1897. gada 18. martā pastnieks, kas apkalpoja Žaka Kartjē ielu Monreālā, divdesmit devītā numura pastkastītē iemeta Samijam Skima kungam adresētu vēstuli. Šajā vēstulē bija rakstīts:
«Advokāts Snibēns sūta sveicienus Samijam Skima kungam un lūdz viņu nekavējoties ierasties savā birojā sakarā ar kādu viņu interesējošu lietu.»
Kādēļ gan notārs vēlējās satikt Samiju Skima kungu? Skims, kā jau visi ļaudis Monreālā, viņu labi pazina. Tas bija lielisks vīrs, uzticams un piesardzīgs padomdevējs. Dzimis kanādietis, viņš vadīja labāko advokātu biroju pilsētā, to pašu, kas pirms sešdesmit gadiem bija slavenā advokāta Nika — īstajā vārdā Nikolā Sagamora — pārziņā. Viņš bija iejaukts briesmīgajā Morgaza lietā, kura sabiedrības uzmanību piesaistīja ap 1837. gadu.
Saņemdams šo Snibēna kunga vēstuli, Samijs Skima kungs izrādījās visai pārsteigts, jo advokāta birojā tam nekādas lietas nebija kārtojamas. Tomēr viņš ielūgumu pieņēma. Pusstundu vēlāk viņš ieradās Bonsekūra tirgus laukumā un tika pieteikts kabinetā, kur viņu jau gaidīja Snibēns.
— Labdien, Skima kungs, — notārs pieceldamies sveicināja, — pieņemiet manus cieņas apliecinājumus…
— Un jūs manējos, — apsēzdamies pie galda, atbildēja Samijs Skims.
— Jūs esat ieradies pirmais, Skima kungs…
— Pirmais, advokāt Snibēn?… Vai tas nozīmē, ka uz jūsu biroju mēs esam uzaicināti vairāki?…
— Divi, — atbildēja notārs, — jūsu brālēnam Benam Redla kungam arī vajadzēja saņemt vēstuli ar lūgumu ierasties…
— Tādā gadījumā pareizāk būtu teikt — vajadzēs saņemt, — paziņoja Samijs Skims. — Bens Redls šobrīd nav Monreālā.
— Vai viņam drīz jāatgriežas?… — vaicāja Snibēns.
— Pēc trim vai četrām dienām.
— Ļoti žēl.
— Vēsts, kas jums mums jāpaziņo, tātad ir steidzīga?…
— Zināmā mērā jā, — atbildēja notārs. — Bet galu galā jūs būsiet lietas kursā, un, līdzko Bens Redla kungs atgriezīsies, darīsiet viņam zināmu to, ko esmu pilnvarots jums pavēstīt.
Notārs uzlika acenes un pārlapoja dažus papīrus, kas bija izsvaidīti uz galda; paņēmis kādu vēstuli, izvilka to no aploksnes un, neizlasījis saturu, teica:
— Redla kungs un jūs, Skima kungs, esat Žozijas La- kosta māsas dēli…
— Jā, mana māte un Bena Redla māte bija viņa māsas. Bet pēc viņu nāves pirms septiņiem vai astoņiem gadiem mēs ar tēvoci pazaudējām sakarus. Viņš pameta Kanādu, lai dotos uz Eiropu… Dažādās intereses mūsos radīja nevienprātību. Kopš tā laika viņš ne reizes nav devis ziņu par sevi, un mums nav ne jausmas, kas ar viņu noticis…
— Nu ko, — Snibēna kungs nopūtās, — nupat kā saņēmu 25. februāri izsūtīto ziņu par viņa nāvi.
Lai arī visas saiknes starp Žoziju Lakostu un viņa ģimeni bija pārtrūkušas, šī ziņa Samiju Skimu neatstāja vienaldzīgu. Viņa brālēnam Benam Redlam un viņam pašam nebija vairs ne tēva, ne mātes. Abiem diviem, vienīgajiem dēliem ģimenē, bija palikusi tikai ši asinsradniecība, ko stiprināja draudzība. Nodurtu galvu un asarām acīs Samijs Skims pārdomāja faktu, ka no visas ģimenes nu palikuši tikai divi — Bens Redls un viņš. Saprotams, ne vienu reizi vien abi bija centušies uzzināt, kas noticis ar tēvoci, izjuz- dami patiesu nožēlu, ka viņš ar tiem sarāvis visas saites. Varbūt viņi pat cerēja, ka nākotnē satiksies, bet nu nāve šīs cerības bija izdzēsusi.
