Atgriezies mājās, Samijs Skims uzsāka sagatavošanās darbus, ko prasīja Žozijas Lakosta nāve — uzrakstīja paziņojuma vēstules ģimenes draugiem, lai sarīkotu bēru gājienu. Viņš neaizmirsa pasūtīt arī dievkalpojumu draudzes baznīcā par godu nelaiķa dvēseles mieram, b'et tikai tad, kad no ceļojuma būs atgriezies Bens Redls, jo arī viņam tajā jāpiedalās. Attiecībā uz tēvoča personīgo lietu kārtošanu, tas ir — lai pārņemtu mantojumu, kas, likās, aprobežojās ar Četrdesmitjūdžu krika iecirkni —, bija nepieciešamas nopietnas pārrunas ar advokātu Snibēnu, līdzko abi brālēni šajā jautājumā būs vienojušies. Notārs tikai aizsūtīja Klon- daikas gubernatoram uz Dousonu informatīvu vēstuli, kurā darīja zināmu, ka Žozijas Lakosta mantinieki tuvākajā laikā, līdzko būs noskaidrots viņu tēvoča finansiālais stāvoklis, ziņos, ar kādiem noteikumiem piekrīt pārņemt mantojumu.
Bens Redls Monreālā atgriezās tikai pēc piecām dienām, 21. marta rītā, pēc mēneša ilgas prombūtnes Ņujorkā. Tur kopā ar citiem inženieriem viņš bija strādājis pie grandioza projekta, kas paredzēja uzcelt tiltu pār Hudzonu starp galvaspilsētu un Ņūdžersiju.
Jāpiebilst, ka darbs pie šāda projekta inženierim var likties visai aizraujošs. Bens Redls tam bija pieķēries no visas sirds, viņš pat bija piedāvājies stāties Hudson-Bridge kompānijas dienestā. Tomēr tilta būve rādījās vēl tāls pasākums. Par to daudz tika rakstīts avīzēs, un ne mazāk tā tika apspriesta uz papīra. Bet ziema vēl nebija beigusies, un šajos Amerikas platuma grādos tā ilga līdz aprīļa vidum. Kas zina, vai darbi tiks uzsākti jau šovasar? Un vai Bens Redls izlems tur atgriezties.
Viņa prombūtne Samijam Skimam bija likusies krietni vien ilga un ari ļoti nomācoša. Cik ļoti viņš nožēloja savu nespēju pievērst brālēnu paša idejām un dalīties ar viņu savā bezrūpīgajā eksistencē. Pat šis lielais Hudson-Bridge projekts nebeidza viņam sagādāt raizes. Ja Bens Redls tajā piedalītos, vai tas viņu neaizkavētu Ņujorkā pārāk ilgi, varbūt pat gadiem? Tādā gadījumā Samijs Skims paliktu viens abu mājā, viens fermā Grīnvelejā. Bet visi mēģinājumi atturēt Benu Redlu bija izrādījušies velti. Tik atšķirīgi bija abu brālēnu raksturi, un viens otru ietekmēt viņi tikpat kā nespēja.
Līdzko inženieris bija atgriezies, brālēns tam paziņoja par tēvoča Žozijas Lakosta nāvi. Vēstuli uz Ņujorku Samijs Skims nebija sūtījis, jo kuru katru dienu gaidīja viņu atgriežamies.
Šī jaunā ziņa Benu Redlu patiesi sarūgtināja, jo tēvocis Lakosts bija vienīgais virtu tuvinieks. Viņš atzina par labiem brālēna lēmumus, kas attiecās uz bēru ceremoniju, un nākamajā dienā pēc atgriešanās abi piedalījās dievkalpojumā draudzes baznīcā.
Tikai šajā dienā Bens Redls uzzināja par tēvoča darījumiem. Viņš dabūja zināt, ka Žozija Lakosts bija apmeties Dousonā, atdodams visu naudu par Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkni Klondaikā.
Šis sensacionālais vārds satrauca inženiera prātu. Nenoliedzami, iespēja kļūt par zelta raktuvju īpašnieku Benu Redlu neatstāja tik vienaldzīgu kā Samiju Skimu, un varbūt viņš, pretēji brālēna viedoklim, saskatīja tajā ko tādu, no kā nevajadzētu vis atbrīvoties, bet izpētīt dziļāk.
