Vankūveras pilsēta nepavisam neatrodas uz tāda paša nosaukuma lielas salas, kas izvietota atklātā jūrā tālu no Kolumbijas piekrastes. Tā ir tikai lielpilsēta un aizņem daļu no zemes strēles, kas atraujas no kontinenta. Britu Kolumbijas galvaspilsēta ar sešpadsmit tūkstošiem iedzīvotāju, saukta Viktorija, uzcelta tieši salas dienvidaustrumu pusē, kur atrodas arī Ņūvestminstera ar sešiem tūkstošiem dvēseļu.
Vankūvera dibināta pašā līča galā virs līkumainā Žuana de la Fukas jūras šauruma, kas turpinās ziemeļrietumu virzienā. Aiz līča, starp kupliem priežu un ciedru vainagiem, kas spētu paslēpt katedrāles augstos torņus, slienas kapelas zvanu tornis.
Šis šaurums, vispirms sekodams salām, kas sākotnēji nesa savu pirmo divu okupantu — 1786. gadā spāņa Kvadra un 1789. gadā angļa Vankūvera — vārdus, ieskauj austrumu un ziemeļu piekrasti; austrumu piekrasti, sauktu Džordža vārdā un ziemeļu — Džonstona un karalienes Šarlotes vārdā. Tūlīt redzams, ka Vankūveras osta viegli pieejama kuģiem, kuri nāk no Klusā okeāna — gan tiem, kas dodas lejup gar Kanādas piekrasti, gan tiem, kas dodas augšup gar Amerikas Savienoto Valstu piekrasti.
Vai Vankūveras pilsētas dibinātāji bija paredzējuši pilsētas nākotni? Grūti pateikt, zelta atradņu atklāšana Klondaikā tajā viesa kūsājošu rosību. Viens ir skaidrs, vietas tur pietiktu simttūkstoš iedzīvotājiem, un kustība pa tās ielām, kuras nogriežas taisnos leņķos un līdzinās šaha galdiņam, būtu viegla un nepiespiesta. Šajā pilsētā ir baznīcas, bankas, viesnīcas, tā tiek apgaismota ar gāzi un elektrību, tā ļauj veldzēt slāpes avotos pie Burardi līča, satiksmi tajā atvieglo tilti pār Falsbajas estuāru, un tās iedzīvotājus priecē parks ar trīssimt astoņdesmit hektāru lielu platību, ierīkots uz ziemeļrietumu pussalas.
Atstājuši staciju, Samijs Skims un Bens Redls pēc ceļveža padoma lika sevi aizvest uz Vestminsteras viesnīcu, kur viņiem nāksies palikt līdz dienai, kad būs iespējams doties uz Klondaiku.
Sakarā ar ļaužu pieplūdumu viesnīcā bija grūti atrast istabu. Šajā laikā, kad vilcieni un tvaikoņi atveda līdz tūkstoš divsimt emigrantiem diennaktī, ceļotāji plūda straumēm. Viegli iedomāties, kādu peļņu no tā guva pilsēta, un jo īpaši tā pilsētnieku šķira, kas bija uzņēmusies misiju izguldināt un pabarot ārzemniekus, pieprasot tiem neiedomājamas cenas. Bez šaubām, tie tur uzkavējās, cik vien īsu laika sprīdi iespējams, tik liela bija steiga mesties uz teritorijām, kuru zelts pievilka viņus kā magnēts dzelzi. Bet tikt projām nebija tik vienkārši, jo uz neskaitāmajiem tvaikoņiem, kas, piestājuši dažādās Meksikas un Savienoto Valstu ostās, devās augšup uz ziemeļiem, pietrūka vietas.
Starp ceļotājiem bija arī tādi, kas cauri Klusajam okeānam devās meklēt Jukonas grīvu Aļaskas austrumu piekrastē, līdz augšup pa straumi sasniedza Klondaikas galvaspilsētu Dousonu. Tomēr vairākumam galamērķis bija Viktorija un Vankūvera, no kurienes gar amerikāņu piekrasti tie sasniedza Daiju vai Skagveju. Kuru no šiem abiem ceļiem izvēlēties, Bens Redls jau bija izlēmis. Bet gaidot, viņiem šā vai tā bija jāiekārtojas vienā no Vankūveras viesnīcas istabām, kur vismaz nevajadzēja sūdzēties par apkalpošanu un ēdienu.