Žozija Lakosts pēc savas dabas vienmēr bijis noslēgts cilvēks, bet tai pašā laikā viņam piemita piedzīvojumu meklētāja gars. Kopš došanās uz Kanādu laimes meklējumos nu jau bija pagājuši kādi divdesmit gadi. Lakosts visu mūžu bija bijis vecpuisis un viņam piederēja pieticīgs īpašums, kuru tas cerēja vairot, mezdamies spekulācijās. Vai šī cerība bija attaisno- jusies? Vai viņa labi zināmais temperaments, kas vienmēr lika spēlēt uz visu banku, drīzāk nebija to izputinājis? Vai māsas- dēliem, viņa vienīgajiem mantiniekiem, atliks kādas druskas no viņa mantojuma?… Jāteic, ka Samijs Skims un Bens Redls nekad nebija par to domājuši, un nu pēc viņa nāves, liekas, vairs nebija vērts par to domāt, ņemot vērā sāpes, ko abiem sagādāja pēdējā radinieka zaudējums.
Advokāts Snibēns ļāva savam klientam iegrimt pārdomās, gaidīdams, kad tas beidzot uzdos jautājumus, uz kuriem viņš bija gatavs atbildēt. Par šīs Monreālā visnotaļ godājamās ģimenes stāvokli viņam bija zināms viss, ari tas, ka pēc Žozijas Lakosta nāves Samijs Skims un Bens Redls bija tās pēdējie pārstāvji. Un, tā kā Klondaikas gubernators bija viņu pilnvarojis paziņot, ka miris zelta meklētājs, Četrdesmitjūdžu krika 129. zemes gabala īpašnieks, viņš bija uzaicinājis abus brālēnus uz savu biroju, lai iepazīstinātu tos ar tiesībām, ko abi pārmantoja no nelaiķa.
— Advokāt Snibēn, — Samijs Skims vaicāja, — vai mūsu tēvoča nāve reģistrēta 17. februārī?
. — 17. februārī, Skima kungs.
— Tātad pagājušas jau divdesmit deviņas dienas?…
— Kopumā divdesmit deviņas, bet, kamēr ši ziņa nonāca pie manis, arī pagāja ilgāks laiks.
— Mūsu tēvocis, jādomā, uzturējās Eiropā… Eiropas viņā galā… Kādā tālā nostūrī?… — atsāka Samijs Skims, būdams pilnā pārliecībā, ka Žozija Lakosts kopš aizbraukšanas ne reizi nav spēris kāju Amerikā.
— Gluži pretēji, — atbildēja notārs.
Un viņš pasniedza vēstuli ar Kanādas markām.
— Tātad viņš uzturējies Kanādā, mums to nezinot? — turpināja Samijs Skims.
— Jā, Kanādā… domīnijas vistālākajā daļā, gandrīz pie pašas robežas, kas šķir mūsu zemi no amerikāņu Aļaskas, un ar kuru uzturēt sakarus ir tikpat grūti, cik ilgi.
— Jādomā, Klondaikā, advokāt Snibēn?…
— Jā, Klondaikā. Jūsu tēvocis tur apmetās uz dzīvi apmēram pirms desmit mēnešiem.
— Pirms desmit mēnešiem, — atkārtoja Samijs Skims, — un, šķērsojot Ameriku, viņam pat neienāca prātā doma atbraukt līdz Monreālai, lai paspiestu roku saviem māsasdēliem… pēdējo reizi, kad mēs viņu varējām skatit vaigu vaigā!
Šis jaunums dziļi aizskāra Samiju Skimu.
— Ko gan jūs gaidījāt, — atbildēja notārs. — Žozija Lakosta kungs, bez šaubām, nevilcinājās ierasties Klondaikā, gluži kā visi šie tūkstoši viņam līdzīgo, es teiktu ar zelta drudža sērgu sasirgušo, ar šo zelta sērgu, kas jau prasījusi un vēl prasīs milzum daudz upuru. Jaunajās zemēs tā ir īsta invāzija no visām pasaules malām! Austrālijai sekoja Kalifornija, Kalifornijai — Transvāla, Transvālai — Klondaika un Klondaikai citas zelta atradnes, un tā tas turpināsies līdz Pastarajai tiesai… es gribēju teikt — līdz pēdējai zelta āderei.