Tomēr Bens Redls vēl nevēlējās par to runāt. Paradis nopietni raudzīties uz lietām, viņš gribēja rūpīgi visu apdomāt, iekams izteikties. Liekas, ar divdesmit četrām stundām viņam pilnīgi pietika, lai apsvērtu visus par un pret, jo nākamajā rītā pie brokastu galda viņš Samijam Skimam, kuram brālēns likās neparasti satraukts, sacīja:
— Kā būtu, ja mēs mazliet parunātu par Klondaiku?…
— Tā kā tur nav daudz ko runāt, tad parunāsim par to …
— Nedaudz… var izrādīties arī daudz, Samij.
— Saki, kas tev sakāms, Ben.
— Vai notārs tevi neiepazīstināja ar šī 129. iecirkņa vērtspapīriem?…
— Nē, kaut gan viņš tos ir saņēmis, — atbildēja Samijs Skims, — bet nedomāju, ka ar tiem iepazīties būtu lietderīgi…
— Tas ir tieši tavā garā, Samij, — piezīmēja Bens Redls. — Tomēr es uz šo lietu neskatītos tik vienaldzīgi, pēc manām domām, tā pelna uzmanību un pamatīgu izpēti…
Sākumā Samijs Skims uz šo ievadu neko neatbildēja, bet vēlāk, kad brālēns turpināja, teica:
— Mans dārgais Ben, — viņš iebilda, — man liekas, ka situācija ir pavisam vienkārša… vai nu šim mantojumam ir kāda vērtība un mēs to likvidēsim saskaņā ar mūsu interesēm, vai arī, kas ir daudz ticamāk, tam nav nekādas vērtības, jo mūsu tēvocis nebija virs, kuram veicas, un mēs to noraidīsim…
— Tas būtu prātīgi, — piekrita Bens Redls. — Bet steigai nav iemesla… Par raktuvēm nekad neko nevar zināt… Tās liekas nabadzīgas, tās liekas iztukšotas, bet viens kalta cirtiens var atnest veselu bagātību…
— Nu ko, mīļais Ben, tieši to vajadzētu zināt ļaudīm, kas ar to nodarbojas, tiem, kas šobrīd ekspluatē šīs slavenās Klondaikas atradnes. Ja Četrdesmitjūdžu krika iecirknim ir kāda vērtība, mēs mēģināsim to pārdot par iespējami izdevīgāku cenu… Bet, es vēlreiz atkārtoju, var gadīties, ka mūsu tēvocis iepinies kādā nejaukā lietā, kuras sekas mums nāksies izjust uz savas ādas. Viņš dzīvē vienmēr bijis neveiksminieks un nedomāju, ka šo pasauli viņš atstāja, būdams miljonārs…
— Tas tad mums ari jānoskaidro, — atbildēja Bens Redls. — Zelta meklētāja darbs pēc savas dabas bieži mīl sagādāt pārsteigumus. Vienmēr iespējams uzdurties kādai laimīgai dzīslai, dzīslai, kas pilna ar tīrradņiem. Galu galā viņš bija no tiem zelta meklētājiem, kuru dabā nav žēloties.
— Jā, — apstiprināja Samijs Skims, — viens no simta, un par kādu cenu — rūpes, nogurums, un nelaimes!…
— Galu galā, lēmums jāpieņem, balstoties nevis uz hipotēzēm, bet nopietniem faktiem…
Samijs Skims saprata tiri labi, uz ko brālēns mērķēja, un tas viņu pārsteidza. Viņš nespēja apslēpt sarūgtinājumu un pieskārās tēmai, kas pašam bija tik tuva:
— Mans draugs, vai tad ar mantu, ko mums atstāja vecāki, nepietiek?… Vai mūsu īpašums mums nenodrošina neatkarību un labklājību?… Es tev to saku tādēļ, ka tu šai lietai piešķir lielāku nozīmi, nekā tā, pēc manām domām, pelna, un, kas zina, kādas raizes tā mums vēl sagādās?… Vai, tavuprāt, neesam bagāti diezgan?…
— Nekad nevar būt diezgan, ja iespējams vēl vairāk…
— Vai arī pārāk daudz, Ben, kā dažiem miljardieriem, kuriem ir tikpat daudz rūpju cik miljonu, un tos paturēt bieži vien prasa vairāk pūļu, nekā iegūt…
— Būs jau gana, — attrauca Bens Redls, — filozofija ir laba lieta, bet nevajag ar to pārāk aizrauties, un neliec man sacīt to, ko negribu teikt. Tēvoča Žozijas zemes gabalā es neceru atrast tonnām zelta, bet, atkārtoju vēlreiz, ievākt informāciju nekad nav par skādi.