Turklāt, līdzko viņi bija iekārtojušies augšminētajā istabā, Samijs Skims uzdeva jautājumu:
— Cik ilgi mēs uzturēsimies Vankūverā, mans dārgais Ben?…
— Apmēram četras dienas, — Bens Redls atbildēja, — jo šajā datumā jāierodas Foot-Ball…
— Lai notiek, — atbildēja Samijs. — Un kas ir šis Foot-Bain…
— Kanādas Klusā okeāna tvaikonis, kurš mūs nogādās Skagvejā un uz kura šodien rezervēju divas vietas.
— Tātad, Ben, tu esi izvēlējies vienu no daudzajiem ceļiem, kuri ved uz Klondaiku?…
Izvēle bija pavisam noteikta, Samij, no briža, kad nespēju izšķirties par četrtūkstoš piecsimt kilometru garu pār- braucienu līdz Jukonas grīvai. Mēs dosimies pa visbiežāk izmantoto ceļu un gar Kolumbijas piekrasti bez pūlēm sasniegsim Skagveju. Šajā gadalaikā Jukonu vēl aizsprosto ledus, un bieži vien kuģi tiek iespiesti starp dreifējošiem ledājiem, tā, ka tie var novēloties līdz pat jūlija mēnesim. Turpretī, lai nokļūtu vai nu Skagvejā, vai Daijā, Foot-Ball neprasīs vairāk par nedēļu. Tiesa, nokāpušiem no kuģa, mums būs jāpārvar Čilkutas vai Baltās pārejas nejaukās nogāzes. Līdz ar to es pieņemu, ka galamērķī būsim ieradušies jūnija sākumā, tā sakot labvēlīgajā sezonā, pašreiz mums atliek būt pacietīgiem un gaidīt Foot-Ball.
— Un no kurienes nāk šis tvaikonis ar sportisko vārdu?… — interesējās Samijs Skims.
— Tieši no Skagvejas, jo tas izraudzīts regulārai satiksmei starp Vankūveru un šo pilsētu. Tam paredzēts ierasties vēlākais šī mēneša četrpadsmitajā datumā.
— Ja tu esi tā izlēmis, Ben, es gribētu jau tagad atrasties uz Foot-Ball klāja…
— Mans projekts izpelnās tavu atzinību, Skim?…
— Pilnīgi, un, ja reiz liktenis mums lēmis doties uz Klondaiku, es gribētu, lai mēs tur nokļūtu labākajos apstākļos.
Citādi, uzturoties Vankūverā abi brālēni nebija pārāk aizņemti. Viņu ekipējums bija pietiekams. Tāpat viņiem nebija jāiegādājas zemes gabala izmantošanai nepieciešamais aprīkojums, jo viņu ricībā bija tēvocim Žozijam piederošais. Komfortu, ko abi bija baudījuši Klusā okeāna dzelzceļa vilcienā, viņi atradis arī uz tvaikoņa klāja. Skagvejā gan Benam Redlam nāksies īpaši rūpīgi izraudzīt transporta līdzekļus līdz Dousonai, sagādāt saliekamu laivu ezeru šķērsošanai un sadabūt suņu pajūgu kamanu vilkšanai ledājos. Viņš redzēs, vai nebūs labāk apspriesties ar vedēju, kas apņemtos viņus aizvest uz Dousonu, ņemot līdzi vairāku nedēļu ilgam ceļojumam nepieciešamo pārtiku, gadījumā, ja būtu grūti to sagādāt ceļā. Nenoliedzami, tas nebūs lēts prieks, bet vai nepietiks ar vienu vai diviem skaistiem tīrradņiem, lai atgūtu, turklāt ar uzviju, visus izdevumus?…
Tāpat Benam vajadzētu visu saskaņot ar Kanādas muitu, kas ir visai prasīga, lai neteiktu — kašķīga.
