Izmantojot Kanādas Klusā okeāna dzelzceļu, no Monre- ālas līdz Vankūverai tūristi, tirgotāji, emigranti un zelta meklētāji var nokļūt tieši, bez pārsēšanās, neatstājot domī- niju vai Britu Kolumbiju. Ierodoties šajā Kolumbijas metropolē, viņiem tikai jāizvēlas dažādie zemes, upju vai jūras ceļi un transporta līdzekļi — kuģi, zirgi, mašīnas vai arī ceļa mērošana kājām.
Kad bija izlemts par labu aizbraukšanai, Samijam ar brālēnu Benu atlika tikai saskaņot visas ceļojuma detaļas, materiālu iegādi un ceļu izvēli: tā bija šī pretenciozā, bet gudrā inženiera lieta, viņš bija pasākuma ierosinātājs, un uz viņu gūlās visa atbildība.
Vispirms jau Redls ļoti precizi noteica aizbraukšanas datumu. Pēc viņa domām, to nedrīkstēja novilcināt ilgāk par piecpadsmit dienām. Žozijas Lakosta mantiniekiem Klondaikā bija jāierodas pirms vasaras atgriešanās. Jāpiebilst, ka vasara šo ziemeļu reģionu gandrīz pie arktiskā polārā loka robežas aplaimoja tikai četrus mēnešus gadā.
Izpētīdams Kanādas zelta meklētāju likumu kodeksu, kurš aptvēra Jukonas reģionu, viņš tajā bija izlasījis 9. pantu, kas paredzēja:
«Zemes gabals atkal pāriet sabiedriskajā īpašumā, ja septiņdesmit divas stundas vasaras sezonas laikā paliks neskarts (komisāra nolikums), izņemot, ja tam ir speciāla komisariāta atļauja.»
Vasaras sezona, ja vien tā nebija pāragra, iestājās maija otrajā pusē. Tātad, ja šajā laikā 129. iecirknis stāvēs dikā vairāk nekā trīs dienas, Žozijas Lakosta īpašumu pārņems domīnija, un acīmredzot amerikāņu sindikāts negribēja laist garām .izdevību iegādāties to no valsts par iespējami izdevīgāku cenu, nekā bija piedāvājis abiem mantiniekiem.
— Vai tagad saproti, Samij, kādēļ nevajag ļaut tiem aizsteigties mums priekšā, un ka ar steigu jādodas ceļā… — paziņoja Bens.
— Es saprotu visu, ko tu gribi, lai es saprastu, mans dārgais draugs, — atbildēja Samijs.
— Un kas visādā ziņā ir ļoti prātīgi, — piemetināja inženieris.
— Par to es nešaubos, Ben, un esmu ar mieru atstāt Monreālu pēc iespējas ātrāk, ja tas mums ļauj pēc iespējas ātrāk arī atgriezties.
— Mēs nepaliksim Klondaikā ilgāk nekā tas būs nepieciešams, Samij…
— Lai notiek, Ben. Kurā datumā dodamies ceļā?…
— Nākamā mēneša otrajā, — atbildēja Bens Redls, — tas ir — pēc pāris nedēļām!
Sakrustotām rokām, noliektu galvu, Samijs Skims gribēja iesaukties: «Ko?… Tik ātri?…» Bet viņš apvaldijās, jo zināja, ka tas neko nebūtu devis. Piekritis šim pasākumam, viņš bija sev nozvērējies ceļojuma laikā izvairīties no jebkāda veida pārmetumiem, lai notiktu, kas notikdams.
Nolikdams 2. aprīli par aizbraukšanas datumu, Bens Redls bija rīkojies gudri, un ar ceļojuma maršrutu acu priekšā viņš iegrima pārdomās, kas mudžēt mudžēja no skaitļiem, un ar tiem viņš manipulēja ar neapstrīdamu kompetenci.
— Pagaidām, Samij, — viņš teica, — lai nokļūtu Klondaikā, mums nav izvēles, jo ir tikai viens ceļš. Varbūt kādu dienu uz Jukonu varēs doties pa Edmontonas, Fort- sentdžonas, Pīsriveras ceļu, kas, šķērsojot Kasjāras rajonu, iet cauri Kolumbijas ziemeļaustrumiem.