— Mēs ievāksim informāciju, norunāts, mans dārgais Ben, un, lai Dievs dod, ka šīs ziņas mūs nenostāda visai sarežģītā situācijā, kuru mums tad nāksies atrisināt aiz cieņas pret mūsu ģimeni. Kas zina, vai šī 129. iecirkņa iegādāšanās, aprīkojuma un ekspluatācijas izdevumi nav pārsnieguši mūsu tēvoča līdzekļus. Tādā gadījumā, kā jau advokātam Snibēnam teicu…
— Un tu labi darīji, Samij, un es tev pilnīgi piekrītu, — viņu pārtrauca Bens Redls. — To mēs uzzināsim, līdzko būsim pamatigi iepazinušies ar šo lietu. Esmu dzirdējis runājam par Klondaikas atradnēm. Esmu izlasijis visu, kas publicēts par šo teritoriju bagātībām; ekspluatācija tur ilgst labi ja divus gadus. Pēc Austrālijas, pēc Kalifornijas, pēc Dienvidāfrikas varbūt varēja likties, ka pēdējie mūsu zemeslodes krājumi ir iztukšoti… Un, lūk, nejaušība šajā Ziemeļamerikas daļā, Aļaskas un Kanādas apvidū ļāva atklāt jaunus… Starp citu, tā vien liekas, ka šie Amerikas ziemeļu rajoni šajā ziņā ir īpaši apveltīti… Turklāt zelta raktuves ir ne tikai Klondaikā, tās atrastas ari Ontārio, Mičipikotēnā, Britu Kolumbijā, kā, piemēram, Vorīglā, Stendedā, Selivan- grūpā, Alabarkā, Fēnā, Sindikitā, Santpoelā, Karibā, Dīt- reilā, Džordžijrīdā un daudzās citās, kuru vērtspapīri augstu kotējas, nemaz nerunājot par sudraba, vara, mangāna, dzelzs un ogļu raktuvēm!… Bet, kas attiecas uz Klondaiku, padomā, Samij, par šī zelta reģiona plašumiem!… Divsimt piecdesmit jūdžu garumā un apmēram četrdesmit platumā, nemaz nepieminot Aļaskas atradnes, kaut vai tikai Kanādas teritorijā!… Vai tur nepaveras plašs lauks atklājumiem?… Varbūt pats plašākais, kāds jelkad pazīts zemes virsū!… Un, kas zina, vai šī reģiona dārgumus kādu dienu nevajadzēs aprēķināt nevis miljonos, bet miljardos!…
Bens Redls par šo tēmu būtu varējis runāt ilgi, un Samijs Skims kārtējo reizi pārliecinājās, ka pazīst brālēnu kā savus piecus pirkstus. Viņš tikai noteica:
— Tā ja, Ben, tas ir kā uz delnas, tev ir drudzis…
— Kā… man ir drudzis?…
— Jā, zelta drudzis, kā daudziem citiem, un to nevar uzveikt ar hinīna pulveri, jo tas nebūt nav pārejošs drudzis.
