Un tik negaidīti vajadzēja beigties šai kampaņai! Kāds atrisinājums tam, uz ko varēja cerēt Bens Redls un viņa kompanjoni, un kas viņu īpašumā nodotu vulkāna neizmērojamos dārgumus! Bez šaubām, teksasiešu rīcība bija likusi šķēršļus Bena Redla nodomu īstenošanai. Lai pasargātu karavānu, inženierim bija jāķeras pie izvirduma izraisīšanas. Bet beigu beigās, pat ja viņš to būtu darījis paša izvēlētā dienā un stundā, zelts, kas slēpās krāterī, viņam tāpat būtu zudis, jo vulkāns savas erupūvās vielas izsvieda Ziemeļu Ledus okeāna pusē.
— Visa nelaime cēlās no tā, — sacīja Izlūks, — ka vulkāns jau bija atmodies, kad ieradāmies pie Makenzi ietekām.
— Patiesi, — bilda Samijs Skims, — Zaks Lorjē domāja, ka tas izdzisis, bet tas bija tikai iemidzis un atmodās dažas nedēļas par ātru.
Tā bija taisnība, neveiksme lika Benam Redlam zaudēt visu šī pasākuma peļņu, un lai ko viņam sacītu, inženieris nekad nespēs ar to samierināties.
— Paklau, mans mīļais Ben, — sacīja Samijs Skims, — mazliet filozofijas un saprāta! Mums atliek vien atgriezties mūsu dārgajā zemē, no kuras kopš astoņpadsmit mēnešiem esam tik tālu!
Par atbildi Bens Redls atgriezās apmetnē. Tā kā Hantera apmešanās vieta bija pamesta un izdzīvojušie bandas locekļi pazuduši, Bils Stells nolēma paņemt divus viņu ratus to vietā, kas tika saspiesti zem akmeņiem. Bet viņa biedriem izdevās pārvest divus vai trīs zirgus, kas bija izbēguši līdzenumā. Tie tika iejūgti ratos, un visi atgriezās pie Raberkrīka.
Aizbraukšana tika nolikta uz nākamo dienu, un kā vairākkārt atkārtoja Izlūks, nedrīkstēja vilcināties, ja Bens Redls un Samijs Skims gribēja atgriezties Dousonā, lai vēl paspētu tikt līdz Vankūveras ceļam, pirms sniega vētras to nebūs ieputinājušas, un pirmie sali nepārtrauks kuģošanu pa upēm un ezeriem.
Apmetne uz ātru roku tika atjaunota šai pēdējai naktij.
Krika atteka vēl plūda, un kas zina, vai visi plašā estuāra ūdeņi to neuzturēs nedēļām un mēnešiem ilgi?
— Kas zina, — Izlūks sacīja Samijam Skimam, — vai šie plūdi beigās neapdzēsis vulkānu?
— Tas ir iespējams, Bil, bet neteiksim neko par to Benam! Viņš būs spējigs gribēt pagaidīt! Turklāt krāteri vairs nebūs nekā paņemama. Zelta kalna iecirknis nu nav vairāk vērts kā 129. Četrdesmitjūdžu krikā, un, ja viens noslīcis plūdos, otrs iztukšojies jūrā!
Ši pēdējā nakts aizritēja mierīgi. Nebija pat jāuzmana apkārtne. Bet nedaudzajās tumsas stundās, cik skaistu ainu pavēra šis izvirdums visā savā varenibā — liesmas, kas šāvās līdz pat mākoņiem, uguns kūļi, izsviesti ar neparastu spēku, zelta pelni, kuru grīstes vērpās virs Zelta kalna!
Nākamajā dienā no pulksten pieciem Izlūka karavāna veica pēdējos darbus. Pirms tika dots aizbraukšanas signāls, Bens Redls un Loriks kādas ceturtdaļjūdzes garumā izpētīja vulkāna pakāji. Vai izvirdums šajā pusē nebija izsviedis dažus zelta kvarca bluķus, dažus tīrradņus? To viņi gribēja uzzināt, pirms atstāt, bez šaubām uz visiem laikiem, šos Augšdomlnijas apvidus.
