Tvaikonis Foot-Ball svēra tūkstoš divsimt tonnu, un, ja tas neuzņēma pasažierus vairāk par savu svaru, tad tikai tādēļ, ka navigācijas inspektors vairāk nebija atļāvis. Divdesmit četru stundu laikā ceļamkrāni uz klāja bija novietojuši smagus ekipējumus, kādus simt liellopus, zirgus un ēzeļus, piecdesmit briežus un vairākus simtus kamanu vilkšanai paredzētu suņu.
Tie bija sanbernāru vai eskimosu sugas suņi, lielākoties pirkti Kanādas pilsētu tirgos, kur nav tik augstas cenas, pat ieskaitot transportēšanas izdevumus — četrdesmit pieci franki pa dzelzceļu starp Monreālu un Vankūveru. Tāda pati cena par tiem bija jāmaksā starp Vankūveru un Skagveju.
Foot-Ball pasažieru vidū bija dažādu tautību pārstāvji — angļi, kanādieši, francūži, norvēģi, zviedri, vācieši, austrālieši, dienvid- un ziemeļamerikāņi, daži ar visām ģimenēm, citi — bez tām. Šaurība uz klāja bija liela. Ari kajītēs pasažieru skaits bija dubultots — divu vietā četri. Savukārt starpklājs atgādināja garu guļvietu ar priekšgalā ierīkotiem steķiem, starp kuriem uzvilkti guļamtīkli. Uz klāja kustība bija ļoti apgrūtināta, nabaga ļaudis lielā skaitā bija saspiesti gar bortiem, jo kajītes cena bija trīsdesmit pieci dolāri. Tiesa, kaut kā paslēpušies no ledainajām vēja brāzmām, pasažieri vēl varēja izkulties sveikā, un, tuvojoties salām, no Vankūveras līdz Skagvejai no vētrainas jūras nebija jābaidās.
Benam Redlam bija izdevies rezervēt divas vietas vienā no priekšējām kajītēm. Kā trešais to aizņēma kāds norvēģis, vārdā Boijens, kuram piederēja zemes gabals Bonanzā, vienā no Klondaikas pietekām. Tas bija mierīgas un maigas dabas vīrs, bet reizē drosmīgs un uzmanīgs; no tā paša skandināvu tipa nākuši Odreks un Nansens. Dzimis Kristi- ānijā, viņš pa ziemu bija apraudzījis savu dzimto pilsētu un nu atgriezās Dousonā. Visā visumā neuzbāzīgs un mazrunīgs ceļabiedrs, un Samijam izdevās ar to apmainīties tikai ar dažām pieklājības frāzēm.
Abiem brālēniem bija palaimējies, ka ceļojuma laikā nav jādalās kajītē ar teksasieti. Hanters un viņa kompanjons bija rezervējuši sev četrvietīgu, lai gan bija tikai divi. Un pasažieri, kuri nebija varējuši atrast brīvas vietas uz klāja, velti tās lūdza šiem brutālajiem tipiem. Par atbildi sekoja rupjš noraidījums.
Bija skaidri redzams, šis Hanters un Malone — tā sauca otro — uz cenu neskatījās. Ja viņi smuki nopelnīja, izmantojot saivu zemes gabalu, tad tikpat daudz arī iztērēja. Viņi bija spēlmaņi un uzdzīvotāji, pieraduši pie spēļu namiem, kuru publika sliecās pievienoties Dousonas šaubīgajai videi. Tā kā uz Foot-Ball bija pokera salons, viņi tur pavadīja ilgas stundas. Citādi vairums pasažieru neizrādīja ne mazāko vēlēšanos viņus apmeklēt, un arī viņi ne ār vienu nemeklēja kontaktu.
Izgājis no ostas un Vankūveras līča, kopš sešiem rītā Foot- Ball virzījās caur kanālu, lai sasniegtu salas ziemeļu galu.