— Runā, tā esot ar medījumiem bagāta apkārtne, — nododamies saviem mednieka sapņiem, piezīmēja Samijs. Galu galā, kādēļ neizvēlēties šo ceļu?…
— Tādēļ, ka, atstājot Vankūveru, tas prasīs veikt tūkstoš četrsimt kilometru lielu attālumu pa zemesceļu, pēc tam, kad pa ūdensceļu būsim veikuši astoņsimt, — atbildēja Bens Redls.
— Tad kādā virzienā tu gribi doties, Ben?…
— To mēs izlemsim, līdzko būsim ieradušies Vankū- verā. Redzēsim uz vietas, kā mums izdevīgāk. Katrā gadījumā te būs precīzi skaitļi, kas tev dos priekšstatu par šī maršruta garumu: no Monreālas līdz Vankūverai jārēķina četrtūkstoš sešsimt septiņdesmit pieci kilometri, un no Vankūveras līdz Dousonai — divtūkstoš četrsimt astoņdesmit deviņi.
— Vai arī kopumā, — skaitļoja Samijs Skims, — pieci plus deviņi, četrpadsmit, viens prātā; astoņi plus astoņi — sešpadsmit, un viens prātā; septiņi plus četri — vienpadsmit, un viens prātā; pieci plus divi — septiņi, tātad septiņi tūkstoši simtu sešdesmit četri kilometri.
— Tieši tā, Samij!
— Eh, Ben, ja vien mēs varētu pārvest tikpat kilogramu zelta, cik kilometru būsim veikuši…
— Rēķinot pēc pašreizējās takses — divtūkstoš trīssimt četrdesmit franku kilogramā, tur sanāks sešpadsmit miljoni septiņi simti sešdesmit trīs tūkstoši septiņsimt sešdesmit franku…
— Lieliski, — piezīmēja Samijs Skims, — vismaz ceļa izdevumus mēs būsim smuki atpelnījuši!
— Un kāpēc gan ne, — atbildēja Bens Redls. — Ģeogrāfs Džons Mirs lēš, ka Aļaska saražojot vairāk zelta nekā Kalifornija, tās ienesīgums 1861. gadā vien bija četrsimt pieci miljoni, un kādēļ lai Klondaika nepievienotu vēl savu devumu divdesmit pieciem miljardiem franku, kas sastāda mūsu zemeslodes zelta vērtību?…
— Tev vienmēr atbilde gatava, Ben…
— Un nākotne manas atbildes apstiprinās.
Samijs labprāt būtu gribējis par to nešaubīties.
— Turklāt nav ko atgriezties pie tā, kas jau norunāts… viņš vēl piebilda.
— Vispār ir tāda sajūta, it kā mēs jau būtu aizbraukuši… ierunājās Bens Redls…
— Es labāk gribētu, Ben, lai būtu sajūta, it kā mēs jau būtu atgriezušies…
— Tomēr, pirms atgriezties, jāsāk ar turpceļu, Samij, — atcirta Bens…
— Teicama loģika, Ben. Un tagad, padomāsim par sagatavošanās darbiem… Turp, uz šo neticamo zemi, nedodas ar kreklu, ko apmainīt, un diviem pāriem zeķu…
— Tev ne par ko nav jāraizējas, Samij. Es visu nokārtošu. Tev tikai būs jāiekāpj vilcienā Monreālā un jāizkāpj Vankū- verā. Kas attiecas uz mūsu sagatavošanās darbiem, tie nestāv ne tuvu emigrantu rūpēm, kuri dodas piedzīvojumu meklējumos uz tālām zemēm, līdzi ņemot ievērojamu ekipējumu. Mūsējais pilnā apmērā jau ir nogādāts. Mēs to atradīsim uz tēvoča Žozijas zemes gabala, tas viņam kalpoja, ekspluatējot Četrdesmitjūdžu krika 129. iecirkni. Vienīgais, par ko būs jāparūpējas, ir transports, kas turp aizgādās mūsu personas…
— Bet tās ir tā vērtas, lai ievērotu zināmus piesardzības pasākumus… — Samijs Skims piezīmēja, — it īpaši, domājot par aukstumu!… Brrr! Jau tagad jūtos sasalis līdz pirkstu galiem…
— Uz priekšu, Samij, līdzko ieradīsimies Dousonā, vasara būs pilnā plaukumā…
— Un ja vēl mēs spētu atgriezties pirms ziemas iestāšanās…
— Esi mierīgs!… — atbildēja Bens Redls — Pat ziemā tev nekā netrūks. Labas drēbes, laba pārtika. Tu kļūsi brangāks nekā prombraucot.