Nē, nekā! Izvirdums nebija novirzījies, un visas vielas: akmeņi, izdedži, lava, pelni, izsviesti ziemeļu pusē, nemitējās krist jūrā, dažkārt pat no septiņu līdz astoņu simtu tuāžu augstuma. No līdzenuma puses — nekā! Parādības intensitāte bija neparasti spēcīga, un uzkāpt līdz krāterim būtu neiespējami. Ja Benam Redlam bija šis nodoms pēdējo reizi uzkāpt Zelta kalnā, viņam no tā vajadzēja atsacīties. Turklāt kas gan tur būtu meklējams?
Karavāna bija gatava, inženieris un Samijs Skims iekārtojušies priekšgalā divričos, ko vadīja Neluto. Rati ar aizjūgiem, Izlūka vadīti, sekoja, nebūdami smagi piekrauti, tikai ar apmetnes aprīkojumu. Viņa ļaudis, kanādieši un indiāņi, varēja tajos atrast vietu, tādējādi gaita kļuva ātrāka. Kā jau šurp nākot, to pārtrauca tikai divu stundu ilga apstāšanās pusdienlaikā un astoņu stundu ilga nakti.
Pārtika bija nodrošināta kādām piecpadsmit dienām, jo medibas un zveja pie Zelta kalna pavadīto nedēļu laikā bija ļāvušas ietaupīt konservus. Bez tam arī ceļā medniekiem netrūka ne irbju, ne pīļu, ne cita laba medījuma. Ja Samijs Skims beidzot varēja pieveikt vienu no šiem slavenajiem aļņiem, vai gan nevarētu uzdrošināties sacit, ka viņš nenožēloja šo ilgo ceļojumu un ilgo prombūtni?
Laiks bija nenoteikts, vasaras sezona tuvojās beigām. Tomēr varēja cerēt, ka Klondaikas galvaspilsēta tiks sasniegta pirms septembra ekvinokcijas. Temperatūra pazeminājās, jo saules dienas līkne nolaidās arvien zemāk. Bija jācieš no nakts sala nemitīgajās apstāšanās reizēs, bieži vien bez patvēruma, cauri šim Makenzi pieteku apskalotajam apvidum, kur trūkst koku.
Kad karavāna apstājās, lai viri varētu paēst un pabarot ari dzīvniekus, pie horizonta vēl bija redzams Zelta kalns. Bens Redls bija pagriezies atpakaļ, viņš nespēja atraut skatienu no mutuļiem, kas cēlās virs virsotnes
— Ejam, Ben, — viņam sacīja Samijs Skims, — viss izgaist kā dūmi šajā zemiskajā pasaulē, un domāsim vairs tikai par to, ka līdz mūsu mājai Žaka Kartjē ielā Monreālā palicis vēl divtūkstoš astoņsimt jūdžu.
Karavāna kustējās, cik ātri vien iespējams, virzīdamās uz Fortmakfērsonu. Tā devās gar Pīlas kreiso krastu, un, kā zināms, labo krastu ieņēma Hudzona līča kompānijas postenis. Sliktais laiks sevi jau pieteica ar lietiem un brāzmām, kas ceļošanu darīja mokošu. Kad karavāna 22. augusta pēcpusdienā sasniedza fortu, tā tur uzturējās divdesmit četras stundas.
Izlūka ļaudis ne mazākajā mērā neslēpa savas nožēlas par piedzīvoto neveiksmi. Arī viņi rēķinājās ar Zelta vulkāna bagātībām, no kurām tiem pienāktos viņu daļa, bet nu nācās atgriezties tukšām rokām.
24. augusta rītā ceļš tika turpināts. Laiks bija kļuvis neciešams, veidojās sniega vētras, kas Bilu Stellu darīja stipri nemierīgu. Sākot no Fortmakfērsonas, karavāna vairs nesekoja Pīlas kursam, kas nogriezās uz dienvidaustrumiem cauri reģionam, kurš robežojās ar Klinšu kalnu milzīgo ķēdi. Jādodas bija dienvidrietumu virzienā, pa visīsāko ceļu starp Fortmakfērsonu un Dousonu. Tika šķērsots arktiskais polārais loks gandrīz tai pašā vietā, kur turpceļā, labajā pusē atstājot Porkjupainas avotus.
