bija tikai viegli skārušas.

Vai šie mēģinājumi tiks turpināti un labvēlīgākos apstāk­ļos? Pazīstot viņa naidīgo un atriebīgo dabu, viņa neganto vēlmi kļūt par Zelta kalna saimnieku, vai Hanters nemēģi­nās sagrābt apmetni, ja uzzinās, ka viņa pusē ir skaitliskais pārākums — gandrīz divi pret vienu?

—   Katrā ziņā šie nelieši bija spiesti atkāpties, — pazi­ņoja Izlūks, — un ne jau šodien viņi mēģinās atkal.

—   Nē… bet šonakt varbūt, — atbildēja Samijs Skims.

—   Nu ko, mēs būsim modri, — sacīja Bens Redls, — un tajās divās vai trijās krēslas stundās Hanteram būs tik­pat grūti tikt pāri kanālam. Es pat apgalvotu, ka viņš to neuzdrīkstēsies, zinot, ka mēs būsim sardzē.

—    Bet būtu jāatjauno aizsprosta barikāde, — piezīmē­ja Loriks.

—   To mēs arī darīsim, — atbildēja Bils Stells, pasauk­dams dažus vīrus, lai palīdz šajā darbā.

—   Pirms tam, — sacīja Samijs, — palūkosimies, vai banda atgriežas savā apmetnē.

—   Palūkosimies, — Izlūks piekrita.

Bens Redls, Samijs Skims, Loriks, Bils Stells un Neluto ar kārabīnēm rokā šķērsoja aizsprostu un nokļuva līdz kalna stūrim dienvidaustrumos. No turienes viņu skatiens, seko­dams pakājei, sniedzās līdz pat teksasiešu apmešanās vietai, un tai pašā laikā pārredzama bija arī visa šī līdzenuma daļa.

Pulkstenis bija tikai seši, un diena vēl netaisījās uz galu.

Ticis līdz stūrim, Bens Redls redzēja, ka tālāk iet nav nepieciešams.

Hanters un viņa biedri bija ne vairāk kā piecu līdz sešu šautenes šāvienu attālumā. Viņi kustējās lēni, par spīti, bažām, ka varētu tikt izsekoti. Un arī Izlūks prātoja, vai ne­vajadzētu visiem tos izsekot. Bet, no otras puses, labāk bija, lai teksasieši neuzzina, ka karavānā ir tikai divdesmit vīri. Turklāt, lai ko arī domātu Samijs Skims, iespējams, viņi tomēr atteiksies no jebkuriem mēģinājumiem atkārtoti uzbrukt apmetnei.

Ja banda virzījās sīkiem soļiem, tad tādēļ, ka tai bija jānes ievainotie. Bija pamats domāt, ka vairums no tiem nevarēja paiet, un, iespējams, Malone bija viens no tiem.

Gandrīz veselu stundu Izlūks un viņa biedri palika novērot šo atkāpšanos. Viņi redzēja Hanteru nogriežamies gar Zelta kalna pakājes galu, un, tā kā viņš nedevās cauri līdzenumam, tas nozīmēja, ka viņš atgriezies savā apmešanās vietā.

Ap astoņiem Izlūks bija atjaunojis barikādi. Divi vīri šai vietā nostājās sardzē, un pārējie devās uz birzi, lai ieturētu vakara maltīti.

Sarunas kavējās pie dienas notikumiem. Hantera atkāp­šanos pēc uzbrukuma nevarēja uzskatīt par atrisinājumu. Galīgs tas būs tikai tad, ja banda atstās Zelta kalnu. Ja teksasieši vēl uzturējās tā tuvumā, kādas nepatikšanas varē­ja sagaidīt? Ka izvirdums notiks pats no sevis, un par iz­sviestajiem tīrradņiem būs jācīnās ar ieročiem rokās?

No otras puses, kamēr teksasieši būs šeit, vai Benam Redlam vajadzētu turpināt savu projektu izraisīt izvirdumu, ieplūdinot krīka ūdeņus krāterī?

Taču pēc dažām nedēļām sāksies sliktā sezona ar vētrām un sniegiem. Bija absolūti nepieciešams, lai karavāna līdz tam atgrieztos Dousonā. Bet vai tādā gadījumā inženieris nenolems jau otro ziemu pavadīt Klondaikā, lai nākamvasar atsāktu Zelta kalna apgūšanu? Bet kādēļ lai neatgrieztos arī Hanters, un, lai viņu patriektu, vajadzēs nolīgt kanādiešu un indiāņu grupu, kas būtu lielāka par viņējo?