— Ak nē! Tik daudz es neprasu, — samierinājies ar likteni, attrauca Samijs, — un brīdinu tevi, ja man jāpie- ņemas svarā kaut vai par desmit mārciņām, es palieku!
— Joko, Samij, joko cik tik uziet… bet uzticies man…
— Jā… piekrītu, uzticība ir obligāta! 2. aprīlī, vai ne tā, mēs dosimies ceļā kā divi eldoradorieši…
— Jā, līdz 2. aprīlim man būs gana laika visu sagatavot.
— Labi, Ben, tā kā manā rīcībā ir pāris nedēļas, es tās pavadīšu laukos…
— Lai notiek, — Bens neiebilda, — bet Grīnvelejā vēl ir auksts.
Samijs būtu varējis atbildēt, ka tur laiks ir krietni vien labāks nekā Klondaikā. Bez tam, pat ja ziema vēl nebūt nebija atvadījusies, pāris dienas kopā ar fermeriem, sniegotie lauki, skaistie, sarmas klātie meži, aizsalušie apkārtnes strauti un ledus gabalu sacietējusī masa starp Sentlorensas krastiem viņam sagādātu lielu prieku. Un, par spīti bargajam salam, medniekam netrūktu izdevības tikt pie kāda lieliska guvuma — putna vai zvēra, nemaz nerunājot par lāčiem, lūšiem un citiem plēsējiem, kas klaiņāja apkārtnē. Tās bija it kā ardievas, ko Samijs Skims gribēja sacīt visiem šīs vietas iemītniekiem… Viņš devās ceļojumā, kas, iespējams, nebūs no īsajiem… Kurš varēja pateikt, kad viņam būs lemts atgriezties?…
— Tev vajadzētu doties man Ildzi, Ben, — viņš teica.
— Tu tā domā? — pārvaicāja inženieris. — Un kurš noņemsies ar ceļojuma sagatavošanas darbiem?…
Kā paredzēts, nākamajā dienā Samijs Skims pa dzelzceļu devās uz laukiem. Grinvelejas stacijā viņu gaidīja nevainojami, aizjūgta kariete, un pēcpusdienā viņš ieradās fermā.
Nav grūti iedomāties, ka fermeri par šo ierašanos bija visai pārsteigti, taču ļoti apmierināti. Kā parasti, par sirsnīgo uzņemšanu Samijs izrādīja lielu aizkustinājumu. Bet, līdzko fermeri dabūja zināt šis pāragrās vizītes iemeslu, lidzko viņi dabūja zināt, ka vasara paies bez saimnieka klātbūtnes, viņi ne mazākajā mērā neslēpa bēdas, ko radīja šī jaunā vēsts.
— Jā, mani draugi, — sacīja Samijs Skims, — Bens Redls un es, mēs dosimies uz Klondaiku, uz šo nolādēto, velna apsēsto zemi, kas atrodas tik tālu, ka, lai līdz tai aizkļūtu vien, vajadzīgi četri mēneši un tikpat, lai tiktu atpakaļ…
— Un tas viss, lai savāktu zeltu!… — domīgi novilka viens no zemniekiem.
— Ja vien iespējams to savākt, — nošūpodams galvu, piemetināja kāds vecs filozofs, ar skatienu, kas diezko neiedrošināja.
— Turklāt jāsargās, lai nepakristu, — Samijs Skims teica, — jo ne vienmēr iespējams atkal tikt kājās. Ko gan jūs gribat, mani draugi, tas ir kā drudzis vai drīzāk kā epidēmija, kas ik pa laikam brāžas pāri pasaulei, paņemdama daudz upuru!
— Bet kādēļ turp jādodas, saimniek? — noprasīja fermas vecākā.
Tad Samijs Skims izskaidroja, kā pēc tēvoča Žozijas Lakosta nāves viņi ar brālēnu mantojuši 129. zemes gabalu un kādi iemesli Benam Redlam lika domāt, ka abu klātbūtne Klondaikā ir nepieciešama.