Tad advokāts Snibēns iepazīstināja ar gubernatora vēstules saturu. Dousonā, Klondaikas galvaspilsētā, Žozija Lakosts ieradās 1897. gada sākumā ar visu zelta meklētājam nepieciešamo aprīkojumu. Pēc tam, kad 1896. gada jūlijā zelts tika atrasts Hanteras attekā Goldbotomā, šis Klondai- kas rajons nonāca uzmanības centrā. Nākamajā gadā arī Žozija Lakosts ieradās raktuvēs, uz kurām straumēm vien plūda zelta meklētāji. To mazumiņu naudas, kas viņam vēl bija atlicis, viņš gribēja ziedot zemes gabala iegādei, nešaubīdamies, ka tas nesīs peļņu. Pēc advokāta rīcībā esošās informācijas, viņa īpašumā nonāca 129. iecirknis, kas atradās pie Cetrdesmitjūdžu krika, kurš savukārt bija Jukonas atzars — liela Kanādas-Aļaskas ādere.
Tad advokāts Snibēns piebilda:
— Starp citu, šis zemes gabals vēl nav nesis visus tos labumus, ko gaidīja Žozija Lakosta kungs. Katrā gadījumā tas neliekas izsmelts, un var gadīties, ka jūsu tēvocis būtu guvis cerēto peļņu. Bet kādām gan briesmām sevi nepakļauj nelaimīgie emigranti šajā tālajā reģionā: stindzinošs sals ziemā, ļaunas slimības, nelaimes, kas noved tos kapā, un cik daudzi no turienes atgriežas vēl nabagāki, nekā turp devušies!
— Vai arī mūsu tēvoci nogalinājusi kāda no šīm nelaimēm? — vaicāja Samijs Skims.
— Nē, — atbildēja notārs, — vēstulē par to nekas nav teikts. Viņš miris no tīfa, kas bieži sastopams šajā klimatā un prasa daudz upuru. Pēc pirmajām slimības pazīmēm Lakosta kungs atstāja iecirkni un atgriezās Dousonā, kur arī nomira. Tā kā bija zināma viņa Monreālas izcelsme, man tika paziņots par viņa nāvi, lai es savukārt darītu to zināmu viņa ģimenei.
Samijs Skims iegrima pārdomās. Viņš mēģināja iztēlotie^, kādos apstākļos atradās viņa radinieks šī iecirkņa ekspluatācijas laikā, un diez vai tā bija auglīga. Vai, nopirkdams šo zemes gabalu par milzu cenu, kā to darīja tik daudzi no nepiesardzīgajiem zelta meklētājiem, viņš nebija atdevis savus pēdējos ietaupījumus?… Varbūt viņš miris nabadzībā, palikdams parādā strādniekiem, kurus nolidzis?… To visu pārdomājis, Samijs Skims notāram teica:
— Advokāt Snibēn, iespējams, ka mūsu tēvocis atstājis daudz parādu… Un tādā gadījumā… es ne mirkli nešaubos, ka mans brālēns Bens Redls būs ar mani vienisprātis. Mēs neļausim aptraipīt Lakosta vārdu, vārdu, kādā saukušās mūsu mātes, un, ja nepieciešami upuri, mēs tos nesīsim nevilcinādamies… Tādēļ pēc iespējas ātrāk nepieciešams noskaidrot…
— Atļaujiet jūs pārtraukt, mans dārgais kungs, — ierunājās notārs. — Pazīstot jūs, šāds lēmums mani it nemaz nepārsteidz, bet nedomāju, ka upuri, par kuriem runājat, būs nepieciešami. Iespējams, jūsu tēvocis miris nabadzībā. Bet neaizmirsīsim, ka viņš bija šī Cetrdesmitjūdžu krika zemes gabala īpašnieks, un šim īpašumam ir vērtība, kas, iespējams, ļaus segt visus izdevumus. Šis īpašums ir pārgājis jūsu un jūsu brālēna Bena Redla rīcībā, jo jūs esat vienīgie Žozijas Lakosta kunga radinieki ar mantošanas tiesībām.