— Vari būt mierīgs, mans dārgais Samij, — smiedamies atbildēja Bens Redls, — mans pulss nav ātrāks kā parasti… turklāt es negribētu, lai tu nonāc kontaktā ar drudža slimnieku…
— Ak! … es esmu potēts, — Samijs Skims nepalika atbildi parādā, — un man nav ko baidīties. Bet es nespēju noskatīties, ka tu meties riskantā afērā…
— Dārgais draugs, runa nav par mešanos afērā, bet gluži vienkārši par kādas lietas izpēti, un, ja tas būs iespējams, par peļņas gūšanu. Tu saki, ka mūsu tēvocim darījumos neveicās… Es tam piekrītu, un acīm redzot šis Četrdesmitjūdžu krika iecirknis tam atnesis vairāk dubļu nekā zelta… Tas ir iespējams… bet varbūt, lai to ekspluatētu, viņam nebija nepieciešamo līdzekļu… varbūt viņš nerīkojās ar pieredzi un sistemātiski, kā to būtu darījis…
— Inženieris, vai ne, Ben?…
— Bez šaubām, inženieris…
— Tu… piemēram?…
— Es… droši vien, — atbildēja Bens Redls. — Katrā ziņā, ne jau tas ir tas būtiskākais… Pirms censties tikt vaļā no šī zemes gabala, kas mūsu īpašumā pāriet mantošanas ceļā, būtu labi, un tu tam piekritīsi, ievākt ziņas Klondaikā…
— Vispār tas ir prātīgi, — Samijs Skims neiebilda, — kaut gan man nav nekādu ilūziju par šī 129. iecirkņa vērtību…
— To mēs zināsim, kad būsim ievākuši informāciju, — sacīja Bens Redls. — Iespējams, ka tev taisnība, bet tikpat labi iespējams — tu kļūdies. Lai izdarītu slēdzienus, mēs griezīsimies advokāta Snibēna birojā, uzticēsim viņam visas rūpes, un viņš ar vēstuli, vai drīzāk telegrammu, liks izsūtīt ziņas no Dousonas, un, līdzko mēs zināsim, ar kādu šī zemes gabala vērtību varam rēķināties, mēs izdomāsim, kā rīkoties tālāk.
Ar to ari saruna beidzās, un galu galā brālēna priekšlikumiem Samijs Skims nevarēja iebilst. Tas bija normāli — ievākt ziņas, pirms pieņemt lēmumu. To, ka Bens Redls bija nopietns, gudrs un praktisks vīrs, Samijs Skims nevarēja apšaubīt. Tomēr tas nemazināja viņa sarūgtinājumu un raizes, redzot ar kādu dedzību brālēns raudzījās uz nākotni, ar kādu alkatību viņš metās virsū laupījumam, kas tik piepeši bija patrāpījies ceļā. Vai viņam izdosies to atturēt? Saprotams, ka Samija Skima un Bena Redla ceļi nešķirsies. Šajā lietā viņus vienoja kopīgas intereses! Viņš ietiepīgi ticēja, ka tā nokārtosies ātri, un vēlējās, lai Dousonā pieprasītās ziņas neprasītu tālākus paskaidrojumus. Kas tā par uzmācīgu domu dzina tēvoci Zoziju meklēt laimi Klondaikā, kur viņš, iespējams, atrada tikai nelaimes un pavisam droši — savu galu!
Pēcpusdienā Bens Redls iegriezās notāra birojā, lai iepazītos ar papīriem, kuri bija pienākuši no Dousonas.
Šajos dokumentos skaidri atspoguļojās 129. iecirkņa, nelaiķa Žozijas Lakosta kunga īpašuma, novietojums. Zemes gabals atradās Četrdesmitjūdžu krika labajā krastā, Klondaikas rajonā. Šī ūdens straume ietecēja Jukonas kreisajā krastā. Apūdeņojot domīnijas austrumu teritorijas, Ju- kona šķērsoja visu Aļasku. Tās ūdeņi augštecē bija angļu teritorijā, bet kopš šo plašo Aļaskas reģionu krievi bija atdevuši Savienotajām Valstīm, lejtece piederēja amerikāņiem.
Plāns ļāva noteikt precīzu 129. zemes gabala atrašanās vietu. Tas atradās [..] kilometrus no Fortkjūdahas ciemata, ko Jukonas kreisajā krastā bija uzcēlusi Hudzona līča kompānija.
No viņu sarunas advokātam Snibēnam nebija grūti noprast, ka inženieris uz šo lietu raudzījās pavisam savādāk nekā viņa līdzmantinieks. īpašuma vērtspapīrus Bens Redls izstudēja ar vislielāko rūpību. Viņš nevarēja atraut acis no kartes, kas bija izklāta uz galda un aptvēra Klondaikas rajonu, kā arī daļu kaimiņu Aļaskas. Domās viņš devās augšup pa Četrdesmitjūdžu kriku, kas šķērsoja simt četrdesmitpirmo meridiānu, robežlīniju starp abām zemēm. Netālu no šis robežas viņš apstājās tieši tai vietā, kur bija norāditi Žozijas Lakosta zemes gabala robežmietiņi. Uz tās bija atzīmēti arī citi iecirkņi, izvietoti krika abos krastos, kuros viens no Aļaskas zelta reģioniem slēpa zeltu. Kādēļ tie nebija tikpat bagāti kā Klondaikā, tās pietekā Bonanzā vai Viktorijā, El- dorado un citos tik ienesīgos apvidos, kas nelika mierā zelta meklētājus! Ši brīnumainā apkārtne, kuras hidrogrāfiskais tīkls bagātīgi šķiedās ar dārgo metālu, kura vērtība pēc Dousonas takses bija divi miljoni trīssimt četrdesmit divi tūkstoši franku tonnā, bija pelnījusi, lai to apskata…
Redzēdams Benu Redlu tik ļoti ieslīgušu pārdomās, ka nu jau labu brīdi viņš nebija bildis ne vārda, advokāts Snibēns uzskatīja par savu pienākumu bilst:
— Redla kungs, atļausiet jautāt? Vai jūsu nolūks ir saglabāt un ekspluatēt nelaiķa Žozijas Lakosta zemes gabalu?