Kuģa pakaļgala pasažieriem nenācās viegli pamest platformu, kas tiem bija rezervēta. Klājs bija pieblīvēts ar krātiņiem, kas domāti dzīvniekiem — liellopiem, zirgiem, ēzeļiem, briežiem, kurus bez atļaujas nevarēja izlaist brīvībā. Bet suņu barus ieslēgt nevarēja. Gaudodami tie riņķoja starp otrās klases pasažieriem: vēl jauniem, bet jau posta apzīmogotiem vīriešiem, nogurušām sievietēm, kurām brunčos ķērās slimīgi bērni. Šie ļaudis emigrēja ne jau, lai ekspluatētu kādas no atradnēm, bet, lai nodotu sevi sindikātu kalpībā, ar kuriem vēlāk nācās kaulēties par algām.
— Galu galā, tu to gribēji, Ben, — ierunājās Samijs Skims, — un šoreiz mēs nu beidzot esam ceļā uz Eldora- do. Un, ja reiz jādodas šajā ceļojumā, viss, ko redzēju līdz šim, un tas, ko vēl redzēšu, nenoliedzami ir interesanti. Man būs izdevība pavērot šo zelta meklētāju pasauli, kas neliekas no tām teicamākajām!…
— Būtu grūti padarīt to citādu, mans mīļais Samij, — atbildēja Bens Redls, — tā jāpieņem tāda, kāda ir.
— Tomēr ar noteikumu, Ben, ne mazākajā mērā nekļūt tai piederīgiem, mēs tādi neesam un nekad arī nebūsim. Tu esi tikai kāds kungs, un es otrs, kuri mantojuši zemes gabalu, pilnu ar tīrradņiem, kā man gribētos ticēt, bet no tiem mēs nepaturēsim ne mazāko daļiņu.
— Norunāts, — Bens Redls atbildēja ar nemanāmu plecu kustību, kas nebūt nenomierināja Samiju Skimu.
Un Samijs turpināja:
— Mēs dodamies uz Klondaiku, lai pārdotu mūsu tēvoča Žozijas iecirkni, kaut šo darījumu bija viegli nokārtot, aiztaupot ceļojumu… Augstais Dievs! Doma vien, ka man varētu būt tādi paši instinkti, kaislības, vēlmes kā šim avantūristu pūlim…
— Uzmanies, Samij, tu vēl sāksi citēt auri sacra fames…
— Un pamatoti, Ben, — atņēma Samijs Skims. — Jā, šīs riebīgās zelta slāpes, par kurām domājot, mani pārņem svētas šausmas. Šīs nevaldāmas alkas pēc bagātības, kas izraisa tik daudz posta un nelaimju! Tas nav darbs, tā ir spēle! Tas ir izbrauciens uz lielo laimestu, uz lielo tīrradni! Un kad iedomājos, ka man nevajadzēja vis kuģot uz šī tvaikoņa klāja pretī neiedomājamām panorāmām, bet bija jāatrodas Monreālā, sagatavojot visu vasaras sezonai Grīn- velejas priekos!…
— Tu man apsolīji neatbildēt ar apvainojumiem, Samij.
— Ar to ir cauri, Ben, tā ir pēdējā reize, un es domāju vairs tikai par to…
— Kā nokļūt Dousonā? —ne gluži bez ironijas noprasīja Bens Redls.
— Kā no tās atgriezties, Ben, atgriezties! — pavisam godīgi atbildēja Samijs Skims.
Karalienes Šarlotes līcī Foot-Ball virzījās ar nepilnu jaudu, un, pat ja kuģa zvalstīšanās lika sevi just, jūra pasažieriem nesagādāja daudz raižu. Bet, līdzko tvaikonis bija šķērsojis Vankūveras salas galējo punktu, tas tika pakļauts lieliem viļņiem, kuri nāca no selgas.
Tas bija garākais pārbrauciens, kādu kuģim nācās pārvarēt šādos apstākļos līdz Karalienes Šarlotes salas augstienei, apmēram [..] jūdzes. Bet starp šo un Velsas Prinča salu, šķērsojot Diksonentransas šaurumu, kuģim vēl būs jāatgriežas atklātā jūrā, bet tikai pēc [..] jūdzēm. Tad tas būs drošībā līdz pat Skagvejas ostai.