Cīnoties ar spēcīgu ziemeli, nogurums bija liels. Aizjūgi kustējās uz priekšu tikai ar grūtībām. Samija Skima un Ne- luto medības vairs nebija auglīgas, jo medijumi pārvietojās vairāk uz dienvidu apvidiem. Viņiem nācās samierināties ar pīlēm, kuru, starp citu, arī drīz pietrūka.
Par laimi, visiem pieturējās samērā laba veselība. Cīnīdamies ar nogurumu, spēcīgie indiāņi un kanādieši joprojām palika izturīgi un dūšīgi.
Beidzot, 3. septembrī, parādījās augstienes, kas austrumos ieskāva Klondaikas galvaspilsētu, un pēcpusdienā karavāna apstājās pie Northern Hotel Frontstrītā.
Nav nekāds brīnums, ka vēsts par Izlūka karavānas ierašanos izplatījās visā pilsētā. Nedrīkstēja vilcināties uzzināt, ko inženieris darījis šajos Ziemeļu Ledus okeāna augstajos apvidos.
Pirmais uz viesnīcu atdrāzās doktors Pilkokss, aizvien tikpat darbīgs, aizvien labā omā, izteikdams abiem brālēniem vissirsnīgākos draudzības apliecinājumus.
Viņa pirmais jautājums:
— Vai veseli?
— Veseli, — atbildēja Samijs Skims.
— Ne pārāk noguruši?
— Nē… ne pārāk, doktor!
— Un vai apmierināti?
— Apmierināti… ka no turienes atgriezušies, — piebilda Samijs Skims.
Doktoram Pilkoksam tad viss tika izstāstīts; viņš uzzināja par visiem šīs neauglīgās ekspedīcijas sarūgtinājumiem, dažādajiem negadījumiem, par tikšanos ar teksasiešu bandu, par uzbrukumiem apmetnei, kā un kādos apstākļos vajadzēja notikt izvirdumam, ko izraisīja inženieris, kā Bens Redls un viņa biedri atbrīvojušies no ļaundariem, un kā visi šie pūliņi izrādījušies velti, jo Zelta kalna tīrradņi tagad atdusējās Ziemeļu Ledus okeāna dzīlēs.
— Redziet nu, — iesaucās doktors, — redziet nu, šis vulkāns pat vemt neprot no pareizās puses. Tad nu bija jēga parakstīt tam vemjamās zāles!
Un doktors uzzināja, ka šīs vemjamās zāles bijuši Ra- berkrīka attekas ūdeņi, kas straumēm vien saplūduši Zelta kalna kuņģī.
Mierinājumam viņš dažādās variācijās varēja tikai atkārtot Benam Redlam to, ko viņam jau bija sacījis Samijs Skims:
— Esiet filozofs! Filozofija, tas ir pats higiēniskākais, kas pasaulē var būt. Ja no tiesas esi filozofs…
Bet tā arī no doktora Pilkoksa nekad neuzzinās, kādas būtu šī medicīniskā «ja» sekas.
Tajā pašā dienā abi brālēni kopā ar viņu ieradās slimnīcā. Māsa Marta un māsa Madlēna bija patiesi laimīgas, ieraugot savus senos ceļojuma biedrus. Abas mūķenes Samijs Skims sastapa tādas pašas kā bija atstājis — pilnīgi nodevušās savas misijas izpildei. Doktors šai sakarā viņam sacīja:
— Ar tādām palīdzēm viss vedas pats no sevis, un mēs būtu spējīgi ārstēt visus trīssimt piecpadsmit slimību veidus, kas nomoka cilvēku sugu!
Vakara gaitā, ko doktors pavadīja savu tautiešu sabiedrībā, viņš ierunājās par prombraukšanu.
— Jūs nedrīkstat zaudēt laiku, — paziņoja doktors, — ja nu vienīgi jums patiktu izmēģināt otru ziemu šajā dievī- gajā Klondaikā.
— Lai jau būtu dievīga, — attrauca Samijs Skims, — tomēr es labprātāk aiztaupu savu dievināšanu Monreālai.
— Lai tā būtu, Skima kungs, bet kas par pilsētu šī jaunā Dousonā, kāds uzplaukums to sagaida nākotnē!
Sarunas gaitā Bens Redls novirzīja runas uz Četrdesmitjūdžu krīka 129. zemes gabalu.