— Iespējams, — atbildēja Bens Redls.
— Tomēr Skima kungs…
— Samijam nav nekāda lielā teikšana, un es savas domas paturēšu pie sevis līdz brīdim, kamēr būšu pārbaudījis šo ziņu patiesumu… un būšu redzējis pats savām acīm…
— Tātad jūs esat nolēmis doties šajā garajā ceļojumā uz Klondaiku? — nošūpodams galvu, vaicāja advokāts Snibēns.
— Kādēļ gan ne? Un, lai ko arī Samijs par to domātu, es uzskatu, ka šī lieta pelnījusi ievērību… Vai gan, lai pār
dotu šo zemes gabalu, lai to notaksētu, — jūs taču man piekrītat, advokāt Snibēn, — labākais nav to apskatīt?…
— Vai tas patiešām nepieciešams? — advokāts iebilda.
— Gaužām nepieciešams, — apstiprināja Bens Redls. — Turklāt ar gribēšanu pārdot vien nepietiek, jāatrod arī pircējs.
— Ja tik vien tās bēdas, — atbildēja notārs, — jūs varat iztikt bez šī nogurdinošā ceļojuma, Redla kungs…
— Vai drīkstu zināt, kāpēc?…
— Lūk, te ir telegramma, kuru saņēmu pavisam nesen, pirms stundas. Grasījos jums to nosūtīt, bet jūs mani pagodinājāt ar savu atnākšanu.
To sacīdams, advokāts Snibēns pasniedza Benam Red- lam pirms astoņām dienām izsūtītu telegrammu, kas pēc tam, kad tika nogādāta no Dousonas uz Vankūveru, pa dominijas vadiem bija nonākusi Monreālā.
Kādam amerikāņu sindikātam Klondaikā jau piederēja astoņi zemes gabali, kuru ekspluatāciju vadīja kapteinis Heilijs no Angļu-amerikāņu transporta un tirdzniecības kompānijas (Čikāga un Dousona).
Par Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkni šis sindikāts piedāvāja piecus tūkstošus dolāru, kuri, līdzko būs saņemta apstiprinoša telegramma, nekavējoties tiktu nosūtīti uz Monreālu.
Paņēmis telegrammu, Bens Redls izlasīja to ar tādu pašu rūpību, ar kādu bija izpētījis īpašuma vērtspapīrus.
— Tas lūk, Redla kungs, aiztaupītu jums ceļojumu, — piezīmēja notārs…
— Nezin vai, — atbildēja inženieris. — Vai piedāvātā cena ir pietiekama?… Pieci tūkstoši dolāru par zemes gabalu Klondaikā!…
— Šajā jautājumā nekādi nevaru jums palīdzēt…
— Redziet nu, advokāta kungs, ja šis sindikāts piedāvā piecus tūkstošus dolāru par 129. iecirkni, tas maksā desmit reižu vairāk un varbūt pat simt reižu vairāk, ja jau viņi tur grib turpināt ekspluatāciju…
— Spriežot pēc šīs cenas, neliekas, ka jūsu tēvocim tā bijusi veiksmīga, Redla kungs. Jājautā, vai drīzāk nevajadzētu aiztaupīt rūpes un iekasēt piecus tūkstošus dolāru, nevis mesties šajā apšaubāmajā pasākumā.
— Nedomāju vis, advokāt Snibēn.