Laiks bija auksts, ass rietumu vējš debesīs sadzina mākoņus. Pret Kolumbijas piekrastes smilšainajiem krastiem sitās spēcīgi viļņi. Vēja brāzmas, kas jaucās ar lietu un sniegu, pūta no visa spēka. Nav grūti iedomāties, ko nācās izciest emigrantiem, kuri nevarēja atrast patvērumu ne tilpnēs, ne uz starpklāja. Vairums mocījās ar jūras slimību, jo kuģa zvalstīšanās, ko vairoja nemitīgi satricinājumi, bija tik spēcīga, ka pārvietoties no kuģa priekšgala uz pakaļgalu bija iespējams, tikai turoties pie takelāžas. Dzīvniekiem tas bija ne mazāks pārbaudījums, un caur vēja brāzmu svelpo- ņu bija dzirdama to maurošana, zviegšana, riešana — šaušalīgs koncerts, kādu grūti iedomāties. Turklāt gar bortiem skrēja un valstījās suņi, kurus ieslēgt vai turēt piesietus bija neiespējami. Daži no tiem, kļuvuši nevaldāmi, metās virsū pasažieriem, cenzdamies pārkost tiem rīkles. Nonāca pat tiktāl, ka ekipāžai dažus nācās nogalināt ar revolvera šāvieniem. Tas savukārt izraisīja lielu jucekli, ko kapteinis un viņa virsnieki tikai ar pūlēm spēja apvaldīt.
Pats par sevi saprotams, ka, būdams apņēmīgs vērotājs, Samijs Skims ignorēja slikto laiku un savā kajītē palika tikai miegam paredzētajās stundās.
Ne viņš, ne viņa brālēns no jūras slimības necieta, tāpat kā viņu ceļabiedrs, nesatricināmais norvēģis Boijens, kuru, kā likās, nesatrauca nekas no tā, kas norisinājās uz klāja.
Līdzīgi tas bija ar teksasieti Hanteru un viņa biedru Maloni. Kopš pirmās dienas viņiem izdevās savervēt spēlmaņu bandu un iekārtoties pie spēļu galda, no kura dienu un nakti atskanēja klaigas un provokācijas visā savā nežēlīgajā brutalitātē.
No pasažieriem, kurus pēdējais Monreālas vilciens bija atvedis uz Vankūveru, Samija Skima uzmanību saistīja divi.
Tās bija mūķenes, ieradušās Vankūverā aizbraukšanas priekšvakarā. Viņu vietas uz Foot-Ball klāja bija iepriekš rezervētas. Viena trīsdesmit divus, otra divdesmit gadu veca; dzimušas frankokanādietes, tās piederēja Mizērikor- das māsu kopienai, kas tās bija nosūtījusi uz Dousonas slimnīcu, kuras priekšniece lūdza personāla papildinājumu.
Samijs Skims nespēja apvaldīt jūtas, redzot šīs divas māsas, kuras, saņēmušas pavēli no sava klostera Monreālā,
tūdaļ bija devušās ceļā, turklāt bez svārstīšanās un vilcināšanās. Kādam bīstamam ceļojumam tās sevi pakļāva! Kādā nejaukā visa veida un izcelsmju avantūristu un neveiksminieku pasaulē tās tiks ierautas! Kādus pārbaudījumus tām nāksies izciest šī garā pārbrauciena laikā un kādas likstas vēl sagaidīs Klondaikā, no kurienes tās varbūt nekad neatgriezīsies!… Bet žēlsirdības gars tās stiprināja un uzupurēšanās gars reibināja. No savas misijas — palīdzēt nelaimīgajiem — tās neizvairījās.
Jau uz tvaikoņa klāja, kas viņas aizveda tālē, viņas centās atvieglot nabaga ļaužu ciešanas, tos nešķirojot, aprūpēdamas kā sievietes, tā bērnus, sev atsacīdamas, lai sagādātu tiem kaut niecīgu labsajūtu.