— Eh, Bena kungs, — doktors teica, — tas joprojām ir zem jaunās upes ūdeņiem, un lai Dievs dod, ka tā neizžūst.
— Kādēļ tā? — vaicāja Samijs Skims.
— Tādēļ, ka tā tika nosaukta manā vārdā, — doktors atbildēja, — Pilkoksa upe, un es izjūtu zināmu lepnumu, figurēdams šīs skaistās Klondaikas zemes ģeogrāfisko nosaukumu kopainā.
Nē! No tādas nelaimes nebija ko baidīties, 129. tāpat kā 127. zemes gabals uz visiem laikiem bija pazudis zem Pilkoksa upes!
Tā kā Bens Redls un Samijs Skims bija nolēmuši atstāt Klondaiku, likās svarīgi, lai viņi nekavējas doties ceļā. Ziema šogad solījās būt pāragra, tāpat kā tas bija noticis ar vasaras sezonu, un zeltrači, kuriem līdz nākamajam pavasarim jāapmetas Skagvejā vai Vankūverā, jau kopš piecpadsmit dienām bija atstājuši Dousonu.
Kopumā kampaņa bija izdevusies laba. Peļņa tika gūta teritorijās, ko apskalo Jukona, galvenokārt tās pietekas Bo- nanza un Eldorado, kalnu un upju iecirkņos. Kadastrētāja Ožilvī paredzējumi turpināja piepildīties, un beigu beigās Klondaikas raktuvēs tika iegūti tikpat daudzi miljardi, cik Āfrikas, Amerikas un Okeānijas atradnēs miljoni.
Nākamajā dienā pēc ierašanās Bens Redls un Samijs Skims kopā ar Izlūku apsprieda aizbraukšanas jautājumu. Lai nokļūtu Skagvejā, viņi cerēja uz šī uzticīgā un gudrā kanādieša pakalpojumiem. Lūk, ko Bils Stells pēc nopietnām pārdomām viņiem atbildēja:
— Kungi, es būtu laimīgs kopā ar jums turpināt savu gida darbu. Bet neslēpšu, ka ir jau par vēlu uzsākt ceļojumu cauri Peli līdzenumiem. Pēc piecpadsmit dienām upes un ezeri būs aizsalusi, kuģošana kļūs neiespējama, un mēs būsim spiesti atgriezties Dousonā.
Varbūt šī perspektīva Benu Redlu nemaz tik ļoti neizbiedēja, bet viņš pat ne ar pušplēstu vārdu neizpauda šīs domas, kas Samijam Skimam liktu lēkāt kā kalnu kazai.
— Turklāt laiks kļūst arvien aukstāks, — Bils Stells turpināja, — un, ja arī izdotos šķērsot ezerus, Čilkutas pārejas pavisam noteikti mums būs slēgtas, un jūs nevarēsiet tikt līdz Skagvejai.
— Bet ko tad darīt? — jautāja Samijs, kurš aiz nepacietības nespēja nostāvēt mierā.
— Vajadzētu sasniegt Sentmišelu pie Jukonas ietekas, — Izlūks atbildēja, — tur jūs atradīsiet tvaikoņus, kas apkalpo Vankūveru.
— Bet kā lai tiek lejā pa Jukonu? — vaicāja Bens Redls.
— Pēdējais tvaikonis Dousonu atstās pēc divām dienām un pavisam noteikti ieradīsies Sentmišelā, pirms ledus būs pārtraucis kuģošanu visos upes ūdeņos.
Tas bija gudrs padoms, un tā kā to sniedza tik praktisks vīrs kā Izlūks, nevajadzēja vilcināties, lai tam sekotu.
— Bet jūs? — Samijs Skims vaicāja.
— Es pārlaidīšu ziemu Dousonā, — atbildēja Bils Stells, — kā jau vairākkārt esmu darījis, un gaidīšu, kad būs iespējams atgriezties pie Beneta ezera.