Pilsētā valdīja tāda rosība un ceļotāju pieplūdums bija tik liels, ka Samijs Skims negarlaikojās ne mirkli. Ar ziņkāri varēja vērot vilcienu ierašanos no domīnijas austrumiem vai Savienotajām Valstīm. Tāpat arī ainu, kā izkāpa krastā tūkstošiem pasažieru, kurus tvaikoņi nogādāja Vankūverā. Visapkārt tikai ļaudis, gaidīdami aizbraukšanu uz Skagveju vai Sentmišelu, klīzdami pa ielām, spiezdamies visos ostas kaktos vai zem elektriskās gaismas apžilbināto peronu dēļiem.
Šajā uzbāzīgajā visa veida avantūristu pūli, ko pievilka brīnumainās Klondaikas reklāmas, uz katra soļa bija sastopami aģenti, ģērbušies tumšās uniformās, kritušu lapu krāsā, gatavi iejaukties vairākkārtējos ķīviņos, kas draudēja beigties ar asinsizliešanu, jo kalnrači ātri laiž darbā nažus.
Saprotams, šie policisti savu bieži vien bīstamo un grūto pienākumu pildīja ar lielu centību un drosmi; bez tās šajā emigrantu pasaulē, kur drūzmējās lielākoties deklasētie sabiedrības slāņi, nevarēja iztikt. Bet varbūt arī šie policisti domāja, ka ir vairāk labuma un mazāk briesmu, skalojot Jukonas pieteku dubļus. Un vai gan viņi varēja aizmirst, ka Klondaikas apgūšanas pašos sākumos pieci Kanādas kon- stebli no turienes atgriezās ar divsimt tūkstošu dolāru lielu peļņu. Lai neapreibtu kā pārējie, bija vajadzīgs liels dvēseles spēks.
Vairākkārt pārlapojot ceļvedi un izlasot, ka ziemā temperatūra mēdz nokristies piecdesmit grādu zem nulles, Samijs Skims bija visai pārsteigts. Bez šaubām viņš domāja, ka tas ir mazliet pārspīlēts, kaut gan Dousonu gandrīz šķērsoja arktiskais polārais loks. Tomēr vienā no Vankūveras ielām, kāda optika veikalā redzot vairākus termometrus, kuru stabiņš sniedzas līdz pat deviņdesmit grādiem zem nulles, viņam radās iemesls padomāt.
«Nevar būt ne mazāko šaubu, ka tas ir pārspīlējums!» viņš sev sacīja. «Klondaikieši ļoti lepojas ar saviem lielajiem saliem un, lai uz tiem norādītu, ķeras pie zināmas koķetērijas.»
Samijs Skims iegāja pie optika un lūdza parādīt dažus termometrus, no kuriem vienu gribēja izvēlēties.
Izņēmis no vitrīnas dažādus šī instrumenta modeļus, tirgotājs piedāvāja tos viņam. Tie visi bija gradēti nevis pēc Fārenheita skalas, ko vienmēr lietoja Apvienotajā Karalistē, bet gan pēc Celsija, ko galvenokārt izmantoja domlnijā, kur joprojām bija daudz franču paražu.
— Vai šie termometri ir rūpīgi noregulēti?… — Samijs Skims vaicāja.
— Pavisam noteikti, kungs, — atbildēja optiķis, — esmu pārliecināts, jūs būsiet apmierināts…
— Tikai ne dienā, kad tie rādīs septiņdesmit vai astoņdesmit grādu, — jau nopietnākā toni paziņoja Samijs Skims.
— Lai būtu, bet galvenais, ka tie rāda precīzi, — piezīmēja tirgotājs.
— Ja jau jūs tā sakāt, kungs, bet vai gadās, ka stabiņš nokrītas līdz sešdesmit grādiem zem nulles?…
— Bieži, kungs, un vēl vairāk.
— Grūti aptvert, ka pat Klondaikā temperatūra var nokristies tik zemu… — turpināja Samijs Skims.