Un vai Bens Redls varēs panākt, ka brālēns vēl uz gadu atliek savu atgriešanos Monreālā?

Iespējams, Samijs Skims nekad nebija iedomājies par tādu varbūtību. Vai nu kampaņa būs izdevusies vai ne, viņš cerēja pēc diviem mēnešiem kopā ar Benu atstāt Klondaiku.

Nekas neiztraucēja šī vakara mieru. Bet par atpūtu nebi­ja ko domāt, pirms netiks veikti visi piesardzības pasākumi. Izlūks, Loriks un Neluto bija piedāvājušies nomainīt aiz­sprosta apsardzi, un uz viņu modrību varēja paļauties.

Tika uzslietas teltis — kam vairs nebija nekādu traucēk­ļu — un katrs atbilstoši savam raksturam ieslīga vairāk vai mazāk mierīgā miegā. Bet no visiem šiem ļaudīm Bens Redls bija tas, kuru bezmiegs visilgāk atstāja nomodā, tik ļoti viņa prātu bija apsēdušas idejas un raizes.

Nākamajā dienā ļoti agri no rīta Bens Redls un Izlūks, šķērsojuši kanālu, devās izlūkot līdzenumu. Tas bija kā iz­miris. Nevienas dvēseles no meža puses. Hanters nebūt ne­bija izšķiries par galīgu došanos prom, un, godīgi sakot, neviens to arī necerēja.

—   Žēl, ka mēs nevaram uzkāpt Zelta kalnā no apmetnes puses, — Bils Stells ierunājās. — Mēs būtu viņus ieraudzī­juši, nokļuvuši plato otrā malā.

—   Tas nav iespējams, Bil, — atbildēja Bens Redls, — atliek vien nožēlot.

—   Bet, manuprāt, tas nevarētu būt bīstami, ja mēs atietu sāņus dažus simtus soļus no kalna.

—   Ne mazākajā mērā, Bil, jo te neredz neviena, un pat, ja mēs tiktu pamanīti, mums pietiktu laiks atgriezties pie kanāla un noslēgt barikādi.

—    Nāciet taču, Bena kungs, un mēs ieraudzīsim vul­kāna dūmus. Varbūt tie kļuvuši biezāki. Varbūt krāteris sāk izdalit lavu?

Abi atkāpās kādu astotdaļjūdzi un apstājās.

Krātera atverē nebija notikušas nekādas pārmaiņas. No tās lielos mutuļos cēlās tvaiki, jaukdamies ar liesmām, ko dienvidu vējš dzina uz jūru.

—   Šodien tas vēl nenotiks, — piezīmēja Izlūks.

—    Nē, — atbildēja inženieris, — un es vēlētos, kaut izvirdums nenotiktu, pirms Hanters nav devies projām… ja viņš vispār dosies projām!

Tai mirkli Bils Stells pamanīja dūmus Zelta kalna pēdējā izciļņa pakājē.

—  Jā, — viņš teica, — viņi aizvien vēl ir tur… kā mājās! Un tā kā mēs nemēģināsim viņus patriekt, viņi sev teiks, un viņiem būs taisnība, ka mēs neesam pietiekami spēcīgi.

Pareizs spriedums, kas nebūt nenomiernāja Benu Redlu.

Vēlreiz pārlaiduši skatienu līdzenumam, abi tika pāri ka­nālam un atgriezās apmetnē.

Bija 15. augusts, un Bens Redls, sirdij sažņaudzoties, noskatījās, kā dienas aizrit bez jelkādiem rezultātiem. ŠI mēneša beigās, kā to piezīmēja Izlūks, būs jau par vēlu at­griezties Klondaikā, kur karavāna neierastos ātrāk par 15. septembri. Šajā laikā zeltrači, kas taisās pavadīt ziemas se­zonu Vankūverā, jau atstājuši Dousonu, un pēdējie tvaiko­ņi dodas lejup pa Jukonas straumi, ko pirmie ledi nekavē­sies aizsprostot. Lai kas ari notiktu, aizbraukšanu nevarēja atlikt ilgāk par divām nedējām. Un patiesi, lai cik ari nie­cīga bija iespēja, ka ziema neiestāsies pāragri, Bilam Stel­lām būs stipri vien sarežģīti šķērsot ezerus, pārvarēt Čilkutas pārejas un sasniegt Skagveju.