— Jā, — atsāka vecais, — klist runas par to, kas notiek pie domīnijas robežas un galvenokārt par to, kādas likstas tur piemeklē nabaga ļaudis. Bet par to, ka jūs, Skima kungs, varētu palikt tajā zemē, nevar būt ne runas, līdzko būsiet pārdevuši savu dubļu kalnu, jūs at- griezīsieties…
— Varat būt droši, mani draugi, bet, pat ja lietas kārtosies labi, pieci vai seši mēneši paies, līdz būsim atpakaļ, un vasara jau būs beigusies!… Man nāksies zaudēt veselu vasaru!…
— Kad zaudēta vasara, ziema liekas vēl skumjāka! — piemetināja kāda veca sieva un, pārmezdama krustu, sacīja:
— Lai Dievs jūs sargā, saimniek!
Pavadījis nedēļu Grīnvelejā, Samijs Skims nosprieda, ka laiks pievienoties Benam Redlam. Viņam šis tas bija jānokārto arī personīgi. No saviem brašajiem ļaudīm viņš atvadījās ar visai dalītām jūtām. Un, ja padomā, ka pēc dažām nedēļām aprīļa saule pacelsies pie Grīnvelejas debesīm, ka no sniega segas izsprauksies pirmie pavasara pumpuri, ka, ja nebijis šī nolādētā ceļojuma, viņš būtu šeit atgriezies kā katru gadu, apmeties šajā mājā, līdz sevi pieteiktu pirmie ziemas sali! Visu laiku viņu neatstāja cerība, ka Grīnvelejā pienāks Bena Redla vēstule, kas grozīs viņu nodomus. Bet tāda vēstule nepienāca… Nekas nebija mainījies… Aizbraukšanai bija jānotiek paredzētajā datumā… Tā nu Samijs Skims lika aizvest sevi uz staciju, un trīsdesmit pirmā marta rītā viņš jau bija Monreālā iepretī savam briesmīgajam brālēnam, nostājies viņa priekšā kā jautājuma zīme.
— Nekā jauna?… — viņš prasīja.
— Nekā, Samij, ja nu vien tas, ka mūsu aizbraukšanai viss sagatavots…
— Tu esi sagādājis…
— Visu, izņemot proviantu. To sadabūsim Vankūverā. Neesmu parūpējies vienīgi par apģērbu. Kas attiecas uz ieročiem, tev ir tavējie un man — manējie. Tie ir teicamā kārtībā, un mēs esam pie tiem pieraduši… Divas labas šautenes un mednieka ekipējums… Bet, tā kā nav iespējams turp aizstiept visu garderobi un tirgi Klondaikas galvaspilsētā vēl tikai jāievieš, piesardzības nolūkos mums katram jāpaņem sekojoši apģērba gabali — četri flaneļa krekli, divi kamzoļi un vilnas apakšbikses, bieza adīta jaka, velve- ta kostīms, divi pāri bieza auduma bikšu, divi pāri parastu bikšu, kokvilnas kostīms, ādas jakas ar kažokādu iekšpusē un kapuci, ūdensnecaurlaidīgs jūrnieka tērps ar kapuci, gumijas mētelis, seši pāri īstā lieluma zeķu un seši pāri zeķu vienu numuru lielāki, pāris biezu dūraiņu un ādas cimdu, pāris medību zābaku, divi pāri mokasīnu, ducis kabatlakatu, dvieļi…
— Ak! — paceldams rokas pret debesīm, iesaucās Samijs Skims, — ar to jau pietiks desmit gadiem…
— Nē… tikai diviem!
— Tikai, Ben!… Tikai skan vienkārši šausmīgi!… Ja padomā, ka mums tikai jāaizbrauc līdz Dousonai, jāpārdod 129. zemes gabals un jāatgriežas Monreālā.
— Bez šaubām, Samij, ja mums par 129. zemes gabalu dos to, ko tas ir vērts…
— Un ja mums to nedos?…
— Mēs padomāsim, Samij!
Nespēdams panākt citu atbildi, Samijs Skims ari neuzstāja, un šīs divas dienas līdz aizbraukšanai viņš kā Dieva nepieņemts klīda no mājas Žaka Kartjē ielā uz advokāta Snibēna biroju.
Vārdu sakot, 2. apriļa rītā abi brālēni atradās Monreālas stacijā, uz kurieni bija nogādātas arī viņu bagāžas; to kopējais apjoms nebija visai liels, un apgrūtinošas tās kļūs tikai pēc tam, kad tiks papildinātas Vankūverā.