— Un kādēļ gan ne, — ar zināmu lepnumu iebilda tirgonis, — vai kungs vēlas termometru, kas gradēts tik tālu?…
— Paldies… paldies…. — attrauca Samijs Skims, — man pietiks ar tādu, kas sniedzas līdz sešdesmit!
Galu galā, kādēļ šis pirkums, viņš būtu varējis sev jautāt: kad acis no skarbajiem ziemeļu vējiem sasprēgā zem apsarkušajiem plakstiņiem, kad elpa pārvēršas sniegā, kad asinis stingst dzīslās, kad nav iespējams pieskarties metāla priekšmetiem tā, lai neatstātu uz tiem pirkstu ādu, kad pie viskarstākajiem ugunskuriem salst, it kā pati uguns būtu zaudējusi visu siltumu, ir gandrīz vienalga, vai temperatūra ir sešdesmit vai astoņdesmit grādu zem nulles, un nav vajadzīgs termometrs, lai to konstatētu.
Tikmēr dienas ritēja, un, visu nokārtojis, Bens Redls vairs neslēpa savu nepacietību, gaidot Foot-Ball ierašanos. Vai šis tvaikonis būtu aizkavējies jūrā?… Bija zināms, ka Skagveju tas atstājis 10. aprīlī. Pārbrauciens ilga ne vairāk par sešām dienām, un tam jau no Vankūveras vajadzēja būt samanāmam.
Tā uzturēšanās ostā nebija no ilgajām, tikai nepieciešamais laiks, lai uzņemtu dažus simtus pasažieru, kas jau iepriekš bija rezervējuši sev vietas. Tam nebija ne iekraujamas, ne izkraujamas kravas. Šis tvaikonis vairs ne- pārvadāja preces, tikai emigrantu bagāžu. Vajadzēja iztīrīt katlus, piepildīt ogļu telpas ar oglēm un apgādāt kuģi ar dzeramo ūdeni. Tas bija divdesmit četru, augstākais trīsdesmit sešu stundu darbs, un nebija jābaidās, ka pārbrauciens gar piekrasti varētu aizkavēties.
Kas attiecas uz Dousonas apgādi, to veica preču tvaikoņi, kuri uz Skagveju pārvadāja miltus, dzeramos, konservētu gaļu un sausus augļus. Bez Foot-Ball bija arī citi tvaikoņi, kas vairākus tūkstošus pasažieru nogādāja Klondaikas virzienā. Vankūveras viesnīcas un iebraucamās vietas nespēja vien tos uzņemt, un veselas ģimenes nakšņoja zem klajas debess. Pēc viņu pašreizējām likstām varat spriest par tām, kas viņus sagaida nākotnē — dzīvot bez pajumtes, turklāt tik lielā salā!
Starp citu, vairums šo nabaga ļaužu nejutās ērtāk arī uz tvaikoņu klāja, kas tos no Vankūveras nogādāja Skagvejā, un pēc tam šis nebeidzamais, šis briesmīgais ceļojums no Skagvejas uz Dousonu! Uz klāja priekšējā un aizmugurējā trapa tik tikko pietika vietas tiem pasažieriem, kuri bija ar mieru par tām maksāt brangu naudu. Starpklājs deva patvērumu ģimenēm, kuras tur spiedās šīs sešas līdz septiņas ceļojuma dienas. Bija arī tādi, kas piekrita, lai tos kā dzīvniekus ieslēdz kravas telpās, un tas bija pat labāk nekā atrasties uz klāja un būt pakļautiem atmosfēras bargumam, ledainām vēja brāzmām un sniega vētrām, kas, tuvojoties polārajam lokam, šajā apvidū bija visai biežas.
Vankūveru pārplūdināja ne tikai emigranti, kas bija saskrējuši no Vecās un no Jaunās Pasaules. Bija jāpieskaita arī simtiem zeltraču, kuri ziemas sezonas beigas nesagaidīja Dousonas ledājos. Ziemā turpināt zemes gabalu izmantošanu ir neiespējami. Līdzko zemi klāj desmit līdz divpadsmit pēdas bieza sniega sega, un līdzko četrdesmit līdz piecdesmit grādu lielā salā šīs biezās kupenas kļūst cietas kā granīts, laužot kapļus un cērtes, visi darbi tiek pārtraukti.