Samijs Skims šajā sakarā bieži vien ar viņu apspriedās, un tieši par to viņi runāja pēc pusdienām, kamēr Bens Redls pastaigājās kanāla malā.

Pārbaudījis vietu, kur paredzēts izveidot krika atvasinā­jumu, viņš apstājās pie aizsprosta. Pacēlis zarus, kas aiz­sedza ieeju, viņš iekļuva ejā un aizslīdēja līdz pat starpsienai, kas to atdalīja no vulkāna kanāla.

Bens Redls gribēja personīgi pārliecināties, ka viss kār­tībā. Viņš pārbaudīja, kā izvietotas iedobes, kas sešās vie­tās bija izraktas starpsienā, tajās tiks ievietotas mīnas, kas spētu izgāzt šo sienu, līdzko tiktu uzspridzinātas. Pēc tam, kad ar dažiem cēršu cirtieniem tiktu nojaukts aizsprosts, straume ieplūstu kalna dzīlēs.

Un patiesi, ja nebūtu šo teksasiešu, kas zina, vai Bens Redls jau šodien pat nebūtu izprovocējis izvirdumu? Kādēļ viņam vajadzētu gaidīt ilgāk, ņemot vērā, ka laika nebija daudz, un nelikās, ka izvirdums notiks pats no sevis?

Jā… inženieris pats pielaistu uguni degļiem, un, kamēr uguns tiktu līdz mīnai, paietu dažas minūtes, tad pēc eks­plozijas viņš nojauktu aizsprostu. Un visbeidzot pēc kādas pus dienas, pēc divām stundām, varbūt stundas, tvaiku spiediens vulkāna dzīlēs liktu tam atdzīvoties.

Bens Redls palika domīgi stāvam pie starpsienas, nolādē­dams savu nespēju spert šo pēdējo soli jau šodien pat, novest savu pārdrošo plānu līdz atrisinājumam. Teksasieši būtu pir­mie un, bez šaubām, arī vienīgie ienākumu savācēji. Tātad vajadzēja gaidīt, vēl gaidīt… un, ja banda neies prom, ja Hanters atstās šo vietu tikai stundā, kad ilgāk palikt vairs ne­būtu iespējams, ja viņš novilcinās savu aizbraukšanu līdz pē­dējam, ja viņa nolūks bija nevis atgriezties Vankūverā, bet ziemas periodu pavadīt vai nu Sērklsitijā, vai Dousonā, lai turpinātu kampaņu līdz ar pirmajām skaistajām dienām? Un kur tad būs viņš, Bens Redls? Simtiem un simtiem jūdžu tālu… savā zemē, pēc tam kad visi pūliņi būs izrādījušies velti kā Četrdesmitjūdžu krikā, tā Zelta kalnā!

Tādas domas gūzmējās inženiera galvā, vairāk skarot ta­gadni, nekā pagātni un nākotni. Jā, brīvs rīkoties, viņš ne­vilcinātos: jau šodien pat viņš «izspēlētu savu pēdējo trumpi», ja atļauts lietot šo tik francisko izteicienu. Un, ja viņa projekts izdotos, ja vulkāns atdotu savās dzīlēs uzkrā­tās bagātības, ar divdesmit četrām stundām pietiktu, lai pie­krautu ratus ar vērtīgiem tirradņiem, un karavāna dotos atpakaļ pa Klondaikas ceļu.

To visu pārdomādams, Bens Redls ieklausījās trokšņos, kas veidojās centrālajā kanālā. Tā rūkoņa viņam likās spē­cīgāka. Viņam pat šķita, ka dzird tādu kā akmeņu kustēša­nos, it kā tvaiki tos paceltu, un tad tie atkristu atpakaļ. Vai tās bija drīza izvirduma pazīmes?

Tai brīdī ārpusē atskanēja kliedzieni. Benam Redlam pat likās, ka viņu sauc. Teju vai tūdaļ pat ejā atskanēja Izlūka balss, atkārtojot:

—   Redla kungs, … Redla kungs!

—   Kas tad ir? — jautāja inženieris.

—   Nāciet… nāciet! — sauca Bils Stells.

Bens Redls nodomāja, ka banda atkal uzbrukusi apmet­nei, un, izlīdis cauri ejai, viņš parādījās pie aizsprosta.