Tikai ceturtajā dienā Foot-Ball nonāca Karalienes Šarlotes salas aizsegā. Kuģošana noritēja ne tik smagos apstākļos, ūdeņos, kurus vairs nesatricināja atklātās jūras viļņošanās.
Krastā cits aiz cita iestiepās fjordi, kas līdzinājās Norvēģijas fjordiem, un Samija Skima un Bena Redla kajītes biedram atgādināja šādas tādas atmiņas. Šos fjordus ieskāva augstas, lielākoties mežiem apaugušas klintis, starp kurām parādījās ciemi, zvejnieku ciemati, bet visbiežāk kāda vientuļa mājele, kuras indiāņu izcelsmes iedzīvotāji pārtika no medībām un zvejas. Foot-Ball garāmbraucot, tiem viegli izdevās atrast pircējus savām precēm.
Ja aiz klintīm, cik vien tālu varēja manīt, savas sniegotās virsotnes cauri miglai slēja kalni, no Karalienes Šarlotes salas puses skatienam pavērās tikai plaši līdzenumi vai biezi meži, kurus sarma darīja pavisam baltus. Šur tur šauru līču krastos, kur zvejas laivas gaidīja labu ceļa vēju, parādījās arī apdzīvotas vietas.
Sasniedzis Karalienes Šarlotes salas ziemeļu galu, Foot- Ball atkal izgāja atklātā jūrā, lai šķērsotu Diksonentransas šaurumu, ko ziemeļos noslēdza Velsas Prinča sala. Pārbrauciens ilga divdesmit četras stundas, bet vējš pūta no ziemeļaustrumiem, no sauszemes, un kuģa zvalstīšanās nebija tik spēcīga. Turklāt no Velsas Prinča salas līdz pat Skagvejas ostai tvaikonis nemitīgi atradās nelielu saliņu rindas un Sitkas pussalas aizsegā. Tā sacīt, jūras kuģošana pārtapa par upju kuģošanu.
Šis Velsas Prinča nosaukums tika attiecināts uz veselu, visai sarežģītu arhipelāgu, kura galējie ziemeļu punkti nozūd saliņu haosā. Galvenās salas galvaspilsēta bija Šaka- nas osta, kas atradās tās rietumu krastā, kur kuģi var patverties no atklātās jūras vētrām…
Otrpus stiepjas Baranova sala, uz kuras krievi bija uzcēluši Novoarhangeļskas fortu, un kuras galvenā pilsēta Sitka bija visas Aļaskas provinces galvaspilsēta. Un, kad Maskavas impērija Aļasku pārdeva Savienotajām Valstīm, Sitka nepalika ne Kanādai, ne Britu Kolumbijai un pēc 1867. gada vienošanās tā nonāca amerikāņu īpašumā.
Pirmā kanādiešu osta, kurā garāmbraucot piestāja Foot- Ball, bija Portsimpsona, Diksonentransas šauruma pašā galā, Kolumbijas piekrastē.
Četrdesmit devītā paralēle veidoja abu valdījumu robežu mazliet zem Vankūveras, jo robežai, kurai jāatdala Aļaska no domīnijas, jābūt skaidri iezīmētai cauri šīm ziemeļu zelta zemēm. Un kas zina, vai tuvākā vai tālākā nākotnē neradīsies iemesls ķildai starp Lielbritānijas un Amerikas Savienoto Valstu karogiem?…
24. aprīļa rītā Foot-Ball iegāja Vrangelas ostā, Stikinas ietekā. Pilsētā bija tikai kādas četrdesmit mājas un dažas kokzāģētavas, viesnīca, kazino un spēļu nami, kas sezonas laikā nestāvēja dīkā. Kalnrači, kuri, lai nokļūtu Klondaikā, izvēlas Telegrāfkrīka, nevis ezeru ceļu otrpus Skagvejai, kāpa krastā Vrangelā. Kaut arī tur jārēķina ne mazāk kā četri simti trīsdesmit kilometru, kas jāveic vissmagākajos apstākļos, šis ceļš izmaksāja lētāk. Tā arī no šī kuģa pasažieriem piecdesmit emigranti atstāja klāju, izlēmuši izturēt briesmas un nogurdinošo ceļu caur Ziemeļkolumbijas nebeidzamajiem līdzenumiem.