Turklāt tie zelta meklētāji, kuri to var atļauties, tie, kuriem zināmā mērā uzsmaidījusi laime, dod priekšroku atgriezties Kolumbijas lielākajās pilsētās. Viņiem ir zelts, ko tērēt, un viņi to tērē ar tik bezrūpīgu izšķērdību, kādu grūti iedomāties. Viņiem ir šī apziņa, ka veiksme tos neatstās… ka nākamā sezona būs auglīga… jaunas atradnes ir atklātas gar Jukonas un Klondaikas pietekām, un tās ieliks tiem rokās tīrradņu kaudzes. Aprīļa beigās vai maija sākumā būs laiks atgriezties un atsākt kampaņu. Viesnīcās viņiem bija labākās istabas, kur pavadīt sešus līdz septiņus ziemas mēnešus, un uz tvaikoņiem, lai atgrieztos Skagvejā atkal staigāt ziemeļu ceļus, viņiem būs labākās kajītes.
Samijs Skims attapīgi bija secinājis, ka šajā zeltraču pasaulē dominēja paši spēcīgākie, paši rupjākie, paši trokšņainākie ļaudis, tie, kas nodevās varas darbiem spēļu namos un kazino, kur, mētādamies ar naudu, valdonīgi diktēja savus noteikumus.
Lūk, kādos apstākļos Samijs Skims iepazina vienu no šiem zelta meklētājiem ar bēdīgu reputāciju. Un, par nelaimi, kā to rādīs nākotne, šīm attiecībām būs lemts turpināties.
15. aprīļa rītā Samijs Skims un Bens Redls, pastaigādamies pa krastmalu, izdzirdēja tvaikoņa svilpienus.
— Vai tas beidzot būtu Foot-Balll — sacīja nepacietīgākais brālēns.
— Nedomāju vis, — otrs atbildēja, — šie svilpieni nāk no dienvidu puses, bet Foot-Ball jāierodas no ziemeļiem.
Runa bija par kādu tvaikoni, kas, dodamies augšup pa Žuana de la Fukas jūras šaurumu, tuvojās Vankūveras ostai, tātad tas nevarēja nākt no Skagvejas.
Tikmēr cauri ļaužu pūlim, kurus allaž pievilka kuģa ierašanās, Samijs Skims un Bens Redls virzījās uz pašu uzbēruma galu. Tur drūzmējās simtiem pasažieru, gaidīdami, kad varēs pārsēsties uz tvaikoni, kas dosies uz ziemeļiem.
Tvaikoni sauca Smyth. Tā bija divtūkstoš piecsimt tonnu smaga konstrukcija, kas piestāja visās amerikāņu piekrastes ostās, sākot no meksikāņu ostas Akapulko. Izlaidušam savus pasažierus Vankūverā, tam vajadzēja atgriezties savā ostā. Kuģa pasažieri tikai pavairoja to ļaužu pūli, kuriem Vankūverā bija jāizvēlas vai nu Skagvejas, vai Sentmišelas ceļš, lai nokļūtu Klondaikā. Saprotams, lai pārvietotu visus šos ļaudis, ar Foot-Ball vien nepietika, un emigranti ar galamērķi — Dousonu, bija spiesti gaidīt citu tvaikoņu ierašanos.
Benam Redlam un Samijam Skimam būtu labpaticies, ka Iiča ieejā atskanējušie svilpieni paziņotu par Foot-Ball ierašanos. Bet kaut arī tas bija Smyth, viņus urdīja ziņkāre pavērot piestāšanu krastā.