Tur viņš sastapa Samiju Skimu, kurš tikko kā bija pie­vienojies Bilam Stellām.

—   Vai teksasieši atgriezušies? — viņš jautāja, vērsda- mies pie brālēna.

—   Jā! … salašņas! — attrauca Samijs. — Bet nevis no priekšas vai aizmugures… no augšas!

Un viņa roka norādīja uz Zelta kalna plato.

—   Redziet, Bena kungs, — piebilda Izlūks.

Patiesi, iepriekšējā vakarā nevarēdami tikt pāri kanālam, Hanters un viņējie bija atteikušies no šī uzbrukuma veida, aizstājot to ar citu, kura iznākumā karavānai ātrāk vai vēlāk nāktos atstāt apmetni.

Vēlreiz uzkāpuši vulkānā, viņi bija apgājuši apkārt krā­terim, lai nonāktu uz plato smailes tā, ka viņus nesasniegtu tvaiki, kas šāvās laukā ar spēku. Dzelkšņi un sviras ļāva viņiem ieņemt šo smaili, ko veidoja eruptivi veidojumi un lava, milzīgi akmeņi, kas tur bija vienkop simtiem. Šie bluķi, aizstumti līdz malai, sāka velties lejā kā lavīna, lauz­dami un gāzdami kokus, izraujot milzīgus caurumus zemē. Daži akmeņi aizripoja pat līdz kanālam, izšļakstot ūdeni uz krastiem.

—   Tu redzi, — iesaucās Samijs, — tu redzi… viņi ne­varēja mūs aizdzīt, un tagad viņi mēģina mūs nospiest!

Bens Redls neatbildēja. Viņam un pārējiem bija jāpiespie­žas kalna sāniem, lai izvairītos no šīs krusas. Birzī vieta vairs nebija noturama, un simtiem vien apmetnei virsū vēlās akmeņi.

Arī pārējiem bija tā jāatstāj un jāmeklē patvērums krika kreisajā krastā, kur šī lavīna vairs nesniedzās. Bet divi rati bija salauzti. Trīs vīri, ko akmeņi bija ķēruši sākumā, bija diezgan smagi ievainoti, un viņi bija jānogādā aizmugurē.

No aprīkojuma bija palikuši gandrīz vairs tikai lūžņi. Teltis sagāztas un saplosītas, instrumenti iznīcināti, īsta postaža! Divi mūļi gulēja izstiepušies zemē, un pārējie, iz­biedēti un satrakoti, ar vienu lēcienu bija pāri kanālam un izklīda līdzenumā.

Un no augšas bija dzirdami bandas kliedzieni un bries­mīga bļaušana, to ielīksmoja šis bēdīgais noslēgums. Klints bluķi joprojām vēlās, kritienā dažkārt sadurdamies cits ar citu, noklādami ar savām šķembām zemi starp kriku un Zelta kalnu.

—   Bet viņi taču mums uzsviedīs visu kalnu uz galvas, — iesaucās Samijs Skims.

—   Ko darīt? — vaicāja Loriks.

—   Kas jādara, es nezinu, — atbildēja Izlūks, — bet es zinu, kas bija jādara! Bija jāielaiž lode krūtis šim Hante­ram, pirms ielaisties ar viņu kādās runās!

Un pavisam droši, ja iepriekšējā dienā viņi būtu atbrīvoju­šies no teksasieša, situācija nebūtu tik bēdīga, jo domai — nospiest apmetni, vajadzēja būt ienākušai prātā tieši viņam.

Tad Izlūks sacīja:

—   Drīz no mūsu aprīkojuma nekas vairs nebūs palicis pāri, ja mēs neizglābsim to, kas vēl ir. Aizvilksim ratus līdz upes krastam, tur tie nebūs aizsniedzami!

—   Jā… un pēc tam? — jautāja Loriks.

—    Pēc tam? — Bils Stells saminstinājās. — Pēc tam… mēs apbruņojušies dosimies uz bandītu apmetni, kamēr viņi būs tur augšā! Mēs viņus tur sagaidīsim… kamēr viņi kāps lejā, mēs tos apšausim no laba attāluma, un viņu rati aiz­vietos tos, ko esam zaudējuši!

Plāns bija pārdrošs, bet tas varēja izdoties. Pavisam no­teikti Hanters un viņa ļaudis nejutīsies diezko iepriecināti, zem divdesmit karabīņu uguns rāpjoties lejup pa Zelta kalna nogāzēm. Joprojām aizņemti ar klinšu gabalu atdalīšanu no smailes, viņi atstās šo vietu tikai tad, kad pietrūks akmeņu.