— Es saprotu, bet varbūt tā domā Samijs Skima kungs?…
— Nē, kad viņš uzzinās par šo telegrammu, es viņam izklāstīšu savus argumentus, un viņš ir pārāk gudrs, lai tos nesaprastu… Un, līdzko būšu viņu pārliecinājis par nepieciešamību doties šajā ceļojumā, viņš nolems mani pavadīt…
— Viņš?… — Snibēns neticīgi iesaucās, — pats laimīgākais, pats neatkarīgākais vīrs, kādu man nācies sastapt savos darba gados…
— Jā, šis laimīgais… šis neatkarīgais, kura laimi un neatkarību es tikai dubultošu. Galu galā ar ko tad mēs riskējam, ja vienmēr varam pieņemt sindikāta piedāvājumu?…
— Vienalga, Redla kungs, turklāt jums būs ļoti jānopūlas, liekot lietā savu daiļrunību.
— Nē, tikai saprātu. Dodiet man telegrammu, advokāt. Es ar to iepazīstināšu Samiju, un diena vēl nebūs galā, kad lēmums tiks pieņemts…
— Atbilstošs jūsu vēlmēm?…
— Jā, Snibēna kungs, turklāt tās nāksies īstenot pēc iespējas drīzāk.
Tas izskanēja gaužām kategoriski, un, lai arī notārs uz to raudzījās visai skeptiski, Bens Redls nešaubījās, ka spēs iesaistīt Samiju Skimu šī ceļojuma projektā.
Atstājis advokāta biroju, viņš pa īsāko ceļu steidzās mājās un tūdaļ devās uz brālēna istabu.
— Nu, vai satiki advokātu Snibēnu, — tas noprasīja. — Vai ir kādi jaunumi?…
— Jā, ir jaunumi, Samij…
— Vai labi?…
— Lieliski.
— Tu iepazinies ar īpašuma vērtspapīriem?…
— Ar tiem viss kārtībā. Būdami tēvoča vienīgie mantinieki, mēs esam Četrdesmitjūdžu krika zemes gabala īpašnieki.
— Tas debešķīgi vairos mūsu fortūnu! — vīpsnādams attrauca Samijs.
— Iespējams, — paziņoja inženieris, — un vairāk, nekā tu spēj iedomāties…
— Ak! Kas tie īsti ir par jaunumiem, kas ļauj tev tā runāt?…
— Gluži vienkārši telegramma, kas šorīt pienākusi advokāta Snibēna birojā, un kurā izteikts 129. iecirkņa pirkšanas piedāvājums.
Un Samijs Skims uzzināja par Angļu-amerikāņu transporta un tirdzniecības kompānijas priekšlikumu.
— Tas ir lieliski, — viņš nopriecājās, — tur nav ko vilcināties! Pārdosim mūsu zemes gabalu šai laipnajai kompānijai un, jo ātrāk, jo labāk…
— Kādēļ piekāpties un pārdot par pieciem tūkstošiem dolāru to, kā vērtiba nenoliedzami ir lielāka?…
— Bet, mans dārgais Ben…
— Tavs dārgais Bens tev saka, ka tā pret lietām neizturas!
— Tu vēl aizvien par to pašu?…
— Nopietnāk nekā jebkad! Padomā taču, Samij. Ja reiz mums kāds piedāvājas to pirkt, tad viņam zināma šī zemes gabala patiesā vērtība… Gar upi vai Klondaikas kalnos ir ari citas raktuves.
— Kā tu to zini?…
— Zinu, Samij, un ja sabiedrība, kurai jau pieder vairāki zemes gabali, grib iegādāties tieši šo 129. iecirkni, piedāvājot par to piecus tūkstošus dolāru, tad tai nav pieci tūkstoši iemeslu tā darīt, bet desmit, vai pat simt tūkstoši.
— Patiesi, Ben, tu spēlējies ar skaitļiem…
— Bet skaitļos ir dzīve, mans dārgais, un, manuprāt, tu neskaitļo pietiekami…
— Man nav nekādu dotību matemātikā, Ben…
— Runa nav par matemātiku, Samij! Tici man, es runāju ļoti nopietni, aiz rūpīgiem apsvērumiem… Ja līdz šim vilcinājos doties uz Dousonu, tad pēc šīs telegrammas saņemšanas, esmu izlēmis dot atbildi pats personīgi.
— Ko? Tu gribi doties uz Klondaiku?…
— Tas ir nepieciešams…
— Neievācot vairāk ziņu?…
— Gribu ievākt ziņas uz vietas.