Līdzko tvaikonis bija pietauvojies pie tilta, uzmanību saistīja kāds pasažieris, kurš nikni rosījās, lai pie kuģa trapa būtu viens no pirmajiem. Bez šaubām viņš steidzās aizņemt sev vietu uz Foot-Ball klāja. Tas bija spēcīgas miesas būves vīrs, brutāls un smagnējs, ar melnu, biezu bārdu, dienvidniekiem raksturīgo iedegušo ādas krāsu, stingru skatienu, ļaunu sejas izteiksmi, nepatīkamu izturēšanos. Viņu pavadija kāds cits pasažieris, pēc izskata spriežot, tādas pašas tautības, kurš nelikās ne pacietīgāks, ne sabiedriskāks.
Nenoliedzami, bez šī valdonīgā un straujā pasažiera tur bija ari citi — tikpat nepacietīgi kāpt krastā. Bet aizsteigties viņam priekšā bija grūti. Ar elkoņiem lauzdams sev ceļu, viņš virzījās uz tiltu, nepievērsdams uzmanību virsnieku un kapteiņa pavēlēm, grūstīdams savus kaimiņus, aizsmakušā balsī tos rupji nolamādams, pa pusei angliski, pa pusei spāniski.
— Eh! — iesaucās Samijs Skims, — lūk, kāds, kuru var saukt par nepatīkamu ceļa biedru, un ja viņš kāps uz Foot- Ball klāja…
— Tikai dažas pārbrauciena dienas, — atbildēja Bens Redls, — kuru laikā mēs turēsimies no viņa pa gabalu…
Šajā mirklī kāds ziņkārīgais netālu no abiem brālēniem
iesaucās:
— Tad nu gan! Tas taču ir tas nolādētais Hanters! Ja viņš neatstās Vankūveru jau šodien, spēļu namos šovakar būs jezga!…
Samijs Skims noprata, ka šis Hanters ir plaši pazīstams, un tas nerunāja viņam par labu. Tas bija viens no tiem piedzīvojumu meklētājiem, kurš, pavadījis vasaras sezonu Klondaikā, atgriezās savā zemē, lai sagaidītu labvēlīgās sezonas atgriešanos un atsāktu jaunu kampaņu.
Hanters, spēcīgs tips, kura amerikāņu asinis jaucās ar spāņu asinīm, atgriezās no savas dzimtās zemes Teksasas. Šī jauktā zelta meklētāju pasaule sagādāja viņam vidi, kas atbilda viņa netīrajiem instinktiem, dumpinieciskajiem tikumiem, brutālajām kaislībām, alkām pēc nenoteiktas eksistences, kur viss ir nejaušības varā. Un patiesi, arī viņš bija ieradies Vankūverā, lai sagaidītu Foot-Ball. Bet, uzzinājis, ka tvaikonis parādīsies tikai pēc trīsdesmit sešām vai četrdesmit astoņām stundām, viņš lika sevi aizvest uz Vestmin- steras viesnīcu, kur Bens Redls un Samijs Skims bija apmetušies pirms sešām dienām.
Bez šaubām, šāda cilvēka sabiedrība nevarēja būt diezko apsveicama un imponējoša. Bet abi brālēni pacentīsies no tās izvairīties, gan uzturoties viesnīcā, gan pārbrauciena laikā no Vankūveras uz Skagveju.
Kad Samijs Skims apvaicājās, kāds īsti esot šis Hanters:
— Ak! Kurš gan viņu nepazīst, — skanēja atbilde, — kā Vankūverā, tā Dousonā!…
— Vai viņš ir zemes gabala īpašnieks?…
— Jā… viņš ekspluatē iecirkni.
— Un kur šis zemes gabals atrodas?…
— Uz Četrdesmitjūdžu krika.
— Un kāds tam ir numurs?…
— Simtu divdesmit septiņi…
— Labi gan! — Samijs Skims iesaucās. — Un mums ir 129. numurs!… Mēs esam šī atbaidošā teksasieša kaimiņi!…
Aiznākamajā dienā no Karalienes Šarlotes jūras šauruma izejas tika signalizēta Foot-Ball ierašanās, un pēc divdesmit četru stundu ilga pārtraukuma tas 17. aprīļa rītā atkal devās jūrā.