Sākot no Vrangelas, kanāli kļuva arvien šaurāki, pagriezieni straujāki; tvaikonis slīdēja cauri īstam saliņu labirintam. Holandietis būtu varējis iedomāties, ka atrodas Zēlandes labirintu viducī, tomēr ātri vien nojaustu baigo patiesību, sajuzdams ap sevi polārā apvidus ledainos vējus, redzot šo arhipelāgu vēl aizvien biezas sniega segas klātu, dzirdot dārdam lavīnas, kas fjordos veļas no piekrastes klinšu augstumiem. Krievam būtu mazāk iemesla ilūzijām, jo Sanktpēterburga atrodas gandrīz uz tās pašas paralēles.
Mērijas salas līkumā, Fortsimpsonas tuvumā, Foot-Ball atstāja pēdējo amerikāņu muitas punktu. Vrangelā tvaikonis atkal peldēja Kanādas ūdeņos. Daudzi no kuģa pasažieriem, uzzinājuši, ka viņus sagaida neizbraucams kamanu ceļš, būtu kāpuši krastā.
Pa arvien šaurākiem kanāliem, gar kontinenta piekrasti, kura kontūras iezīmējās tālumā, tvaikonis tuvojās Skagvejai. Un aiz Takriveras ietekas tas uz dažām stundām izmeta enkuru Džūno. Šis ciemats vēl tikai tapa par miestu, vēlāk par pilsētu. Līdzās Džūno, tā dibinātājam ap 1882. gadu, jāpiemin arī Rihards Hariss, jo divus gadus pirms tam viņi abi atklāja Sudraba kausa baseina atradnes, no kurām pēc dažiem mēnešiem pārveda sešdesmit tūkstošus franku zeltā.
Ap šo laiku tiek datēta pirmā zeltraču invāzija, kurus vilināja šī atklājuma atbalsis. Telegrāfkrīka ziemeļos zelta raktuvju izmantošana bija soli priekšā Klondaikas bumam. No tās dienas Trīdvilas raktuves, kurās divi simti četrdesmit blietes divdesmit četru stundu laikā sasmalcināja līdz tūkstoš piecsimt tonnām kvarca, deva divus miljonus piecsimt tūkstošus franku lielu peļņu, raktuves, kas pēc simt ekspluatācijas gadiem vēl aizvien nebija iztukšotas.
Bens Redls iepazīstināja Samiju Skimu ar šīs teritorijas sasniegumiem.
— Nu ko, — viņš noteica — atliek vien nožēlot, ka tēvoča Žozijas zemes gabals atrodas nevis pie Takriveras, bet pie Četrdesmitjūdžu krika..
— Un kādēļ?…
— Tad mums nebūtu jādodas līdz Skagvejai!
Vai gan jāpiebilst — ja runa būtu tikai par to, kā sagaidīt Skagveju, nebūtu iemesla žēloties. Foot-Ball tur bija jaierodas nākamajā dienā. Bet tikai tur, kad nāksies pārvarēt Čilkutas pāreju un pa ezeru ceļu sasniegt Jukonas kreiso krastu, sāksies īstās grūtības un, ļoti iespējams, lieli sarežģījumi.
Par spīti tam, visi šie pasažieri dega nepacietība atstāt Foot-Ball, lai izmēģinātu laimi vietā, ko apūdeņoja bagātā Aļaskas ādere. Un, sapņodami par nākotni, viņi tajā redzēja nevis nogurumu, pārbaudījumus, briesmas, vilšanos, bet gan zelta mirāžu.