Tomēr advokāts Snibēns uzskatīja, ka jārīkojas ar zināmu piesardzību. Mantojumu vajadzētu apstiprināt tikai ar tiesībām maksāt parādus mantojuma apmērā. Jāaprēķina rīcības kapitāls un parādu apmērs, un tad mantinieki varētu apsvērt, vai šis mantojums viņus interesē.
— Es nodarbošos ar šo lietu, Skima kungs, — viņš sacīja, — un ievākšu pēc iespējas drošākas ziņas… Galu galā, kas zina?… Zemes gabals paliek zemes gabals!… Pat ja līdz šim tas neko vai gandrīz neko nav devis, mēs to nevaram zināt!… Kā saka zelta meklētāji, pietiek ar vienu veiksmīgu kapļa cirtienu, lai piesistu sev pilnu kabatu…
— Esmu ar mieru, Snibēna kungs, — Skima kungs sacīja, — un, ja mūsu tēvoča zemes gabalam ir kāda vērtība, mēs to pārdosim pēc iespējas izdevīgāk….
— Bez šaubām, — notārs piekrita, — bet vai šajā jautājumā jums neradīsies domstarpības ar jūsu brālēnu?
— Nedomāju vis, — sacīja Samijs Skims, — es nepieļauju iespēju, ka Benam varētu ienākt prātā doma ekspluatēt to pašam…
— Kas zina, Skima kungs? Bens Redls ir inženieris. Un šāda iespēja viņam var likties vilinoša… Piemēram, ja viņš uzzina, ka jūsu tēvoča iecirknis atrodas uz labas dzīslas…
— Bet lieku galvu ķīlā, advokāt Snibēn, ka viņš pat nedosies to apskatīt! Viņam jāatgriežas Monreālā pēc trijām vai četrām dienām… Mēs šo lietu apspriedīsim un lūgsim jūs rīkoties, vai nu, lai pārdotu šo Četrdesmitjūdžu krika iecirkni pēc iespējas izdevīgāk, vai ari, kas ir visnotaļ iespējams un no kā es baidos, lai godīgi izpildītu mūsu saistības attiecībā pret mūsu tēvoci, gadījumā, ja viņš ieslīdzis parādos.
Sarunai beidzoties, Samijs Skims atvadījās no notāra, pieteikdams savu nākamo aprtieklējumu pēc divām vai trijām dienām, un atgriezās mājās Žaka Kartjē ielā, kur dzīvoja kopā ar brālēnu.
Samija Skima tēvs pēc izcelsmes bija anglosaksis un māte — frankokanādiete. Šī senā ģimene Lejaskanādā ieceļoja 1759. gadā un apmetās uz dzīvi Monreālas rajonā, kur tai piederēja māja, meži, zemes un lauki — viņu pa- matīpašums.
Trīsdesmit divus gadus vecs, vidēja auguma ar patīkamiem sejas vaibstiem, spēcīgu miesas būvi, kā jau vīrs, kas pieradis pie lauku plašumiem, tumši zilām acīm, gaišu bārdu — vārdu sakot, Samijam Skimam piemita frankokanādieša tipam tik raksturīgās un pievilcīgās īpašības, kuras bija mantotas no mātes. Viņš dzīvoja fermera kāroto dzīvi savā īpašumā, domīnijas priviliģētā rajona paša vidū bez pretenzijām, nepazīdams rūpju. Līdzekļi ļāva apmierināt visas viņa pieticīgās vēlmes, turklāt Samijs nekad nebija izjutis vēlēšanos vai nepieciešamību pēc kā vairāk. Viņam patika medības, kurām viņš varēja nodoties apkārtnes plašajos līdzenumos vai ar medījumiem bagātajos mežos, kas aizņēma teritorijas lielāko daļu. Viņam patika makšķerēt, un viņa rīcībā bija viss Sentlorensas atteku un pieteku tīkls, nemaz nerunājot par lielajiem ezeriem, kas Amerikas ziemeļos nebija mazums.
Abiem brālēniem piederošā māja, bez liekas greznības, bet ērta, atradās vienā no Monreālas klusākajiem rajoniem, ārpus rūpniecības un tirdzniecības centra. Tur abi pavadīja tik bargās Kanādas ziemas, ar nepacietību gaidīdami vasaras atgriešanos. Bet skarbie vēji, arktiskā apvidus ledainās brāzmas, kuras apturēt nebija pa spēkam pat kalniem, pūta ar neparastu spēku.