Izlūkam un viņa vīriem tātad bija laiks, nepamanītiem vir­zoties gar pakāji, nonākt otrā pusē. Ja kāds no bandas atra­dīsies šai vietā, gaidot Hantera atgriešanos, viņi viegli tiks ar tiem galā un pārējos, kāpjot lejā, apšaus kā kalnu kazas.

—   Tas der! — paziņoja Samijs Skims. — Pasauksim vīrus, vairākumam ir ieroči, un mums ir mūsējie. Tiksim garām aizsprostam. Pēc pusstundas mēs būsim klāt, turpretim šiem neliešiem vajadzēs vismaz divas stundas, lai nokāptu.

Kaut arī netika tieši vaicāts Benam Redlam, tieši viņam bija jādod atbilde. Vai viņš atzīs par labu šo projektu — patiesibu sakot, vienīgo, kas bija īstenojams, vienīgo, kas ļāva cerēt uz panākumiem?

Bet Bens Redls palika mēms, it kā no sacītā neko nebū­tu uztvēris. Par ko īsti viņš domāja?

Inženieris bija labi dzirdējis draugus, un bridī, kad viņi deva zīmi pārējiem pievienoties:

—   Nē… nē, — viņš atkārtoja.

—   Ko tad tu gribi, Ben? — jautāja Samijs Skims.

—   Atbildēt Hantera bandai kā pienākas!

—   Un kā tad?

—   Izraisot izvirdumu! Un varbūt tas viņus iznīcinās līdz pēdējam.

Tas bija neizbēgami, ja izvirdums sāksies pēkšņi, ja tas viņus pārsteigs uz krātera malas.

Bens Redls devās uz ejas atveri.

—   Ko jūs darīsit, Bena kungs? — Izlūks jautāja.

—   Uzspridzināšu starpsienu un ieplūdināšu krika ūdeni vulkāna kanālā.

Kā jau zināms, mīna bija sagatavota, un atlika tikai tai pielaist uguni.

Bet brīdī, kad inženieris taisījās nozust ejā:

—   Ļaujiet man, — viņam sacīja Loriks, gribēdams ie­ņemt viņa vietu.

—   Nē, — atbildēja Bens Redls.

Un tūdaļ pat nozuda atverē, ko nomaskēja zari. Lienot viņš sasniedza starpsienu, bija vairs tikai jāaizdedzina degļi, kas atradās iedobēs. To paveicis, viņš, cik vien ātri spēdams, atgriezās.

Pēc dažām minūtēm mīna uzsprāga ar apslāpētu troksni, un likās, ka kalns nodreb līdz pašiem pamatiem.

Vai starpsiena bija izlauzta, lieki uzdot šo jautājumu! Gandrīz tūdaļ ejā kļuva dzirdama rūkoņa, acīmredzot pa to plūda pirmā lava, un tajā pašā laikā laukā pa atveri vēlās biezi, kvēpaini tvaiki.

—   Pie darba! — iesaucās Bens Redls.

Tagad bija jānojauc aizsprosts, tādējādi savienojot kriku ar krātera kanālu.

Visi ķērās klāt, skaldīdami aizsprostu ar cērtēm un kras­tos izmetot lāpstas ar zemi. Nevajadzēja vairāk par ceturt­daļstundu, lai novestu šo darbiņu līdz galam, jo ūdeņi paši to pabeidza, kad tas bija izdarīts vēl tikai pusē.

Tā bija straume, ko kanāla un ejas slīpums, neizsīkstošā Raberkrīka apgādāts, aizsūtīja Zelta kalna vēderā. Vai šī straume uzveiks tvaiku un lavas spiedienu cauri ejai? Uz šo jautājumu drīz tiks dota atbilde.

Inženieris un viņa kompanjoni satraukti gaidīja, turēdamies sāņus no akmeņiem, kas bez mitas bira no galvenā plato.

Pagāja pusstunda, stunda. Ūdens joprojām tecēja no visa spara, ielauzās pa ejas atveri, un, atspiezdams atpakaļ tvaikus, ar troksni ieplūda kalna dzīlēs.