— Un tu atkal mani atstāsi vienu?…
— Nē… tu mani pavadīsi…
— Es?…
— Tu!
— Nekad!
— Jā, jo lieta skar mūs abus…
— Es to atstāšu tavā ziņā…
— Nē… es tevi ņemu līdzi…
— Bet runa ir par divtūkstoš jūdžu garu ceļojumu…
— Pieskaitīsim vēl piecus simtus…
— Un tas ilgs?
— Cik ilgi vajadzēs… ja mūsu interesēs būs šo zemes gabalu ekspluatēt, nevis pārdot…
— Kā… ekspluatēt?… — iesaucās Samijs Skims. — Bet tad jau… tas prasīs veselu gadu…
— Divus, ja tas būs nepieciešams!
— Divus gadus! Divus gadus! — atkārtoja Samijs.
— Kā likts, — paziņoja Bens.
— Nē!… nē!… — Samijs izsaucās, saraudamies un pieķerdamies savam krēslam, kā cilvēks, kurš cieši apņēmies to nekad neatstāt.
Tad, lai viņu pielauztu, Bens Redls izmēģināja spēkus pēdējo reizi. Viņš aplūkoja lietu no visām pusēm. Ņemdams palīgā vispārliecinošākos iemeslus, viņš brālēnam pierādīja, ka viņu klātbūtne Četrdesmitjūdžu krika iecirknī ir absolūti nepieciešama un vilcināties nedrīkst, un nobeigumā vēl piemetināja:
— Kas attiecas uz mani, Samij, esmu izlēmis pavisam noteikti doties uz Dousonu un nespēju noticēt, ka tu atsakies mani pavadit!
Tad bija pienākusi Samija kārta norādīt uz visām iespējamām nepatikšanām, ko šis ceļojums varētu viņiem sagādāt. Pēc diviem mēnešiem viņiem vajadzēja atstāt Monreālu, lai iekārtotos Grīnvelejā un nodotos medībām un zvejai.
— Labi! — Bens Redls nepadevās, — arī Klondaikas līdzenumos netrūkst medījumu un strautos — zivju, turklāt tu zvejosi un medīsi jaunā zemē, kas tev sagādās daudz pārsteigumu!
— Bet mūsu strādnieki… mūsu brašie strādnieki, kuri mūs gaida…
— Diez vai viņiem būs iemesls nožēlot mūsu prombūtni. Ja atgriezīsimies bagāti diezgan, uzcelsim viņiem jaunas fermas un nopirksim visu apgabalu! Starp citu, Samij, līdz šim tu esi pārāk daudz sēdējis mājās!… Vajag mazliet apskatīt pasauli…
— Eh! — Samijs nopūtās, — ja man būtu tāda vēlēšanās, es daudz labprātāk apskatītu citas vietas Amerikā vai Eiropā un nekādā ziņā netriektos līdz šīs nejēdzīgās Klondaikas sirdij…
— Kas tev liksies visai pievilcīga, Samij, līdzko pārliecināsies savām acīm, ka tā klāta ar zelta pulveri un bruģēta ar tīrradņiem…
— Ben, mans dārgais Ben, — nopūtās Samijs, — tu mani biedē! Jā, tu mani biedē!… Tu gribi iepīties lietā, kas tev sagādās tikai grūtības un vilšanos!
— Grūtības… varbūt! Vilšanos… nekad…
— Lai sākam ar šo nolādēto zemes gabalu, kam droši vien nav lielāka vērtība kā Grīnvelejas kāpostu vai kartupeļu dobei!…
— Tad kādēļ šī kompānija tūdaļ piedāvāja vairākus tūkstošus dolāru?…
— Un, kad iedomājos, Ben, ka jādodas uz zemi, kur temperatūra mēdz nokristies pat līdz piecdesmit grādiem zem nulles!…
— Aukstums, tas ir teicami!… Tas uzglabā!…
Beidzot pēc tūkstoš iebildēm Samijs atzina sevi par pieveiktu. Nē! Viņš neļaus brālēnam doties uz Klondaiku vienam… Viņš to pavadīs, lai ātrāk atvestu atpakaļ…
Tajā pašā dienā kapteinim Heilijam, Angļu-amerikāņu transporta un tirdzniecības kompānijas sindikāta direktoram uz Dousonu Klondaikā tika nosūtīta telegramma, kas paziņoja par drīzu Bena Redla un Samija Skima ierašanos.