Monreālā, kas kopš 1843. gada bija valdības sēdeklis, Samijam Skimam būtu varējusi dot iespēju iesaistīties sabiedriskajās aktivitātēs. Bet pēc rakstura būdams neatkarīgs, daudz nejaukdamies ierēdņu augstākās sabiedrības dzīvē, viņš pret politiku izjuta svētas šausmas. Turklāt Samijs labprātīgi atzina Lielbritānijas pārvaldi, kas gan bija vairāk ārišķīga, nekā reāla. Viņš bija neitrāls pret partijām, kas dalīja domīniju. Nevērīgs pret sabiedrisko dzīvi, viņš drīzāk bija filozofs, kam patika dzīvot bez jebkāda veida ambīcijām.
Pēc Samija domām, jebkuras pārmaiņas dzīvē varēja sagādāt tikai nepatikšanas, rūpes un mazināt labsajūtu.
Un, kā varat noprast, šis filozofs nekad nebija sapņojis un vairs ari nesapņoja par precībām, ņemot vērā, ka aiz muguras jau bija trīsdesmit divi dzīves gadi. Varbūt, ja viņa māte būtu vēl dzīva, — visnotaļ zināms, cik ļoti mātes mīl turpināties savos mazbērnos —, varbūt viņš butu tai sagādājis šo prieku — lepoties ar skaistu vedeklu. Starp daudzajām Kanādas ģimenēm, kurās bērnu bieži vien ir divi duči, viņai laukos vai pilsētā noteikti būtu atrasta kāda mantiniece, ar kuru viņa būtu mierā, un tādā gadījumā šī savienība būtu laimīga. Bet Skimas kundze bija mirusi pirms pieciem gadiem, trīs gadus pēc vīra nāves, un, ja viņa jau sen bija sapņojusi atrast dzīvesbiedri savam dēlam, tad viņš par to nesapņoja it nemaz, un nu, kad māte bija mirusi, laulības tam nebija vairs ne prātā. Lidzko laiks kļuva maigāks, līdzko rīta saule vēstīja par vasaras atgriešanos, Samijs Skims parasti gatavojās atstāt māju Zaķa Kartjē ielā, nekad nespēdams pārliecināt brālēnu viņam pievienoties. Viņš tad apmetās fermā Grīnvelejā, kas atradās Monreālas ziemeļos, Sent- lorensas upes kreisajā krastā. Tur viņš atsāka lauku dzīvi, ko bija pārtraukuši ziemas bargie sali, pārvēršot ūdens straumes ledū un pārklājot līdzenumus ar biezu sniega segu. Fermā viņš tikās ar saviem laukstrādniekiem, kuri jau pusgadsimtu kalpoja ģimenei. Un kā lai tie neizrādītu sirsnīgu pieķeršanos un gatavību darīt visu pašaizliedzīgā saimnieka labā, kurš nekad neatteica izpalīdzēt un pakalpot? Tāpat tie neslepa prieku, viņam ierodoties, un nožēlu viņa aizbraukšanas stundā.
Grīnvelejas īpašums deva apmēram divdesmit tūkstošu franku ienākumu, ko abi brālēni dalīja savā starpā, jo ari šī māja, tāpat kā māja Monreālā, piederēja viņiem abiem. Zemkopība tur gāja no rokas, ņemot vērā, ka augsne bija ļoti auglīga un piemērota gan lopbarībai, gan labībai. Ražību vairoja brīnišķīgie meži, ar kuriem domīnijas teritorijas vēl aizvien bija bagātas, it īpaši austrumu daļā. Fermu veidoja labi iekārtots un uzturēts ēku komplekss — staļļi, rija, kūts, putnu ferma, šķūņi un ļoti moderni darbarīki, kas atbilda tā laika lauksaimniecības vajadzībām. Savukārt dzīvojamā māja bija paviljons ar plašu, kokiem apēnotu un zālieniem klātu pagalmu, un tās vienkāršība neizslēdza komfortu.