Pēkšņi notika briesmīga eksplozija. Liesmas un dūmi, kas nāca no vulkāna, uzšāvās piecsimt vai sešsimt pēdu augstumā. Tos pavadīja tūkstošiem akmeņu, sacietējušas lavas gabali, izdedži, pelni, virpuļodami ar lielu troksni. Tur augšā acīmredzot bija noticis plato nogruvums. Varbūt zem eruptīvo vielu spiediena plato bija pāršķelts visā garu­mā? Varbūt krāteris bija izpleties, lai atbrīvotu ceļu šīm ugunīgajām masām, kas tika izvemtas, iekšējai ugunij pie­ņemoties spēkā?

Bet tādā gadījumā izvirdums plūdīs uz ziemeļiem. Sašķai­dītās klintis, lava, pelni, aizrauti uz to pusi, sagāzīsies oke­āna viļņos!

Jā! Zelta kalns savas iekšas iztukšoja tieši Ziemeļu Ledus okeānā!

Ak! — iesaucās Samijs Skims, nespēdams apslāpēt šo izsaucienu. — Un mūsu tīrradņi!

Un, ja Bens Redls, Loriks un Bils Stells to nebija izdarī­juši pirms viņa, tad tikai tādēļ, ka nebija spējīgi izdvest ne vārda. Viņi bija kā pārakmeņojušies. Šobrīd viņi it nemaz nedomāja par teksasiešiem, bet par šīm Ziemeļamerikas brī­numaināko iegulu bagātībām, kas pazuda ledus jūras dzīlēs.

Redzams, ka Bens Redls, kopumā ņemot, nebija kļūdī­jies. Ievadīdams ūdeni vulkāna kanālā, viņš stundas laikā bija izraisījis izvirdumu. Zeme drebēja, it kā tā draudētu pavērties. Liesmu rūkoņa, tvaiku svelpoņa tricināja gaisu. Biezs mākonis vainagoja plato vairāku simtu pēdu augstu­mā. Daži no bluķiem, uzsviesti tik augstu, sprāga kā bum­bas, un no tiem pašķīda zelta putekļi.

—   Mūsu tīrradņi sprāgst! — atkārtoja Samijs Skims.

Visi izmisuši noraudzījās šai biedējošajā ainā. Ja inže­nieris varēja panākt Zelta kalna izvirdumu, viņš nevarēja to virzīt, un viņa kampaņa beidzās ar sakāvi.

Tiesa, karavānai vairs nebija jābaidās no bandas. Jau no paša sākuma Hanteru un viņa ļautiņus pārsteidza feno­mena pēkšņums, un viņiem pietrūka laika, lai paglābtos. Varbūt plato bija iebrucis zem viņu kājām? Varbūt viņi bija ierauti krāterī? Varbūt viņi bija uzrauti gaisā, sadeguši, sa­kropļoti, un tagad gulēja Ziemeļu Ledus okeāna dzīlēs?

—   Nāciet… nāciet! — iesaucās Izlūks.

Tā kā viņi aiz piesardzības bija turējušies otrpus kanā­lam, viņiem bija viegli sasniegt līdzenumu un virzīties gar Zelta kalna pakāji. Skriedami cik jaudas, viņi tuvojās tek- sasiešu apmetnei. Lai to sasniegtu, viņiem nevajadzēja vai­rāk kā divdesmit minūšu.

Tad viņi apstājās. Daži no Hantera vīriem, kuri bija pali­kuši apmetnē, — kādi desmit — jau bēga uz mežu, jo viņu zirgi, izvirduma trokšņa izbiedēti, bija izklīduši līdzenumā.

Kad Izlūks un viņa biedri tur ieradās, apmetne jau bija pamesta. Bet kādi pieci vai seši bandas locekļi, kuriem bija izdevies izglābties no plato, rāpās lejā pa Zelta kalna no­gāzēm, šļūkdami, riskējot lauzt rokas un kājas.

Starp viņiem redzēja Hanteru, bez šaubām smagi ievainotu, ar pūlēm velkamies kādu simt soļu augstumā. Viņš ķērās pie krūmu kušķiem, gāzās, atkal cēlās, turēdamies aiz pārējiem, kuri, tikuši līdz kalna pakājei, ņēma kājas pār pleciem.

Tai brīdī atskanēja šāviens. Neluto atklāja uguni, pirms kāds bija paguvis viņu aizkavēt.

Ievainots krūtīs, Hanters sagrīļojās un, ripodams no klints uz klinti, nokrita Zelta kalna pakājē.