Kad šis plāns tika pavēstīts doktoram Pilkoksam, viņš to atbalstīja, jo vairāk tādēļ, ka ari pats ticēja drīziem saliem, un uz viņa pieredzi varēja paļauties. Viņš pats gan nebija tas vīrs, ko nobaidīs piecdesmit vai sešdesmit grādi zem nulles, un pat simts viņu nespētu biedēt. Nolemtā aizbraukšana notika pēc divdesmit četrām stundām, un sagatavošanās neprasīja ne ilgu laiku, ne lielu piepūli.
Kad Bens Redls piedāvāja Lorikam viņus pavadīt:
— Es jums pateicos, Bena kungs, — atbildēja meistars, — tomēr labprātāk palikšu Dousonā. Nākamsezon iekārtošos kādā īpašumā, un darba man netrūks. Un bez tam jūs joprojām esat 129. iecirkņa īpašnieki, un lai ko par to sacītu, kas zina, vai Pilkoksa upe kādu dienu jums neatgriezīs jūsu īpašumu.
— Un šajā dienā, Lorik, — Bens Redls teica tā, lai brālēns nedzirdētu, — telegramma…
— Jā… telegramma inženierim Benam Redla kungam, Žaka Kartjē ielā Monreālā, domīnijā! — attrauca Loriks.
Nudien, inženieris un meistars bija kā radīti, lai saprastos!
Bet, ja Loriks nebija piekritis Bena Redla piedāvājumam, Neluto reaģēja citādi, kad Samijs Skims, kurš novērtēja drosmīgā indiāņa devumu, viņam sacīja:
— Neluto, vai esi nodomājis palikt šai zemē, kas veselus astoņus mēnešus sacenšas ar vējiem un sniegiem?
— Kurp gan es došos, Skima kungs?
— Kādēļ lai tu nebrauktu man līdzi uz Monreālu?
— Ja jūs tam piekrītat, Skima kungs…
— Es tevi iekārtošu Grīnvelejā, un, pavasarim atnākot, mēs abi dosimies medībās. Un tā kā aļņi nekavēsies bēgt prom no šīs briesmīgās Klondaikas, mēs vēl beigās kādu nomedīsim.
— Skima kungs, esmu gatavs doties līdzi, — sacīja Neluto, kura acis mirdzēja apmierinājumā.
Vēl tikai ar Izlūku bija jānorēķinās par Zelta kalna ekspedīciju, kas arī dāsni tika izdarīts. Tas iesita krietnu robu abu brālēnu makā, un kādi kreņķi inženierim, iedomājoties, ka visus šos izdevumus vajadzētu segt vispirms no 129. iecirkņa ienākumiem, pēc tam no Zelta vulkāna devuma!
17. septembra rītā pienāca laiks teikt pēdējās ardievas. Māsa Marta, māsa Madlēna un doktors Pilkokss pavadīja Benu Redlu un Samiju Skimu uz jukonieti, uz kura bija rezervētas divas vietas viņiem un viena Neluto. Meistars Loriks viņus tur jau gaidīja.
Mūķenēm acis aizmigloja asaras, un Samijam Skimam skumji sažņaudzās sirds, iedomājoties par šim svētajām jaunavām, kuras droši vien nekad vairs neredzēs.
Doktors neslēpa aizkustinājumu, pēdējo reizi paspiežot tautiešiem roku, un beidzamie vārdi, ko Bens Redls iečukstēja ausī Lorikam, bija sekojoši:
— Neaizmirstiet… telegramma!
Tad tvaikonis atgāja no krasta un drīz nozuda aiz upes līkuma. Attālums no Dousonas līdz Sentmišelai pa Jukonu ir apmēram sešsimt jūdžu. Tvaikonis, divsimt pēdu garš, sešdesmit plats, sava spēcīgā aizmugurējā rata dzīts, ātri devās lejup pa straumi, kas jau sāka nest dažus ledus gabalus. Sešas jūdzes no Dousonas tas pabrauca garām Vjo virsotnei kreisajā krastā un Vjeijas smailei labajā. Dažas stundas uzkavējies Kjūdahā, tad trīsdesmit sešas jūdzes no Klondaikas galvaspilsētas šķērsojis robežu, tas sasniedza Sērklsitiju, šo piecdesmit būdu ciematu, no kura Hanters bija devies uz Zelta kalnu. Sekoja kuģošana pa gleznainu apkārtni starp simtiem saliņu, noklātu ar ērkšķu krūmiem, bērziem un apsēm. Tad uz kādu pus dienu tas piestāja Fortjukonā, kādreizējā Klondaikas galvaspilsētā, kas atrodas simt divdesmit jūdžu lejup no Dousonas, apkārtnē, kas, iespējams, ļoti bagāta ar zelta iegulām.