Tāds bija miteklis, kur Samijs Skims un Bens Redls pavadīja vasaras, un kuru Samijs nebūtu ar mieru mainīt ne pret kādu bagātu amerikāņu kungu pili. Kaut arī pieticīgs, tas viņu pilnīgi apmierināja, un viņš netaisījās to ne paplašināt, ne izdaiļot, būdams mierā ar visu, ko dāvāja daba. Tur fiziskās nodarbēs aizritēja viņa dienas un veselīgā miegā — naktis.
Lieki būtu piebilst, ka zemes nestā peļņa Samiju Skimu darija visai bagātu. Viņš vairoja tās vērtību gan ar sistemātisku darbu, gan gudrību. Bet, pat zinādams atslēgu veiksmīgiem darījumiem, viņš nekādā gadījumā nedzinās pēc bagātības, un ne par kādu naudu nebūtu meties Amerikā tik populārajās afērās — komerciālajās vai industriālajās spekulācijās, dzelzceļu, banku, raktuvju, jūras vai kādu citu sabiedrību pasākumos. Nē! Šis gudrais vīrs izjuta šausmas pret visu, kas saistīts ar risku vai gluži vienkāršām nejaušībām. Nodoties aptuveniem labāku vai sliktāku iespēju aprēķiniem, būt pateicību parādā nejaušībām, kuras nav iespējams ne novērst, ne paredzēt, pamosties rītos ar domu: «Vai esmu bagātāks vai nabagāks nekā iepriekšējā vakarā?» — tas viņam likās briesmīgi… Viņš drīzāk vēlētos vai nu vispār neaizmigt, vai arī nekad neatmosties.
Šai ziņā abi brālēni ļoti atšķīrās. Par to, ka abu mātes bija māsas un abu dzīslās ritēja franču asinis, nebija ne mazāko šaubu. Bet ja Samija Skima tēvs pēc tautības bija anglosaksis, Bena Redla tēvs bija amerikānis, un pavisam droši — starp angli un jenkiju pastāv zināmas atšķiribas, atšķirības, kas jo manāmākas kļūst ar gadiem.
Jāpiebilst, ka abiem brālēniem bija visnotaļ atšķirīgas gaumes un temperamenti, kaut arī citādi viņi bija ļoti vienoti un ticēja, ka nākotnē nekas tos nespēs šķirt. Bens Redls, mazāka auguma brūnēts, divus gadus vecāks nekā Skims, bija ar citādiem uzskatiem. Kamēr viens baudīja dzīvi savos īpašumos, uzmanīdams ražu, otrs kaislīgi nodevās sava laikmeta industriālajai un zinātnes dzīvei. Bens bija izstudējis par inženieri un jau piedalījies dažos no šiem brīnumdarbiem, uz kuriem ar koncepciju novitāti un to drosmīgu īstenošanu mēģina pretendēt amerikāņi. Tai pašā laikā viņa nolūks bija kļūt bagātam, ļoti bagātam, izmantojot aizraujošās, bet visai apšaubāmās iespējas, kuru Ziemeļamerikā netrūka. It īpaši viņu saistīja zemes bagātību apguve. Gouldu, Astoru, Vanderbiltu un Rokfelleru pasakainie panākumi kairināja viņa smadzenes. Un, ja Samijs Skims devās tikai biežos izbraucienos uz Grlnveleju, Bens Redls krustām šķērsām bija izbraukājis Savienotās Valstis, šķērsojis Atlantijas okeānu, pabijis daļā Eiropas, nekad nespēdams pārliecināt brālēnu doties līdzi. Nesen viņš bija pārradies no visai gara ceļojuma otrpus okeāna un kopš atgriešanās Monreālā gaidīja izdevību vai drīzāk kādu lielu pasākumu, kurā varētu līdzdarboties. Samijam Skimam bija pamats baiļoties, ka brālēns varētu tikt ierauts kādā afērā, pret kurām pats izjuta tādu nepatiku.
No otras puses, atvadas Samiju Skimu un Benu Redlu allaž skumdināja, jo abi mīlēja viens otru kā brāļi, un ja Bens Redls nožēloja, ka Samijs Skims nevēlējās iesaistīties kādā rūpnieciskā pasākumā, Samijs Skims nenožēloja mazāk, ka Bens Redls neatbalstīja viņa nolūku izmantot Grinvelejas iespējas, kas viņiem nodrošinātu neatkarību un līdz ar neatkarību arī brīvību.