Ja ceļotāji, pirms atstāt Monreālu, būtu griezušies Kanādas Klusā okeāna kompānijā, viņi būtu varējuši nopirkt tvaikoņa biļetes uz Skagveju. Bet Bens Redls vēl nebija izlēmis, pa kādu ceļu doties uz Dousonu — vai nu pa to, kas no Jukonas grīvas ved augšup līdz Klondaikas galvaspilsētai, vai pa to, kas viņpus Skagvejai izvijas cauri kalniem, līdzenumiem un Britu Kolumbijas ezeriem.
Beidzot abi brālēni bija devušies ceļā, viens otru aizvezdami, viens piekāpīgs, otrs uzticibas pilns. Viņi ieņēma vienu no ērtākajiem pirmās klases vagoniem, kas ir tikai normāli, ja runa ir par četrtūkstoš septiņsimt kilometru garu ceļojumu, kurš posmā no Monreālas līdz Vankūverai ilgst sešas dienas.
Maršruta sākumposmā vilciens šķērsoja to domīnijas daļu, kas visnotaļ aptver daudzveidīgus austrumu un centra rajonus. Tikai Lielo Ezeru apvidum paliekot aiz muguras, tas sasniedza mazapdzīvotu un vietumis tuksnesīgu apkārtni, galvenokārt tuvojoties Kolumbijai. Starp citu tā bija pirmā reize, kad Samijs un pat Bens spēra kāju šajā Ziemeļamerikas nostūri.
Laiks bija labs, gaiss spirdzīgs, debesis vieglas miglas aizplīvurotas. Termometra stabiņš svārstījās ap nulli. Kad temperatūra pacēlās virs nulles, gaiss bija sauss un ass, kad noslīdēja zem tās, sāka snigt.
Cik tālu vien sniedzās skatiens, pavērās balti līdzenumi, kuri pēc dažām nedēļām sazaļos un kuru neskaitāmie strauti taps brīvi no ledus. Vairāki putnu bari, lieliem spārnu vēzieniem aizsteigdamies garām vilcienam, virzījās uz austrumiem. Visās ceļmalās uz sniega kārtas varēja samanīt gan plēsīgu, gan citu dzīvnieku pēdas, kas iezīmējās līdz pat mežiem pie apvāršņa. Lūk, ceļi, pa kuriem Samijam būtu labpaticis doties un kuri sagādātu viņam brangu kampienu! Lai kāda arī būtu nepacietība un nožēlas, ko Samijs Skims izjuta, ieslodzīts šai vagonā, viņa mednieka instinkti palika neapmierināti!
Bet patlaban jautājums par medībām bija īsti vietā! Tikai, ja šajā vilcienā, kas devās uz Vankūveru, bija mednieki, tie bija zelta mednieki, un suņi, kas tos pavadīja, nebija domāti irbju vai zaķu ķeršanai, nedz arī briežu vai lāču dzīšanai! Nē! Viņu saimniekiem, kas tos bija iegādājušies Monreālā, nebija cita nolūka, kā vien tos izmantot kamanu vilkšanā, līdzko būs jāšķērso ezeru un ūdensceļu apledojušās virsmas visā tajā Kolumbijas daļā, kas atradās starp Skagveju un Klondaikas rajonu.
Vai starp ceļotājiem, kas bija izbraukuši no Monreālas vai iekāpa dažādajās Kanādas Klusā okeāna dzelzceļa stacijās, bija arī lauku un pilsētu emigranti, kas, neievērodami briesmas, a.ukstumu un slimības, devās meklēt laimi Jukonas apkaimes viņā galā?…
Jā, zelta drudzis bija tikai sācies. Arvien turpināja pienākt ziņas, kas vēstīja par jaunu āderu atklāšanu El- dorado, Bonanzā, Hinterā, Goldbotomā — visās šajās Klondaikas pietekās, kuru platība ir lielāka par divsimt četrdesmit kilometriem; runāja, ka šajos zemes gabalos zelta meklētāji sietā izskalojuši līdz tūkstoš piecsimt frankiem zelta. Emigrantu pieplūdums auga. Tie metās uz Klondaiku, kā bija metušies uz Austrāliju, Kaliforniju, Transvālu, un transporta kompānijas nespēja vien tos turp nogādāt. Bet tie, kuri brauca šinī vilcienā, nepārstāvēja sindikātus un sabiedrības, ko atbalstīja lielās Amerikas vai Eiropas bankas. To aģenti, apgādāti ar teicamiem materiāliem, varēja dzīvot, nebaiļodamies par nākotni, jo īpaši dienesti tiem nemitīgi piegādāja drēbes un pārtiku. Nē, vilcienā brauca tikai nabaga ļaudis, kuri sitās ar dzīves trūkumu, kurus posts bija patriecis no pašu zemes un kuru saprātu aptumšoja cerība par kādu laimīgu gadījumu. Bez tam, ja līdzekļi tiem neatļāva būt noteicējiem pašiem pār sevi, tie varēja kalpot zemes gabalu īpašniekiem, kuriem aiz strādnieku trūkuma bieži vien nevedās darbi. Bez šaubām, algas tur bija neparasti augstas, pat līdz septiņdesmit un astoņdesmit frankiem dienā. Bet tas bija tādēļ, ka dzīve Klondaikas teritorijās bija ļoti dārga, un pirmās nepieciešamības preces tur maksāja divdesmit reižu vairāk nekā citur. Patiesību sakot, ātri iesist kapitālu tur iespējams, tikai pateicoties laimīgai nejaušībai.