Pēc Džūno tvaikonis pa Linnas kanālu devās augšup līdz Skagvejai, kur noteiktas tonnāžas kuģiem ceļš izbeidzās, bet liellaivas varēja braukt vēl divas jūdzes līdz Daijas miestam.
Ziemeļrietumos spīguļoja divsimt pēdu augstais Muiras ledājs, no kura Klusajā okeānā nemitīgi krita lavīnas.
Šai pēdējā vakarā, kas pasažieriem bija jāpavada uz kuģa, spēļu zālē noritēja neaizmirstama kāršu partija. Daudziem, kuri šo zāli ne reizi vien bija apmeklējuši brauciena laikā, tajā nācās zaudēt gandrīz pēdējo dolāru. Nav brīnums, ka abi teksasieši Hanters un Malone bija tie spēcīgākie un centīgākie. Pārējie, vienalga kādas tautības, daudz neatpalika. Viņi bija no tās pašas avantūristu sugas, kas parasti pulcējās Vankūveras, Vrangelas, Skagvejas un Dousonas spēļu namos.
Nevarētu teikt, ka līdz šim fortūna abiem teksasiešiem bijusi nelabvēlīga. Kopš Akapulko ostā tie bija sēdušies uz Foot-Ball klāja, pateicoties veiksmei kāršu spēlē, viņu kabatās bija pārgājuši vairāki tūkstoši piastru un dolāru. Un viņi nešaubīgi cerēja, ka tā paliks viņiem uzticīga līdz pat pēdējam brīdim, ko nāksies pavadīt uz klāja.
Spriežot pēc trokšņa, kas atskanēja no zāles, nebija šaubu, ka tur norisinājās visai skumja izrāde. Atbalsojās kliedzieni, dzirdami rupji lamu vārdi un, iespējams, lai nodibinātu kārtību, Foot-Ball kapteinis būtu bijis spiests iejaukties. Taču, būdams piesardzīgs cilvēks un zinādams, kā apieties ar šiem ļaudīm, viņš to darītu tikai galējas nepieciešamības gadījumā. Ierodoties Skagvejā viņš brīdinātu policiju, un tā tad zinātu, ko tālāk iesākt ar šiem trokšņa cēlājiem.
Pulksten deviņos Samijs Skims un Bens Redls nolēma atgriezties savā kajītē. Turp dodoties, viņiem nācās iet garām spēļu zālei kuģa pakaļgalā.
Pēkšņi zāles durvis ar troksni atsprāga, un uz klāja izbira ducis pasažieru.
Starp tiem bija arī Hanters, bezgala saniknots, izvirz- dams lāstu straumi, viņš izskaidrojās ar vienu no spēlmaņiem. Šo nejauko ķildu, kas draudēja izvērsties kautiņā, bija izraisījis strīds par kādu spēles stiķi.
Turklāt vairākums, kā likās, nebija Hantera pusē, jo viņš tika apbērts ar draudiem, uz kuriem atbildēja ar visbriesmīgākajām lamām. Iespējams, šim niknajām klaigām drīz vien piebalsotu revolveru šāvieni.
Tai bridi Hanters ar spēcīgu kustību izrāvās no loka, kas viņu ieskāva, un metās uz priekšu. Abas mūķenes, kuras tobrīd atgriezās no tilpnes, gadījās viņam ceļā un vecākā tika notriekta uz klāja.
Kamēr Bens Redls palīdzēja māsai piecelties, Samijs Skims metās virsū Hanteram.
— Nožēlojamais! — iesaucās Samijs — Jūs esat pelnījis…
Hanters bija apstājies un tuvināja roku siksnai, lai no
maksts izvilktu nazi, tad, pārdomājis sacīja Samijam Skimam:
— Ā! Tas esat jūs, kanādieti! Mēs vēl tiksimies Klondaikā!
Un, kad viņš kopā ar Maloni bija sasniedzis kajīti, mūķene vērsās pie Samija:
— Es jums pateicos, kungs, — viņa sacīja. — Bet šis cilvēks neapzinājās, ko dara… un viņam jāpiedod, kā es viņam piedodu!