Sākot no vietas, kur Porkjupaina ietek lielajā upē, savā platākajā punktā Jukona nogriežas uz dienvidrietumiem, lai ieplūstu Nortona līcī.
Bens Redls un Samijs Skims nelikās neko daudz zinis par starpgadījumiem šīs kuģošanas laikā. Tās nākamās pieturas bija Forthemlina, vienkārša pārtikas noliktava, Rampartsitija pie Manokkrīka, ko tobrīd ieņēma kāds tūkstotis zeltraču un kuram otrpus pētījumi vēl nebija uzsākti. Tikai alkatīgas vēlmes tas iedvesa simtiem tvaikoņa pasažieru, kas lielākoties atgriezās tukšām rokām pēc neauglīgas kampaņas!
Laiks bija nenoteikts, lietains, pat sniegains. Aukstums lika sevi manīt, un lejtecē ledus bija vairāk, nekā varēja paredzēt. Jau veidojās sastrēgumi, kuģa gaita, kas, starp citu, tika pārtraukta katru nakti, ievērojami palēninājās. Līdz ar to ceļojuma ilgums divkāršojās, un prasīja nevis sešas vai septiņas dienas, bet divpadsmit. Tālāk piestājis
Tananas kalnos, Novikakatā, Nulato, pie Volassatuka, Kal- tāgas, Fortgettērā, Anvikā, kur bija nodibināta indiāņu vidū ļoti iecienīta misija — drīzāk vienkāršās cilšu apmetnēs nekā ciematos — tvaikonis Starivilipakā sasniedza upes galējo dienvidu punktu, tad tā pagriežas uz ziemeļrietumiem, lai Kullikā ietecētu Beringa jūrā. No turienes trīsdesmit divu jūdžu kuģošana līdz Sentmišelai prasīja tikai pus dienu, jo ceļu vairs neapgrūtināja ledusgabali.
Par šo ostu, kur nodibinātas Jukonas navigācijas kompānijas, Arni Semirē teic, ka tur mūždien līst, vairāk nekā sešas pēdas ūdens gadā. Tātad 29. septembra pēcpusdienā, pēc četrpadsmit dienu ilga ceļojuma, Bens Redls, Samijs Skims un Neluto tur piestāja, lietum gāžot kā ar spaiņiem.
Pateicoties laimīgai sakritībai, viņi nākamajā dienā varēja ieņemt vietas uz Kadiak klāja, kura galamērķis bija Vankūvera. Tūkstoš simt piecdesmit jūdžu viņus vēl šķira no šīs pilsētas, no kuras pa dzelzceļu viņi nokļūs tieši Monreālā. Taču Kadiak pārsteidza spēcīgas vētras, galvenokārt pie garās Aļaskas pussalas, un tam pat uz četrdesmit astoņām stundām nācās patverties Pribilova salās.
Visā visumā, atgriežoties ceļojums nebija tik ilgs un galvenokārt tik nogurdinošs kā cauri ezeru reģionam līdz Čil- kutai, un Izlūks bija prātīgi darījis, steidzinot Benu Redlu un Samiju Skimu doties lejup pa Jukonas straumi.
Bija klāt 17. oktobris, kad Kadiak ieradās Vankūveras ostā. Četras dienas vēlāk, pēc astoņpadsmit mēnešu prombūtnes, Bens Redls un Samijs Skims kopā ar Neluto atgriezās Monreālā, savā mājā Žaka Kartjē ielā.
Bet inženiera dvēselē mājoja tikai dziļa nožēla un nepiepildītas vēlmes! Viņš bija nejaukā noskaņojumā un likās, kuru katru bridi izvirdls apvainojumus ļaunajam liktenim.
Samijs Skims tad labprāt sacīja:
— Jā… mans nabaga Bens allaž gatavs izvirdumam!… Galu galā, ja dzīvē bijusi darīšana ar vulkānu, jums vienmēr no tā kaut kas paliek!
Žils Verns Zelta vulkāns