Tikmēr šis Transkontinentālā ceļa vilciens brāzās uz priekšu ar pilnu tvaiku. Samijs Skims un Bens Redls šī garā ceļojuma laikā nevarēja sūdzēties par komforta trūkumu. Pa dienu viņu rīcībā bija salons, guļamvagons, kur pārlaist nakti, smēķētāju vagonā tie varēja pīpēt, cik vien tīk, kā labākajās Monreālas kafejnīcās, ēdamvagonā ēdienu un apkalpošanas kvalitāte bija nevainojama, un, ja viņi ceļā vēlējās nomazgāties, viņus gaidīja dušu vagons. Tomēr tas viss neaizēnoja Samija Skima nožēlu par māju Grīnvelejā.
Pēc četrām stundām vilciens bija sasniedzis domīnijas galvaspilsētu Otavu, kas no augsta pakalna paceļas pār tuvējo apkārtni; brīnišķīga pilsēta ar vairāk vai mazāk pamatotām pretenzijām kļūt par pasaules centru.
Otrpus, tuvāk Karltondžonksijai, bija samanāma tās sāncense Toronto, bijusī domīnijas galvaspilsēta. Iespējams, ka dažādās Kanādas metropoles viena pēc otras ieņems šo vietu.
Virzīdamies tieši uz rietumiem, vilciens sasniedza Sid- berijas staciju, kur līnija sazarojās. Apkārtni tur papildināja niķeļa raktuvju rinda. Lai apbrauktu apkārt ezeram un sasniegtu Portarturu, netālu no Fortviljamas, bija jāseko ziemeļu atzaram. Visās plašā ezera stacijās, Hīron- bejā un Šreiberā, pieturas bija gana ilgas, lai abi brālēni varētu spriest par to lielo nozīmi jūrniecībā; tad pa Bo- noru, Iņasu, Iglriveru, Rabportāžu, cauri apvidum ar visai ienesīgiem raktuvju resursiem, viņi ieradīsies svarīgajā Vi- nipegas pilsētā.
Tikai dažu stundu ilgā apstāšanās tajā Samijam Skimam, kurš ļoti vēlējās no šī ceļojuma gūt vismaz atmiņas, likās pārāk īsa. Jā, viņš labprāt būtu apskatījis šo četrdesmit tūkstošu iedzīvotāju lielo pilsētu un skaistās fermas, kuras robežojās ar Rietumkanādu… Bet vilcienu sarakstus neizvēlas. Vilciens atkal uzņēma savus pasažierus, kuru lielākā daļa ceļoja nevis ceļošanas pēc, bet lai pēc iespējas ātrāk un pēc iespējas īsākā ceļā nokļūtu galamērķī. Viņiem likās mazsvarīgi, ka šis apvidus, kurā dzelzceļa līnija apkalpoja vairākas mazas pilsētas, tādas kā Portāžlaprerī, Brendona, Ebrehorna, Brodvjū, bija neparasti labi iekopts, kā arī tas, ka tam piederēja milzīgi medību lauki, kur pulcējās tūkstošiem bifeļu. Skaidrs kā diena, Samijs Skims labprātāk būtu pavadījis sešus mēnešus tur, nekā sešas nedēļas Klondaikā.
— Nu ko, ja Dousonas apkārtnē nebūs bifeļu, — viņu mierināja Bens Redls, — tu varēsi medīt aļņus.
Pabraukdams garām Reginai, vilciens virzījās uz Croū- ņūpasu Klinšu kalnos un šķērsoja Britu Kolumbijas — vēl vienas ar ogļu atradnēm bagātas zemes — robežas, pirms tam uz pāris stundām apstājies Kalgari.
Šajā pilsētā aizsākās ceļš, kuru emigranti dažkārt izmantoja, dodamies uz Klondaiku. Samijs labprāt būtu izvēlējies šo mednieku ceļu. Tas vijās cauri medību ziņā tik slavenajam Kasjāras rajonam. Un, iedams cauri Edmontonai, Fort- sentdžonai, Pīsriverai un Peli, tas savienoja Kolumbijas ziemeļaustrumus ar Jukonu. Bet, būdams grūts un garš, tas ceļotājiem šajā divtūkstoš kilometru garajā maršrutā uzlika par pienākumu būt labi apgādātiem. Tiesa, šī apkārtne bija īpaši dāsna ar zeltu, kuru iespējams izskalot turpat vai visos ūdeņos, bet tā bija zaudējusi resursus un izmantojama varēs kļūt tikai tad, kad Kanādas valdība tur ik pa piecpadsmit jūdzēm ieviesīs zirgu apmaiņas stacijas.
Šķērsojot Klinšu kalnus, ceļotājiem dzelzceļa pagriezienos garām paslīdēja Stefena kalns, Pikas katedrāle — lieliskas ainavas, it īpaši Selkērku milži, kuru pakaušus, cik tālu vien sniedzās skats, allaž sedz sniegu un ledāju cepurītes. Un šo vientuļnieku vidū valdīja «nāves klusums», ko iztraucēja lokomotīves svelpoņa.
Atstājot Monreālu, Samijs Skims bija iegādājies īso ceļvedi, kas izdots Klusā okeāna dzelceļa apgādā. Un, ja viņš nevarēja apskatīt visas ievērojamās vietas, kuras bija norādītas šajā grāmatā, tad vismaz varēja izlasīt to aprakstus. Turklāt viņš bija griezies pie ceļveža redaktora, lai pakonsultētos viesnīcu izvēlē dažādajās stacijās, kur vilciens apstājās. Bieži vien tās bija augstas klases viesnīcas ar ievērojamu komfortu un teicamu virtuvi, kas mazliet atsvaidzināja ēdamvagona ierastās maltītes, piemēram Skyte- house Fīldas stacijā, un arī Glacier-house, no kurienes paveras brīnišķs skats uz Selkērku virsotnēm.
Turklāt, vilcienam tuvojoties rietumiem, viņa skatienam nepavisam nepavērās tās bagātās un auglīgās zemes, kuras apstrādājot, gūst bagātīgu ražu. Nē! Tās bija Kotvejas teritorijas, Karibū zelta lauki, kuros atrasts un vēl aizvien pārpilnībā atrodams zelts. Visi ūdenstīkli tur skaloja ši cēlmetāla graudus. Jāprasa, kādēļ zelta meklētāji čaklāk neapmeklēja zemi, kura bija vieglāk pieejama, bet uzņēmās grūtības, ko sagādāja tālais ceļojums uz Klondaiku, nemaz nerunājot par pārmērīgajiem izdevumiem, kādus tas prasa.
Kārtējo reizi aptverdams, ka vilciens arvien vairāk attālina viņu no Monreālas un Grīnvelejas, Samijs Skims sacīja:
— Patiesību sakot, tēvocim Žozijam drīzāk vajadzēja izmēģināt laimi šajā Karibū!… Tad mēs patlaban jau būtu galā!… Viņa izmantojamā zemes gabala vērtību mēs uzzinātu šai pašā stundā!… Mēs to pārvērstu naudā divdesmit četru stundu laikā, un mūsu prombūtne nebūtu ilgāka par vienu nedēļu!…
Jā, bet ko padarīsi, acīmredzot lielajā likteņa grāmatā bija ierakstīts, ka Samijam Skimam jādodas uz šo briesmīgo Klondaikas reģionu un jābrien Četrdesmitjūdžu krika dubli.
Nogriezdamies uz dienvidrietumiem, vilciens turpināja ceļu uz Kolumbijas piekrastes robežu. Nekādi starpgadījumi ši četrtūkstoš sešsimt septiņdesmit piecus kilometrus garā ceļojuma pēdējā posmā nebija atgadījušies, un pēc sešām dienām abi brālēni atstāja Kanādas Klusā okeāna dzelzceļa vagonu un spēra pirmos soļus Vankūverā.